Prologs

Stāsta pirmā daļa sākās vēl pirms paša notikuma. Piezvanīja Māris, viņam bija ideja, savukārt es jau ļoti labi zināju, ko tas viss nozīmē. Trīs nolauzti masti, viena nogremdēta laiva, vēl viena nenogremdēta – bez dokumentiem, bez noteiktas krāsas, kaut gan daži to sauc par zilu, nezinu, vai tam ir kāda saistība ar gaismas atstarojošo spektru. Uz laivas nav ne karodziņu, ne noteiktas kārtības, kur nu vēl apgaismojums vai kādi glābšanas rīki. Māra piedāvājums bija burāt uz Gotlandi – bez navigācijas un bez motora klātbūtnes uz klāja, un es teicu, ka padomāšu, parasti tas nozīmē, ka es aizmirstu un ieplānoju tajā laikā kaut ko citu, bet Māris jau attapās, ka tāda atbilde neder un nekavējoties izmeta trumpi, viņš zināja manu Ahileja papēdi – meitenes – un teica, ka būs līdzi viena smuka, es piekritu uzreiz, man likās, pat ja jāmirst, tad patīkamāk, ja blakus ir kāda sieviete, varbūt kā sākumā, nu, es domāju, kad mēs dzimstam... Sapratu, ka izdzīvošanas iespēja nav sevišķi augsta, tāpēc nekavējoties sāku aprakstīt notikumus, par kuriem varbūt vēlāk vairs nevarēšu runāt.

Ar Māri iepazinos pirms kādiem pieciem gadiem LU Centrālās ēkas kafejnīcā, viņš bija pārradies no Anglijas un līdzi paņēmis laivu, kaut gan priekšstata par burāšanu nebija nekāda, gadījums izklausījās saistošs, un es sāku iesaistīties, daloties ar savu nelielo pieredzi. Nav jau arī tā, ka es nebūtu nevienu laivu nogremdējis un mastu nolauzis, iespējams, ka sajutu ko tādu, kas tiek dēvēta par radniecisku dvēseli. Ieteicu nomainīt spriegotājus vantīm un izdarīt vēl šādus tādus uzlabojumus, daļa no šiem pieticīgajiem un būtiskajiem uzdevumiem kaut kā netika īstenoti un masts nolūza, pēc tam vēl Āgenskalna piestātnē uzkrita virsū kaut kādai motorenei. Pēc masta sakniedēšanas, dažas nedēļas vēlāk, jau atceļā no Zviedrijas, pēc sastapšanās ar krievu zemūdeni, iepūta stiprāks vējš, un tas atkal nolūza. Tur vairs nebija ne ko kniedēt, ne metināt, alumīnija masti beidzās un tika iedāvināts koka masts no Armanda vecā, zaļā katamarāna. Otrajā braucienā atkal noplīsa vants, bet brīnumainā veidā koks nepārlūza. Bet masti nav vienīgā lieta, kas lūzt. Sezonas beigās no Ķīpsalas tika pārdzīta britu jahta Westerly GK24, piedāvājos to aizburāt, bet Māris ar Arturu bija apņēmības pilni. Rudens bija jau atnācis, un vakari satumsa ātri, bojas jūrā izņemtas un ietrāpīt starp sēkļiem Lielupē nav viegli. Viņiem neizdevās, un laiva palika uz sēkļa, līdz palēnām smiltis to apēda, viļņi nolauza ķīli, glābēji – mastu un traktors nākošaja dienā visu pārējo, kas bija vēl atlicis.

Polinēziešu laiva. Foto - Andris Namnieks

Par manām laivām draugi atceras to, ka vienmēr jāsmeļ ūdens. Reiz, pavisam netālu no Priedaines piestātnes, grozījos, līdz uzdūros uz kaut kāda metāla caurules, izpuvušā kokā parādījās puļķa gals un, kad tas atkal pazuda, pa caurumu sāka ieplūst ūdens, aukstasinīgi norāvu savu mīļo sarkano sievas sitamo maiku un aizbāzu caurumu. Pāris nedēļas vēlāk vizināju draugus, bijām iebraukuši jūrā, laiks bija mierīgs, ūdens izsmelts un sākās teju vai garlaikošanās līdz brīdim, kad es lielā sajūsmā atradu savu mīļāko maiku un ar nelielu piepūli pacēlu to no švertlaivas dibena, nedaudz gan pabrīnījos par pretestību, it kā kāds to turētu, kā bērni, kas nespēj sadalīt savas mantiņas. Kamēr izgriezu krekliņu, uz manām kājām tecēja ūdens, bet arī tad, kad sāku to purināt, ūdens turpināja plūst, līdz kāds iesaucās „Caurums, laivā caurums,” es novērsu acis no sava dārguma un ieraudzīju to, ko nu jau redzēja visi, laivas vidū bija izveidojies mazs fontāns, nekavējoties šķīros no jaunatgūtās mantiņas, atliekot to vietā, no kuras tas bija nācis. 

Baltā kāpa. Foto - Valdis Jansons

Viena nedēļa Omānas saulē

Vietējais laiks ir ap pusnakti, no spraugas starp lidmašīnu un tai piestumto tuneli var just siltas dvesmas, kas mēģina iekļūt telpās un sajaukt atdzesēto gaisu. Slīdu kopā ar pārējiem un paceltu galvu vēroju norādes, gara rinda mūs sagaida pie pasu kontroles, ausīs vēl dūc lidmašīnas turbīnas vai varbūt tie ir ventilatori, kas regulē salona spiedienu. Galva nogurusi no neatlaidīgās filmu vērošanas mazajā ekrānā, kas reisa veidū pietuvojās vēl vairāk, jo priekšā sēdošais, ērti atlaizdams krēslu, laižas miegā, acīm redzami nebūdams tik neatlaidīgs kā es.

Rindā uz pasu kontroli stāv indieši, tikai indieši, mūsu vieta izrādās citur. Gribam samainīt katrs pa 50 eiro ar domu, ka noderēs vīzas kārtošanai, dabūjam kaut kādu banknoti līdz ar čeku, ko laimīgā kārtā uzreiz ārā nemetam. Kad nonākam līdz pasu kontrolei, čeks tiek paņemts burtiskā nozīmē bez vārda runas un pasē tiek iespiests zīmogs, bet tie piecsimt riāli, kas palika pāri pēc izrādās jau notikušās samaksas par vīzu, vēlāk atklājās esam tikai pusriāls un bezvērtīgi aizņem vietu makā. Arī lidostas uzgaidāmajā telpā ir daudz indiešu, kāds simtiņš kaut ko gaida pie atbraucēju durvīm. Turpat Maskatas lidostā jau iepriekš aizrunāts mūs gaida padžero džipiņš, balts, tīrs un pavisam jauns, atslēgu mums atnes indietis, visi iesaistītie kustas ļoti lēni, nekāda satraukuma, ne steigas, pilnīgs miers. Pilsēta ar lielām plašam ielām, izgaismotām mošejām naksnīga slīd aiz auto loga, V tipa dzinējs gandrīz bez skaņas dara savu darbu. Tuvojamies Indijas okeānam, precīzāk Arābu jūrai un vēl precīzāk – Omānas līcim, plāns ir pārlaist nakti jūras krastā un no rīta ielīst ar snurkeliem apskatīt zemūdens pasauli.

Naksnīgi izgaismotā Maskata atstāj diezgan respektablu iespaidu, daudzjoslu ielas, lielas ēkas, izgaismotas mošejas, te dzīvo puse no valstī sastopamajiem omāniešiem, un puse no viņiem ir indieši, pakistāņi un gan jau vēl vesels ducis mazskaitlīgie. Nakts ir silta un, pēc pāris stundu brauciena pametuši pilsētu, ieripojam pludmalē un, izritinājuši paklājiņus, aizmiegam kur nu kurais.

Rīts ir lēns un stīvs, tikai Jānis smaidīgs jau pamodies skraida apkārt, brokastis diezgan individuālas, jo mūsu četrotnē ir vairāk nekā četras diētas. Kafiju gan patērējam visi, izņemot Jāni, jo viņam labi ir tāpat.

Ūdens silts, bet vieta nav tā labākā, un mēs dodamies tālāk meklēt kādu aizsegtāku līcīti. Pa ceļam sākas kafijas meklējumi, palēnam noskaidrojam, ka brīvi te pieejama tikai šķīstošā, Evitu jau sāk pārņemt galvas sāpes no kofeīna trukuma, bet es adoptējos un pa vairākām krūzītēm piegājienā dzeru šķīstenes, Dita kaut kur pa vidu, bet jūtu, ka viņa salūzīs un pielāgosies vietējo šķīstošajam stilam. Diezgan garšīga ir karak tēja ar kardamonu, ko var dabūt pie indiešiem nelielās kafejnīcās ar daudzsološiem attēliem izkārtnē. Reiz jau uzķeramies, „yes, soup and coffee too, please one, no, two and do you have…” un tajā brīdī viņš acu priekšā no letes otras puses izvelk Knorre zupiņu ar sēnēm un divas Nescafe paciņas „trīs vienā” un prasa, vai šo mēs domājām… mēs turpinām braukt uz dienvidiem. Pie veikala piebrauc balta mašīna, vispār visas te ir baltas, bet to, ka tas ir vietējais, var pateikt pēc tā, ka viņš divreiz uzpīpina, pienāk veikalnieks, uzklausa, un pēc kāda laika iznes no veikala divus zilus maisiņus, kas tiek uzkabināti uz auto spoguļa ārpusē, un lieta darīta. Atceros, pirms kādiem pieciem vai vairāk gadiem Meksikā bija tāda kampaņa, ka varēji iegādāties autobusa biļeti par samazinātu maksu, ja pie kases izpildīji konkrētus vingrinājumus, tā nav ņirgāšanās par tiem, kuriem nesanāk privātajam auto, bet zinātnieki (un ne tikai britu) ir pierādījuši, ka tas nāk par labu mūsu miesai. Būtu jauki to ieviest Omānā – kamēr viesstrādnieks pielasa tavus zilos maisiņus ar visādiem ievestiem labumiem, tu pie savas Toyota Prado veic trīs reiz pa divdesmit pumpīšiem, pēc tam izklupienus un pietupšanos uz vienas kājas pa desmit ar katru.

Kā jau šim reģionam piestāv, arī Omānas eksports ir saistīts ar naftu, bitumenu, gāzi, un visas skaistās mošejas ar mozaīkām un minaretiem ir būvētas ar Alaha svētību, nevis ar aptraipītiem riāliem. Cerot, ka manā makā ieliktajām banknotēm nav saistības ar kādām pagātnes ciešanām, mierīgu sirdi klīstu pa veikalu, vispār staigāju apkārt vienam plauktam un redzu, ka te ir dateles no Kataras, kā nekā Omāna lepojas ar savām dateļu šķirnēm, kapēc lai viņi tās tirgotu, ja var ēst paši, te ir olīvas no Turcijas, tuncis no Indonēzijas, maize no Saūda Arābijas, piens no Irānas, uz banāniem nav rakstīts, varbūt vietējie, ā, un te arī bērnu mantiņas no Ķīnas. Pildot bāku, gribētos uzzināt, no kurām dabas krātuvēm nākusi nafta, blakus litriem un cenai varētu būt vēl viens lodziņš, kurā grieztos valstu nosaukumi un dažiem advancētākiem tankiem varētu būt arī openstreet karte, kurā iemirdzas kā zili dimantiņi ieguves punkti, es noteikti ielietu vairāk nekā vajadzīgs.

Otrajā snurkelēšanas reizē ūdenī ieraugu murēnu, tā ir mana pirmā sastapšanās, tiešām ērmīgs dzīvnieks, par skaistu nenosauksi. Zivju daudz, bet koraļļi tādi panīkuši. Pievakarē nokļūstam līdz bruņurupuču pludmalei, nākas iet apkārt oficiālajam ceļam, jo mēs kaut kā netrāpām īstajā laikā un mūs nelaiž iekšā. Sanāk kārtīgs pārgājiens, kalni un lejas, tumsā nokļūstam pludmalē, atrodam izkašātas olu bedres, tuksnešu lapsu pēdas un tik lielu bruņurupuceni kā no filmas „Mio mans Mio”, viņa ir mirusi un guļ liedagā, daži stiprāki viļņi to reizumis apšļaksta un atsvaidzina tās majestātisko bruņneša stāju.

Stūmējas. Foto - Jānis Zunda

Atpakaļceļā ir jau labi satumsis, Dita iet ar planšeti rokās un veic pēdējos labojumus Rīgas Laika jaunākajā numurā līdz brīdim, kad jau otro reizi tiek pamanīta maza čūska smilšu krāsā, kas saritinājusies kā uz ostas dēļiem etiķetei pienācīgi atstāta virve. Jānis nekavējoties ķeras pie pirmā zariņa, kas ir pa rokai, un sāk to dancināt, nospriežam, ka varētu būt diezgan indīga, tas spēlēšanos padara vēl jautrāku. Sākas čūsku medības un izrādās, ka to te ir pa pilnam, Jānim vajag katrai no viņām izzināt psiholoģiskos tipus – dažas slinkākas, dažas bravūrīgākas, ir pat tādas kā nedaudz kareivīgas. Kā vēlāk noskaidrojās tīmeklī, par šo sugu Saw-scaled Viper (Echis Carinatus) raksta, ka tā tiešām ir indīga.

Sākas jauna diena un, kā jau ierasts, spīd saule, mašīnas tablo rāda 37 pēc Celsija, mēs vēl pāris vietās ielienam ūdenī, bet viļņi ir uzduļķojuši smalkās nogulas, parādās viens bruņurupucis, bet zem ūdens to gandrīz vai nevar saskatīt un no tuvāka kontakta viņš izvairās. Diena paiet pārbraucienā, gar sāls ezeriem un tuksnešainiem apvidiem, kur tiek būvētas jaunas šosejas, ļaujot smiltīm apēst vecos šauros asfaltētos ceļus, kurus aizstāj augstāki un divreiz platāki. Tiek sapirkts ūdens un pielieta pilna bāka, mums ir plāns šķērsot 70 km smilšu tuksnesi, nāk nakts un mēs ierīkojam nometni. Cilvēki šeit paliek uzmanīgāki, vairākas mašīnas piestāj un pajautā, vai mums viss labi, bez degvielas vai ar salauztu auto palikt ir bīstami, smiltis ir mīkstas, dienas pārāk karstas un varbūt tādi bālģīmji kā mēs nekur tālu netiktu. Uzlec saule un to pavada attāli auto taurēšanas signāli. Pabāžu galvu no telts un redzu – vietējais berbers ar džipu gana kamieļus, braukā tām apkārt un pīpina. Pēc vieglām brokastīm ar šķīstošās kafijas devu dodamies dziļāk tuksnesī, vietām jau nākas izmantot diferenciāļu bloķēšanu. Mana taktika ir inerce, bet Jānis vairāk paļaujas uz jaudu. Kādas pāris reizes iestrēgstam, bet pēc smilšu izkasīšanas no automašīnas apakšas un ar intensīvu meiteņu stumšanas palīdzību tiekam ārā. Ja tālāk būs vēl trakāk, izvēlētā distance prasīs vairākas dienas. Atgriežamies tuvējā pilsētā un benzīntankā satiekam kādus zviedrus, kas, diezgan nopietni ekipēti, šķērsojuši tuksnesi gida pavadībā un tikai pāris reizes iesēdušies. Uz jautājumu, kā tad viņi tika ārā, atbilde ir negaidīti vienkārša – gids pārkāpis uz zviedru mašīnu un vienkārši izbraucis. Man līdzīga pieredze bija Sahāras tuksnesi, kur bālģīmji grima ar 4x4, un vietējie ar priekšpiedziņas mašīnām vienkārši pabrauca garām un pazuda aiz tuksneša horizonta. Vienu vakaru Omānas pludmalē, apvienojot manu un Jāņa metodi, tātad – jauda plus inerce – , mēs triecamies cauri smilšainajai piejūras zonai, kāpjam ārā, novērtējam situāciju, atkal apvienojam metodes, bet vēl pieliekam meitenes pie stumšanas, un no rīta pa pavērto telts šķirbu redzam, kā vietējie zvejnieki ar parastu ielas mašīnu nobrauc garām mūsu teltij, un tajā brīdī es nodomāju, nu, davai, čaļi atbrauciet ziemā uz Latviju, tad mēs redzēsim, kas notiks uz kāda labi ledaina grants ceļa posmā Alūksne-Stāmeriena.

Mēs iebraucam tuksnesī no otras puses, starp divsimtmetrīgām kāpām ir labi iebraukti ceļi, vietām var attīstīt pat kādus astoņdesmit km/h. Naktī pie telts ierodas skorpions, gandrīz caurspīdīgs, mēs nospriežam, ka droši vien indīgs, Jānis nekavējoties to noķer un ievieto stikla burciņā. Tas tiek vērots un apbrīnots, kaut kādā brīdī nogādāts attālāk no guļvietām un palaists brīvībā, šonakt neviens negulēs ārpus teltīm, jo Apistobuthus pterygocercus esot tiešām indīgs. Naktī sabrauc kaut kādi kaimiņu valstu viesi, vai varbūt paši omānieši un neprātīgi ballējas, tas ir, bļaustās, visu laiku klausās nemainīgu mūziku, ieslēdz papildapgaismojumu, kas parasti piestiprināts virs jumta, un brauc augšā kāpās un pēc tam atkal lejā. Pēc ballītes nākamajā diena atbrauca kaut kādi kalpi ar džipiņiem un visu aiz viņiem satīrīja, sameta mistkastes maisus pikapos un pazuda.

Mūsu tuksnešu izklaides gāja uz beigām, ceļa biedri man neuzticējās un mēs pat gandrīz sastrīdējāmies, es braucu pa kāpas kori, līdz mašīnā sākās panika, kas bija nomierināma tikai, apstādinot auto un atstājot to nogrimstam smiltīs. Atlikušās dienas pavadījām, staigājot pa vadijiem un snurkulējot mazos upes ūdens baseinos, tika redzēta peldoša čūska, ar Jāni nospriedām, ka droši vien indīga, un meitenēm neteicām, visi izdzīvojām.

Apistobuthus pterygocercus. Foto - Jānis Zunda

Uz salu ar pirmo laivu

  Springrolli un vārīta ola, lieliskas brokastis, kad esi pārnācis vēlu un mulstot grozies hosteļa vestibilā ar krūzē sabērtu šķīstošo kafiju un piena pulveri, ūdens bačokā noguldz pēdējais burbulis, tu skaties cauri otrādi apgrieztajam traukam, redzi gaisu un neko vairāk caur pudeles plastmasas sieniņām. Izejot pilsētā dienā, liekas, pazudis viss no nakts dzīves, pāri ielai vēl neatvēries masāžas salons, krēsli, kur vakar laiski zvilnēja dāmas, aiz stiklotajām durvīm saslieti gaida jaunu dienu. Cauri tirdziņiem un nevajadzīgu sīkumu aizkrautām ielām eju uz kanālu, kur veci, apdiluši pāļa gali rīvējas gar satiksmes laivām. Kanāls kā pārsteigta viesa ierašanās atsedz Bangkoku aiz ielu fasādēm, laivu izraisītie viļņi sakuļ zaļgano pilsētas ūdeni, tas nāk mums līdzi un sitas  gar krastiem, kuros izkārtas drēbes, spēlējas bērni, tiek novākti trauki un mazgātas bļodas, laiski staigājas kaķis, guļ parastais āzijas gaiši rudais suns un būros kladzina vistas. Klīstot pilsētas ielās un vagojot kanālu duļķainos ūdeņus, man atkal un atkal galvā skan Lorensa Darela Aleksandrijas kvarteta sākuma ainas, kurās lasītājs tiek iepazīstināts ar pilsētu, atļaušos citēt kādu rindkopu no Justīnes:
Piecas rases, piecas valodas, ducis ticību; piecas flotes šķeļ savus eļļainos atspulgus aiz ostas robežām. Tomēr ir vairāk kā nekā pieci dzimumi un tos laikam izšķir vienīgi grieķu tautas valoda. Pieejamā dzimumu daudzveidība pārsteidz ar dažādību un pārpilnību.. Austrumi nespēj rast prieku saldā miesas anarhijā, jo tie ir labāki par miesu. Atminos, ka Nesims reiz sacīja - es domāju, viņš citēja - , ka Aleksandrija ir liela mīlestības vīna spiede un no tās izkļuvušie ir slimi, vientuļnieki, pravieši; es gribētu teikt - visi, kuru dzimums ir ticis dziļi ievainots.
Ir atkal jauna diena, šī pilsēta mani nelaiž prom, sarunas, kurās neviens nav tik stiprs, lai tās apturētu, lai pieceltos un aizietu prom. Kāds kanādiešu rakstnieks, arheologs no Kalifornijas, indietis ar startup no Somijas un es tam visam pa vidu ar pavērtu muti, mēs dalāmies savdabīgās pieredzēs, katrs ar savas zemes zīmogu, kultūru specifiku, lai arī kā mēs to sauktu, un katrs ar savu iemeslu, kāpēc dodamies prom no mājām, lai atkal tajās atgrieztos un kaldinātu jaunus aizdošanās plānus.
Pēc brokastīm padusē iespiežu RL žurnālu un atkal dodos garām nūdeļu un krāmu vietām, esmu apņemies apmeklēt budistu templi, to te ir tik daudz, ka man pat nav jāizvēlas, apskatīšu to, kurš nāks pretim. Žurnāls nelasās jau kādu laiku, toties ļoti labi noder žestikulēšanai, varu jau attālus vicināt noraidoši, pateikties par viesmīlību vai aizgaiņāt kādu pārāk uzmācīgu tipiņu, jāpiebilst, ka tādi te ir retums. Pie upes pārkāpju no šaurās kanāla laivas uz prāvāku upes kuteri. Spēcīgs dīzeļdzinējs to dzen uz priekšu, krekšķ izplūdes caurulēs ūdens, jaukdamies melnos dūmos, pie piestātnēm tiek bremzēts ar atpakaļgaitu, kaut kur zem manis ir vibrējošs kardāns, kas griež dzenskrūvi un sakuļ Chao Phraya ūdeni. Uz mirkli liekas, ka laiks ir apstājies un šis brauciens varētu ilgt mūžīgi, bet tad mani izrauj no plūstošā upes sapņa, sākusies rosība, acīmredzot pienācis galapunkts. Bērni no piestātnes steķiem baro lielas samveidīgas zivis. Brauciens bija ildzis nepilnu stundu, izejot uz lielās ielas, pilsēta te vēl nav beigusies, nekas pat neliecina, ka tā varētu vispār kādreiz beigties. Nopērku kādu ļoti negaršīgu dzērienu, ja tik vienkārši to varētu raksturot un dodos apmeklēt ļoti kārtīgu un tīru budistu templi. Kāds mūks pagalmā slauka lapas, un turpat zem bēšīga pārsega (ne)slēpjas balts kadiljaks, varbūt ziedojums Budam?

                                                  Foto - autors
Pēc negulētas nakts cauri nebeidzamajai pilsētai dodos uz austrumu puses autoostu, lai nokļūtu trakā tūristu ellē Pattaya, bet tam ir kāds pamatojums, burvīgs hostelis ar labu cenu un lielisku saimnieci Annu, nu, piemēram, viņa man savas brokastis atdod vienkārši tāpat, no sirds, tādās cilvēcīgās mātes rūpēs un, kamēr košļāju viņas pusēsto maizi, Anna stāsta par to, kā tā gatavota - cepta olā ar kokosu eļļu un medu un vēl kaut ko.
Sēžot Koh Lan salas pludmalē un vērojot, kā no kuģīša ūdenī pavisam neveikli tiek iecelti tūristi, kas ar oranžu vestu un snurkeļu turbīnām mēģina kaut ko saskatīt zem ūdens. Man rokā jau cita mēneša žurnāls, esmu apstājies raksta pirmajā lapā un aizdomājies par to, kas gan varēja notikt ar iepriekšējo žurnālu, tas kādu laiku bija mani pavadījis pilsētas nakts dzīvē, sešos no rīta, kad atgriezos hosteli un kāri dzēru šķīstošo kafiju ar divām karotītēm saldā krējuma pulvera, tas vairs nebija ar mani. Iespējams, tas noklīda kādas sarunas laikā, pakrita zem krēsla vai varbūt atpūtas laikā kanāla malā, piecelšanās brīdī, ieslīdēja ūdenī.
Braucu atpakaļ no salas saules sakarsušu ādu, priekšā man sēž kāds pāris, te pārsvarā visi ir pāros, sieviete pēta A4 lapu ar izprintētiem piedāvājumiem, kaut kādas ailītes viņa jau ir apvilkusi, citas vēl apspriež ar vīrieti blakus. Zem krēsla ir bļoda ar iemērktiem traukiem, kāds to apgāž un ūdens ar ēdienu atliekām izlīst pār sarkanu dēļu klāju, vīrietis atskrūvē ūdens pudeli un lej to uz kājām. Atvēru arī savējo un padzeros, šodien ielēju ūdeni no krāna, nevar taču visu laiku dzert tikai šķīstošo kafiju vai lāgerīti. Kāda cita dāma uzvilkusi glābšanas vesti un fotografē jūru, kas saplūst miglainā apvārsnī, varbūt viņa nemāk peldēt, varbūt ir nedaudz vēsi pēc svelmainās dienas, blakus vecāks kungs ar vietējo, viņas visas ir jaunas, tievas un slikti runā angliski, nezinu, cik viņi par to maksā, bet ceru, ka meitenēm pietiek, lai dzīvotu, diez vai ceļošanai atliek.
Vakar, lai pie galda izvairītos no savas briesmīgas krievu valodas, novērsos no ģimenītes, kas citas valodas nerespektē, un uzsāku sarunu ar trīsdesmit gadus vecu, nē drīzāk jau jaunu ķīniešu meiteni, kura man pavēra citādu pasauli – runājām par ceļošanu un viņa teica, ka ceļo reti, daudz strādā un saņem vairāk nekā es universitātē, viņas vecākiem ir neliels šūšanas cehs un viņa palīdz ar drēbju dizainu, sarunas laikā viņai mugurā jaka ar uzrakstu kirilicā “maladžož”, no pašu uzņēmuma un, lai gan strādā sešas dienas nedēļā, uzraksta nozīme viņai nav zināma. Kad pieskaramies jautājumam par dzīves dzīvošanu, viņa paliek nedaudz skumīga, kā izrādās, viņai nav drauga un vispār ir vajadzīgs vīrs, ir spiediens arī no vecāku puses, uz  jautājumu, vai viņa ir iemīlējusies un vai viņai vismaz kāds ļoti patīk vai interesē, saņemu atbildi, ka ne pārāk. Jautāju par to, kā viņa pavada vakarus pēc darba, vai iet uz kino, teātri, operu, izstāžu atklāšanām, bāriem vai vienkārši dzer vīnu mājas ballītes, viņa atbild, ka nekas tāds jau nenotiek, iestājas pauze, es kādu brīdi nerunāju un mulsi noriju siekalas, lai iegūtu papildu laiku, tad vēlreiz uzdodu to pašu jautājumu, viņa vēlreiz atbild to pašu, trīsdesmit gadus jauna meitene, kurai gribas būt kopā ar kādu, izmanto savu dzīvi, radot ķēmīgus dizainus ar lupatām piebāztajai pasaulei. Un tad man radās ģeniāls plāns, iestājies universitāte un dzīve pati atnāks pie tevis, izrādās, ka koledžā atzīmes bijušas pārāk zemas un ar tām nepietika, lai iestātos universitātē, es nepadodos, iesaku atkārtoti iestāties koledžā un atzīmes uzlabot, bet pēc viņas sejas izteiksmes saprotu, ka kaut ko tādu viņa pat apsvērusi nebija. Jo ilgāk runājām, jo tālāk stiepās atšķirīgu pasauļu pavedieni.
Gribu paspēt uz salu ar pirmo laivu, pieceļos ap pulksten pieciem, tas ir laiks, kad debesis paliek jau nedaudz gaišākas un drīz pēc tam kaut kur starp balto māju sienām arī parādās sarkana ripiņa un met pirmās rīta ēnas caur palmas zariem. Virtuvē zem skapjiem sabērta prusaku inde, tie te ir lieli un skaisti, visi nomiruši un nezinu kāpēc apgāzušies uz muguras, ā viens vēl spirinās, it kā tam ietu uz beigām baterijas, oi nežēlīgi.
Pēcpusdienā atpakaļ uz Bangkoku dodos ar vilcienu, patīkami lēts, zils un ērts, tā tik ir sajūsma, man patīk viss, kas vilcienā un ārpus tā, aiz atvērtā loga slīd pasaule, neapturama, mainīga.
Kad lidostā caur skeneri slīd soma, saprotu, ka esmu par vienu lietu bagātāks un tiešām tikai vienu lietu esmu paņēmis līdzi uz mājām, bet tā nav somā, no kuras drīzāk esmu šo to izmetis, bet manā makā – papīra lapiņa, uz pusēm salocīta, un uz tās uzrakstīti trīs vārdi, savā ziņā atslēga, lai piekļūtu grāmatām, ko, iespējams, arī pašlaik raksta mans hosteļa biedrs savā otrā stāva istabiņā ar diviem dūcošiem ventilatoriem un šķīstošas kafijas krūzi uz galda.

Jēzus alvas lējumā

Tās bija pašas deviņdesmito gadu beigas kādā karstā un sausā vasarā, trīs kora meiteņu pavadībā devos ceļojumā uz Zakopani Polijā. Asa rīta saule mūs pārsteidza Varšavas autoostā, no turienes tālāk ar vilcienu uz Tatriem, pirkām studentu biļetes un diezgan ilgi strīdējāmies ar konduktoru, jo tās bija paredzētas vietējiem, nevis ārzemniekiem, tajā reizē sāku lasīt Kunderas Nepanesamo esības vieglumu, aiz loga slīdēja Polija piecu stundu garumā, rietēja saule, man viss patika un it īpaši jau tā grāmata. Tumsā izkāpuši stacijā, devāmies pa vienu no ielām nenoteiktā virzienā, pie daudzām mājām bija pielikts uzraksts apartment, kādai, kas neizskatījās pārāk liela un lepna, es piespiedu zvanu pogu. Veca tantiņa, vismaz tā mums toreiz likās, mūs ielaida, cena bija laba, jāguļ katram bija savā gultā un pie durvīm bija paliels krusts, kas bija redzams no jebkuras istabas vietas un vēl bija kaut kāda neveikla reliģioza glezna.

Kādus 20 gadus vēlāk pirmā janvāra rītā ar auto devos uz to pašu Zakopani, palikšana bija nokārtota booking.com un navigācijā atzīmēta vieta, nebija ne vilciena, ne rietošas saules, tikai asfaltēts ceļš, viena flaki zupa un vēl kaut kādas uzkodas, līdz nokļuvām pie mājas, patālu no centra. Mūs ielaida sieviete gados, kas kaut ko jautāja, bet neskaidrā galva pēc ceļa neko vairāk kā tak tak pane pateikt nevarēja, mēs ievācāmies istabā otrajā stāvā, aiztaisījām durvis, virs kurām bija koka krustiņš ar Jēzu alvas lējumā.

                               Foto – Dita Ābola

No rīta septiņos zvanīja modinātājs, un tā tas bija vēl trīs rītus, ēdām brokastis un devāmies kalnos, skaistā kalnu rutīna mūs paņēma savā varā, bija gan vējš un putenis, gan saule ar mirdzošām virsotnēm un kalnu grēdām. Dienas distance ap divdesmit kilometriem, augšup karreiz pa savu taku no savas ielejas un tad līdz ar tumsu lejā.

Mums bija vienas slēpes un viens dēlis ar ādiņām, jeb splitboard, augšā kāpjot ādiņas nodrošina pretslīdi, bet, lejā braucot, tās tiek noņemtas. Ar katru dienu palikām stiprāki, stiprākas palika arī muskuļu sāpes, pēdējā dienā, nonākot līdz mežam, sapratu, ka nav vairs spēka izvairīties no eglēm vai rakties ārā no kupenām, es apsēdos uz dēļa un vienkārši braucu kā bērnībā no slidkalniņa, līdz nonācu uz takas un visu apdzinu kā aģents 007, kad viņš šķērsoja Čehoslovākijas kalnu robežu ar Austriju uz čella futlāra.

Varbūt paliek drusku siltāks

Vējš pieņemas spēkā, nezin kāpēc es vēl joprojām esmu šortos, mēģinām pa četriem uzbūvēt telti, bet no tā nav lielas jēgas, mūsu pūliņu rezultātā tiek radīts pie zemes piespiests ķēmīgs objekts, neviens tur iekšā nelien, un mēs visu plandošo čupu atkal savācam. Meitenes aiziet gulēt uz mašīnu, Jānis ieriktējas pie betona sieniņas, bet es ielienu spēļlaukuma šļūcamajā trubā. Tur ir visvisādi līkumi, un paiet kāds brīdis, kamēr iekārtojos un aprodu ar līko māju, pūš te mazāk, bet miegs tomēr ir plāns, savelku zeķes, cik vien augstu ir manos spēkos, un provēju pieelpot guļammaisu, vējš lien iekšā pa abiem galiem, kādā brīdī pamainu dzelteno cauruli pret zaļo, daudz siltāk te nav, bet tagad atrodos otrajā stāvā un vismaz ir drusku savādāk. Uz rīta pusi sāk līt, varbūt paliek pat drusku siltāks, kādu brīdi ciešos, tad laižos lejā pa trubu un atkal iemiegu, manas kājas izkārušās ārpus pārsega un salijušas, atkal esmu nokļuvis pirmajā stāvā, no augšas lēni sūcas maza tērcīte un samitrina sakrustotās rokas, kas kalpo par spilvenu. Pēc kāda laika mani pamodina, komanda ir gatava doties tālāk, mūsu baltais reņuks uzsilst ātri, es iemiegu un pamostos no tā, ka bez manas klātbūtnes notikusi kaut kāda pilnīgi nelegāla ēšana, protams, saņemts sods – kāds ielicis bagāžniekā atslēgu ar visu jaku un, lai tām tiktu klāt, nākas izjaukt aizmugures sēdekli, līst, visapkārt dubļi un arī nedaudz nepatīkams. Es aizmiegu vēlreiz, pamostos, kad piestājam pie kafejnīcas, dārzeņu zupa ar nedaudz sablenderētiem zaļumiem, daudz tējas un viena kafija visu sakārto, un mēs dodamies tālāk, līdz nonākam Isfahanā. Noliekam mašīnu un mantas hostelītī, kur diezgan pārliecinoši zina, kas ir Latvija un spēj atšķirt mūs no lietuviešiem, nu, es domāju, fonētiski. Parasti jebkuri centieni noturēt Lettonie agri vai vēlu pārtop par Lituanie un pie tā arī nākas palikt. Hostelim ir skaists iekšpagalms ar diviem kokiem un putnu rosību, pēc kārtīgas izstaigāšanas, saldējuma un tiltiem, kas pārsedz upi, kurā vispār nemaz nav ūdens, tikai dedzinātas kūla paliekas, mēs nonākam atpakaļ pārkurinātā istabā, es palienu zem segas un mani ierauj neprātīgā miera centrifūgā, ir silti un labi, un es zinu, ka tad, kad modīšos, brokastis jau būs galdā. 

Viņas ir, un es atkal dzeru tēju, mēs ēdam lielas, baltas olas ar skaistiem dzeltenumiem, plēšam maizi un dzeram tēju. Saimniece, kas grozās pie plīts, jau sāk aizdomīgi skatīties, bet man tik ļoti garšo tā tēja un vienmēr liekas, ka varētu vēl un vēl, un vēl pēdējo, un tad vēl vienu, jau kājās stāvot, un vienu pa ceļam, un tam visam pa starpu tikai vēl vienu.

Man rodas izdevība pabūt vienam un ar savu kavēšanos nokaitināt pārējos, bet es esmu ļoti aizrāvies un aizklīdis pārāk tālu sevī un pilsētā, Isfahanā tūristus atpazīst, bet virsū neviens nebāžas, kāds piedāvā pa kādām tepiķim, bet, ja saki nē, viņi to respektē. Man pieskrien klāt divi puiši, varētu būt tādi pirmkursnieki, saka, ka taisa dokumentālo filmu un uzdod jautājumus, es stāstu par saviem demokrātiskajiem uzskatiem un drusku ceru, ka viņiem tas viss patiks, un tad pašās beigās es uzdodu pāris jautājumus viņiem, un viņi man atbild, ka pieder pie ticīgajiem un grib nosargāt savas nākotnes sievas, un atbalsta visu to ākstīšanos ar lakatiem, mēs ar Jāni arī pierodam, ka mūsu sievām tie lakati, un izskatās labāk – Margrietiņa, piemēram, tāda itāļu dāma, varētu būt no bēru ainas Astoņkājī, melnās saulenēs un tādā diezgan seksīgā puscaurspīdīgā lakatā. Tā īsti jau nevar saprast, cik te tas viss pa īstam, liekas, ka mošejas tādas patukšas un imamu dziedājumi reti kur saklausāmi. Tādas divas pasaules līdzās viena otrai, ko nevar uz ielas, var mājās, viņi pat maksā kukuli policijai, lai varētu noorganizēt klinšu kāpšanas festivālu bez liekas iekšā bāšanās, domāju, ka tikumības policijai būtu viedoklis par to, kas tur notiek.

                                    Foto - Margrietiņas

 

Pēc tam uz tuksnesi gar izgraizītām klinšu sienām, kur ar milzu ripām izzāģētas marmora šķēles. Kalni paliek aiz muguras, ceļš sāk taisnoties un izstiepjas bezgalībā, līdz saplūst ar mirāžu, tajā kā milzu plaja ezeros ieskrien zaļas un tālas smagās mašīnas, tās virmo mānīgajā gaismā, līdz izkļūst no mistiskās pasaules un paskrien mums garām. Līdz ar vakaru nāk salts vējš, meitenes uzceļ telti, viņas nav mūsu sievas, pāris reizes policija aptur mūsu auto, viņi nesaprot, ka var būt vienkārši paziņas vai draugi, vai izliekas, ka nesaprot, visiem tā ir labāk, ka sievas. Un lai arī kas viņas būtu, viņas gulēs teltī, un mēs ar Jāni ārā. Uguns strauji apdziest, smalkie krūmu zari uzliesmo, un tajā brīdī ir jau jāliek nākamie vai arī jāiet gulēt, vai jāmeklē nākamie pundurkrūmi, kas nokaltuši stāv tumsā un kaut ko gaida. Mans guļammaiss ir plāns, garās bikses, iekšējā oderīte, pastiprinātā plēve paklājiņa vietā un pāri tam visam telts pārvalks. Naktī atslīd mīnusi, bet es esmu tik ļoti apņēmies gulēt, ka tiešām guļu un, kad no rīta no mana čokuriņa noņem pārsegu, tas no elpas mitruma sasalis kraukšķīgs.

Vakarā iebraucām Teherānā un vienīgā vieta, kas liekas mums saprotama, ir mazs ūķis pie pašas stacijas, kurā atkal varam dzert tēju un runāties bez valodas, bez reliģijas, ēst omletes un beigās, protams, kopbilde, gandrīz kā ikvienā no vietām, un rodas jautājums, ko viņi ar tām dara, bet varbūt jau nekas nav jādara, var ielikt kādā no folderiem un nosaukt - ēdāji.

Pēcrevolūcijas zeme

Baltajos plastmasas griestos iedegas indikators ar pamudinājumu uzlikt drošības jostas. Man aiz ausīs iebāztajām zilajām austiņām kaut kas aizkrīt un tad atkal atveras, es tam nepievēršu uzmanību, līdz ierunājās kapteinis un mana filma Dunkirk tiek pārtraukta, izrādās, lidmašīna sāk nosēšanos. Filmas ekrāns atdzīvojas, bet tajā brīdī mani jau sāk vajāt satraukums, ka varētu netikt līdz beigām, dažas vietas ar episkiem kuģīšiem sāku pārtīt un tur vēl visādi statiski kadri ar paisuma atsegto pludmali un bezgalīgās rindās savirknētiem kareivjiem, to visu skatos ātrumā reiz divi. Paveros apkārt un saprotu, ka visas tās sievietes manā pārredzamajā aizmugures sektorā, kas vēl pirms brīža lika meikapus un taisīja selfijus, pēkšņi sākušas slēpties zem lakatiem, un brīdī, kad rit filmas pēdējā aina ar degošu lidmašīnu jau pieminētajā pludmalē, viss lidmašīnas saturs pārvēries lakatu buķetē.

                                  

                                     Foto - Margrietiņa

Mums ir norezervēta mašīna un pie rokas ir pāris pusfiktīvi papīri, lai iegūtu vīzas. Nakts paiet, uz maiņām stūrējot, vēl tumsā aizsnaužos aizmugures sēdeklī un, kad atveru acis, mani ceļi pievilkti pie deguna un aiz loga ir Marss. Sarkani kalni un lecoša saule, rēcošas smagās mašīnas, kas kā visurgājēji iepazīstas ar misijas pienākumiem tālu no planētas Zeme. Bez skafandra izkāpju no mašīnas un, liekot kāju pie zemes, sajūtu mūsu pašu veco, labo gravitāciju, sāku palēnām pierast, ka šis nav nekāds īstais Marss. Izkustinām kājas mazā pastaigā līdz Bisotunas klintīm, tikmēr saule pie horizonta ceļas augstāk un sarkanā pasaule sāk dzeltēt un izbalēt. Kermanšakā mūs sagaida Farzina un Anahitas smaidīgais dēls Korošs, kuru nodēvējām par Korišu, jauni uzbūvētā mājā-dzīvoklī, kas aizņem tieši vienu veselu stāvu, ēdam rīsus ar gaļu un salātiem, pēc tam viss saplūst tējā un sarunās, no kurām kāds neliels izvilkums pārnests uz prologu.

Vakarā, saulei rietot, kāpjam multipičus piepilsētas klintīs, pirkstiem ir tik patīkami sajust to raupjo, uzticamo siltumu, kas no tām dveš.

Korišs mūs pēc pašu lūguma aizved uz vietējo restorānu, un tur es piedzīvoju nesaprotamu un bezgala patīkamu garšas baudījumu, sasmalcinātos valriekstos, kas sajaukti ar granātābolu sulu, ieslēpta vismaigākā vista, kādai jebkad biju pieskāries.

Otrajā dienā, kas ir nedēļas vidus, ģimene un viņas jaunie draugi sarodas pie brokastu galda, kaut arī visi teorētiski kaut kur strādā, neviens nekur nesteidzas, ja nu vienīgi ceļotāji, kas jau atkal strikti saplānojuši savu dzīvi. Tiek vārīta kafija, tēja, lauzta maize un ēsta omlete. Dēliem atnāk ciemos draudzenes, un galds paliek rosīgāks, tiek noņemti lakati un ris bezdievīgas sarunas..

Mēs atkal kāpjam klintīs un dzeram tēju, un atlīdzībā par to, ka fotografējāmies ar vietējiem, katrreiz no jauna tiekam pie pilnām kabatām saulespuķu sēklu. 

                                   Foto - Sandijs Mešķis

Laiks sāk bojāties, šķiramies no Koriša un dodamies tālāk uz vidieni, prom no kalnainās Kurdistānas. Uzpildot degvielu, aptveram, ka pilna bāka izmaksā 7 eur, bet vietējie ar benzīnu nebrauc, jo gāze ir 8 reizes lētāka. To man bija paspējusi izstāstīt Koriša draudzene, viņas puisis nestūrē, jo nevar dabūt tiesības, ja neapmeklē obligāto militāro dienestu. Sākumā mūsu meitenes domāja, ka Irānā sievietēm ir nepieklājīgi vadīt mašīnu, bet, kad redzam, kā laiž mūsu vietējā ar pusnokritušu lakatiņu, jautājumu vairs nav. Arī klinšu kāpējas pie dabas ļauj lakatiņam noslīdēt, viss ir relatīvs, es nodomāju un sāku nesāt pieklājīgus šortus, kas apraujas īsi zem ceļiem. Ar to braukšanu te vispār tā jautri, no apļa vidus trešās joslas auto pilnīgi legāli taisa pēkšņi labo pāri visam mudžeklim un, lai nebūtu sadursmes, apkārtējiem tas ir jāsajūt, kādā reizē pirms guļošā policista piespiestu bremzi slīdu kopā ar pārējiem, blakus man viens ar izgrieztiem riteņiem, bez abs iet tieši sānos, jāatlaiž pedālis un jāatrod, kur paslēpties, pārlecot pāri guļošajam, tad visi turpina ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Reizēm zilie lielie lauķu pikapi griežas apkārt visnepiemērotākajās vietās pāri visām joslām, viņi ir paslēpušies bārdās un lakatos, bet uz muguras tiem kārtīgs kalns ar apelsīniem, ja kāds nokļuvis braukšanai pretējā virzienā, tas bez mulsuma turpina iesākto ceļu, un nav nekādu ņemšanās, vienkārši visi brauc tur, kur viņiem vajag.

Prologs

Ir 1977. gada vasara, Farzins tikko pabeidzis jurisprudences studijas un no Teherānas atgriezies Kermašahā, pilsētā, kurā pavadījis lielāko daļu savas bērnības. Viegls satraukums kņudina viņu jau no paša rīta, nevar noliegt, ka Farzins pamatīgi ieķēries Anahitā, kurai šodien jāatgriežas no Šīrāzas mākslu festivāla, soļi kāpņutelpā, bet atkal nekā, tie paiet garām un apstājas stāvu augstāk. Farzins saprot, ka nespēj valdīt pār sevi, izliecas pāri atvērtā loga palodzei, vēl pirms stundas viņš to uzskatītu par padošanos, par sava vājuma izrādīšanu. Karstā dienas saule jau patvērusies mājas otrā pusē, viegls vējš iesitas matos, uz ielas viņas nav, nočīkst mašīnas bremzes, bet arī tā nav viņa, pretējās mājas pagalmā puikas spēlē futbolu, Farzins uz mirkli sevi iztēlojas bezrūpīgi spārdām bumbu, tad kaut kas nošvīkst un atsitas pret durvīm. Viņš atraujas no loga, lai izmisīgās gaidas nenodotu vājumu. Viņa pieklauvē un atver durvis, istabu piepilda sievišķīgs spēks, kas kā elektriskais lauks pārņem telpu ap sevi, liela ādas soma noslīd no pleca pār kleitu ar sarkanajiem magoņu ziediem, ieskandinās un uz zemes pie Anahitas kājām paliek auduma maisiņš ar divām Shiraz vīna pudelēm, viņi apskaujas un kādu brīdi skūpstās pie neaizvērtām durvīm. Satumst, Farzins pieceļas no galda, lai atvērtu otru pudeli. Viņa ir filmu un mūzikas raisīto iespaidu pārpilna, īpaši galvu viņai sagrozījuši franči, ja Farzins nebūtu pret viņu tik džentlmenisks un elegants, varbūt jau pavasarī viņa dotos studēt uz Sorbonu. Nakts saruna, šķiet, nerimtu nekad, pat rīta ausma viņus nebiedē, vienīgi tas, cik ļoti viņi grib viens otru, liek atstāt nepabeigtu vīna pudeli un knapi aizdegtu cigareti. Rīta dzestrums no Irākas līdzenumiem pāri kalniem ienes spirgtu gaisu piepīpētajā istabā, viņi palien zem palaga un aizmieg tikai tad, kad pirmie saules stari rubīna sarkani iemirdzas uz galda pamestajā vīnā. Farzins vēl pēdējo reizi uzliek plašu atskaņotāja galviņu uz svaigi atvestās plates un trāpa Marianas Feitfulas dziesmai This time gandrīz uz pašām beigām. 

                                          Foto - Roy Essoyan

Ir kas tāds, ko viņi nav viens otram pateikuši, varbūt tikai tāpēc, ka tās ir tikai nojausmas, kaut kas vēl nepastāvošs, tikai gaisā virmojošas sajūtas, ka varbūt drīz viss būs savādāk un ka Anahitas jaunie draugi no Francijas vairs nebrauks uz mākslu festivālu, bet viņa ar šo pašu magoņu ziedu kleitu, kas tagad tik vienaldzīga nokritusi uz zemes, lepni spīdēs Parīzes nesen uzbūvētajā modernajā Charles de Gaulle lidostā.

Pēc dažiem gadiem Kermašahai pāri lidos Huseina šāviņi, kūpēs sabombardētais lidlauks un no iekšzemes bāzes prettriecienā dosies Irānas reaktīvās lidmašīnas.