Par pēdējo gadu ir sarakstīts teksts, bet neesmu to nopublicējis, diezgan viduvējs, drīzāk jau vājš. Tas ir par niršanu, jums tas neinteresēs, bet man tas ir svarīgs, varbūt pat personīgs. Turu to kā kārti rokās, ja vajadzēs, izspēlēšu. Un vispār, no lasītāja viedokļa interesantāk taču izklaide, kādi jociņi, viegli ceļojuma stāstiņi.
Ir marts, apkārt tiek runāts par karu, par iespējamu bumbu, konfrontācijām. Sniegs ir izkusis, slēpot vairs nevar, ierīkotās trases apledojušas un izskatās pēc sūda. Kaut kāds pagurums. Kāds dodas uz Portugāli nopirkt māju, lai pārdotu, vai arī paslēptos no visa te notiekošā. Bet man ir daudz vienkāršāka problēma – psoriāze, nu, tā pat īsti nav problēma, man viņa vienkārši ir. Janvāri pavadot Taizemē, to biju labi nomierinājis, tomēr meteoroloģijas dienests vēsta, ka ziemā saules gaismas esot bijis īpaši maz, un es to jūtu uz savas ādas. Tieši tāpēc, apdarot darbus (laboju no izdarot), pēc ģeogrāfu salidojuma apmeklēšanas Latvijas Universitātē un apskrāpēšanās no rīta mājupceļā, paguļu līdz pusdienas laikam, krāmēju somu un pievakarē dodos uz 22. autobusu. Tās ir tās retās reizes, kad sabiedriskais liekas lietderīgs un vietā, jo aiztransportē gandrīz no mājas durvīm līdz lidostas stiklotajām ieejām.
Lidmašīnā ir karsts, tik šaurs, ka jūtos kā suns kaķa kastē, bet man nav izvēles, man ir psoriāze un jābrauc tuvāk saulei. Jāsauļojas, kaut arī tas riebjas, nevaru nosēdēt. Bet liekas, ka ar vecumu palieku vājāks, reizēm sagurstu, nekustos un, ja esmu saulē, tad ir labi, tad vienkārši drusku paguļu, palasu un paslavēju sevi par to, cik labs pats pret sevi esmu. Kādas trīs četras stundas jāsēž šaurībā, bet esmu pacietīgs un viss būs labi, tad blakus sēdošā tīne aizmieg un uzguļas ar galvu uz mana pleca. Sūda būšana, ko lai dara. Paliecies uz priekšu, ar savu galvu atspiežos pret pretējo krēslu, gulētāja salecas, pamostas un uz mazu mirkli iztaisnojas, tā tas atkārtojas trīs reizes un ir vienīgais, par ko es spēju domāt. Būs nepatikšanas, ārkārtas nosēšanās un pedofilisma skandāls, uzmākšanās lidmašīnā. Ko lai dara, sēžu un baidos. Un nekur jau vairs nav droši.
Barselonā viss mierīgi, nakts lidostā bērnu laukumiņā zem slidkalniņa. No rīta sīkie nāks, sabīsies un raudot skries atpakaļ pie mammām, nesanāks tiem nekāda šļūkāšana. Diena iesākas mierīgi, smaržo mandarīna ziedi, somas ieslēgtas jūras muzeja skapīšos. Kafija laba un visur pieejama, tik dažreiz rinda, visiem te tā kafija garšo. Pie trešās saprotu, ka jāņem ar pienu, nevis kapučīno, jo abas pilnīgi vienādas, tikai tā vienkārši ar pienu ir par puseiro lētāka. Vakarā prāmī atkal noskatīts bērnu laukumiņš. Suns Vukijs ar I un mašīnu ir uz cita Maljorkas prāmja, bet mēs ar A uz lētāka, mazliet bomzīgāka. Par to pašu naudu turp var arī aizlidot, bet man ir tā kvadrātiņu spēle (Planet Unseen). Jāvāc punkti dzīvē ar ieslēgtu Gps un telefona ekrānu un par katriem jauni sasniegtiem 100x100m var dabūt vienu punktu. Man tādi ir gandrīz 180 tūkstoši, bet vajag vēl, jo esmu tikai pāris tūkstošus aiz pirmās vietas. Paradoksāli – kad esmu pirmajā vietā, man žēl, ka citi ir aiz manis, bet kad zaudēju, stundām blenžu kartē un domāju, kur vēl… un tā tiešām reiz ir bijis, par to pirmo vietu, piemēram, vecākus aizvilku uz Prūsiju ar busiņu un kāpēc? Jo tur vēl neviens nebija bijis, brauc kur gribi un punkti ripo, tajā reizē mēs pat vakariņās gājām un pacēlām tostu par īslaicīgo uzvaru. Ārā līst, vējš un tumša jūra kaut kur zemu lejā. Garā diena un īsā nakts mazliet spiež pie zemes. Jūtu ka līdz rītam neizvilkšu. Ir plāns, jāpaslēpj kaut kur uz klāja telefons un jāuzliek, lai neizslēdzas ekrāns. Tādu vietu atrast nav nemaz tik viegli, nezinu vai baterija izvilks, bet alternatīvas nav, iekšā telpās Gps signāls neķer. Slēpšana ir īsta operācija, A vēro, vai neviens mani neredz, tad es pieliecos un it kā sienot apavus, paslidinu telefonu zem metāla kastes ar glābšanas vestēm. Tagad atliek tik cerēt ka signāls no satelītiem sasniegs manu dārgumu. Guļammaisā grozos, kaut arī neprātīgi pārguris, aizmigt nevaru, pēc kādas pusstundas eju pārbaudīt, cilvēki jau paklīduši. Pabāžu roku, telefons vietā un ekrāns nav izslēdzies, sirdī ieplūst miers. No rīta pusmiegā pirmā doma, kā viņam tur iet vienam ārā aukstumā un vējā. Sāk runāt skaļrunī un, iespējams, bērni tuvojas laukumam, raitā solī dodos pakaļ. Viss vietā. Maljorkas internetzona jau pieslēgusies un redzu, kā skaitās naktī savāktie punkti un tad pēkšņi tas izslēdzas un viss. No peļķes izņemts, tas ir ticis pie mitruma un tagad kļuvis melns un kluss. Atrodam otra prāmja biedreni I caur Facebook un paziņojam, ka tel. ir miris, bet A vēl strādā un tikšanās ir iespējama.
Ierodamies nelielā villā, kurā neviens nav dzīvojis, iespējams, vairākus gadus, varbūt mēnešus. Baseinā sakritušas lapas. Atslēgu ir paliels saišķis, slēdz labi. Aiz pamatmājas atrodam vēl viesu namiņu ar virtuvi, plīti baltām sienām, aiznestām mēbelēm. Visās istabās, stāvos un pat zem baseina ir vannasistabas, kopā septiņas, vajadzēja divas dienas, lai saskaitītu. Tiek atvērti slēģi, ielaista gaisma, ar lielu signalizācijas pīkšķi ieslēgti drošinātāji, no kolektoriem palaists siltais ūdens. Māja lēnām mostas, vakarā cepot doradas sāka smirdēt plīts vadi. I saka: if you burn the house, do it to the ground, tas laikam tā no apdrošinātāju viedokļa. Laiks te ir apstājies, bezgaumīgi pakešu logi, plastmasa kristāla lustras, pārgleznotas gleznas. Radio no zili izgaismotas dušas vakariņām piešķir mazliet dzīvības. Atrodam dažas liecības, ka te reiz mitinājušās britu lēdijas Klēra un Helēna, varbūt pat viņām bijuši mazbērni, jo ir arī duša bērniem. Tā nu mēs tur dzīvojām, pūta stiprs vējš, bija jākāpj klintīs, jāsnorkelē un jāiet garās pastaigās. Saule spīdēja reti, psoriāzi neapārstēju, bet uzzināju, ka, ja kādam interesē, to māju joprojām var iegādāties par trīs miljoniem, no terases pat var redzēt jūru un Palmas vecpilsēta ir 20 minūšu brauciena attālumā. Jūsu kaimiņi būs no līdzīgām mājām, dažas pat nedaudz gaumīgākas, bet to cenas diemžēl ir ap pieciem miljoni. Ja pajautāsiet, pateikšu, kur ir smukākas vietas un labākas cenas, tajā salā ir arī vēl šis tas īsts.
