otrdiena, 2022. gada 8. februāris

Pirms un pēc

 

Janvāris ir tāds klaiņošanas mēnesis, kamēr studentiem jākārto sesija, man ir iespēja aizslīdēt. Pēc pagrozīšanās Sicīlijas karstajos avotos un aizsnigušajās slēpošanas trasēs ar neieslēgtiem pacēlājiem, bija pienācis laiks doties uz Portugāli. Plāns jau no sākta gala nevirzījās raiti, vairākas reizes tika atceltas un pārceltas lidmašīnas, izveidojās arī aizliegums iekļūt galamērķī Marokā. Līdz ar to Portugāle savā būtībā bija tikai tāds plāksteris visa jūklī. No pieredzējušajiem lidotājiem netika Ojārs, jo viņam bija lielāks vecums un vairāk saprāta, bet mēs pārējie – mūsu galvenais pieskatītājs Jānis un 3 dažādas pakāpes iesācēji – Armands, Gunta un es –, bijām gatavi avantūrai. Vīnē, mūsu pārsēšanās vietā, Jānis tika nedaudz aizkavēts, jo nebija ticis pie trešās potes, bet skautu drēbēs ietērptie kontrolieri beigu beigās viņu palaida, piespiežot parakstīties ar solījumu baigi neblandīties. Paēdām pusdienas mīlīgā grieķu virtuvē un tad, pa vienu eiro izīrējuši neticami lēnus un smagus pilsētas velosipēdus, ripinājāmies uz tehnikas muzeju. Trešajā stāvā, kad mani spēki bija teju vai izbeigušies, parādījās lidmašīnas, satelīti, mašīnas..

Airbnb dzīvoklis gandrīz nosmirdēja, jo lēnie velo mūs netuvināja mērķim, it kā mēs airētu okeāna pretstraumē, meiteni mēs apturējām gandrīz ar varu, brīdī, kad viņa jau mēģināja pamest izīrēto istabu un teica, ka viss ir atcelts un zudis.

Nākamajā rītā no perona tālākā gala apskatīju Donavu, pelēka, nevis zila. Pie iečekošanās uzzinām, ka mums nepieciešami covid testi. Ir svētdiena, viss izskatās kluss un mierīgs, līdz lidmašīnai vēl stunda. Bet izrādās, ka pāri ielai kādā vēsā klīnikā ir deguna bakstītājs, kas apņemas 20 min laikā nosūtīt rezultātu, tā nu mēs sēžam uz milzīgajām paraplāna somām un klusējot vērojam telefona ekrānus, gaidot atbildes. Nav paroļu, laiks iet, skrienu uz klīniku, tiekam pie dokumentiem, beigu beigās visi esam veseli, un ceļojums turpinās.

No Lisabonas apskatām pirmo potenciālo vietu, ir jau tumšs un lidot vairs nav iespējams. Pārāk daudz šķēršļu, dodamies atpakaļ uz pilsētu un vienīgo hosteli, kas tik vēlā stundā vēl gatavs mūs uzņemt. Vīns stāv neiztērēts, komanda ieurbusies piemērotu vietu meklējumus rītdienas vējam. Ir pludmale ar kāpu. Būs lidošana.

Tāds sērfotāju ciematiņš Peniše ar zivju cehu pa vidu. Smukas kāpas un stāvkrasts, gandrīz sapņu vieta. Vējš kādi pieci metri sekundē, labākus apstākļus nevar gribēt, pusdienlaikā vējš iegriežas tieši perpendikulāri kāpai. Piņķerējas štropes, Jānis aizlido un pārējie kaut kur šļūkā pa smiltīm un cilā spārnus. Mazliet atpūšos un Jānis pieceļ mani striķī, plānoju drusku pavizināties šurpu turpu un tad doties maršrutā uz stāvkrastu. Mēģinu aizkabināt kāju aiz akseleratora kāpšļa, pa to laiku esmu mazliet sašūpojies, atlaižu bremzes, lai samazinātu augstumu, bet tad pēkšņi esmu strauji iegriezies sānvējā virzienā pa labi, novelku kreiso bremzi līdz pusei, lai kursu izlabotu, bet spārns nemaz nemēģina griezties un ļaujas vējam, nes mani kāpās un strauji tuvojas zemei, līdz saprotu, ka es nevis lidoju, bet vienkārši krītu. Saskaroties ar zemi, izdzirdu pats savu sāpju kunkstienu, pāris metrus pašļūcu un apstājos. Esmu dzīvs, bet savāda sajūta labajā plecā, lauzts nav, tas ir kaut kas cits, kaut kas vēl nebijis manā traumu pieredzē. Cietis arī labais sāns un iekšas diezgan sakratījušas, bet tā gan jau bija gadījies. Kad atsedzam plecu, izrādās, ka roka atrodas kādus piecus cm zemāk par plecu, pleca kauls izslējies stāvus un nesaprot, kur palikusi roka. Zinu, ka drīz adrenalīna ietekme beigsies un būs sāpes. Skaidrs, ka paši neieliksim, jādodas uz slimnīcu. Uzņemšanā vairs nespēju ne parakstīt, ne saprātīgi parunāt, sāpes pārņem saprātu. Mani nosēdina koridorā, uztaisa rentgenu un vēnā iepilina pirmo pudelīti. Pēc brīža otro pudelīti, tad atnāk ārsts, tāds īsts, kā no kino, ar brillītēm, nosvērts, nedaudz laipns un lietišķs. Izstāsta, ka tad, ja mēs atrastos tuksnesī, viņi ar anesteziologu ņemtu un man to roku pa diviem ieliktu vietā, bet pārdesmit km attālumā esot cita slimnīca, kur ir speciālists un viņi ar mani tikšot gala, jāsagaida tikai kāda brīvā ātrā palīdzība. Pēc kādas pusstundas atnāk jauna meitene un apsargs, kuri mani iesēdina ātrajos, biju iztēlojies, ka gulēšu, man nekas nesāpēs un sirēnām maigi gaudojot, dosimies pa taisno uz operāciju galdu. Bet mani iesēdina krēslā, piesprādzē, sirēnas negaudo, skuķis dragā pa autobāņa trešo joslu un katrreiz, kad iebrauc kādā nelīdzenumā, pamāj man ar roku, sorry, paciet vecīt!

                                Rentgens, D - pirms un E- pēc

Operāciju galda vietā man ir uzgaidāmā telpā, esmu viegli samocīts un apdullis no zālēm, dzirdu savu vārdu skaļrunī, klīstu pa gaiteņiem, bet neko prātīgu neatradis, atgriežos sākumpunktā. Aizeju līdz reģistrācijai, bet arī tur skaidrības nav. Noķeru koridorā kādu māsiņu, viņa, redzot manu bēdīgo stāvokli, dodas kādu meklēt un tad pusceļā atceras, ka ir jau kaut ko dzirdējusi par mani un zina, kur mums jādodas. Ārsts tieši kā atsaiņojis vakariņu maizīti, tagad spiests to atkal locīt ciet, jūtos mazliet neērti, ielaužoties viņa maltītē. Māsiņa novēl mums veiksmi, viņa labi zina, kas mūs sagaida, bet es to tikai miglaini nojaušu. Manā vēnā tiek ielaistas vēl pāris pudelītes. Ārsts pa gaiteņiem salasa papildspēkus. Divas māsiņas velk roku ar palagu, ārsta palīgs, jauns un apņēmīgs, guļ man virsū un tur, kamēr no maltītes atrautais speciālists, dažādos veidos lokot un kustinot, mēģina ietrāpīt eņģēs. Kādu laiku tā mocījušies, viņi paziņo, ka ielaidīšot pāris šļirces, lai man atslābtu muskuļi. Pēc nezināma laika atmostos koridorā ar kaklā iekārtu roku un sāpēm vēdera lejas daļā. Aizklumburējis līdz tualetei, jūtu, ka esmu kaut cik spējīgs paklibot uz priekšu un varētu arī slīdēt projām no šīs ne pārāk viesmīlīgās ainas. Nav arī skaidrs vai neesmu parādā kaut ko vairāk par tiem 14 eiro, ko samaksāju reģistrācijā. Koridors ir pilns ar gultām un guļošiem pusdzīviem cilvēkiem, knapi vieta, kur izspraukties. Kāda māsiņa gaitenī mani novēro, cenšos izlikties, ka nekliboju, nezinu vai izdodas, viņa liek ieiet pie ārsta, maizīte joprojām nav apēsta. Viņš man iedod bukletu ar rokas nostiprinājuma attēliem, apvilkts viens man izvēlētais, ko viņš iesaka lietot, kad nonākšu mājās. Klanot galvu, izsaku vislielāko pateicību par viņa un visas komandas pūlēm. Nonācis atpakaļ koridorā, virzos uz izeju, aptaustu plecu, liekas, ka labā roka tomēr ir dažus centimetrus zemāk par otru, iespējams, brīdī, kad tiku izslēgts, vesels kurss ortopēdu nokārtoja eksāmenu izmežģīta pleca ielikšanā un varbūt pēdējais tomēr nenokārtoja! Pa ceļam izlūdzos pudelīti ūdens, apsarga skatiena pavadībā dodos uz stikla durvīm, ārā ir nakts, mani krata drebuļi un ļoti gribas vemt.