Pazudušās galvas

Lietus lija jau vairākas dienas, pagāja pielijuši Ziemassvētki, nakts ar nepadarītu darbu sarakstu un steiga brīdī, kad aizveras lidmašīnas durvis. Stjuarti staipa jostas, pūš dzeltenās vestēs, varu klausīties un neklausīties kā garlaicīgu lekciju, līdz galva atsitas pret iluminatoru, tas ir mīksts, no plastmasas vai polikarbonāta, ar pieri to spaidu un vēroju mazo izurbto caurumiņu loga apakšdaļā. Pielieku pirkstu un mēģinu sajust, vai caur to izplūst gaiss no spiediena starpības, varbūt tas tiek iesūkts, nevar just, pirksti pārāk strupi, pārklāti ar biezu, nedaudz apdilušu ādu, tad pāreju miega stāvoklī, kad pamostos, ir jau satumsis, divas vīna glāzes, jūtos noreibis un atkal iekrītu miegā. Lietus turpina līt, bet dziļi lidostas stāvvietas pagrabā tas nav jūtams. Nomas darbinieki jau iedarbinājuši baltu Renault, atliek iemest somas un doties ceļā. Aiz loga slīd daudzjoslu autobānis, liels tilts un nebeidzama 15 miljonu pilsēta.

Viesnīcas brokastīs ierodamies vēlu, ir palikusi viena ola, siers, maize un daudz olīvu, Ditas tās neēd, un vienīgais apmeklētājs bez vārdiem noliek uz mūsu galda vēl vienu olu, un tad, pabeidzis dzert tēju, mazliet izklaidīgi skatās caur septītā stāva logu, lejā ir kāda no Stambulas piepilsētām. Pēc daudzām tējām, kad stiprums termosā beidzies, iestājas miers, ieņemu vietu pie loga un vēroju rītu uz ielas, tāls un rosīgs, ar dzelteniem takšu jumtiem, līst, un tas piedod viendabīgu laika plūdumu.

Reno veikli rāpjas kalnos, lietus pāriet slapjā sniegā. Pie termālo ūdeņu baseina ieejas sēž dūšīgs vīrs un kāds kalsns darītājs, krievu valodā tas ātri noregulē situāciju un pēc dažām sekundēm ar zābakiem brienu cauri ģērbtuvei un kāju noskalošanas vanniņai uz galveno telpu, kur pāris vīri kā nīlzirgi iegrimuši ūdenī, relaksējas. Apmulsis māju ar galvu un saku, ka viss ir horošo, bet masāžu tagad nē, jo ir tikai stunda, līdz viss vērsies ciet. Caur spoguļstikla lodziņu ielas pretējā pusē pusotra eiro vērtībā iegūtais žetons ir ieejas maksa, satraukts un nedaudz steidzīgs norauju drēbes un tumšās apenēs pazūdu vienā no trijiem baseiniem. Pēc stundas, kūpošs, ar satītu dvieli virs galvas atgriežos vestibilā, palicis tikai dūšīgais vīrs, mēģinu viņam izskaidrot, kur atrodas Latvija, nekur tālu netiekam, tad viņš pazūd telpā un nāk ar atlantu, nu vismaz tā man likās, kad atveru, izrādās, ka tas ir durvju katalogs, viņš ir no Bursas un pats tās izgatavo, varbūt vada biznesu, vairākas reizes viņš mēģina mani pierunāt, lai pierakstu telefona numuru, bet rādu ar rokām, ka esmu atlidojis, mēģinu izdarīt kaut kādu rūcošu skaņu, lai stāsts būtu pārliecinošāks, ieraugu kameru gandrīz acu augstumā un nodomāju, labi ka tā neieraksta skaņu. Vienas durvis man ļoti patīk, nezinu gan, kur tās liktu un vai varētu atļauties.

Sniegs nerimstas, ceļa posmi tikai vietām ir tīrīti, ar vasaras riepām kalnos uzkļūt grūti, pretslīdes sistēma stīvējas kā ēzelis. Nelielus kāpumus var piemānīt ar inerci, mēģinu atrast pogu, lai atslēgtu to ēzeli, bet nekā, tādas vienkārši nav. Pastāv variants izraut drošinātāju, ķēdes reņukam līdzi nenāk, nav arī nekādu benzīntanku, nolaižu riepas līdz kādai vienai atmosfērai, bet situāciju tas uzlabo tikai daļēji, viens no kāpumiem tiek pamests pēc trijiem piegājieniem, auto virpuļo pa ceļu kā kritusi balerīna. Izmēģinām vēl pāris variantus, strupceļš pēc strupceļa, ciems ar mazu, aizsniegošu apli divu ielu krustpunktā liekas kā patvērums naktij, vēl pirms padošanās uzrodas opcija, kādi piecdesmit kilometri uz pretējo pusi. Un tas nostrādā, pēc stundas jau reņuks traucas pa divjoslu lielceļu, aiz sevis gaisā paceļot kūstošu sniega putru.

Saule grozās starp mākoņiem, sniegs ir rimis, un ceļš uz Pamukuli rit raiti. Vakarnakts piedzīvojumi atmiņās sāk iegūt nereālu pieskaņu. Travertīna baltā pasaule nav tik balta kā bildēs, ūdens ir zilgans, baseins, kurā ieguļos, nedaudz saduļķots, tur plosās pāris bērni un bradā neatlaidīgie vecāki, fotografējot jauno paaudzi, dažus tūristus uzjautrina mans gāzelīgais stāvs, kas sašūpojas un tad pazūd zem ūdens virsmas. Pļavā tiek piepildīti trīs gaisa baloni, un ik pa laikam pār galvu pārslīd kāds paraplāns, kur tandēmā iejūgti tūristi ar selfijstikiem mēģina noķert ko paliekošu. Baloni taisa trikus, kāds uzšaujas strauji gaisā, kāds karājas nekustīgs kā eglē iekārts bumbulis, ar laiku sāku tos atpazīt, pelēki zilais ar mersedesa simbolu iemērcē grozu dīķa tumšajā ūdenī, kur pāris gulbīš-katamarāni satraukti rotē un pa gabalu var tikai nojaust, ka tie mēģina to ietvert kadrā, vienlaikus atrasties ne pārāk tuvu un ne pārāk tālu, lai nepazaudētu klātbūtnes sajūtu. Visapkārt izmētātas romiešu kolonnas un tie kolonnu gali, kuriem neatceros nosaukumu, statujas bez galvām, amfiteātris, baseini ar nogremdētām kolonnām un arī ar tiem galiem bez nosaukuma, un tad vēl ir muzejs. Tur ir māla trauki, tās lielās krūkas, kuras visas savas dzīves garumā izmisīgi esmu mēģinājis izmīcīt un izcept un ievelt savā dārzā, bet nekad nekas no tā nav sanācis, bet te to ir simtiem, un visos muzejos to ir čupu čupām un zemē gan jau vēl apraktas glabājas pietiekami visiem, bet es joprojām nezinu, kā tikt kaut pie vienas. Vēl tajā muzejā, protams, ir kolonnas un skulptūras, tās pašas romiešu, kuras viņi spēra no grieķiem un beigās iemācījās kopēt, un vairāk nekā pusei no tām ir pazudušas galvas, sāku skaitīt un izrādās, ka septiņdesmit procenti ir bez galvām. Tātad ir jābūt tādai vietai uz planētas, nu, varbūt saules sistēmā, kur glabājas visas nolūzušās galvas un varbūt arī pazudušās bezpāra zeķes, apakšbikses un nezin kas vēl.. nu es vismaz divreiz pazaudēju auto, un tie nebija tumšie deviņdesmitie, kad vēl tos zaga, toreiz man bija tikai mocis ar īsta benzīna smaku no tekoša karburatora.

Autora foto

Tuvojas jaunais gads, un Marmarisā, ar skatu uz jūru no balkona paša augšstāva vip numurā, uz kuru ved apaļas kāpnes ar netīru sarkanu tepiķi, lielu nekārtību koridorā atrodas mūsu numuriņš. Aizkari ir pieskrūvēti ar skrūvi un nekustas, durvis slēdzas slikti, saimnieks ir nekaunīgs un vienlaikus laipns, viss tiek aizmirsts un atvērts vīns, ēstas olīvas un piekosts kāds nesaprotami sāļš siers, līdz vīni beidzas un jāiet ārā, pludmalē sanākuši ļaudis vēro salūtu. Veikalā, kur ieguvām pēdējo vīnu, atstājām dzeramnaudu, un nākamajā dienā, kad pērku ūdeni, pārdevējs plaši smaida, mēģinu teikt tešekur ederim – neticami, tik gari un sarežģīti, lai vienkārši pateiktu paldies, man nekas nesanāk, vīrs joprojām smaida, tad dodamies garās brokastīs ar omleti, īstu kafiju un skatu uz jūru, sajūtos kā de Niro no filmas, ilgi domāju, no kuras un tad saprotu, ka tāda nemaz nav uzņemta.

Augstākā matemātika

Nonāku vidusskolā, iespējams, Pirmajā ģimnāzija, taču neliekas, ka tam būtu kāda īpaša nozīme, citādi jau censtos to noskaidrot.  Īsti pat nezinu savu klasi, nezinu klasesbiedrus, viens liekas redzēts no universitātes laikiem, jā, studijas sen jau esmu pabeidzis, tas nevienu nesatrauc un pat nav jāslēpj ne no skolotājiem, ne biedriem. Otrā stāva plato kāpņu pagriezienā tāds kā vestibils ar lielu tablo – stundu saraksts, man tas nelīdz, nespēju tajā atrast ne kabinetus, ne skolotājus, tur viss jebkurā mirklī var mainīties, velku ar pirkstu līdzi, atrodu pirmajā stāvā literatūru, lai kas tur arī notiktu, eju. Zilā jakā, garu atslēgas ķēdi pie biksēm, jau nedaudz iekarsis, pie brūnās tāfeles darbojas izplūkāts dredains skolotājs – augstākā matemātika, tā ir pirmā reize manā mūžā, jā tiešām, nekad neesmu to mācījies. Pārlaižu acis, saprotu, ka tā ir mana klase, nekādas literatūras nebūs, negribu nīkt gaiteni un atrodu brīvu vietu otrajā rindā. Atceros, ka universitātes laikos pirmajā kursā bija izvēles priekšmets, ko tieši tā arī sauca – augstākā matemātika, neviens, itin neviens to neizvēlējās piecus gadus pēc kārtas, un tad tas tika izņemts no aprites, un tagad, sēžot klases labajā malā ar sakrustotām kājām, kas līdz pusei ieslīdējušas ejā, nožēloju, ka esmu bijis tāds nejēga un skrējis visiem līdzi. Pirms divdesmit gadiem tika dota izvēle...  blenžu tāfelē un neko, neko nesaprotu.  Kur vēl stulbāka sajūta, kā deviņdesmitajos, kad dažreiz, nākot no skolas,  paspārdīja rajona krieviņi, nu toreiz mēs viņus vēl nesaucām par urlām, bija drīzāk tādas nacionālistiskas, vāji apzinātas, bet tomēr cīņas, mēs jau arī viņus neglaudījām, bet viņi mūs sita biežāk. Guli uz zemes un viņi spārda, parasti jau tā vāji, vairāk sasmērē drēbes, ja nu vienīgi trāpa pa lūpu, drusku tad piepamst, mājās jāpieliek ledus, reiz tas pat pielipa pie sūrstošās lūpas, labi auksts trāpījās, noraut nevar, pēc kāda brīža gan pats atlaidās. Viņi spārda un tu ceri, ka netrāpīs pa seju, jo tur tās lūpas, pieliec priekšā rokas, zini, ka tas tāpat drīz beigsies, vēl tikai somas pārbaude, un varēsi skriet mājās caur priežu meža līkajām takām, purinot skujas, kabatās sadzītas smiltis. Somas pārbaudē pirmās izlido grāmatas un klades, izbirst šaha figūras, sporta tērps un, ja esi kaut ko labu iemainījis un drusku pacēlies šajā dienā ar kabatās ieslēptiem labumiem, arī tur ieslīd tuklie pirkstiņi, izčamda, bet krieviņi nebija naivi, tie sūda ietinamie košļeņu papīri viņos tikai uzsita smieklus, ņēma naudu, tā nebija liela, parasti ietaupīta no neapēstajām pusdienām. Kādas piecdesmit kapeikas, vēlāk repšiki, bet, kad pienāca latu laiks, rajonā saķeršanās bija retākas, šur tur pa kādai situācijai, pazaudēju divlatnieku, ieskrēju tupikā. Bet čaļi godīgi, nepaņēma nenopelnītus, nolasīja lekciju – ja mēģini bēgt, esi pārliecināts, ka to spēsi izdarīt, savādāk noķersim un būsim uzvarētāji, labāk esot izmantot taktiku „saruna”,  bet ar tām valodām man nekad nav gājis, krievu valodu tā kārtīgi neiemācījos, laikam pārāk daudz izmantoju taktiku „kājas”.

Sakoncentrējis visus spēkus, sekoju līdzi aprakstītajai tāfelei, gaidu vārdu integrālis, bet nav, un nav vispār nekā tāda, ko varētu saprast, kas atgādinātu jebko pazīstamu, mijas burti ar skaitļiem, vesela virkne ar lielajiem N un dažreiz parādās kvadrātsakne, liekas, spārdīšana nebeigsies, sargs ar zvanu pogu pie ieejas durvīm ir nogalināts un dredainais skolotājs ir iegājis stounā un pazaudējis jebkādu laika sajūtu. Kā tas var būt, man ir augstākā izglītība, bet no augstākās matemātikas sajēgas nekādas.

Sākas starpbrīdis, izeju uz ielas, tur tāds viegls maidana bardaks, kaut kādi sīkie mani apšauda ar lodēm, tās gan netrāpa, bet tāpat bailīgi un nav skaidrs, kas būtu, ja trāpītu. Sāku bēgt un iekļūstu siltumnīcā, garā kā vilciena sastāvs, durvis aizveras, atveras nākamās koka, metāla...  tā es kaut kā izsprūku, jātiek atpakaļ ar steigu, varbūt beidzot literatūra trāpīsies. Bet nē, kaut kāds tirliņš, garš, zeķubiksēs vai puscaurspīdīgos legingos stāsta par dabas zinātni, tie skolēni mūsdienās ir tik iecietīgi, stunda ir apbrīnojami īsa, bet varbūt nokavēju sākumu, bēguļojot no tiem sīkajiem, neko neatceros, ko viņš tur murgoja. 

Dodamies uz citu klasi, mana taktika – sekot pārējiem, negribu vairs piedzīvojumus vai kādu jau bijušu nodarbību un arī ārā vairs neeju. Klase bez skolotāja, laikam vēl starpbrīdis, sēžam un čalojam, nedaudz pārspīlēju, ar mani neviens nerunā, klausos no malas un reizēm kaut ko iepīkstu sarunām pa vidū. Izmantoju laiku, apskatu meitenes, nekas tāds īpašs vai izteiksmīgs. Kopā divdesmit vai trīsdesmit skolēni, tad atveras durvis, visi pagriež galvas, es arī, tāds saprātīgs čalis neliela auguma pakar mēteli pie durvīm, nolaiž ekrānu, sasveicinās un parāda fragmentu no filmas, stunda knapi iesilusi, kad viņš pienāk pie manis, apsēžas ieslīpi pretī un jautā par kaut kādu darbu, vai esmu lasījis, bāc, točna neesmu par tādu pat dzirdējis, mēģinu izlocīties, kaut kā pieklājīgi pateikt, ka gandrīz nezinu vai kaut kā tā, bet viņš tāds ļoti lādzīgs, kaut ko vēl runā un runā, tad atkal pieceļas, parāda vēl kādu melnbaltu fragmentu un stāsta par nedzirdētām grāmatām, kas jaucas ar fragmentiem, līdz saprotu, ka grāmatas varbūt tiešām ir grāmatas, bet uz ekrāna tiek projicēti nevis izrāvumi no filmām, bet gan literatūras skolotāja iztēles radīti fragmenti no darbiem, kuri, gatavojoties stundai, bija jāizlasa. Tajā brīdī atceros par atmiņas karti, vajadzētu to parādīt skolotājam, kaut kā uzaicināt iedzert alu, kā lai viņam to izstāstu, atspiežos pret galdu, sajūtu aukstas virsmas pieskārienu elkoņiem, kur gan palicis tas dīvainais panorāmas rata kauliņš, labi ka karti nokopēju.

Pēc nodarbības nekavējoties pieskrienu ar blociņu un, īsi paskaidrojis, ka esmu nokļuvis skolā tā neplānoti vēlu rudenī, gribētu iegūt ieteicamās literatūras sarakstu. Uzsveru – ieteicamās, nevis obligātās, nezinu gan, vai tas kaut ko maina un kas gan ir labāk – ieteicams vai obligāts? Bet viņš nemoralizē, klase paliek arvien tukšāka, viņš, pārliecies pār blociņu, veido stabiņu ar autoriem, tik droši un pārliecinoši, ne reizi nesaminstinoties, tur nav neviena latviešu autora, bet daži tomēr dzirdēti, saraksts paliek arvien garāks un garāks, netiek minēti darbi, tikai autori, domājams, lielākā daļa no tiem nav tulkoti, atvēruma labajā pusē viņš apstājas – šitie būs, tur esot arī no obligātajiem. Klase ir gandrīz tukša, aizveru bloku un izeju gaitenī. Liekas, soļiem šodien pirmoreiz piešķirta jēga, tieku līdz koridora galam, apstājos un vēl reizi atveru vietu ar autoru  sarakstu, tas stāv nemainīgs, ne vairāk, ne mazāk, visi kā viens, ar acīm pārskrienu pāri un sāku jau dažus iegaumēt, tagad tikai viens uzdevums, ar šo man ir jātiek ārā, lai kas arī notiktu. Pabāžu priekšpusē aiz biksēm un sakārtoju jaku, lai no ārpuses nekas nav redzams, rokas man ir brīvas, lejā pa platajām kāpnēm, bet nu jau skrienu, garām sargam, tas dzīvāks par dzīvu iezvana nākamās stundas sākumu, mani pirksti savilkušies aizsardzības dūrēs, neuzticēšos nevienam, neapstāšos un nerunāšu, ar kāju atstumju durvis, lielas, bet neticami vieglas, tas nav uz labu, robeža starp skolu un rudenīgo Raiņa bulvāri, uz ielas ir aizdomīgi mierīgs, būs sūdi, kamēr neviens neskatās, izmantoju brīdi, pārbaudu vai klade vēl vietā. Uzņemu virzienu uz Vanšu tiltu, cauri parkam gar kanālu, sajūta tāda, ka koki, krūmi un pat dzeltenā ķieģeļu ēka redz mani rentgena skatā, kur miesa blāvi ievilktām melnbaltām kontūrām un tumšāku taisnstūri pašā vidū kā norītu ķieģeli. Ticis uz tilta, pielieku roku pie vēdera, viss vēl vietā, un aizelsies pusbalsī  skaitu – Pērvical Everet, Henrij, Henrij ā Grīn, Delīz, Delūz, Teee Huču, Mahem Šifer..

Ceļojums treniņa laikā

Skan mūzika, un kāja sit līdzi ritmu, mūzikai nav nosaukuma, tā it kā atrodas situācijā, kurā to neviens nerada, tā vienkārši ir. Kāja pret pretējo krēslu strādā pašizdomāti, man nav tiesību to kontrolēt, iekavē, reizēm trāpa, kaut kāda iekšējā zābaka svārstība, nesaprotama un neskanīga, sit un sit.

Ārā, ielu laternās uz zemes dejo zaru ēnas, tās šūpojas uz asfalta, vēl tur pamanu lielu cepures ēnu, tā laikam mana herbene, pazaudējos sarunās, vēroju koku dejas asfaltā, mainās valoda, un man nav, ko teikt nevienā no tām, kaut gan klusībā pie sevis izdomāju frāzes un teikumus, bet brīdī, kad varētu šaut ārā, saruna jau kaut kur aizplūdusi, un esmu visu nokavējis, varbūt man vienkārši neērti atvērt muti, neērti sabojāt kaut ko jau skanīgu, kā tam bezritma zābakam, kas tagad iznācis pusnaktī un mazliet šļūkā pa zemi.

Sen tik labi nav garšojis, sen arī neesmu atļāvies tik garšīgu alu, un nav arī, ko zaudēt, sanāk tikai divi. Un tagad ir viens, pēc tam būs vēl viens, un tad mīšos mājās. Man uz krītiņa neviens nedos, kaut gan bārda un velosipēds kā visiem un cilvēks aiz letes pat iespējams pazīst, nu vismaz sveicina, it kā būtu kaut kad redzējis, neviens man neuzticas, neuzticas un viss.

Jā viss, skan nežēlīgi un ir jāiet mājās, tēloju, ka neesmu vēl pabeidzis glāzi ar lejup slīdošajām putām un apakšā sabiezēto stiklu, nemanot tā jau ir otrā, vispār šovakar jau vairs neskaitu, šeit otrā, to gan zinu droši. Aiziet sarunas, paliek tik daži blakus telpā, tad vēl kāds grib pēdējo medalu, bet man ir jāiet - jāiet un viss. Atvados, un uz ielas atkal tās ēnas un laternas vējā, nedaudz dzestrs, bet ir vienalga. Sitas atslēgas pret velosipēda spieķiem un uz mirkli ir labi, ripo lejup pa kalnu, durvis ir vaļā, jāatver klusu. 

Ap astoņiem, laikā, kad man bija jābūt sporta zālē, atrodos miegā, precīzāk, nonāku pie ārsta, lai atrādītu savu elkoni, no tā esmu izņēmis apaļu, baltu kauliņu panorāmas rata izskatā un vēl ko tādu kā no bruņuzivs, tikai pārāk simetrisku, nu, jebkurā gadījumā tās izmirušas pirms trīssimt miljoniem gadu.  Ievēroju, ka mans elkonis palicis mazliet plānāks, dīvaini, nesāpēja un asiņu nebija. Ārsts no smalkas klīnikas ļoti tīrā, gaiši zilganā tērpā īpaši nepievērš uzmanību lietām, ko pats varonīgi esmu atdalījis no elkoņa. Jautāju, cik varētu maksāt to ielikšana atpakaļ.

Tev apdrošināšana ir, es sameloju, ir kauns atzīt, tas taču liktos pat neticami, ka manā amatā strādājošam...  viņš taču failā redz, mēs gan runājām stāvot un datora nekur tuvumā nav, laikam vienkārši kaunos. Lai pabeigtu sarunu, nedaudz jau sācis attālināties, jautāju, vai šādas lietas tiešām tiek atmaksātas, ārsts joprojām iecietīgs pret manu problēmu, tik atsaka, ka pārsvarā jau jā, bet vispār to var arī nedarīt. Lai pamēģinot pakustināt mazo pirkstiņu, ja var to kontrolēti apļot un kustināt bez koordinācijas traucējumiem, operācija nav nepieciešama.

Veselības enciklopēdija, 2009

Uz manu roku viņš pat nemēģina skatīties, bet es, vēl nenoklausījies teikumu līdz galam, sāku kustināt pirkstu, mazliet slepus, pie sāna, pats arī neskatos, bet iepriekš aiz satraukuma dūrē savilktā plauksta atritinās, liekas, ka kustas, pārējie pirksti gan nedaudz stiepjas līdzi, kad mēģinu izdarīt akrobātiskus virpuļus ar savu trīs centimetru mazuli. Ar to arī saruna beidzas, uz kāpnēm mani jau gaida K, un tikai tad saprotu, ka ar ārstu esmu runājis koridorā, nevis kabinetā. Soma plecos, šoreiz bez skūtera, plāns doties uz kāpšanas zāli Brīvības ielas galā. K stūrē un ne pārāk klausās manā stāstā, es varu paslepus noņemties ap saviem pirkstiem. Pirkstiņš darbojas, viņš jau man ir tikai tāds punduris, divreiz mazāks par pārējiem, cimdos paliek tukša vieta, bet tāds tas ir, kustas tāpat kā agrāk. Tātad pēc ārsta teiktā sanāk, ka pāri palikušās detaļas nav vajadzīgas. Izņemu no aizzipotā maisiņa un parādu K. Sāku ar panorāmas ratu, man tas atgādina kaut ko no putna, viegls, bet kāpēc apaļš, K neko nesaka, bet liekas, ka arī viņam tas šķiet aizdomīgs. Apstājamies pie nākamā sarkanā jau aiz Vef tilta, parādu otru plāksnīti, kas nez kāpēc nav gaiša, bet ir tumši brūna, liekas tāda drīzāk 3D printēta, nevis organiska. Pēkšņi K sejā kaut kas izmainās, viņa bezgalīgais dzīves vieglums pārvēršas mirkļa nopietnībā, tas taču ir datu nesējs. Pirmajā atļautajā vietā mašīna tiek apgriezta, un mēs strauji attālināmies no kāpšanas zāles. K ir programmētājs, bet viņš jau sen vairs nestrādā melno darbu, strādā ar klientiem, kaut gan nekad līdz galam neesmu izpratis, ko viņš īsti dara un ko klienti dara ar viņu, un ko vispār var tik daudz darīt, jo tādus kā K zinu vairākus. Darbvieta izrādās mazliet parasta telpa, kurā viņš īrē kādu nelielu daļu, galda vietu, uz kura nepieklājīgā kārtība atrodas aizvērts ābolītis, pāris A4 lapas, zaļi vāciņi un apaļa bundžiņa, par kuru citā situācijā būtu painteresējies, nav pat kubika rubika kā filmās par hakeriem, nav arī liela melna ekrāna, kurā skrietu komandrindiņu ķeburi. Izrādās K pazīst čali, kuram pieder vadiņu pasaule, varētu dabūt štekerus un pieslēgties, tālāk neeju līdzi, palieku ap stūri, ir vēl viena telpa, drīzāk tāds darbam pielāgots koridors, garš galds, pāris datoru, lodāmurs, kaut kādas uzmavas un savilcēji, testeris, vadiņi, bet paša čaļa uz vietas nav. Izskatās, K zina, ko dara, parokas, un pēc brīža jau lūdz, lai parādu viņam savu rūpīgi noslēgto maisiņu, viņš pieslēdzas, neredzu, tieši kā, telpa ir šaura, un man kaut kā negribas bāzties virsū, pirmais mēģinājums nesanāk, disks netiek atpazīts. Mēģinu piedalīties un izmetu bezjēdzīgu frāzi,  varbūt tas ir šifrēts, K lietišķi atbild, ka nē, nē, vispār neatpazīst. Laikam līdz galam nenoticu, ka man elkonī varētu atrasties čips, esmu jau atmetis cerības, bet jūtu, ka K pret to visu attiecas savādāk, vēl līdz šim neesmu viņa acīs redzējis tādu mednieka spīdumu, stāv uz vakts, līdz pusei grāvi kā karavīrs ierakumos, gandrīz vai neelpo, bet ķermenis savilkts līdz pēdējam, komanda, un tu lido pāri laukam, suņi tikai mazu gabaliņu priekšā, pāris soļi, un tu jau būsi tos apdzinis.

Ir, atskan slāpēts, drīzāk slepens sauciens brīdī, kad esmu sācis vērot kādu hipsterīgu darbinieku telpas tālākajā stūrī, vēl kāds trīsdesmitgadnieks darbojās tik pārliecinoši, it kā saprastu kaut ko no šīs dzīves, viņš runā pa telefonu, dzirdu tikai pāris frāzes, tas viss izgaist mirklī, kad atskan - ir. Ielienu dziļāk telpā. Te beidzot slīd tās ķeburu rindas, bet izrādās, tas ir linux un notiek ielāde, tāda kā skenēšana, pārbaude, vai disks nav bojāts, tad parādās manai acij neredzētu folderu rindas, un tad jau atliek tikai ar peli iet virsū un vērt vaļā. Satraukumā  gribas iespraukties un padarīt situāciju nopietnāku vai piešķirt sev kādu zināmu lomu - arī es esmu strādājis šādā vidē, man bija Ubuntu, brīžiem esmu tik prātīgs un noklusēju savas muļķības, pašam pat jābrīnās. Un to Ubuntu noinstalēju pēc pāris dienām.

Izrādās, esmu sevī nēsājis gan txt, gan mpg4 failus, un gandrīz visus var atvērt. Pirmais kā no ziņu portāla, runā kaut kāds vīrs, izskatās pēc ’90 un tam nav nekāda sakara ne ar mani, ne ar ko slepenu, atveram vēl pāris, bet es neredzu nekādu saistību ar savu dzīvi, it kā no miskastes izvilkta nejauša lieta, miruša mājas saimnieka foto albums. Pēkšņi uzplaiksnī māja Mērsragā no vasarām, kur dzīvoju ar kammamu pašā jūras krastā, tā, ietīta niedrēs, bija daļa manas bērnības. Atveram tekstus un tur tādi mazsvarīgi dzīves padomi, piemēram, ierodies laikus, esi pieklājīgs un pabeidz aiz sevis iesākto, vispār tā bija vienīgā tāda frāze, pārējais drīzāk tādi izraksti no grāmatām, enciklopēdijām, kaut kas par graudiem un ražu, un tad atkal mēs skatāmies video. Brīžiem man uzmācas bailītes, ka varbūt kaut kur atklāsies tas, ko es domāju un esmu darījis, kaut kas tāds nepatīkams vai ļoti personīgs, bet nav pat linku uz pornogrāfiju, nav itin nekā no manis. Bet, ja nu tas viss domāts, lai mani kontrolētu, tas nozīmē, ka tagad esmu brīvs, tas ir laukā no manis un varu domāt ko gribu, pavelkos par jauno ideju un uz mirkli paceļos apziņas lidojumā, līdz K mani pārtrauc, joprojām ar nepierasti nopietno seju pagriežas uz manu pusi un, liekas, pirmoreiz šodien saskatāmies, saka to ļoti konkrēti man - tas varētu būt šifrēts. Saprotu, ka viņš negrib, lai to dzird kāds no blakus telpas, neērti un kurš tad grib, lai tevi uzskata par jokainu. Mēs noskatāmies vēl daudzus video, sākām tos tīt paātrinājumā, X2 X6 arvien ātrāk un ātrāk, ir arī audiofaili, liekas, K meklē kādu loģiku, kaut kādu aizķeres punktu, bet nekā, nekādu atslēgu. Parakņājāmies googlē, nekā, pat čipa ražotājs neparādās, nekādu pavedienu, gribu ieminēties, ka varbūt dārknetā, bet paklusēju, vienreiz jau esmu sarunājis muļķības, vienreiz knapi sevi apturēju, kāpēc tagad to sabojāt.  Un patiesībā neticu, ka varētu būt kaut kāds paralēls nets, kurā ir kaut kas vairāk nekā ikdienas googlē, tas būtu neloģiski, ēst saldētus kartupeļus, ja var dabūt  frī majonēzē. Ko man ar to visu darīt, viegli sažņaudzu kabatā atlikto maisiņu ar panorāmas rata kauliņu un pakustinu mazo pirkstiņu, vēl kustas.

Uz galda mētājas daļa manis, K acis atspīd ekrāna ņirboņā. Tā, viņš nosaka, vajadzētu nokopēt un tad varētu no šejienes tīties. Neviens vēl nav ieradies, pusdienas laiks, varbūt pēcpusdiena, nav tik svarīgi, liekas, ārsta apmeklējums bijis pirms gada, vēl atceros to viņa neticami tīro halātu, kā gan to sauc... Bet halāti laikam vairāk bija tajā Amerikas sausā likuma laikā, kad kūpēja cigāri un burbons glāzē kausēja ledu vēl pirms brokastu olas, vai varbūt Oņegina saltajā ziemas naktī, kad no balkona tika dzerts īsts krievu šņabis. Lai nu kā, tas paltraks bija tāds debeszils, nē, drusku gaišāks, tieši tāds kā viens no kāpšanas maršrutiem, ja nebūtu atradušies visi tie dīvainie krāmi elkonī, varbūt tagad, magnēzija nošķiestām rokām, turētos tajā kā prusaks pie sienas.  Nokopēt mums izdodas, nu es jau neko, bet sirds man sitas, mēģinu vismaz nesaviļņot gaisu, lai kaut kas nenojūk tajā instalācijā. Pietrūkst vietas, no atvilktnes darbagaldā viņš izvelk ārējo cieto, kaut kādas pāris kāpēju filmas, K tās vienkārši izdzēš un vienu folderi pārmet uz savu ābolīti, kas vēl pirms dažām sekundēm gulēja aizlocīts, tas ieslēdzas tik ātri, ekrāns iemirdzas kā animēta kaķa acs, viņš tiešām to visu uztver nopietni. Monitors izgaismo K vēderu, mēs stāvam kājās, mēs pat neesam novilkuši jakas, ārā ir krēsla, bet nevar pateikt, ir jau vakars, varbūt drīz sāks līt.

Piegāde bez maksas

Atrodu nepabeigtu kafiju uz galda, vēl nedaudz silta, tā ir burvīga – brūna, mazliet rūgta un neizdzerta. Grozos pa vakardien iesāktajiem rakstiem, atvērti un neizlasīti, dažus pabeidzu, citus vienkārši aizveru. Viens ir tāds, kur biju apstājies pēdējā rindkopā, nenoskrollējis līdz lejai, ticēju, ka tas ir bezgalīgs, bet tagad uzzinu, ka tas beidzas tepat ap līkumu, tikai pāris rindiņas palikušas. Meklēju, vai autoram vēl kas noslēpts Satori dziļumos, atrodu, sāku lasīt un saprotu, ka tas nav tas, ka tā kaut kāda meitene, nekavējoties aizveru un nodomāju, labi, ka to nepamana kāda feministe.  Vakarnakt strīdu karstumā par sieviešu tiesībām tiku pāris reizes iepļaukāts, pārsvarā gan sarunu biedri mani neņēma par pilnu, varbūt jau tam arī bija pamats, jo ik pa brīdim atrados pie citiem galdiņiem un citās sarunās, pamatā gan pie Pils letes. 

Pēc pāris minūtēm jāiet uz beziepakojuma veikalu, sarunāts iepirkties kopā.  Ik pa laikam nervozi ieskatos pulkstenī, tas nekustas, tomēr kustas, bet ļoti lēni. Salīdzinu vairākus savā starpā, uzvedība visiem patīkami mierīga, paiet pāris minūtes, es to novēroju, tiešām pāris, mani tie pulksteņi neapmānīs, viens monitora labajā stūrī, otrs uz rokas, hmm, izskatās, esmu trāpījis laika nobīdē. Jāizmanto iespēja, aizveru vēl pāris vakar atvērtās publikācijas, tās ir garlaicīgas, garas un nezin kāpēc visas par Indiju. Atveru baltu lapu un, ik pa laikam ieskatoties, vai laiks tiešām vēl bremzējas, sāku rakstīt. Arī kafija vēl nebeidzas, dzeru maziem malkiem un kādu brīdi paturu mutē, žēl norīt uzreiz, kaut kāds dziļi iesakņojies skopums vai baudas māksla. Tagad gan pēdējais malks un divdesmit trīs pāri, fak, atkal kavēju. Laikam piemīt tāda īpatnība, tas stiepjas, un tad kā norauta gumija lido un iznīcina visus iekrājumus, noseivoju un lecu kājās, man ir pašam savi triki, zinu, kā atgūt nokavētās minūtes.

Pašportrets

Laiks nostabilizējas, un diena ieņem parastu ritmu, tikai galvā tās feministes. Kaut kā izlīgt un miers. Es jau vienmēr visām piekrītu, piesakos uz mazāko algu, lai kāda neapvainojas, ka saņemu vairāk, slodze man arī nedaudz zem puses, nedrīkstu taču izspiest kādu no vietas. Bet dzīve tāpat mani pļaukā, varbūt kaut kas ar to dzimumu nav pareizi, vecāki mani gaidīja kā meiteni, prātīgi, noprata, ka savādāk būs sūdi, bet tomēr sistēma nojuka. Un tagad es te kuļos un meklēju google lodziņā, kā mainīt dzimumu, izrādās – viegli, jāpasūta kaut kādi hormoni, mirgo banera zilais lodziņš, piegāde bez maksas, un neviens pat recepti neprasa, ā, nu jā, tagad jau viss ir vienā sistēmā. Apskatos lietošanas noteikumus, pāris vārdus iemetu tulkotājā, un labi, ka orāli, tātad kaut kādas tabletītes jādzer un viss. Sajūtos atpestīts, tā, bet ko darīšu, kad kļūšu par sievieti, ā, varbūt sākumā būšu meitene, un tikai tad... o un tad jau ar nav tik slikti. Iztēlojos, kā rullēju pār kājām melnas zeķes un ar saviem strupajiem pirkstiem mēģinu aizkabināt zeķturus, cik tādu ir, un vai kājas nesalst vietās, kur tie pieskaras miesai, tie ir no plastmasas vai metāla, bet varbūt jāvalkā ar tām gumijiņām ap ciskām, vai vienkārši džinsi, jā, tā būs labāk, būšu meitene džinsos. Un kas man būs jādara, jākrāso lūpas, pretīga gan tā garša, bet varbūt var kaut kā ietetovēt, lai katru dienu nav ar to jābakstās, mani jau reizi sezonā nogurdina ūsu dzīšana, jo savādāk gar nirēja brillēm pa sariem sūcas ūdens un sakož acis. Varētu būt palaistuve džinos un tetovētās lūpās, bet tur baigā gaidīšana, to laikam nemāku, un stāvēt man arī tā ne pārāk, tad doma no debesīm. Būšu pilote kā Amēlija Erharte, es pazudīšu, un visi mani meklēs, rakstīs grāmatas vai vismaz kaut kādas slejas, un viņa taču arī bija džinsos. Pie durvīm atskan zvans, izraujot mani no meitenes tēla pilota brillēs, kurjers, jūsu sūtījums, un piegāde tiešām bez maksas.