Nu kak, nu hujova!

 

Laiks pieturas labs, Dahaku stumda viegli pavēji. Grozāmies Zviedrijas ārējās šērās, salas ir neapdzīvotas, kaut kur pa kādai mājai vai jahtiņai, cilvēki te ir retums, viens pliks sauļojās uz pamatklintāja un vēl kādi atpūtnieki uz jahtiņām ar vīna glāzēm. Piebraukušas pie salām, zviedru ģimenītes nekāpj nost, sēž, ēd, dzer, varbūt dara vēl ko, savukārt mēs skraidām apkārt, meklējam slēpņus, kāpjam kokos, stabos, lienam bākās, bojās, bedrēs. Un pēc pāris stundām nesamies tālāk uz nākamo vietu, bet viņi statiski sēž ar tām glāzēm, liekas, pat nav uzpildījuši, tikai ventilē. Kaut kāda paralēlā dimensija.

Dienas vidū, kad saule augstu, ielienu ūdenī, viss tukšs, nekādu artefaktu, aļģes un augi noklājuši grunti, šur tur pa kādam granīta blokam, mazi apauguši oļi, tuksnešaini smilšu klajumi, ripsnojums kā Sahāras kāpas caur lidmašīnas logu, laižos tām pāri, kustinot pleznas, pagriezienos paliecu rokas, spēlējos ar pirkstiem, tie klausa kā mazi eleroni – pa labi, uz augšu, atpakaļ lejā... Uz grunts, bāliem vēderiem, kā būdamas grūsnas,  ar nostieptu vēdera ādu, guļ mazas zivis, mirušas, un lielo nav vispār. Aizkapu pasaule, izdekorēta ar augiem, kas palikuši kā koki starp sabombardētu mūru drupām. Šajā pasaulē naktis ir garas, un dienas, ja tādas vispār ir, – krēslainas, saule te ielaužas caur velveta aizkariem, zirnekļu tīkliem, putekļu noklātām stikla rūtīm. Ēnas kā melni caurumi dzīvo zem klinšainajām, ar gliemenēm apaugušajām nogāzēm. Gliemenes ir dzīvas. Trīsdesmit gadus nepakustas, ja nu vienīgi tā vāciņu virināšana vaļā ciet, kā uz gultas paralizēta cilvēka binārā acs kustību valoda. Jo tumšāks un vēsāks, jo ilgāk dzīvosiet, varbūt visus simts, vaļā, ciet, vaļā, ciet...  Armands ar Guntu ložņā pa akmeņiem kā krabji un sūc malduguni. Viņi vienmēr jautā, nu, kā tur bija, un atbildei atceros kādu stāstu – puisis strīdas ar meiteni par Krimas aneksiju:

Puisis: „Krim naš!”

Meitene: „Nu počemu vam nada jevo?”

Puisis: „Nu kak, kruta, davno nado bilo eto zģelat”

Meitene: „Nu a kak tut?”

Puisis: „Nu kak, nu hujova!”

Pilnas saujas mellenēm, sausi čemuri zem kājām, atpakaļ uz līci, kas, saules apmirdzēts, aicina pazust sevī. Ūdens te sekls un zils, gribētos teikt, ka tirkīza krāsā, bet nu diezin vai...  peldu metru pa metram, meklēju virves galu, ko kāds pamanījis no klāja, tad pēkšņi gandrīz pie paša krasta ieķēries enkurs, jau otrais šajā braucienā. Vējš pieņemas spēkā, joprojām pavējš, slīdam iepretī Stokholmai un paliekam uz salas, kur ir tikai daži koki un bāka, kas darbojas automātiski, nav nekādas vajadzības pēc cilvēkiem, kas to pieskatītu. Biezas mūra sienas ar divmetrīgām mūra palodzēm, lieliska vieta gulēšanai ar lauku mājas sajūtu, mazliet baisa, gribas stāstīt spoku stāstus, miegs staigā apkārt un neņem, vējš atsitas reliņos, logu rāmjos, šņāc, šņāc un paliek tikai stiprāks. Lielajā tukšumā ieskanas telefona zvans, neprātīgi rezonējot un izdurot caurumu naksnīgajam mieram. Zvana Armands, Dahakam sācis slīdēt enkurs, evakuācija, nakts tumsā būs jāmeklē aizsegs salas otrā pusē, vējš sācis mainīt virzienu un palicis stiprāks. Slīdam aizsegā un gaidām būkšķi, motors nogriezts teju uz minimumu, kartē nav precīzas informācijas, bet viss labi, šoreiz izdodas enkuru iekabināt kaut kur starp akmeņiem. No jauna iekārtojam migas, guļu uz klāja biezajā kombinezonā, svaigs vējš ložņā starp segu un guļammaisu, starp mākoņiem un krūmu galotnēm mirgo bāka, nenojaucamā ritmā.

Paslīdam garām pēdējām Zviedrijas salām, jūras paliek vairāk. Pēc pāris dienām Ālandu salās, Mariehamnā jāsatiek Toms, students, kuru neviens cits no mums nepazīstot, esot satikts kaut kur Kolkā, tā saka Armands, bet nezinu, vai viņam var ticēt. Savā bagāžā solās atvest pāris šprices Guntai un Ķelmēnu maizi. Ar ausi viņai joprojām ir slikti, naktīs tā izraisa vaidus un grozīšanos, ja guļu gana tuvu, lai varētu to sadzirdēt, vaidu līdzi, varbūt nomodā mana līdzjūtība ir gandrīz mirusi, tomēr bezapziņas stāvoklī manī ir vēl kas cilvēcīgs.

Saulainā rīta Mariehamnas ostā sarunājam parkingu uz pāris stundām un dodamies uz pilsētu atbrīvoties no miskastes, lielās ir aizslēgtas, nākas izstaigāt parku un pa daļām piepildīt pilsētas tvertnes. Kaut kur netālu no prāmju piestātnes pa gabalu pamanu smaidīgu tēlu, tas ir Toms. Toms, kas tieši pirms gada piedalījās Dahaka pārdzīšanā no Norvēģijas, Toms, kurš ir noklausījies vienu lekciju paleontoloģijas kursā par pēdu fosilijām, Toms, kas ir ieradies ar draudzeni Rūtu, daudzām somām un kuram sen jau vairs nav divdesmit, kā apgalvoja Armands, bet Kolkā viņi toreiz atpakaļ ceļā gan piestāja, taisnība.

Tāda svētku sajūta, Gunta turpat piestātnē dabū dibenā šprici, šoreiz izdodas ar pirmo reizi ietriekt adatu miesā, tiek atvērts vīns un sagatavots cepetis, mēs ēdam katru dienu, katru dienu pa četrām līdz piecām ēdienreizēm, ir atvesti bagātīgi krājumi un izēšanās turpinās. Toms tiek pie mazumiņa svina, neizmantotā akvalanga un manas rezerves hidras (ko A reiz atveda no Latgales humpalām, vienu izmēru par lielu, bet solījās nobarot). Pazūdu meklējumos pirmais. Eholote uzrāda kārtīgu milzeni, kādi piecdesmit metri garumā. Pirmajā nirienā neuztaustu, redzamība vidēja, dziļums nedaudz virs desmit, gaisma pietiekama. Otrajā reizē uzeju pāris koka atlūzas, riņķoju ap tām, palielinot rādiusu, un tad tas parādās, kas par krāvumu, to gan nevar novērtēt uzreiz, redzamība varētu būt zem pieciem metriem, īsts koka monstrs, vidū akmeņu krāvums atsvaram, vairāki klāji, resni, kantaini masti, bet viss sagāzies kā pāraugusi beka. Pārlieku rezerves enkuru, aizāķējot pie viena no šķībajiem mastiem, un peldu pakaļ Tomam, viņš tiek līdz pusceļam, tad viena auss neatgaisojas – kreisā, balona īpašniecei ir beigta labā, varētu no viņiem salikt vienu veselu nirēju. Ar vairākiem piegājieniem izdodas viņu dabūt lejā, piesardzīgi tuvojas vrakam, redzu, kā enkura auklā sapinas kāja, satraucies piņķerējas, pietuvojas un apmet loku ap  šķībo mastu. Tad vēl viens loks, un viņš ceļas uz augšu. Pēc brīža sekoju, paņēmis līdzi ar gliemenēm apaugušu koka gabalu, kas iegriežas rokā, it kā to pienākums būtu sargāt jūras dibenu.  Apskatīsim un nolikšu vietā, pie reizes izāķēšu enkuru. Ūdens ir silts un negribas steigties augšā, ir vēl pāris pilni baloni un dažreiz jau drīkst dzīvot netaupīgi, mazliet traucē brillēs ienākušais ūdens un šad tad ievelkas degunā kā atgādinājums, nesadomājies, neesi jau nekāda ūdensvabole.

Kādu rītu nepieklājīgi agri piestājām pie Market salas (60 18,2’Z; 19 08,2’A), nav padzerta kafija, tādi mazliet kā zombiji ejam pāri ledāja nopulētam pamatklintāja laukam, tur tādi paši, arī samiegojušies, sagaida brīvprātīgie bākas uzturētāji un atjaunotāji. Jā brīvprātīgie, Somija šādām lietām nepiešķir finansējumu un pēc šitā es vairs nezinu, ko vispār vēl vērts cienīt uz šīs planētas, ja pat skandināviem žēl fakino naudiņu bākai vietā, kur cilvēki pirms simts gadiem ar laivām veda materiālus uz salu, kas glacioizostāzes rezultātā atradās vēl metru zemāk nekā pašlaik, bieži nācās vairākas dienas nogaidīt laivās, starp plīstošiem viļņiem noenkurotiem gaidot iespēju atsākt darbu.

Arī mūsdienās vētru laikā sala joprojām ir zem ūdens, paliek tikai ēkas, kas savienotas savā starpā ar bāku, otrā stāva tiltiņi uz pirti un dzīvojamo ēku. Netālu no salas ir pāris vraki, ar eholoti neatrodam, negribas braukt prom, un tā mēs viens pēc otra ejam, mazliet vēl aizķeramies un aprunājamies, kāds uzkāpj uz Dahaka, kāds atkal nokāpj.

Kādu, iespējams, pavisam citu dienu, Toms man ausī čukst, ka viņš grib bildināt Rūtu un ka man vajadzēs nofotografēt to momentu. Es, kas netic ne attiecībām, ne mīlestībai, nu vispār nekam tā īsti netic, jūtu, ka esmu satraucies, pat tā īsti nezinu, kad un kā tam jānotiek, tikai atceros, ka vienu draugu bildināja draudzene un viņš tajā pašā brīdī no viņas aizgāja. Iespējams, tā bildināšana ir kaut kas nopietns un tieši tāpēc jau arī tas satraukums. Bet Toms vēl nezin, kad tas būs, un tagad man jāstaigā apkārt ar kameru varbūt pat nedēļu. Par laimi tas viss ir ātri, jau nākamajā dienā viņš paskatās un tā viltīgi nosmaida, un es jau nojaušu, tagad, un tur ir tāds uz ceļa mešanās moments, viņš pat izstudējis, kurš ir pareizās kājas celis, gredzens, protams, neder, viņš bija mēģinājis tos pirkstus mērīt naktīs, un dienās meklējis citus gredzenus un pat gājis pie meitenes mātes, bet pirksta diametrs nav atklājies. Tajā brīdī, kad ieslēdzu fotoaparātu, uz ekrāna iemirgojas baterija ar tai diagonāli pārvilktu svītru.

Peldošā lazarete

 Galvā jau vairākas nedēļas grozījās cerīgi plāni ar Marie nokļūt līdz Vislai Polijā un pret straumi tikt līdz Varšavai vai Bidgoščai, un vēl pa ceļam Puckas līcī no Gdaņskas uz ziemeļiem ir pamatīga metāllūžņu kaudze ar tādiem cienījamiem vrakiem kā Vicher un mazākiem kukainīšiem kā, piemēram, Bryza un tai līdzīga izmēra kuģiem. Tas viss pārdesmit metru dziļumā, gandrīz vai rokas stiepiena attālumā, pirms tam tikai trīs dienas pārbrauciena pa jūru gar šaubīgajiem Kaļiņingradas ūdeņiem, no kuriem jebkurā brīdi var izlīst zemūdene, visticamākais, viņa trāpīsies tieši zem kutera, pacels to gaisā un sāniski iemetīs ūdenī un uzņems mūs kā gūstekņus, pēc tam lepni publiskajā telpā paziņos, ka notvēruši spiegus, uz kuru laivas  atrasti neapgāžami pierādījumi - drons Mavriks, ehalote ar makgaivareni savīstītu baterijas paku un milzīga kaudze piecdesmit gadus vecu akvalangu - tieši piemēroti, lai atklātu ‘impērijas’ superieročus. Tiks veikta izmeklēšana, kuras rezultātā atklāsies, ka operācija notikusi amerikāņu paspārnē, kamēr mēs vairākas dienas dzersim melnu tēju un pļāpāsim ar iecirkņa apsargiem par laivām, makšķerēšanu, pirtīm un meitenēm, cerams, ka visā tajā procesā varētu uzlabot savas valodas zināšanas. Nebūs nekādas skaidrības, tiks izskatītas mūsu lietas, kas, rūpīgi ielocītas, glabāsies bēšās kartona mapēs, tajās būs pārkopētas lapas, varbūt pat kāda pārlikta no mapes mapē, ar rakstāmmašīnu rakstīta, un šad tad pie mums atbrauks kāds bobiks vai audi, no kura kāps formas tērpos noguruši cilvēki, cilās mūsu mantas un caurskatīs jau desmitiem reižu aptaustītos dokumentus, neko nepateikuši, aizbrauks, un apsargi svinīgām sejām salutēs, sasitot ādas zābakus, lai zoles saskaras un varbūt pat tā, lai potīte nedaudz iesmeldzas. Galva sekos militārajai autoritātei un apstāsies pie auto, kādu brīdi vēros, nē, apbrīnos, un tīksmi ieklausīsies, kā starteris nevainīgi iegriež trīslitrīgo dzinēju, šoferis to veiksmīgi izvadīs no teritorijas. Smuka apaļa audi aizmugure nozudīs dzīvē ar nu jau pavisam piekusušo autoritāti. Pēc tam mēs veselu pēcpusdienu runātu par mašīnām un, kad pēc vairākām dienām sargi sāktu atgriezties maiņās, izveidotos pieķeršanās, to ne gluži varēs saukt par Stokholmas sindromu, drīzāk tāda pieklājīga līdzjūtības pazīšanās. Kaut kad Marie komandu atbrīvotu un noplēstu sodu, kura summa būtu tieši tik liela, cik atrastos mūsu maciņos, un tad vēl, ceļa vēju novēlot, laipni noteiktu, ka mums nu gan ir paveicies, esam tikuši pa lēto. Draudīgi tumšs torpēdu kuģis, kustoties ar sestdaļu sava kruīza ātruma, mūs pavadītu līdz neitrālajiem ūdeņiem, un kapteinis gan jau iekārotu Marie, tikai viņam tā liktos nepiedienīgi lēna. Un gan jau atpakaļ ceļš mums būtu gar Bornholmu un Gotlandi, bet to mums neuzzināt, jo Polijā nedēļu pirms izbraukšanas pasliktinājās situācija ar Covid saslimušajiem un nācās visu pārplānot. Pienāca ceturtdiena, un, kā jau ierasts, steigā pa vidu citiem darbiem tika vestas mantas, baloni, hidras, reduktori un ēdienu kastes, it kā plāns būtu šķērsot Atlantijas okeānu.

Steigai pa vidu man ieplīsa kreisās kājas kauliņš kaut kur pie mazā pirkstiņa, staigāju klibodams, bet ģipsi izgatavot nebija laika, un nezinu, vai vispār man kaut kas sanāktu, diezin vai es varētu ievilkt pleznu un gan jau tāpat tas zem ūdens ātri izšķīstu, tā es paliku ar savām smeldzīgajām sāpēm. Bet izrādās, man bija izgājis labāk kā citiem, jo Gunta ir izbēgusi no ārsta rokām, kas grasījās viņu ievietot slimnīcā. Viņas niršanas karjera sākās ar vidusauss iekaisumu, kam seko nežēlīgas sāpes un iespējas tikt pie krampjiem, meningīta vai pat pārvērsties dārzenī. Svētdienas rītā, noķerot Dahaku Kolkā, izrādās, Armands ir iespiedis pirkstu enkura kustīgajā, arklam līdzīgajā kājā un tagad var darboties tikai ar vienu roku. Nu vismaz skaidrs, ka viņš nav robots, kas pārtiek no auzām un alus un dienām var aizmirst apģērbties laikā, kad bukšprits sācis izstumdīt aisbergus.

Anrī Dināns 1859. gadā sarakstīja grāmatu “Atmiņas par Solferīno”, kas pēc pieciem gadiem noveda pie pirmās Ženēvas konvencijas par ievainoto tiesībām, ja tā drīkst izteikties. Dahakam vantīs būtu jāiesien sarkans krusts, bet Covid laikā jokus var nesaprast. Tā nu mēs dalāmies ar stāstiem par ’ievainojumiem’ un ēdam Kolkas butes. Labvēlīgs ceļa vējš mūs nes uz Gotlandes ziemeļu pusi, kaut kad naktī parādīsies Sandstonas bāka, bet tagad jūra ir tukša, ne kuģu, ne bākas, blāvas zvaigznes stīvējas ar mākoņiem un mēness nav vispār. Armands ies gulēt, un stūre tiks nodota manās rokās, silts un mazliet omulīgāks, kā likās vēl pirms brīža, slēpjoties zem segas šaurajā kajītē ar neventilēto gaisu, pusnomodā gaidot kapteiņa balsi, kas norādīs, ka atpūtas laiks ir beidzies un jāpārņem stūres pinne. Varbūt kāda stunda pagājusi, Gunta parādās uz klāja un paziņo, ka vajadzēs šprici, sāpes paliekot stiprākas un tā pulsācija galvā, kas var novest līdz ārprātam… Ir tumšs, rokās satveru injicējamo, ar kāju pieturu stūri, duru, paliek tik sarkans punktiņš un adata tālāk neiet. Ar otro piegājienu tā ieiet dibenā līdz pusei, viļņiem šūpojot klāju, nesaprotu, cik ātri vai lēni saturs iegājis mīkstajos audos. No vēja neizkrītam, un burāšana turpinās. Bet nepilnu minūti vēlāk Guntai paliek slikti, viņa apguļas, uznāk karsonis un drebuļi vienlaicīgi. Paskatos telefonā, zonas nav, esam tieši Baltijas jūras vidū. Ir vēl vien opcija, rācija un 16. kanāls, ja kāds kuģis ir redzamības attālumā, pastāv iespēja, ka mūs kāds sadzirdēs. Galva kā pūcei pagriežas pa 360 grādiem, jūra tukša kā izlaizīta suņa bļoda. Kādu brīdi viņa pavārtās pa klāju, ārā neslēdzas, līdz atgūst spēju piecelties un, turoties pie korpusa, ļodzīga nozūd kajītē, laikam jau dzīvos. 

 

10 sekundes, G. Tomsones kadrējums

Ārējās šērās Zviedrijas ūdeņos piestājam pie kādas mazas salas ar vienu māju. Saule silda, un ūdens ir silts, redzamība vidēji laba, laiks pirmajam nirienam, redzu, kādām suņa acīm Gunta vēro dzeltenos balonus un spīdīgo neoprēna jaciņu, kas uzspīlēta uz brokastīs izstaipītā vēdera. Pēc Orlixon šprices ir labāk, pampums ir noņemts un tek kaut kāds limfveidīgs šķidrums, jāstaigā ar cepurīti, nedrīkst ne sasaldēt, ne pārkarsēt, un pilnīgi skaidrs, ka šī nebūs pēdējā vaidos pavadītā nakts. Armands savu pirkstu nelieto, nodod komandas, un viss tiek izdarīts. Es pagaidām cīnos ar pleznām, kreisā kāja, maza smeldzīte, plunkš! un tad jau viss aizmirstas, svina atsvars mani velk lejā, nedaudz piepalīdzu, izpūšot gaisu. Apmēram sešos metros sasniedzu grunti un sāku riņķot pa līci, līdz mani piesedz ēna, negulētā nakts mazliet pakutina nervus. Tāda kā granīta ala, nē, kaut kas nevietā, peldu apkārt, līdz safokusēju proporcijas, attālumus... Vraks, neticami, koka laiva, neatrodu nevienu metāla detaļu, purns slaidi izliekts uz priekšu. Satraukumā peldu, krastā atstāju balonus un klibā riksīti pa pamatklāja virsmu tipinu uz Dahaku paziņot atklājumu. Armands paņem SUP dēli un brauc mani atbalstīt. Ienirstu otrreiz, kādu brīdi šaudos kā haizivs, satraukta, nervoza, nevaru atrast, bet nekur jau tālu nevar būt, apakšā ūdens silts, un gaiss pirmajā balonā vēl ne pusē. Zem ūdens svarīgi saglabāt mieru, mazāk tērējās saspiestais gaiss, orientēties ir grūti, saules gaisma izkliedēta, reizēm pat sajūk apakša ar augšu, atrodu un vairākas reizes appeldu apkārt, laiva varētu būt ne mazāka par piecpadsmit metriem garumā. Paņemu nelielu koka gabalu, tas izrādās fragments no ribas vai varbūt brangas, būs paraugs vecuma noteikšanai. Pirmajā brīdī izskatās pēc vikingu laivas, bet efektu rada neesošie dēļi sānu bortā, tāpēc priekšgals, hmm, varbūt arī pakaļgals, puslokā uzliecies uz augšu. Padsmitmetrīgas koka laivas izmantoja gan zvejnieki, gan roņu mednieki vēl divdesmitā gadsimta pirmajā pusē, bet uz tām bija jau diezgan daudz metāla detaļu. Rakņājos sedimentos, līdz saduļķojas ūdens, izmetu vēl vienu apli, balonā palikušas pārdesmit atmosfēras, ieraugu baltu virvi, sekoju, gals atsējies no klampas, neizskatās, ka būtu nogriezts, pāri pa trīsdesmit metriem, smuka jauna virvīte un omulīgs enkurs tās galā. Gaisu jau jāvelk ar spēku, balonā palicis tik maz, ka reduktors nelaiž cauri, ceļos uz augšu, bet enkurs velk uz leju, tādos brīžos parasti arī brillēs pamanās ielīt ūdens, nav brīvu roku, nākas šņaukt iesāļo ūdeni cauri degunam un mazliet parīstīties. Armands, sekojis maniem burbuļiem, pasniedz pretī roku, fū, gribas iekampt kārīgu devu gaisa. Atdodu kravu un, uz muguras guļot, ar pleznām kulstu ūdeni, sen jau aizmirsis par savu sāpošo kāju.