Mākoņi savelkas

Armanda robustais supdēlis ar mega celtspēju izskatās kā miniatūrs kara kuģis, Aigara pavadībā tas aizceļojis uz krastu, virs tīkliem šiverē kaijas. Nora savā mazajā rūķu kajītē vēl saldi guļ, kamēr kambīzē, kas vienlaikus kalpo kā koptelpa un guļamistaba, šņāc kafijas kannas drošības ventilis. No klampām atsienam virves, fenderi atslābst un divcilindru dīzelis uzsāk savu dienas darbu. Pamostas Nora un uzlien uz savas kajītes jumta blakus niķelētajam ventilācijas kupolam, savā kladē pieraksta visu, kas būs un kur brauksim, nezinu, vai viņa arī izdzēš vai izsvītro to, kas bijis ieplānots, bet nav noticis. Viņa dzer melnu kafiju no mazās zaļās krūzītes, bet mēs ar Ditu baltu, es noteikti baltāku. Pēcpusdienā ieslīdam Pērnavā, Dahaks min uz papēžiem, un brīdī, kad ripojam pāri tiltam ar skūteriem un Nora uz dēlīša, iečerkstas kaklā iekārtā rācija. Viņi esot klāt, atraduši vietu, parkojas jūras krastā, atlaižu roku no pleca, dēlītis ar Noru aizripo mums pa priekšu, inerces stumts. Pēc jūras vēsā ūdens pilsētas ielas liekas piesilušas, smaržo asfalts un koki, garām slīd kafejnīcas, mums jāatrod mikroaugi kantainās kastēs, tie varētu iedzīvoties uz Marie klāja, un vēl mums nav Igaunijas karoga. Norai arī šis tas sakārojies no veikala, ir uztaisīts saraksts, un tā mēs ripināmies no viena pilsētas gala līdz otram. Vakarā būs arbūzs un ugunskurs, bet tagad satiekamies un taisām mazu ekskursiju, pukšķinām pa Sauga upi uz augšu, uz borta ir arī visa Dahaka komanda – Armands, Aigars un Baiba. Esmu sasolījis, ka galā būs ezers, kur varēs pacelt gaisā Mavriku un ļaut, lai trešā acs mūs vēro no debesīm. Nekāda ezera nav, drons tomēr uzšaujas gaisā brīdī, kad meitenes šiverē pa virtuvi un puiši, aplipuši ap planšetes ekrānu, priecājas kā bērni, jaucas cepti ķiploki ar tunci, starp bilžām ieķeras salātu lapas. Saule vēl kavējas pie horizonta, kā noenkurojies kravas kuģis gaida savu rindu ieiešanai ostā. Mavriks nolaižas tieši uz vakariņu laiku, tiek nolocīti propelleri, kā mājdzīvnieks tas tiek ielikts savā migā. Ja varētu aprakstīt to, kā Armands skrēja pie mums ar Mavrika tukšajām baterijām – viņiem uz laivas nav 220v – kā māte ar izbadējušos zīdaini uz rokām. Un tad ik pa brīdim jautā, kā ir, kā jūtas, vai lādējas.  

Autora foto

Izejam pastaigā starp vecām, jau vairākkārt pārkrāsotām, vienstāvu koka ēkām, te kādreiz dzīvojuši zvejnieki, tik dažas laivas vēl palikušas kā aizgājušo laiku liecība, pār bortiem pārkārušās zvāļojas tīklu bojas, degunā spēcīgi sitas pūstoša zivju smaka. Marie, mazliet neiederīga, paliek uz enkura ar purnu pret koka steķiem, balta kā citas sugas pārstāve pa vidu zvejnieku flotei. Sasniedzot ieapaļo dzelzs konstrukcijas tiltu pār Sauga upi, Armands pavisam negaidīti jautā, vai es zinu, kad plāno pievienoties Gunta, vaigos iesitas sārtums un siekalas kaklā salīp kā kaļķa apmetums, Dita acumirklī apstājas un paveras manī, debesis nobāl un vienlaikus savelkas tumši mākoņi. Draudzīgā pastaiga izšķīst garā rindā, kāds iet uz veikalu pēc alus, kāds paliek uz ielas stūra skaidroties, kāds staigā šurpu turpu un varbūt kāds tam visam iet arī nopakaļus.

Igauņi jau gaida jūras krastā, tur vēl uzradušies kastotāji no Latvijas, kopā esam tāds mazs festivāls, bet, kā jau ziemeļnieki, mazliet kautrīgi un tādās mazās kopienās sadalījušies čivinām vairāk starp savējiem. Nākamajā rīta Adrians trāpa ciemos tieši uz kafiju, Marie telpās ir parastā rosība, tikai rūķu māja vēl mierīga. Ielaižam Adriana ūdens moci, nopeldos un izbaudu saldūdens smaržu, pēc brīža ieplunkšķ arī Nora, un tad jau laiks doties. Huko ar Maritu ir uz Dahaka, Adrians brauks pats saviem spēkiem un, ja nu kas, mēs viņu pieskatīsim, bet ticamākais, ka viņš aizlidos visiem garām. Ar viņu un Huko vēl stingrajā kovid laikā sēdējām Vecrīgas viesnīcas restorānā, pilnīgi vieni, kad pilsētā bāri vēl bija slēgti, un tas notika pulksten desmitos, kaņepē no galda tika paziņots, ka pēdējais dzēriens, un pēc pusstundas jāatstāj vieta. Tajā naktī mūs bija pārņēmusi tāda divdesmitā gadsimta sākuma Amerikas sausā likuma sajūta, burvīgs viesnīcnieks mūs lutināja ar uzkodām un burbonu, izplūdām sarunās un plānos par vasaras ūdens ceļiem, kad un kur tiksimies, kā dosimies, un pēc tam vēl daudz reižu Huko man zvanīja, un mēs runājām un runājām, līdz beidzot satikāmies. 

Dahaks, aizskrējis pa priekšu, gaida mūs uz Kesses salas, mēs atvelkamies vēlu, ugunskurā kvēlo ogles, tiek pielikta malka un mēs pačilojam kādas pāris stundas, līdz aust gaisma. Nākamā diena stiepjas laiski, ar eholoti esmu uztaustījis kartē atzīmētu vraku, jūra ir pavisam rāma, tiek dalītas otrās rīta kafijas, bet mēs ar Adrianu stīvējam virsū hidras, ir laiks doties lejā, vēsajā un krēslainajā zemūdens pasaulē. Ar enkuru izdevies aizķert vraka malu, tas ir apkalts kocinieks, lielākā daļa no kuģa gājusi zudībā, tikai nepilnu metru virs zemes ir tāda kā aizmirsta kapu kopiņa. Vissatraucošākā ir tā pirmā sajūta, nezinu, vai to var tā salīdzināt, varbūt katrs vraks ir kā pirmoreiz novilktas biksītes. Rokas turas gar enkura virvi, sākumā ik pēc pāris metriem jāatgaiso ausis, jāapstājas un ar rokām jāaizspiež deguns, stipri jāpūš, lai tukšajos galvas dobumos palielinātu spiedienu, tāda maza švīkstoņa, un tad atkal pāris metrus var laisties dziļāk, līdz no jauna ausīs parādās asas sāpes, grūtākie ir pirmie seši, septiņi metri, parasti pie desmit jau notiek adaptēšanās un spiediens sāk noregulēties. Vienmēr ir auksts, salst un ir ļoti bail. Tā sajūta, ka drīz kaut kam jāparādās, bet sliktajā redzamībā uzmanība uzvilkta kā novilkta sīga. Un ja nu vraks ir pārāk baiss, pārāk liels, pārāk šaušalīgs, nobīšos.. tā, enkurs, zeme, kaut kādi koka gabali, metāla detaļas. Bet reizēm apkārt peld lieli metāla blāķi, pazūd orientācija, izmēra sajūtas, mērogi un reizēm pat augša un apakša. Ar laiku pierodu pie aukstuma, sāku elpot mierīgāk, un tad iestājas tā brīvā lidojuma fāze, kad vairs negribas augšā, negribas ne tās čalas, ne otrās kafijas, Marie ir kaut kur virs galvas, kā kontūra, aprise debesīs, kā nesasniedzams mēness, bet tagad tā jau ir cita pasaule, mana ir šeit, te viss ir jauns, katras pleznas vēziens ved nezināmajā. Pie akmeņainās grunts paslēpusies bute, viņa izliekas neredzama, pieskaros, izvalbītās acis vienā ķermeņa pusē nesimetriski mani vēro, nogaidījusi, kā grūta lēmuma priekšā, negribīgi pazūd kuģa atlūzās. Mirušu gliemeņu pavērtās čaulas sagriež ūdenī izmirkušos pirkstus, bet šeit to nejūt, te nav sāpju, pat asinis zaudējušas krāsu, tās kā pelēki dūmi aizplīvuro nebūtībā. Elpoju arvien lēnāk, it kā mēģinātu atradināties pavisam, vēl brīdi un varēšu nomest saspiestā gaisa balonus, aizlidot starp aļģu zaļajiem mežiem, dzirdu vēl burbuļus, tie šaujas uz augšu. Gribas novilkt arī hidru, lai miesa pieņem šo pasauli, ūdens apņem vēderu un vijas ap kaklu, varu neslēpties, neizlikties.. Augšā vairs neatgriezīšos, te neviens netiks sāpināts, te ir bezgalība un tā visa ir mana, mana patiesā pasaule, mana vienīgā un īstā brīvība.

Nedaudz pēc Gogoļa

Jelgavu pārņēma rudens, lapas klājās uz trotuāra un mirkli, pirms tās asfaltu nosedza pilnībā, pāri pārgāja dzeltena mašīna ar spēļu mantiņai līdzīgu kabīni un rotējošām birstēm, atstājot vien ieapaļus zīmējumus no asajiem sariem. Lietus aizskaloja arī tos. Pirms pāris nedēļām pārvestā Marie stāvēja un brīnījās, viena pati ar purnu pret krastu kā tāds telēns, kas pazaudējis mammu, nav vairs ne laipu, ne citu laivu. Kādu rītu Lielupi pārklāja ledus, pavisam plāns un kraukšķīgs, tajā rītā Jelgava izskatījās kā Pēterburga, vējš bija pierimis, un pēcpusdienā saņēmās un sāka sildīt saule, Marie lauza ledu. Bet tad viens vakars un tad vēl viens, un beigās pavisam daudzi pagāja, metinot treileri, ledus varēja uzsalt biezāks, viņai bija laiks kāpt krastā. Darbi vedās lēni, piekabe palika arvien smagāka, mazliet plankumaina un pumpaina, beigās nokrāsoju, pavisam negaidīti, iepriekš nesaskaņoti Jānis, ko reiz kādā rītā bija saticis Čē, atveda salātus un krāsu, tā nu es ēdu un krāsoju, pēc tam sēdējām kajītē, un mūsu sarunas apspīdēja siltās gaismiņas, telpu strauji piesildīja šņācošā tējkanna. Pienāca diena, kad vilkām Marie ārā, viņa spītējās, nolauza piekabei priekšējo riteni, gāzelējās, šūpojās un pat iemācījās ierosināties, to varēja noslāpēt, pametot zem priekšējās caurules 30 l kannu, kas ieķīlējās un, skaļi šļūkdama pa bedraino asfaltu līdz Jelgavas pilij, izdvesa sēcošas skaņas. Garāmgājēji vēroja savdabīgo karnevālu. Rokās turēju trīsmetrīgu cauruli, kurai bija jābūt gatavībā, ja procesijas galva sāktu šķiebties.

Paskrēja ziema, paskrēja arī slīpēšana, atvērtās krāsas bundžas, un savā vietā atgriezās arī mirdzošā bronzas dzenskrūve. Brāzmains pavējš apslāpēja trokšņainu murdoņu, Marie pukšķināja pa neesošo straumi uz leju un pēc trim ceļā pavadītām dienām lepni piestāja pretim AB dambja pussalai. Pirmo reizi pār viņas galvu bija pārslīdējis Vanšu tilts un tūlīt arī piesteidzās ūdens policija.

- Labdien, lūdzu dokumentus.

- Un man tie bija, īsti un pavisam svaigi. 

Autora foto

Vēl tikai pirms dažām dienām ar salīdzinātāju no Csdd ložņājām un skatījāmies uz šiltītēm un zaļo, smagnējo motorā iekalto numuru tādā biezā, veclaicīgā fontā. Viņš visu bildēja ar tik mazu kameru, it kā būtu spiegs, es viņam rādīju katalogu un atgādināju, ka modelis ir Albine 25 delux, liekot uzsvaru uz pēdējo vārdu. Nekādu īstu papīru jau man nebija, tik vien nepieklājīgi agrā un satraucošā rītā rakstīts pirkšanas-pārdošanas līgums. Viņš bija atnācis kājām un kaut kā šķita, ka ar to visu ir saistīts Gogolis un viņa Mirušās dvēseles, bet par to mēs nerunājām. Viņam bija jādodas tālāk – vēl viena laiva, tā viņš man teica, un tad vēl, iedrošinoši, ka viss esot labi, sūtīšot uz Rīgu un tad jau Viņi izlems un zvanīs, un atkal tas Gogolis un kaut kādas papīru būšanas. Kamēr zirgi joņo uz pilsētu, mēs varētu pilī apēst stori. Bet viņš iet tālāk, pazūd aiz vārtiņiem, izeju līdzi, pēc dažiem metriem apstājos, nav skaidrs, cik tālu pavadīt būtu pieklājīgi.

Iemiegu kajītē, tikmēr zīriņveidīgi putni notraipa laivas zilo pārvalku, trokšņo un jaucas manos sapņos. Zvana jau pēc pāris stundām, jā, Rīga esot apstiprinājusi, rīt varu pieteikties, ir divi laiki, šodien viss aizņemts. Nākamajā dienā, ar pārvalku pār muti, sēžu vilcienā. Jelgava skrien zem mazajiem skutera riteņiem, Csdd gandrīz otrā pilsētas galā. Nomācas. Man mazliet bailīgi, tā pavisam nedaudz, bet tomēr ir.

Viss rit pēc laika, sirds satraukta skrien līdzi notikumu gaitai. Man trāpās nosvērts darbinieks. Nosvērts, jā, bet vispār gribētos teikt, ka ar betona seju. Un galvenais – bez pamata, es vēl pat neesmu apsēdies, jau redzu, ka betona, pat mazliet ar armatūru. Labrīt, dokumentus. Labrīt, ē, man, nu, es no Zviedrijas, nu, vajadzētu sistēmā būt tai salīdzināšanai, nu man te tas pirkuma līgums, mm, un nesaku, ka nekā vairs nav, bet rokos pa tiem katalogiem, it kā tie būtu vainīgi, ka Marie ir nokļuvusi ierēdņu ķetnās.

Viņam blakus sēdošais, dzirdot manu stomīšanos, o, Sandij, tu vēl ar mērniecību darbojies? Betona seja joprojām tāda neelastīga, neko man īsti nesaka, kaut ko liek parakstīt un pārrakstīt, tad kaut kur aizklīst un meklē, un man jau liekas, ka nekas nesanāks, līdz pēkšņi pavisam tieši un skaidri jautā – maksāšu ar karti vai... salecos aiz pārsteiguma, tātad būs, tas nozīmē tikai vienu, ka jāskrien jau šodien pēc Latvijas karoga, tad viņš atkal aiziet un atnāk, un ir jāraksta vēl un vēl, arī jāparaksta, it kā pārbaudītu, vai trešajā reizē nenoliegšu Marie esamību. Kolēģis blakus smaidīgs un viegls, izstāstu viņam, kā laivu pārdzinu un ka plānoju dzīvot zem ūdens un šīs tik vēl tādas pēdējās virszemes saistības.

Pagāja vēl kāda nedēļa, dzīvoju uz laivas, varbūt pat divas, aizbraucu līdz Doles sala, Gaujai, atpakaļ uz Falkor kāpšanas zāli pa Ķīsīti, tad atkal uz Gauju un Skulti, līdz sākās lielā kravāšanās. Pasāts bija aizpildīts līdz augšai, tam pa vidu iespiesta Nora un Armands, bet Edmunds ar aliņu ērti iekārtojās man blakus pirmajā rindā. Skultes ostā vārti aizslēgti, pār sētu cēlām akvalangus, skuterus, pārtikas kastes un maisus ar drēbēm, kas tā brīža karstumā likās kā paredzētas ceļojumam uz citu planētu. Tika paņemts viss, izņemot rezerves enkuru, mazliet cerēju, ka uz Dahaka jābūt diviem, es reiz ar akvalangu vienu izvilku Zviedrijas ūdeņos, man bija mazais litrīgais balons un tikai pāris minūtes laika, ieniru un uzreiz priekšā gulēja, paņēmu trofejai.

Diena bija karsta, saule mūs mazliet apdullinājusi un padarījusi slābanus, tikai Edmunds kaut ko rosījās ar stāstiem un teorijām. Dahaks kādu gabaliņu aiz mums, rācijā nedzirdams. Satikāmies Salacgrīvā ar Ditu, piebrauca arī Zuze, vizinājām mazo Veltu, bija jau pāri pusnaktij, un saule paslēpās aiz horizonta. Uz laivas palikām trijatā ar Noru un Ditu, drīz vien savienojāmies ar Dahaku un palikām uz viena enkura, nakts bija mierīga.

No visurienes sūcas dūmi

No visām malām sūcas cigarešu smaka, tā nāk no virtuves, atverot viesnīcu durvis, uz koridoru dūmi sūcas no blakus istabiņām, no ventilāciju šahtām, pagraba, reģistratūras, uzgaidāmās telpas, iznākot no termālā baseina, tiek pienesta tēja, ko pasniedz no kodīga cigarešu mākoņa, dvieli gribas pārvilkt pār galvu un paslēpties kā no bērnības raganām. Ir arī tādi numuriņi, kuros, atstājot vaļā logu, kādu mirki spīd vēss cerību stariņš, līdz dubultais paketnieks tiek aizvērts un no priekšmetiem darvas un ķīmijas smaka sāk sūkties ar palielinātu jaudu. Būs jau kādi desmit gadi, kopš Turcija, līdzīgi kā daudzas citas pasaules valstis, ierobežojusi smēķēšanu publiskās vietas un tiešām, pīpētājus šeit redz maz, bet dūmus gan jūt.

Turpat netālu no Marmarisas, kas izrādās astoņdesmit kilometrus pa kalniem sapītu ceļu uz dienvidiem vai varbūt uz austrumiem, saules apsēstā bruņurupuču pludmalē ūdens ir silts, vismaz silts priekš ziemas. Iegājis vienreiz, eju peldēt vēl, līdz kalni pār Izstūzu līci sāk mest ēnu. Dailjanas upe te sagriezusies līkumos un izveidojusi lagūnu, šaurā strēle, ko mēdz saukt par bāru, ir reibinoši pievilcīga, naktī te bruņurupuči nākot dēt olas, tās ir kā teikas par pils spokiem, neviens netic un tomēr stāsta. Nekādu pēdu no rupučiem te nav, bet, lai kurā pasaules malā nonāktu – ar skatu uz Atlantijas vai Kluso okeānu, ir tādas pludmales, un tad vietējie skaidro, ka tagad jau nav īstā sezona... Pie Indijas okeāna gan rupucis bija liels kā dinozaurs, varbūt kā mašīna vai berberu telts. Beigts, naktī, lukturīšu gaismā tas kļuva vēl ķēmīgāks, un viļņi, kas šņāca un sitās pret bruņām, tam iedvesa nedaudz dzīvības. Pretī Kaunos karaļu kapenēm ir upe bez tilta, mūsu ceļš strauji apstājas uz prāmja, kur vietas ir tikai trim mašīnām, vīrs, nedaudz izbrīnīts, jautā, uz kurieni mēs, to the otherside, māju ar galvu un pats, īsti nesapratis, kur esmu nokļuvis, vēroju notiekošo un ļaujos situācijai. Kādas drupas ir aizslēgtas, izbiedēju sargu un nākas atkāpties, ir jau satumsis, kapenes augstu klintīs starp gaismu un ēnām iezīmē asas kontūras, milzu kaktuss aiz žoga mazliet nojauc piederību vietai.

Nakts veda uz Koņju, bija jāsāk griezties virpuļiem, bet nav sestdiena, kad derviši satiekas kultūras namā un veic savus rituālus. Kalnos sniega netrūkst, un viena diena uz sniega dēļa ir patīkama atslodze no mašīnas. Gondolas šūpojas vējā un pazūd mākoņos, kaut kur miglā pazaudēju zemi, sniegu, viss savijies vienā lielā baltumā, veļos, līdz iesprūstu kupenā, izvelku elkoni, tas smeldzīgi sāp, nomas darbinieki pacietīgi gaida, pārējie slēpotāji jau prom.  Kādā no ceļmalas viesnīcām, kurā neviena nav, zvanu uz numuru un saku recepsjon?, viņi nerunā angliski, saku vēlreiz recepsjon? un nolieku klausuli. Kādu brīdi gaidām un viņi atskrien, puisis un meitene, piedāvā tēju, bet recepsjon ir tik ļoti piepīpēta, ka gribas ātrāk prom. Istabiņā, kurā nav pat vesterna supervaroņa cienīga, jo tajā vismaz būtu spoguļa lauska, bet te tikai mazs, gandrīz pilnīgi sfērisks tv, ātri aizmiegam un ātri dodamies tālāk, lai tā neiespiežas par dziļu atmiņā. Koņja ir vēsa un joprojām nav sestdienas. Vēsturiskas celtnes un parki, kādā kebabnīcā vīrs atnes šķietami kaut ko jēlu, ietītu kāpostu lapā, kādu laiku to turu rokās, tad saņemos un tā izrādās nevis maltā gaļa, bet ar garšvielām un vēl kaut ko samīcīts bulgurs. Arī nākamā diena joprojām nav sestdiena, mēs dodamies tālāk. Sāk snigt, līdz tuvākajai viesnīcai ir pārsimts kilometru un divas kalnu pārejas, joprojām ir tās pašas vasaras riepas, cerības nav lielas. Dita grib palikt, bet uzstāju, ka jābrauc, ka nedrīkst padoties un nekas traks jau nebūs, ja vienu nakti paliksim ielejā starp kalnu grēdām. Kādu laiku ceļš ir tīrīts, tad pa labi pagriežas mazāks ceļš, kalnu vēl nav, tas vijas cauri ciemiem, un vieglās mašīnas pēdas, kas pazūd un parādās, iedveš cerību, snieg lēni un liekas, ka varētu pārejām pāršmaukt. Pirmā tiešām ir braucama, kādi divtūkstoš metri, mīnus četri grādi, sniegs vēl nav pieblietēts un ar inerci var izdarīt brīnumus. Kādu laiku ceļš vijas līčloču ne augšā, ne lejā, esam jau pusi pievārējuši, apņemamies nosvinēt, kad līdz galamērķim paliks trīsdesmit kilometri, tas ir gabals, ko naktī varētu noiet ar kājām un vēl paspēt dažas stundas pagulēt viesnīcā, ja tāda tiešām eksistē. Palikuši vēl tikai sešdesmit, un ceļš atkal iet augšā, ātrums sāk kristies, trešais, otrais, pirmais, vēl pirms mašīna apstājas, to nedaudz iesvārstu un ar rokas bremzes palīdzību nostādu perpendikulāri ceļam ar purnu kupenā. Ripojam uz leju un mēģinām vēlreiz, mums patraucas garām vietējie. Otrajā mēģinājumā viņi arī ir apstājušies un nobloķējuši ceļu, lai vainu izpirktu, mēģina mūs stumt augšup, bet lielas jēgas nav, atkal ripināmies pāris kilometrus uz leju. Pāri riepām pārvelku striķīšus, visu, ko izdodas atrast, izvilkt no somu kabatām, kurpēm un jakām. Tādas imitētas ķēdes, bet drīz tās aizlido pa gaisu un jāsāk no sākuma, atkal jāripo lejā un jātraucas augšā, līdz viss iesprūst, apstājas un ir tik slidens, ka grūti pat paiet. Nolaižu gaisu priekšējās riepās līdz kādai nepilnai atmosfērai, saķere uzlabojas. Otra mašīna dodas lejā, laikam braukšanas nebūs. Mēs tiekam līdz augšai, ceļš paliek šaurs, gar malām metru augstas kupenas, no kurām izspraukusies augstuma norāde 2472 m. Lejup ceļš ir nebraucams, brīžiem nekontrolēti slīdam un piebremzēšana darbojas, ar bamperi vai sāniem berzējoties gar ceļa malu. Kāda ieputināta mašīna piedod mazliet apokaliptisku sajūtu, neviena cilvēka nav, apskatām, vai kāds nav nosalis, auto ir tukšs, kā pamesta zonde uz Marsa virsmas.  Ar ātrumu pāris kilometri stundā ieslīdam bezsniega ielejā, mākonis bija aizķēries pārējā un nogāzis tur visu savu nastu. Trīsdesmit kilometri un mēs svinam, svinam brīvību no sniega. Viesnīcnieks inženieris stāsta, ka esam viesnīcā vien sestie ārzemju viesi, brīnās, kā esam te nokļuvuši un mēs brīnāmies, kā viņš te uzcēlis tik lielu un smuku viesnīcu. Pēc mūsu badīgajām sejām viņš saprot, ka jālaiž mūs virtuvē, jācep pica, jārullē mīkla un jādzer tēja, visu laiku un visur ir jādzer tēja.

Amasya, autora foto

No rīta brokastīs Ahmids, kaut gan tā īsti viņu nesauca, bet tas ir pirmais vārds, kas ienāk galvā, kad par viņu iedomājos, stāsta par saviem ceļojumiem uz Ukrainu un Kazahstānu un solās varbūt kādu dienu atbraukt arī uz Latviju. Te viss, kas uz galda, ir īsts, no vecāku mājām, no draugiem, no kazām un aitām, no olīvu birzīm ielejā. Ejam staigāt gar upi, makšķernieki bez āķiem, ar tīkliem spiningu auklas galos piedāvā zivis. Vasarās viņi strādā Antālijā un ziemās atpūšas, runā krieviski, viens no viņiem ir smaidīgs guru, tā mēs tiekam iepazīstināti, zivis gan nepieņemam, nezinām vai nākamajā viesnīcā mūs virtuvē laidīs iekšā, dodamies tālāk uz Nemrut kalnu. Spīd saule.

Vakarā viesnīcnieku kurdu ģimenes lokā stāstu, ka esmu te jau bijis pirms astoņiem gadiem, arī ziemā. Vīrs smaida, mazais zīdainis jau izaudzis par puiku, kas vāra un salej tēju. Nākamajā dienā cīnāmies ar kalnu, iebrienam taku – divus kilometrus no desmit. Telšu mums nav, kopējais maršruts ir desmit, bet sniega šogad daudz, augšā ap diviem metriem un viņi domā, ka neviens tur nav bijis. Iešanas ātrums zem kilometra stundā, vairāk jau tāda stampāšana. Mazas cerības paspēt pa gaismu tikt augšā, no blakus ciema aizņemamies paštaisītas sniega kurpes, otrajā dienā atkārtojam kāpienu, ir drusku vieglāk, bet, ejot uz augšu, sniega paliek arvien vairāk, tiekam līdz pusei, sāk krēslot un nākas laist lejā. Taka ir iebrista, bet pat ar vēl vienu dienu nepietiktu, jādodas prom. Aizvedu atpakaļ kurpes un gribu iedot naudu, bet tā netiek ņemta, mūs iesauc iekšā, būs jādzer tēja, un ne tikai – tiek atnests ēdiens, sēžam uz zemes neprātīgi pārkurinātā istabā, mēs ēdam, viņi skatās, saruna ir lēna, viss tiek tulkots ar telefona starpniecību, bet zona ir vāja, dēls sēž pie plašas loga ailes aiz ļoti biezām mājas sienām. Kad esam paēduši, jādzer tēja, atmosfēra paliek mazāk saspīlēta, bet joprojām lēna un dīvaina. Rakstiski paskaidrojam, ka dosimies prom, mūs sirsnīgi pavada līdz āra terasei, kūst sniegs, tālumā rej suņi. Arī viesnīcas saimnieks mūs gaida ar vakariņām savās mājās, viņš ir ieaicinājis viesus, kuri neēd, tikai vēro mūs, un viss ir tieši tikpat dīvaini un neērti, sāk uzmākties bažas, vai tik tā nav kāda neizbēgama laikcilpa, no kuras nevar izbēgt pat pārēdoties.

Sāku skaitīt un saprotu, ka Turcijā esmu kādu sesto reizi, tomēr dažas vietas jaucu, vai arī tās mainījušas līdz nepazīšanai. Piemēram, dodamies uz Erzurumu, kur reiz atbraucu ar vilcienu un pa taisno no stacijas ierados vienīgajā tējnīcā, ejot pa neasfaltētu ceļu un kur no māju skursteņiem cēlās lēni ēzeļu mēslu dūmi. Bet izrādās, ka šī ir pilsēta Kauņas lielumā ar augstākajiem tramplīnlēkšanas kalniem visā valstī un plašu slēpošanas trasi. Arī šeit viena diena izkūst uz kalna un vakars – mērcējoties lielā termālā vannā vai mazā baseinā, nezinu, kurā kategorijā likt. Saimnieks atgriež krānu un laiž tajā ūdeni, kas sitas pret flīzēm ar sprakstošu spēku, līdz mūsu promiešanai pietecējusi vēl nav pat puse. Gaiteņi ir tukši un vēsi, liekas, viesnīcā neviens nedzīvo, flīzes no minerāliem bagātā ūdens apaugušas ar brūnu kārtiņu, vietām izveidojušies tādi kā mikro stalaktīti.

Pēc siltās un saulainās Vidusjūras Melnā jūra mūs sagaida klinšaina un vēsa, bez pludmalēm, bez vilinājuma ielīst. Ceptu zivju joprojām nekur nav, un ir laiks doties tālāk. Pilsēta pinas riteņos, esam Stambulā, kur pa brītiņu, kamēr samirkšķini acis, kāds jau pamanās uzpīpināt, uzpīpināt arī tad, ja nekas nenotiek, vienkārši uzpīpināt, uzpīpināt pa draugam, ielīst, pielīst, palaist un nelaist, iesprūst. Var iesprūst transvestītu, kārotāju, nogurušo, tējas un frizieru ielās. Var aizķert bamperi aiz slīpuma, aiz līkuma, auto skrien te augšup, te lejup, līdz burtiski krīt un ar purnu atduras šķērsielas škērsumā. Te iesprūst var un atsprūst var visur, kāds pamet mašīnu ielas vidū, tad atkal to savāc, viesnīcas ir bez lepnuma un ielās cauru nakti kāds bļauj un kaujas, lai noparkotos, jāpārstumj simtiem kilogramu smagi puķpodi, tāda ir Stambula, pilsēta starp divām jūrām un nezcik kultūrām. Maizē iecepta veca zivs, garšīga, bet dārga tēja, Bosfors ar tēju uz kuģa, satiksme, kurā priekšgali glaužas gar pakaļgaliem, kā čūskas vijas un nesapinas šie Bosforas zvēri, tankeri, konteinerkuģi, gāzvedēji, laineri, zvejas, koka un metāla kuģi, katrs kā no savas muzeja nodaļas tie atskrējuši uz sapulci Bosforā.

Pazudušās galvas

Lietus lija jau vairākas dienas, pagāja pielijuši Ziemassvētki, nakts ar nepadarītu darbu sarakstu un steiga brīdī, kad aizveras lidmašīnas durvis. Stjuarti staipa jostas, pūš dzeltenās vestēs, varu klausīties un neklausīties kā garlaicīgu lekciju, līdz galva atsitas pret iluminatoru, tas ir mīksts, no plastmasas vai polikarbonāta, ar pieri to spaidu un vēroju mazo izurbto caurumiņu loga apakšdaļā. Pielieku pirkstu un mēģinu sajust, vai caur to izplūst gaiss no spiediena starpības, varbūt tas tiek iesūkts, nevar just, pirksti pārāk strupi, pārklāti ar biezu, nedaudz apdilušu ādu, tad pāreju miega stāvoklī, kad pamostos, ir jau satumsis, divas vīna glāzes, jūtos noreibis un atkal iekrītu miegā. Lietus turpina līt, bet dziļi lidostas stāvvietas pagrabā tas nav jūtams. Nomas darbinieki jau iedarbinājuši baltu Renault, atliek iemest somas un doties ceļā. Aiz loga slīd daudzjoslu autobānis, liels tilts un nebeidzama 15 miljonu pilsēta.

Viesnīcas brokastīs ierodamies vēlu, ir palikusi viena ola, siers, maize un daudz olīvu, Ditas tās neēd, un vienīgais apmeklētājs bez vārdiem noliek uz mūsu galda vēl vienu olu, un tad, pabeidzis dzert tēju, mazliet izklaidīgi skatās caur septītā stāva logu, lejā ir kāda no Stambulas piepilsētām. Pēc daudzām tējām, kad stiprums termosā beidzies, iestājas miers, ieņemu vietu pie loga un vēroju rītu uz ielas, tāls un rosīgs, ar dzelteniem takšu jumtiem, līst, un tas piedod viendabīgu laika plūdumu.

Reno veikli rāpjas kalnos, lietus pāriet slapjā sniegā. Pie termālo ūdeņu baseina ieejas sēž dūšīgs vīrs un kāds kalsns darītājs, krievu valodā tas ātri noregulē situāciju un pēc dažām sekundēm ar zābakiem brienu cauri ģērbtuvei un kāju noskalošanas vanniņai uz galveno telpu, kur pāris vīri kā nīlzirgi iegrimuši ūdenī, relaksējas. Apmulsis māju ar galvu un saku, ka viss ir horošo, bet masāžu tagad nē, jo ir tikai stunda, līdz viss vērsies ciet. Caur spoguļstikla lodziņu ielas pretējā pusē pusotra eiro vērtībā iegūtais žetons ir ieejas maksa, satraukts un nedaudz steidzīgs norauju drēbes un tumšās apenēs pazūdu vienā no trijiem baseiniem. Pēc stundas, kūpošs, ar satītu dvieli virs galvas atgriežos vestibilā, palicis tikai dūšīgais vīrs, mēģinu viņam izskaidrot, kur atrodas Latvija, nekur tālu netiekam, tad viņš pazūd telpā un nāk ar atlantu, nu vismaz tā man likās, kad atveru, izrādās, ka tas ir durvju katalogs, viņš ir no Bursas un pats tās izgatavo, varbūt vada biznesu, vairākas reizes viņš mēģina mani pierunāt, lai pierakstu telefona numuru, bet rādu ar rokām, ka esmu atlidojis, mēģinu izdarīt kaut kādu rūcošu skaņu, lai stāsts būtu pārliecinošāks, ieraugu kameru gandrīz acu augstumā un nodomāju, labi ka tā neieraksta skaņu. Vienas durvis man ļoti patīk, nezinu gan, kur tās liktu un vai varētu atļauties.

Sniegs nerimstas, ceļa posmi tikai vietām ir tīrīti, ar vasaras riepām kalnos uzkļūt grūti, pretslīdes sistēma stīvējas kā ēzelis. Nelielus kāpumus var piemānīt ar inerci, mēģinu atrast pogu, lai atslēgtu to ēzeli, bet nekā, tādas vienkārši nav. Pastāv variants izraut drošinātāju, ķēdes reņukam līdzi nenāk, nav arī nekādu benzīntanku, nolaižu riepas līdz kādai vienai atmosfērai, bet situāciju tas uzlabo tikai daļēji, viens no kāpumiem tiek pamests pēc trijiem piegājieniem, auto virpuļo pa ceļu kā kritusi balerīna. Izmēģinām vēl pāris variantus, strupceļš pēc strupceļa, ciems ar mazu, aizsniegošu apli divu ielu krustpunktā liekas kā patvērums naktij, vēl pirms padošanās uzrodas opcija, kādi piecdesmit kilometri uz pretējo pusi. Un tas nostrādā, pēc stundas jau reņuks traucas pa divjoslu lielceļu, aiz sevis gaisā paceļot kūstošu sniega putru.

Saule grozās starp mākoņiem, sniegs ir rimis, un ceļš uz Pamukuli rit raiti. Vakarnakts piedzīvojumi atmiņās sāk iegūt nereālu pieskaņu. Travertīna baltā pasaule nav tik balta kā bildēs, ūdens ir zilgans, baseins, kurā ieguļos, nedaudz saduļķots, tur plosās pāris bērni un bradā neatlaidīgie vecāki, fotografējot jauno paaudzi, dažus tūristus uzjautrina mans gāzelīgais stāvs, kas sašūpojas un tad pazūd zem ūdens virsmas. Pļavā tiek piepildīti trīs gaisa baloni, un ik pa laikam pār galvu pārslīd kāds paraplāns, kur tandēmā iejūgti tūristi ar selfijstikiem mēģina noķert ko paliekošu. Baloni taisa trikus, kāds uzšaujas strauji gaisā, kāds karājas nekustīgs kā eglē iekārts bumbulis, ar laiku sāku tos atpazīt, pelēki zilais ar mersedesa simbolu iemērcē grozu dīķa tumšajā ūdenī, kur pāris gulbīš-katamarāni satraukti rotē un pa gabalu var tikai nojaust, ka tie mēģina to ietvert kadrā, vienlaikus atrasties ne pārāk tuvu un ne pārāk tālu, lai nepazaudētu klātbūtnes sajūtu. Visapkārt izmētātas romiešu kolonnas un tie kolonnu gali, kuriem neatceros nosaukumu, statujas bez galvām, amfiteātris, baseini ar nogremdētām kolonnām un arī ar tiem galiem bez nosaukuma, un tad vēl ir muzejs. Tur ir māla trauki, tās lielās krūkas, kuras visas savas dzīves garumā izmisīgi esmu mēģinājis izmīcīt un izcept un ievelt savā dārzā, bet nekad nekas no tā nav sanācis, bet te to ir simtiem, un visos muzejos to ir čupu čupām un zemē gan jau vēl apraktas glabājas pietiekami visiem, bet es joprojām nezinu, kā tikt kaut pie vienas. Vēl tajā muzejā, protams, ir kolonnas un skulptūras, tās pašas romiešu, kuras viņi spēra no grieķiem un beigās iemācījās kopēt, un vairāk nekā pusei no tām ir pazudušas galvas, sāku skaitīt un izrādās, ka septiņdesmit procenti ir bez galvām. Tātad ir jābūt tādai vietai uz planētas, nu, varbūt saules sistēmā, kur glabājas visas nolūzušās galvas un varbūt arī pazudušās bezpāra zeķes, apakšbikses un nezin kas vēl.. nu es vismaz divreiz pazaudēju auto, un tie nebija tumšie deviņdesmitie, kad vēl tos zaga, toreiz man bija tikai mocis ar īsta benzīna smaku no tekoša karburatora.

Autora foto

Tuvojas jaunais gads, un Marmarisā, ar skatu uz jūru no balkona paša augšstāva vip numurā, uz kuru ved apaļas kāpnes ar netīru sarkanu tepiķi, lielu nekārtību koridorā atrodas mūsu numuriņš. Aizkari ir pieskrūvēti ar skrūvi un nekustas, durvis slēdzas slikti, saimnieks ir nekaunīgs un vienlaikus laipns, viss tiek aizmirsts un atvērts vīns, ēstas olīvas un piekosts kāds nesaprotami sāļš siers, līdz vīni beidzas un jāiet ārā, pludmalē sanākuši ļaudis vēro salūtu. Veikalā, kur ieguvām pēdējo vīnu, atstājām dzeramnaudu, un nākamajā dienā, kad pērku ūdeni, pārdevējs plaši smaida, mēģinu teikt tešekur ederim – neticami, tik gari un sarežģīti, lai vienkārši pateiktu paldies, man nekas nesanāk, vīrs joprojām smaida, tad dodamies garās brokastīs ar omleti, īstu kafiju un skatu uz jūru, sajūtos kā de Niro no filmas, ilgi domāju, no kuras un tad saprotu, ka tāda nemaz nav uzņemta.