Ceļš uz Karpatiem pa jaunu asfaltu, atceros tos neprātīgos belzienus vēl pirms dažiem gadiem, kas varēja pārsteigt jebkurā brīdī, īpaši nepatīkama braukšana bija naktīs, ceļmalās šur tur pa kādam uz domkrata paceltam auto ar blakus noliktu rezerves riteni un vīriem, kas krāmējas gar skrūvēm. Nav nekāda noteikta galamērķa, bet gribas kalnus un upi un varbūt pat tikt līdz Rumānijai. Netālu no Užgorodas meklējam karstos baseinus, kaut ko arī atrodam. Vestibilā gan nedaudz jokaina aina, aiz loga pagalmā liels flīzēts baseins ar nedzīvi zilu, caurspīdīgu ūdeni un izskatās auksts, iekšā tikai viens cilvēks, bet pie kases kāds bariņš grozās, uzzinām, ka iekšējais baseins nestrādā, bet kur paliek tie cilvēki un ko viņi tur dara? Izrādās viss ir labāk nekā likās, divos no vestibila neredzamos baseinos ar temperatūru 38 un 39 grādi pēc Celsija var mērcēties zem nedaudz mākoņainām debesīm, savukārt superkarstajā džakuzi ar 41 grāda temperatūru drīkst uzturēties tikai dažas minūtes, kā norādīts plāksnītē, kas no mineralizētā ūdens nedaudz apsūbējusi. Nezinu, ko cilvēki dara un domā, atrodoties ar izbāztām galvām no burbuļojošā ūdens, es vēroju sejas un formas, un tik ungāriski liekas visi šie ļaudis. Āda vēl kādu brīdi saglabājas elastīgi mitra, un no iekšas nāk tāds neizsmeļams biotermāls karstums. Atceros Ļvovas pirti un uz mirkli liekas, ka esmu atmaskojis mini Trūmenšovu, kur vīrs, kas pazīst Juri no Jūrmalas un tirgo pirtsslotas, atnāk un apsēžas tieši pie durvīm tikai nepilnu pusminūti pirms manas ierašanās, un kasiere pēdējās sekundēs paspēj sakārtot parūku ar makšķerauklas ilgviļņiem, Lapsiņa smaida un nedaudz koķetē, spiežot burkānus lielajam freš, un masieris it kā spētu mani redzēt un atpazīt cauri tvaiku pārņemtajai zālei, pamāj man ar galvu tik aktīvi, it kā būtu to iemēģinājis mājās pie spoguļa. Un tur vēl ir tādi neitrālie, kas izliekas neko neredzam, bet es vairs neticu, tas viss ir tāds izdomājums, piemēram, jaukais Žeņa Jasiņas centrā, kas stāv pie mūsu viesnīcas un, pēkšņi smaidot baltajās ūsās, sveicina un spiež roku, labi, ka vismaz viņa sieva Andžela nav metusies visās šajās trūmeniskajās ākstībās. Viņš sagatavojis vairākus jociņus un, pēc maniem neveiklajiem skaidrojumiem un teju vai taisnošanās par savu atrašanos šeit, izšauj piemērotāko par rītdien gaidāmo sniegu un smejas, baltajām ūsām cilājoties, līdz uz mirkli noticu.
Pēc dienvidnieciskās Ungārijas un Rumānijas pierobežas, kur ceļmalas rotā salda vīna tirgotāji, Karpatos iezogas dūmaka, un apaļīgajās kalnu virsotnēs sabremzējas lietus mākoņi. Iebraucu bedrē un ģeneratorā pazūd spriegums, nezinu vai tam ir kāda saistība, varbūt tas tikai kārtējais trūmenjociņš. Nomainu oglītes, nomēru diodes, enkuru un ārējos tinumus, viss atbilst prasībām, bet ģenerators nestrādā, izjaucu, salieku kā padomju armijas zaldāts savu AK-47, iemācos to darīt arvien ātrāk, līdz padodos un izdomāju, kā apiet šo spītīgo krāmu. Pievienoju salona akumulatoru pie augstspiediena degvielas sūkņa un ielieku slēdzi, tagad varu braukt bez pagriezienu gaismām, pīpināmā, pat atslēga nav jāpagriež, tikai jātērē nieka pusotrs ampērs, lai turētu sūkni ieslēgtu, mašīna gan jāatstāj kalniņā, bet te tādu netrūkst. Sarunāju, ka vecāki sestdien dosies misijā uz Rīgas autoostu, lai nodotu Ļvovas šoferim rezerves ģeneratoru. Vietējā veikalā izdzeram kafiju, apēdam pāris banānus un dodamies pastaigā pa tuvējiem kalniem, virsotne izvēlēta tepat acu priekšā un izskatās, ka līdz tumsai paspēsim tikt atpakaļ. Visapkārt ir rudenīgas lapas, brāzmās tās tiek savērptas vērpetēs un izkaisītas ganību pļavās. Satiekam vīru, kas jau pārdzīvojis savus labākos gadus, ar cirvi un striķi viņš pa nogāzi māna lejā lielus baļķus, kāpj pakaļ jaunam kokam, it kā ietu pa līdzenu ceļu, bet mēs turpat blakus viņam salīkuši, stieptiem soļiem cīnāmies ar gravitāciju.
Vakarā ir nopelnīta kafejnīca, arī akumulators ir izsalcis, tas tiek ieriktēts zem galda, ēdam lēni un bagātīgi, lādējas arī dators un telefoni, tas viss prasa kādas pāris stundas, ārā līst un ir tāda laba nesteidzīga sajūta.
Foto - Sandijs Mešķis
Lietus nedaudz pacēlis līmeni, kādā mazā Baltās Tisas pietekā sagatavoju piepūšamo smaili, netālu ir skola, un mani apsēduši bērni, viņi tausta laivu, cilā un smejas, viņiem tas viss liekas tik komiski. Kad jau dodos lejā pa upi, redzu, ka cilvēki reizēm apstājas, lai vērotu, daži māj vai apstājas uz tilta, lai pavadītu ar skatienu, līdz pazudīšu aiz līkuma. Pavasarī kūstot sniegam, te varētu būt īsta ellīte, tagad tik tādas jaukas krācītes ar pāris kutelīgām vietām. Vairākas reizes piestāju, lai no laivas izlietu ūdeni, labi, ka neizvēlējos garāku posmu, esmu bez hidras un diezgan pamatīgi salst. Dita mani sagaida nedaudz pirms runātās vietas, labi, ka biju paspējis ieslēgt rāciju. Stiepjot pa nogāzi laivu, mūs jau atkal ir saoduši bērni, un tiek uzdoti jautājumi par to, kāpēc runājam tik jokainā valodā, vai pa nakti guļam busiņā, kā parasti, tiek spaidīta un cilāta laiva, pārvelku drēbes un dodamies prom no pārlieku lielās uzmanības.
Kalni paliek aiz muguras, dodamies atpakaļ uz Ļvovu cauri saules apspīdētai ainavai, pusceļā iedomājamies, ka jāpaspēj uz operu un mēs tiešām paspējām, bet biļetes jau izpirktas. Filharmonijas zālē izvēlamies laikmetīgās mūzikas festivālu Nič kontrastov, tas sākas deviņos vakarā un tam jābeidzas piecos no rīta, bet jau pirms pusnakts spēki ir galā, ejam uzkost un spirdzināties ar alu un kafijām, bet ilgāk pat vieniem tāpat neizturam. Viss ir tāds nedaudz neveikls un nav īsti skaidrs, vai viņiem kaut kas nesanāk vai mēs kaut ko nesaprotam. Nākamajā rīta ap sešiem jāatbrauc ģeneratoram, kaut kas tomēr nojūk ar laikiem, es guļu, Dita visu koordinē, beigu beigās sarunājam savākšanu vakarā, un tā iegūstam vēl vienu pilnu dienu pa pilsētu ar diviem muzejiem un pāris kafejnīcām.
Ģenerators strādā, pilsēta ieslīgst svētdienas izskaņā, pa bruģēto ielu garām paiet iereibis jauniešu bars, parkā tiek trinkšķināta ģitāra, spiedz čikitas, un ir laiks pazust. Dzeltenīgās laternas gaismas atspīd uz pielijušā bruģa.
Pēc dienvidnieciskās Ungārijas un Rumānijas pierobežas, kur ceļmalas rotā salda vīna tirgotāji, Karpatos iezogas dūmaka, un apaļīgajās kalnu virsotnēs sabremzējas lietus mākoņi. Iebraucu bedrē un ģeneratorā pazūd spriegums, nezinu vai tam ir kāda saistība, varbūt tas tikai kārtējais trūmenjociņš. Nomainu oglītes, nomēru diodes, enkuru un ārējos tinumus, viss atbilst prasībām, bet ģenerators nestrādā, izjaucu, salieku kā padomju armijas zaldāts savu AK-47, iemācos to darīt arvien ātrāk, līdz padodos un izdomāju, kā apiet šo spītīgo krāmu. Pievienoju salona akumulatoru pie augstspiediena degvielas sūkņa un ielieku slēdzi, tagad varu braukt bez pagriezienu gaismām, pīpināmā, pat atslēga nav jāpagriež, tikai jātērē nieka pusotrs ampērs, lai turētu sūkni ieslēgtu, mašīna gan jāatstāj kalniņā, bet te tādu netrūkst. Sarunāju, ka vecāki sestdien dosies misijā uz Rīgas autoostu, lai nodotu Ļvovas šoferim rezerves ģeneratoru. Vietējā veikalā izdzeram kafiju, apēdam pāris banānus un dodamies pastaigā pa tuvējiem kalniem, virsotne izvēlēta tepat acu priekšā un izskatās, ka līdz tumsai paspēsim tikt atpakaļ. Visapkārt ir rudenīgas lapas, brāzmās tās tiek savērptas vērpetēs un izkaisītas ganību pļavās. Satiekam vīru, kas jau pārdzīvojis savus labākos gadus, ar cirvi un striķi viņš pa nogāzi māna lejā lielus baļķus, kāpj pakaļ jaunam kokam, it kā ietu pa līdzenu ceļu, bet mēs turpat blakus viņam salīkuši, stieptiem soļiem cīnāmies ar gravitāciju.
Vakarā ir nopelnīta kafejnīca, arī akumulators ir izsalcis, tas tiek ieriktēts zem galda, ēdam lēni un bagātīgi, lādējas arī dators un telefoni, tas viss prasa kādas pāris stundas, ārā līst un ir tāda laba nesteidzīga sajūta.
Lietus nedaudz pacēlis līmeni, kādā mazā Baltās Tisas pietekā sagatavoju piepūšamo smaili, netālu ir skola, un mani apsēduši bērni, viņi tausta laivu, cilā un smejas, viņiem tas viss liekas tik komiski. Kad jau dodos lejā pa upi, redzu, ka cilvēki reizēm apstājas, lai vērotu, daži māj vai apstājas uz tilta, lai pavadītu ar skatienu, līdz pazudīšu aiz līkuma. Pavasarī kūstot sniegam, te varētu būt īsta ellīte, tagad tik tādas jaukas krācītes ar pāris kutelīgām vietām. Vairākas reizes piestāju, lai no laivas izlietu ūdeni, labi, ka neizvēlējos garāku posmu, esmu bez hidras un diezgan pamatīgi salst. Dita mani sagaida nedaudz pirms runātās vietas, labi, ka biju paspējis ieslēgt rāciju. Stiepjot pa nogāzi laivu, mūs jau atkal ir saoduši bērni, un tiek uzdoti jautājumi par to, kāpēc runājam tik jokainā valodā, vai pa nakti guļam busiņā, kā parasti, tiek spaidīta un cilāta laiva, pārvelku drēbes un dodamies prom no pārlieku lielās uzmanības.
Kalni paliek aiz muguras, dodamies atpakaļ uz Ļvovu cauri saules apspīdētai ainavai, pusceļā iedomājamies, ka jāpaspēj uz operu un mēs tiešām paspējām, bet biļetes jau izpirktas. Filharmonijas zālē izvēlamies laikmetīgās mūzikas festivālu Nič kontrastov, tas sākas deviņos vakarā un tam jābeidzas piecos no rīta, bet jau pirms pusnakts spēki ir galā, ejam uzkost un spirdzināties ar alu un kafijām, bet ilgāk pat vieniem tāpat neizturam. Viss ir tāds nedaudz neveikls un nav īsti skaidrs, vai viņiem kaut kas nesanāk vai mēs kaut ko nesaprotam. Nākamajā rīta ap sešiem jāatbrauc ģeneratoram, kaut kas tomēr nojūk ar laikiem, es guļu, Dita visu koordinē, beigu beigās sarunājam savākšanu vakarā, un tā iegūstam vēl vienu pilnu dienu pa pilsētu ar diviem muzejiem un pāris kafejnīcām.
Ģenerators strādā, pilsēta ieslīgst svētdienas izskaņā, pa bruģēto ielu garām paiet iereibis jauniešu bars, parkā tiek trinkšķināta ģitāra, spiedz čikitas, un ir laiks pazust. Dzeltenīgās laternas gaismas atspīd uz pielijušā bruģa.
