Baltijas jūras tālākais ziemeļu punkts

Ap sešiem no rīta 8. jūnijā atgriežos no autobusa pieturas, ūdens līmenis ir nokrities, un saviem spēkiem katamarānu iestumt nevaru, nākas modināt Armandu. Motoram viegli trīcot, slīdam ārā no līča 5 km garumā. Jūrā ir vēsa brīze, kas ar laiku aprimst, nākas buras gan celt augšā, gan laist lejā, līdz kaut kā aizslīdam līdz Vāsai. Bezvējā mūs gaidot, Ilze, būdama kaislīga klinšu kāpēja, pamanījusies apmeklēt vienīgo zāli, kas te iebūvēta ūdens tornī. Tās sienas augstums, precīzi vairs neatceros, bet ir pāri pa 30 m.

Tā kā katamarāns parasti tiek noparkots tādā vietā, lai netraucētu vietējiem, nebūtu pārāk labi redzams un neatrastos maksas ostā, līdz pilsētas centram nākas labi izkustēties. Šorīt atkal sanāk kādi 10 km vienā virzienā līdz centram, esmu noskatījis moto muzeju un diezgan nelokāmi uzstāju par pastaigu. Meklētais objekts atrodas netālu no dzelzceļa stacijas, tādā kā rūpnīcas vai noliktavu rajonā, sarkanā ķieģeļu ēkā. Biļešu kasē, ja tā to varētu nosaukt, dabūju pasniedzēja atlaidi, precīzāk sakot, darbinieks pilnīgi melnās drēbēs ar tetovējumu, pīrsingu un cigareti zobos saka, ka atlaides neesot, bet man personīgi viņš varot tādu piešķirt, un septiņu eur vietā saņemto piecīti iemet atvilktnē. Kā vēlāk pastāsta Ilze, kas muzeju neapmeklēja, bet čaloja ar jau minēto kasieri, viņam visa šī muzeja būšana garlaikojot un viņš apsverot iespēju uzsākt studijas. Viņš arī mudinājis Ilzi apmeklēt muzeju bez biļetes, bet viņa bija nelokāma un ar motoriem nekrāmējās. Divi vīri iestūmuši muzeja telpās mocīti un ar pāris instrumentu palīdzību mēģina to dabūt pie dzīvības, braucamrīks daļēji traucē apskatīt mazliet senākus spēkratus, bet meistari ir pārāk aizrāvušies, lai to pamanītu.

Pēc dienas pārbrauciena, kad vakara saule sāk jau atstaroties pelēkajos mākoņos, no apakšas pārkrāsodama tos sārtos toņos, Dahaks šņirkstēdams izslīd nelielā smilšu pludmalē, un mēs atkal nostājāmies uz zemes, ejam meklēt malku un priecājamies par skaisto ainavu sev apkārt. Tālumā mazliet skumji romantiski kliedza zosis, debesis pārvēršas ugunīgi sārtas, un mēs atveram malduguns alu, apiņu smarža apvij ainavu un degunā saskrien putas.

Ilze ar lielu prieku gatavo un mēs ar tādu pašu ēdam, bet ātri pienāk diena, kad arī viņai jādodas projām. Armands pie katamarāna stūres ir nenogurdināms — ja laiks ir vēss un mierīgs, varu nelīst ārā un stundām lasīt grāmatu, bet dažreiz manas acis kā magnēts pielīp pie kajītes ovālā loga, caur kuru var redzēt, kā pretējā korpusa purngals paceļas viļņos, kādu brīdi lido un iegāžas atpakaļ, šķeldams ūdeni, un rūkdams traucas uz priekšu. Dahaks pārslīdējis pāri līcim un tagad atrodas Zviedrijas pusē, ir jūnija vidus. 

                                                             Foto - Armands Bernaus 
Drīz vien lietus mākoņi pašķiras un, saules sasildīti, piestājam kādas neapdzīvotas saliņas aizvēja pusē. Esam palikuši divi ar Armandu, un līdz Baltijas jūras tālākajam ziemeļu punktam vairs atlikuši ne vairāk kā simts kilometru, tamdēļ nesteidzīgi izmantojam silto bezvēja dienu, nopeldoties +13 grādu ūdenī un izstaigājot salas pauguraino vidieni.

Nākamajā dienā, pēc kārtīgas kartogrāfiskā materiāla izpētes, vienojamies par punktu, kas, mūsuprāt, ir Botnijas līča ziemeļu tālākais gals. Vieglā sānvējā bukšprits pieskaras pāraugušiem zāles stiebriem Toreatven upes kreisajā krastā, Baltijas jūra ziemeļu virzienā ir beigusies.

Pamestas piestātnes nedaudz haotiskajā gaisotnē pārlaižam nakti, no rīta aizstaigājam līdz Tori un pēcpusdienā jau velkam buras, lai slīdētu uz Oulu, kur mums piebiedrosies Krišjānis.

Vēlu vakarā piestājam Maloren salā, apkārt redzams tikai bezgalīgs horizonts un negribīgi rietoša saule, bet uz salas daudz zvejnieku būdiņu, bāka un pat koka baznīca. Augstākajā vietā neliels vēja ģenerators, no šī punkta ir pārredzama visa sala, te nav neviena koka. Savāda dzīvošana.

No rīta turpinām ceļu un pirms pusdienas laika no Zviedrijas jau atkal iepeldam Somijas ūdeņos. Ir piektdienas vakars, iejaukti gaišās nakts, velobraucēju un trokšņainu bāru biezoknī, jūtamies ērmīgi, piesūkušies ugunskura dūmiem, iedami nedabiski smagiem zemes gravitācijas soļiem. Pie stacijas bēšīgās koka ēkas ir tikai viens cilvēks, Krišjānis, ir viens naktī, un līdz Dahakam mums pāris stundu pārgājiens. Piestātnes malā aiz laipiņām mūs uzticīgi gaida katamarāns, starp mākoņiem izlīdusi saule, rīt paredzēts sauszemes brauciens uz polāro loku, laiks iet nosnausties, te naktis jūk ar dienu.

                                                                   Autora foto

                                                     

Te miglā, te saules mirdzumā

Pussalas galā griežas vēja ģenerators, kamēr piebriest auzu putra, galvas pār voltametru pārliekuši, skatāmies displeja cipariņos lādēšanas spriegumu. Tā ir jaunā mantiņa, kas pavadīs mūs visa ceļojuma garumā, apgādājot ar elektrību, paralēli 10 W saules panelim, kas īsi pirms izbraukšanas pierādīja sevi kā spējīgu pielādēt telefonu un planšeti. Reiz, pirms dažiem gadiem, pārdzenot jahtu no Anglijas uz Latviju, mūs ostā sagaidīja tik liela kaste, ka nespējām to ienest kajītē. Atvēruši turpat uz piestātnes steķiem, salikām to kopā, bija bezvējš, savādāk lāpstiņas būtu mūs turpat uz vietas sašķēlušas smalkās ripiņās. Kasti nācās izmest, ģeneratoru izjaukt un pa detaļām paslēpt kajītē, lai tas mūs vairs neapdraudētu. Jaunais modelis ir darināts no simtgadīgas kumodes un laivas elektromotora, pretī vējam slejoties zvalstīgā vējdēļa mastā.

Kamēr joni skrien 4 V akumulatoros, paēdam brokastis un 3. jūnijā, pacēluši enkuru, kas bijis aizbāzts aiz kāda no pludmales akmeņiem, uzņemam kursu uz ziemeļiem. Gar kreiso bortu mums garām paslīd Sāmsala un Hīumā, bet gar labo bortu Vormsi, kur pirms gada apmēram šajā pašā laikā divas dienas nogaidījām skarbos ziemeļvējus, kas neļāva tikt uz priekšu. Salu aizsegā jūra ir mierīga un laivas gaita ātra. Šķērsojam Somu līci un nākošās dienas rītā, izgrozījies no šaurās kajītes, šķērsoju klāju, lai nonāktu virtuves pontonā un pagatavotu kafiju ar sakultu pienu. Jūrā ir spirgti viļņi, vietām kāda balta galotne iejaucas nelīdzenajā mirdzuma pasaulē, agri pārņemu stūri, tuvojamies šērām pie Somijas krastiem. Mirdzošā saule virs aukstā ūdens atmodina baltas miglas kupenas, tās palēnam ieskauj arvien ciešāk, līdz kādā brīdi par vienīgo orientieri miglas un šēru pasaulē kļūst navigācijas ekrāns.

                                                                        Autora foto

Tā mēs pāris dienas slīdam, te miglā, te saules mirdzumā, Dita lasa man priekšā Kusto grāmatu Haizivis, šad tad ieskatos ūdenī un, sasprindzinājis redzi, cenšos ieraudzīt kādu no ūdens izlīdušu spuru, bet nav nekādu citu dzīvību kā vien kaijas un zīriņi, un daži zirnekļi, kas kļuvuši par laivas viesiem. Apstājamies un pastaigājam pa cietzemi un dodamies tālāk, ir tā savādi, ka tad, ka tu esi uz katamarāna, liekas, ka nebūtu slikti pastaigāt pa zemi, bet pēc brīža uz zemes jau gribas doties tālāk. Niklāvam pēc pāris dienām jāaizstāv bakalaura darbs, savukārt Ditai jābūt Sopotā uz mūzikas konferencei, bet vieni ar Armandu mēs nepaliksim, pievienosies Ilze, bet pašlaik vēl ir labvēlīgs ceļavējš un mēs viegli slīdam arvien tālāk uz ziemeļiem un izbaudām garās dienas, un saules panelis tieši tāpat. Kādu rītu, tas varētu būt 6. jūnijs, aizbrauc Niklāvs, viņš neticamā ātrumā vēl paspēj tās pašas dienas vakarā uzkāpt uz prāmja Helsinkos. Mēs veicām kārtīgu ekspedīciju pa Pori, izstaigājāmies pilnas dienas garumā, pamanoties pat ieslīdēt lielveikalā, pieticīgi ieturēties un salādēt datorus. Nākamajā dienā, saulei spīdot, viegli turam kursu uz Vāsu, ar domu iesēdināt Ditu autobusā, lai viņa līdz nākamajam rītam nonāktu līdz lidostai Turku, bet viss nav tik vienkārši, jo gandrīz mierīgā jūrā pārlūst šverta skrūve. Cieši pie vēja netiekam, un izdomājam atkāpšanās plānu – brauksim krastā un sameklēsim kādu mierīgu līci, lai veiktu nepieciešamos remontdarbus. Kontinentā ir neticami silts – ja jūrā ūdens temperatūra ir ap +10 C un tāda arī gaisa temperatūra, tad krastā bija virs divdesmit, pēkšņi jānovelk divas bikses un trīs jakas, tiešām nepierasti.

                                                               Foto - Dita Ābola

Tuvojas vakars, par to gan liecina tikai pulkstenis, kas rāda vienpadsmit, bet saule vēl draiski gozējās virs priežu galotnēm. Sanāk kārtīgs pārgājiens, jo autobusa pietura atrodas 14 km attālumā no mūsu pagaidostas, vienīgā mašīna uz ceļā mūs paved nelielu gabalu un izrāda vietējo mazpilsētu Narpes. Kaut arī ir jau krietni pāri pusnaktij, viss ir gaišs un tukšs kā tādā spoku pilsētā. Izrādās, ka vietējie šeit runā zviedriski, un vecākā paaudze somu valodu nemaz nezina, šinī rajonā ir daudz siltumnīcu, tik lielas, it kā tur mēģinātu izaudzēt dateļpalmas. Nakts paliek vēsa un pusgarajos šortos sāk ložņāt vējš, atpakaļceļā lēni lec saule un jūtama Latvijas smaržas no sila un laukiem, un tikai ik pa retam var manīt kādu nelielu liecību par to, ka tepat slēpjas pamatklintājs.

Paceļam enkuru (1. jūnijā)

Izbraukšanas diena. Tā vienmēr pilna satrauktu sīkumu, skriešanas un vēl pēdējo lietu apdarīšanas, it kā būtu iespējams vienoties ar pienākumiem, lai tad, kad būšu jūrā, liek mani mierā un, pat ja zinām, ka tā jau nebūs un sveikā cauri netiksim, tomēr darām un cīnāmies ar kauju, kas teju vai līdzinās dona Kihota dzirnavām. Pāris dienas iepriekš aizvestas mantas, pārtikas kastes ar konservu bundžām, garšvielu kārbiņām, graudaugu maisiem, bet uz grīdas starp bilžām ieriktētas Malduguns pudeles, tuvu ziemeļu vēsajiem ūdeņiem.

Pūš ziemelis, no līča būs izkļūt grūti, jau sacēlušies viļņi un vējš paliek tikai stiprāks. Man ir katedras sēde, pievienošos pēc dienas, Dita brauks ar mani, mašīnu mums atstājis Māris, kurš jau kāpj uz Dahaka un rīt no Virtsu dosies atpakaļ uz Rīgu. Nākamajā dienā saņemu pirmo ziņu no Niklāva – paņem adatu un diegu –, man acu priekšā jaunais grots izšķīst vienās skrandās, es nespēju atbildēt, klusībā paņemu prasīto, Ditai neko nesaku, tas varētu visu pavērst vēl ļaunāk. Otrā ziņa ir no Armanda, vajagot peldriņķi, nakts tumsā tas esot norauts, redzu visu komandu aiz borta, nē, vienam būtu jābūt uz klāja, kāds taču pameta riņķi. Tas kaut kur steigšus jāatrod, pieslēdzas Dita un Andrītis, notiek pēkšņa tikšanas Juglas benzīntankā un viena problēma atrisināta. Dita neko nejautā, bet jūtu, ka arī viņa kaut ko iztēlojas un labāk nejautāt ko.

Trešā ziņa ir no Māra, viņš jau ir atpakaļ Baldonē. Vismaz dzīvs, bet, izrādās, viņam bijis tik slikti, ka pēc šīs vienas nakts piedzīvojuma atcēlis savu ieplānoto braucienu ar jahtu uz ASV, kurā bija ieguldījis tik daudz, pirmkārt jau saraudinājis visu ģimeni, un es savukārt biju pierunājis Armandu, ka mums nākamgad jābrauc viņu pavadīt līdz Kanāriju salām.

Vairāk ziņu nav, nevar pat saprast, tas ir labi vai nē, vēlu pēcpusdienā atnāk apstiprinājums, ka viņi veiksmīgi noenkurojušies uz dienvidiem no Virtsu, pusnaktī izbraucam. Netālu no ostas noguļam līdz rītam, pūš tā, ka bail zem vēja ģeneratoriem paiet, bet tie ir visapkārt, svilpj un virpuļo. Dahaks startēs rīt, šodien pārāk liela elle un turklāt vēl pretvējš, mums ir piepūšamā laiva, pa ūdeni brist negribas, steigas nav un izdomājam pārcelšanos atlikt uz vēlāku. Vienīgā kafejnīca bija, tas ir, nekur vispār nebija, bet benzīntankā atradās galdiņš ar diviem krēsliem, un tā mēs tur pusdienu nodzīvojām. Māris savu misiju izpildījis, atvedis mūs līdz laivai, domāju, ka atpakaļceļā viņu pavadīja gana daudz pārdomu un dārzā viņu gaida Amerikas jahta, un no tām pārdomām jau tik viegli vaļā netiks.

Bet mēs pa to laiku cenšamies uzvarēt vīrusu, kas iemitinājies datorā un katru reizi, kad tas gandrīz izdodas, vīruss mūs bija apmānījis, es jau sāku ticēt, ka mākslīgais intelekts pastāv.

                                                                    Foto - Dita Ābola

Uz saliņu pie Dahaka vienaira vadībā kuģojam kādu labu pusstundu, kas likās atbilstošāka stundai, laiva pie beigām jau diezgan zaudējusi gaisu un pārlocījusies uz pusēm. Sakuram ugunskuru un oļu sakrautā priekškāpā, starp kadiķu audzēm un liesmas sprakšķiem klausāmies jūrnieku stāstos.

Marts ir laiks kalniem

            Marts ir laiks kalniem un sniegam, nu jau trešo gadu pēc kārtas dodamies uz Karpatiem. Liekot pasi somas kabatā, sapratu, ka divi aizpildīti atvērumi ar Ukrainas zīmodziņiem norāda uz nelielu apsēstību. Kādas trīsarpus reizes gadā pirts, opera, mazi lēti hosteļi un kafejnīcu dzīve Ļvivā, pastaigas kalnos, putojošas upes, zelta sakne un sniegotās virsotnes Karpatos.

            Šoreiz bija neprātīga skriešana uz vilcienu, tieši tāpat kā visas pārējās reizes, sniega dēļi, pārgājiena slēpes, vairākas somas un tirgū iepirktā pārtika, un tas viss sasodīti nepielūdzami ik uz soļa paliek arvien smagāks un smagāks, tā vien liekas, ka nepastāv ne konstantes, ne gravitācijas nemainības likumi, ka svara pieaugums ir eksponenciāls un ka vienkārši viss, kas atrodas tavās rokās un uz pleciem, ar vairāku G paātrinājumu tiks agri vai vēlu ietriekts bruģī.

            Bet tad, kad visas mantas ir izkrāmētas augšās un apakšās un atnesta pirmā tēja, aiz loga aizslīd pilsētas nomales pelēkās daudzstāvu ēkas, kas kontrastaini jaucas ar zeltainajiem baznīcu torņiem, šur un tur jau aizdedzināti pirmie kūlas lauki piedod vieglu neiespējamības sajūtu, aizmirsusies pirts un neprātīgā skriešana, acis veras kustīgajā ainavā, uz galda šūpojas krūzītes, kāds rokas uzkodu maisos, kāds knosās un kārtojās, vilciens apstājas, pavadone stāv un skatās atvērtajās durvīs, pietura, kurā neviens neiekāpa, viņa arī nevienu nemeklēja un negaidīja, viņa vienkārši skatījās kā jaunieši spēlē futbolu.

Slīdošais pavadonis

Karpatu pakājes pauguri

sliežu gulšņu dungas

vīns un vīnogas

slīd slīd aizslīd

pavadonis ar tēju

tamburā cigarešu dūmi

no krājuma Pavadonis 2015

            Jasinjas stacijā iebraucam pusnaktī, Jurijs mūs gaida ar tableti, tā te viņi saukā tos bobikus, kas ir busiņi, nu tādi — ar vairāk sēdvietām un apaļiem kukaiņveidīgiem purniem. Viņam pašam ir tāds bobiks, kuram zilas neonu toņu gaismas, un viņš liek tik labu bītiņu, tāda sajuta, ka mājās nopietni gatavojas un piemeklē katram braucienam mūziku. Es reiz mēģināju uzkāpt Dragobratā, pagāja teju visa diena, ar Juriju esam augšā 45 minūšu laikā.

Kalnu ainavas vietā vēlējos ievietot mūsu kopbildi, kurā būtu redzama Dita, Eva, Māris, Nora un es, bet tāda manā arhīvā netika atrasta.

            Andžela un Žeņa mūs gaida, pacienā ar zupu, esam atkal mājās. Snieg slapjš sniegs, nākamajā diena migla un vējš, bet pacēlāji strādā, un pēc tam paliek tik labāk un labāk, un mūsu mamma Andžela, kas pielej termosus ar karsto ūdeni, dusmojas, ja zupa dziest un groza galvu, ja kāds no cimperlīgajiem bērniem neēd sēnes vai balto mērci. Liekas, vajadzētu no visa aizbēgt un ļauties kalnam un sniegam, vakaros, kad pacēlājus izslēdz, uzvelku pārgājienslēpes ar ādiņām un uzkāpju tuvējā virsotnē, jau līdz ar krēslu noslidinos lejā, citureiz eju pa kori, līdz vējš sāk pūst cauri, un Andželas virtuves mājīgums galvā kļūst neatvairāms. Ir arī ballītes un daži jauni draugi, bet varbūt par to kādā citā reizē.

mājupceļš

No Fēsas dodamies uz Šefšauenu, in your book, kā to sauc marokāņi (atsaucoties uz rough guide vai lonely planet), rakstīts, ka te ir skaistākā medina valstī, un tā arī šo vietu atceros no iepriekšējām reizēm, mazām zili baltām mājām, bet vietām stilistiski atstāts kāds brūngans un nekrāsots stūrītis. Atmiņa gan māk drusku mānīties, jo biju pārliecināts, ka mazās, skaistās, vientuļās ieliņas rotā tikai tantiņas un varbūt kāds bērnu bariņš, tomēr tās patiesībā tā piebāztas ar tūristiem, ka grūti telefona skatu meklētājā ieraudzīt kadru, kur kāds jau negrozītos priekšā. 

                                                                    Foto - Dita Ābola

Tālākajā ceļā, kas beidzot ved cauri apelsīnu dārziem un zaļiem laukiem, mūs aptur policists ar tādu kā putnu vērotāja binokli uz statīva, objektīvs gan diezgan īss, laikam zaļais busiņš ne pārāk liels tajā viņa okulārā izskatās, ceru, ka Leicas optika un vismaz krāsas kā dzīvē. Apturēšanas iemesls, ātrums — par lielu, ne par mazu, tā ir jau ceturtā reize četru braucienu laikā 12 gadu periodā, kad nākas noklausīties audzinošu uzrunu. Kad tika pārjautāts monsieur, quelle est la procédure?, policists norāda virzienu, lai turpinām ceļu, bet man tiešām kļūst drusku neērti, jo samaksājot sodu, vari valsts kasē ieskaitīt naudu un nomazgāt sirsniņu, bet tagad jājūtas vainīgam un vēl parādniekam.

Kopsummā marokāņi brauc apzinīgi, tikai apļos taisa bardaku un naktīs dažreiz pilsētās neieslēdz gaismas, bet dažiem varbūt tādu nemaz nav. Neatceros, kurā pilsētā, bet reiz man garām pabrauca mašīna ar daļēji pavērtām šofera durvīm, izrādās, priekšā sēdēja trīs personas un tā trešā nezin kāpēc bija izvēlējusies šofera beņķi, tā kā vietas nepietika, nācās nedaudz pavērt durvis, bet varbūt viņi abi bija šoferi, viens taisīja kreiso, otrs labo pagriezienu, un gan jau arī pedāļus bija kaut kā sadalījuši.

Pirms Tanžeras autobāņa malā deg BMW x5, mums vēl vairāk nekā 4000 km līdz mājām, nav iedrošinoši, policisti negrib laist garām, sakot, ka explosive, bet mēs kaut kā aizšmaucam un, kad mašīna ir tieši blakus, pat caur aizvērtajiem logiem var sajust lielu karstumu. Prāmi nenokavējam, šoreiz gan mašīnu un cilvēku ir vairāk un mums nav jājūtas vainīgiem, ka tas viss uz kapteiņa rēķina.

Seviļa uz mani paskatījās no apbružātas bilžu grāmatas pie inventāra vīra Tubkala pakājē, tagad atbraucu novērtēt šo vietu, noliekam mašīnu priekšpilsētā un ar velosipēdiem dodamies centra virzienā, garām slīd parki un greznas pilis, gar Gvadalkiviras upi nonākam 1992. gada world expo izstādes vietā, teritorijā ar puspamestiem parkiem, pilnīgi pamestām mājām, izkaltušiem gaisa dārziem, strūklakām ar un bez ūdens, raķetes kopiju un pavadoni izmērā 1:1. Noķeru jokainu sajūtu, jo tepat, dažu kilometru attālumā, ir tūristu un vietējo pārpildītas ielas, kafejnīcas, autostāvietas un upe palienas jauki iekoptais zālājs.

                                                                     Foto - Dita Ābola

Dodamies atpakaļ uz busu, bet īstas pārliecības nav, izmēģinām dažādas metodes, pēc kartogrāfiskā materiāla apstrādes nonākam pie secinājuma, ka iespējami trīs ceļi, sliktākajā gadījumā četri. Īstā bija trešā no meklētajām ielām, pilnīgi nemaz nelīdzinoties vietai, kur mašīna tika atstāta, varbūt kāds bija nozadzis vietu, nevis pārdzinis mašīnu.

Atpakaļceļā ieplānoti vairāki muzeji — pēc Marokas nemuzejības tiešam ir bauda pavadīt pāris stundas, skatoties uz pārdomāti vāktām un dažādos veidos aprakstītām lietām. Vispirms auto muzejs Salamankā, pēc tam burvīgi vilcieni Mulhausā. Vienu nakti paliekam Freiburgā, kurā mūsu izmitinātājs jau paguvis pārvākties un jaunajā dzīvoklī sācis tomēr atkritumus šķirot, un tad dodamies Vācijas vidienē uz planieru muzeju. Kur tieši tas ir, nav iespējams īsti pateikt, jo uznāk necaurredzama migla.

Un tagad, jau pēdējās rindas rakstot Kauņas Soprano ielas dzīvoklī, kur kāds bez manas ziņas ir pamanījies nomainīt slēdzenes atslēgu, pievērsīšos skaitļiem. Tātad kopā tika nobraukti 14 000km, izlasītas 3 grāmatas, 5 Rīgas laiki, 2 Mūzikas saules, 1 Ilustrētā Zinātne un 1 Ilustrētā Vēsture, noskatīta 31 seriāla “Quantico” sērija, sasista 1 mugura, nopietni traumēts 1 pirksts, antifrīzs 1 l, motoreļļa 1,5 l, degviela vidēji 7 l/100 km, iztērēti 2300 eiro, nolaivoti 6 km, ar velo nobraukti ap 100 km, nostaigāts nezināms daudzums.