Tas aizsākās 2012. gada rudenī, kad Armands Bernaus ienāca
pie manis ceļā no Andrejsalas. Toreiz mitinājos Dzirnavu ielā, turpat netālu no
vecās Alberta ielas fakultātes. Tajā rītā mūs apsēda neizsmeļama plānošanas
mānija, liekas, pat datora ventilatora dūkoņai un kūpošajām tējas krūzēm
piemita kas īpašs. Vasara jau bija aiz muguras, un jaunajā sezonā gribējās vēl
nepieredzētus izaicinājumus, mans vecais koka Drakons vairs nebija jūras spējīgs, Armanda zaļais katamarāns, kuru
greznoja airu laivas valsts reģistrācijas numurs, bija cienījami vagojis
piemājas ūdeņus, bet gribējās ko vairāk par igauņu salām un slapjām drēbēm.
Uzbūvējam lielāku? Es pats toreiz tam neticēju, tā bija tāda kā bērna iegriba,
cimperlība vai vienkārši neprātīga vēlme ceļot.
Tā paša gada ziemā, silti sakurinātā Andrejsalas peldošas
darbnīcas otrajā stāvā, kad ārā karoga mastu raustīja salts vējš,
datorprogrammas vizualizācijas 3D attēlā bija dzimis 9,5 m garš, grozāms
un staipāms katamarāns. Tas bija īsts sākums.
Foto. No autora telefona krājumiem.
Pienāca pavasaris, un mēs sākām zāģēt profilus, tad no
nojauktā Zulu bāra grīdas un koka
kolonām tika uzbūvēta 12x4 m nojume kurā nepilnu divu gadu laikā tika
salīmēti pontoni, bet Armanda vecāku Saulkrastu mājas dārzā starp puķēm, jāņogkrūmiem
un ābelēm 12 m augstumā uzslējās masts. Trīs gadus tika strādāts un, ja es
atļāvos atpūsties un reizēm pat nozust uz vairākām nedēļām, tad Armands
klusiņām dienu pēc dienas turpināju cīņu. Līdz kādā svētdienā 2016. gada 5. jūnijā
attopos, kravājot mantas, siltās drēbes, mazo akvalangu, pāris makšķeres utt. Ik
pa brīdim iezvanās telefons — paņem vesti, eu, kur kavējies, mēs jau Priedainē utt.
Ar grūtībām izejam jūrā, vējš stiprs, Lielupes grīva
šaura, bet motors nepalīdz, viļņi cilā propelleri, tas paceļas virs ūdens,
zaudējot pretestību iekviecas, tad burbuļojot un rīstoties atkal iegrimst.
Svētdienas nakts, auksta un skarba, turas pretvējš, laužamies uz
ziemeļrietumiem, lielākie viļņi līcī, kas sasniedz pat divus metrus, ar
skaļu blīkšķi katamarāna priekša krīt un atsitas tumšajā jūras ūdenī. Pirmdienā
pēc ilgstošas slodzes nolūzt šverta skrūve, nieka pusotru centimetru resns tērauds
kā uzkožamais salmiņš kartona kastē — knikš un viss.
Igaunijas krasti ir pārsvarā akmeņaini, vietām veidojot
plašas kaļķakmens pludmales, aiz priekškāpas vai viļņu sastumta oļu vaļņa
rēgojas priežu un kadiķu audzes. Noenkurojamies Serves pussalā, Sāmsalā, tas ir
mūsu pagaidu glābiņš, aizvējš, rags ir skaists — viegli brāzmains vējš,
melnbalta bāka.
Ar sakultām piena putām un sīcošu kafijas kannu aizsākas
7. jūnijs, pēc nakts piekrastē komandā tāds viegls optimisms. Bet, izejot jūrā,
nolūzt vēl viena skrūve, un mēs mainām kursu no ZR uz ZA, lai taisnā ceļā dotos
uz Kuresāres būvniecības veikalu. Bet vēl pirms nonākšanas tajā sanāk iekļūt
igauņu delfi.ee, jo apgrūtinātas manevrēšanas dēļ, starp kormorānu apsargātiem
moliem, piestājam nevis jahtu ostā, bet zilajā pludmalē, un tas nepaliek
nepamanīts. Ierodas gan žurnālists, gan glābēji, gan pašvaldības policija un
vienkārši pilsētas interesenti ar un bez suņiem, veci un jauni, un ar vien no
jauna tiem jāstāsta, kas ar mums noticis. Kā vēlāk izlasām ziņu portālā,
katamarāns Dahaks, kas burā zem
Latvijas karoga (patiesībā zem Somijas) teju vai sagrāvis viduslaiku pili, to
pasargājusi vien labiekārtotā smilšu pludmale...
Foto. Jānis Bajinskis
Piestājam Vormsī salā, vējš joprojām negants, nepierasti 8.
jūnijam. Arī laika ziņas brīdina, ka Botnijas līcī īsta elle, un Somu līcis
tāds elles priekškambaris, mums jānogaida. Būsim te vēja gūstekņi, līdz laiks
uzlabosies, jauno atklājēju noskaņās veicam diagonālus pārgājienus. Kādreiz te
dzīvojuši zviedri, senas kapu paliekas, baznīcas, dažas piemiņas arī no padomju
laikā piekoptās rietumu robežu novērošanas, kopumā 92 salas
kvadrātkilometri ir maz apdzīvoti, vasara te īsa, un vienīgajā kafejnīca pamanāmies
iekļūt pāris dienas pirms sezonas sākuma.
Pēc divu dienu sauszemes dzīves ugunskura vieta ir labi
iesēdēta, bet līdz ar krēslas iestāšanos savācam vakariņu traukus, un mežmalā
izmētātā iedzīve atkal atgriežas katamarāna mazajos plauktiņos, pārtika un alus
turpinās dzesēties bilžās zem grīdu pārsedzošā finiera. Šovakar Jānis Balodis
paliek pie ugunskura, lai jau rīt uzsāktu ceļu mājup, paliekam septiņi, vēl
vienam jāizkāpj, tad palikušajiem būs katram sava guļvieta.
Gar salām un akmeņiem kurss taisni uz ziemeļiem, bākas un
marķētas bojas palīdz iekļūt Somu līcī, dienvidos zibeņo un līst, bet mums
svaigs vējš un starp mākoņiem izlien rīta saule, no divām ziemas jakām mugurā
atstāju tikai vienu, žilbst acis no negulētas nakts un saulē ņirboša ūdens,
somu salu arhipelāgs piesedz viņus, pamatklintājs kā kakao krēms izspiedies
cauri mirdzošajam ķīselim mums visapkārt, baltās, staltās buras sakrītas,
ķīļūdens izzūd, ar mazu būkšķi uzslīdam uz noapaļota granīta bluķa, pusdienas
pārtraukums.
Vairākas dienas izbaudām arhipelāga klātbūtni, turpinot virzīties
uz rietumiem pa Hanges rietumu līci tuvāk Ālandu salām, šādos ūdeņos acu
priekšā vienmēr ir GPS ar jūras karti, kaut arī katamarānam nav tērauda ķīlis,
tas neizslēdz vajadzību izvairīties no zemūdens klintīm vai strupceļiem,
Armands te reti kādam uztic stūri, viņam patīk šie ūdeņi.
Foto. Aigars Puriņš
Naktī uz 13. jūniju esam starp Ālandu arhipelāgu un
Somijas kontinentālo daļu, nakts ir gaiša un saule pamalē it kā cīnās ar rīta
miegu — pamodusies, bet pār horizonta malu pārkāpt nevar. Šeit salas ir
daudz retākas, brīžiem kā mazi kuģa silueti kaut kur pie apvāršņa, miegs sāka
pārņemt vadību pār stūri, lai neieskrietu kādā no salām un neradītu maldīgu
švīkājumu pamatklintājā, nolemjam piestāt.
Foto. Aigars Puriņš.
Aiz liela laukakmeņa, kas vientuļš un nevienam nevajadzīgs,
gulšņā uz pelēki brūnas klints pamatnes, uzceļam telti un aizmiegam. Saule
uzvar horizontu, iekšā sāk cepināt, izlienu ārā un turpat klints šķirbā, zem
akmens, kādas piecas odzes vienā murskulī, un tās nav vienīgās. Šī sala pieder
čūskām, putni te dēj olas un baro viņas, te nav neviena koka, ne nopietnas
augsnes, ir ķērpji, dažas niedres ar saknēm ielīdušas klinšainajās spraugās,
šis ir pleistocēns, kurā pat ūdens ir tik auksts, ka peldoties notirpst viss,
kam pieskaras šis saltais šķidrums.
Pēc pleistocēna salas nokļūstot Kēkaras salā, komandai rodas
vēlme pēc veikala, čaukstīgiem ēdieniem un interneta, wifi gan tajā dienā
nestrādā, un veikala darba laiks ir īss. Ierodas vietējie, nopērk nenozīmīgus
niekus, pasēd uz veikala terases, dzerdami vieglu skārdeņu alu un aizdodas pa
dažādiem ceļiem vai dažādos laika brīžos, lai nesanāktu ar kaimiņu reizē mērot
mājupceļu, pavērojām, kā izklīst vietējie un tad arī mēs, it kā izvairīdamies
no tā paša ceļa dalīšanas, dodamies atpakaļ pie Dahaka. Ālandu salas mūs nelutina ar zivīm, ko bijām ieplānojuši
pārtikas programmā, tās vienkārši neķeras un viss, Jānis tomēr dabū divas
līdakas, bet man liekas, ka tas tik tāpēc, ka viņam darbs saistīts ar
zinātnisko elektrozveju.
Atpakaļ mūs pūš ātri, un vējš tik turpināja pieņemties
spēkā, pie Gotska Sandēnes salas, kas atrodas Z no Gotlandes, kurss tiek
pagriezts A virzienā uz Irbes upes grīvu, kapteinim ar brīdinājumu piezvana
Toms Bricis, nekas traks jau nebūšot, bet lai tomēr esam uzmanīgi.
Foto. Jānis Bajinskis. Dahaka komanda. Armands Bernaus
(kapteinis), Sandijs Mešķis, Dita Ābola, Jānis Bajinskis, Lauris Isakovičs,
Arseniuss Armands Skolmeisters un Aigars Puriņš — Sommarö (Föglö, Ālandu salas).
