Vieta bez Googles

Pretī vēstniecībai uz Ganību dambja ieradušies kādi seši, septiņi piketētāji pret dzīvu cilvēku orgānu tirdzniecību Ķīnā, divās ekipāžas atbraukuši tikpat daudz policistu, kas neizkāpdami no mašīnas paliek sēžam vēsajā rītā, kamēr es stāvēju vienā velveta žaketē, jo kaut kā biju padomājis, ka birokrātiskie procesi tiks risināti tējas klātbūtnē, iekštelpās. Mazos solīšos tipinu šurpu turp gar mūra sienu un pie sevis domāju, vai nevajadzētu veikt sasildīšanās pietupienus, ievēroju, ka piketētāji, nu, trīs no tiem, kas netur plakātus, veic kaut ko līdzīgu garīgam rituālam vai rīta vingrošanai, saliekdami rokas kopā lūdzēja pozā un tad apļodami tās pāri galvai un tā arvien no jauna. Sapratu, ka mana iecere par pietupieniem vai kāda cita veida sildīšanas imitācijām varētu tikt uztverta kā zaimi, drīz manu staigāšanu pārtrauc atvērtie vārti, mūs ielaiž telpās ar stiklotiem logiem, aiz tiem aizslēptās vēstniecības darbinieces lietišķi un pašsaprotami uzklausa mūsu lietu. Ir palikusi viena diena līdz izbraukšanai uz Ķīnu, bet izrādās, ka iecerētais plāns par izslīdēšanu bez vīzas tranzīta režīmā nestrādās, tas derētu gadījumā, ja mēs dotos uz trešo valsti, nevis atpakaļ uz Latviju, bet biļetes jau sagādātas un jebkurš variants prasītu papildu ciešanas visām iesaistītajām pusēm. Pateicoties jaukai pārstāvei no aģentūras, kas organizē mūsu piedzīvojumu uz Guandžou operu, tas viss risinās kaut kā neticami viegli, vīza tiek apsolīta jau pēcpusdienā un, kaut arī vēstniecības durvis būs slēgtas, sargs ielaidīšot pēc mūs pasēm. Pēcpusdienā saņemu whatsapp ziņu ar bildi, kurā manas pases atvērums ar vīzu.

Maskavas lidosta nedaudz sastrēgusi, mēs virs tās riņķojam kādu pusstundu un tad vēl pusstundu braucam autobusā pa skrejceļu nomali, kas beidzas ar skriešanu cauri un garām trīsdesmit izejām un cīņā ar beigu līmeņa datorspēļu bosu nekaunīgi pievaram pēdējo no kontrolpunktiem. Pusceļā gandrīz tiekam ievilināti Bangkokas lidojumā, bet tad attopamies no kārdinājuma un turpinām sākotnējo virzienu. Kādas desmit izejas pirms mūsējās izdzirdam pēdējo aicinājumu uz Guandžou reisu un pēc īsa brīža arī paziņojumu, ka reiss ir slēgts, mēs nepadodamies un, kad nonākam galā, rinda, kas gaida otro autobusu uz lidmašīnu, veselīgi iesmej par mūsu iesārtajiem vaigiem.

Droši vien esmu nedaudz garāks par vidējo ķīnieti, un to es izjūtu Aeroflot kompānijas beņķu atstarpju politikā, iemigt nevaru, toties skatos filmu pēc filmas, apsveicami gan, ka tās ir šī gada un izvēle diezgan gaumīga, pēc krējuma nosmelšanas sāku skatītes klasiku, jo tomēr neesmu gatavs 2017. gada runājošajām šimpanzēm, viena no tām ar zilu vējjaku, pārējie spalvaini, bet viņa uznākšanu nesagaidu, kādā citā supervaroņu filmā varoņiem atbilstošos brīžos iedegās acis kā spoku istabas manekeniem, pēc Bonijas un Klaida visas filmas sajūk vienā putrā, un es atceros vienīgi to, ka lielākā daļa no varoņiem tiek nošauta un vairs pat nav īsti svarīgi kurā gadsimtā, kurā filmā vai valstī, miruši un lieta izbeigta.

Ar svaigajām vīzām viegli ieslīdam Ķīnas trešajā lielākajā pilsētā Guandžou, mūs sagaida viesnīcas Mercedes, pēc mazā mirkļa mitrajā un karstajā gaisa patīkami sajust kondicioniera atdzesētos ādas krēslus un pie lūpām pielikt ūdens pudelīti, kas iztukšojas pusotrā piegājienā. Kādu nepilnu stundu mainot joslas un ceļus, piebraucam pie viesnīcas, istaba plaša ar palīgtelpām, ja tā var izteikties, spīd saule, negribam kavēties, un pēc mazas peldes augstceltņu ieskautā baseinā izejam uz ielas. Esmu uzlicis vpn aplikāciju, kas piedāvā visus google piedāvātos labumus, bez šis aplikācijas jāaizmirst par playstore, feisīti, gmailu, googlemap un ja jūs gribat zināt kāda ir dzīve bez tā visa, varat pajautāt Ditai, es domāju, ka viņa neatstās savā pārlūkā pirmo lapu Yahoo un nepāries uz dita.abola@yahoo.com. 

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Pērļupe duļķaina un lēna sadala pilsētu divās daļās, te ir kanāli un pietekas, kas veido salas. Mums ieplānots apmeklēt modernās mākslas muzeju, ejam ar kājām, ir karsts, jūtams nogurums, apkārt parki ar svētdienas mieru un suņiem, klusi elektrovelosipēdi un ik pa laikam kāds zilā formā tērpts sargs, kioskā pabāžu galvu, lai nopirktu ūdeni, neviena nav, grasos jau iet prom, kad no grīdas pieceļas nedaudz samiegojusies meitene. Muzejs ir aizvērts, kaut gan mana google saka, ka atvērts un arī darbinieki saka, ka aizvērts, uz mirkli pārņem šaubas, ka šodien ir pirmdiena, varbūt viena diena pazudusi lidojumā,  kaut kā tā tikai pretēji kā notika ar varoņiem astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei. Pie trešās ieejas viņiem izdevās mūs pārliecināt, ka šodien ir svētdiena, ka muzejs tiešam ir ciet mums nesaprotamu iemeslu dēļ un ka viņiem pilnīgi vienalga, ko saka google.

                                          Foto - Dita Ābola

Aizkarpati

Ceļš uz Karpatiem pa jaunu asfaltu, atceros tos neprātīgos belzienus vēl pirms dažiem gadiem, kas varēja pārsteigt jebkurā brīdī, īpaši nepatīkama braukšana bija naktīs, ceļmalās šur tur pa kādam uz domkrata paceltam auto ar blakus noliktu rezerves riteni un vīriem, kas krāmējas gar skrūvēm. Nav nekāda noteikta galamērķa, bet gribas kalnus un upi un varbūt pat tikt līdz Rumānijai. Netālu no Užgorodas meklējam karstos baseinus, kaut ko arī atrodam. Vestibilā gan nedaudz jokaina aina, aiz loga pagalmā liels flīzēts baseins ar nedzīvi zilu, caurspīdīgu ūdeni un izskatās auksts, iekšā tikai viens cilvēks, bet pie kases kāds bariņš grozās, uzzinām, ka iekšējais baseins nestrādā, bet kur paliek tie cilvēki un ko viņi tur dara? Izrādās viss ir labāk nekā likās, divos no vestibila neredzamos baseinos ar temperatūru 38 un 39 grādi pēc Celsija var mērcēties zem nedaudz mākoņainām debesīm, savukārt superkarstajā džakuzi ar 41 grāda temperatūru drīkst uzturēties tikai dažas minūtes, kā norādīts plāksnītē, kas no mineralizētā ūdens nedaudz apsūbējusi. Nezinu, ko cilvēki dara un domā, atrodoties ar izbāztām galvām no burbuļojošā ūdens, es vēroju sejas un formas, un tik ungāriski liekas visi šie ļaudis. Āda vēl kādu brīdi saglabājas elastīgi mitra, un no iekšas nāk tāds neizsmeļams biotermāls karstums. Atceros Ļvovas pirti un uz mirkli liekas, ka esmu atmaskojis mini Trūmenšovu, kur vīrs, kas pazīst Juri no Jūrmalas un tirgo pirtsslotas, atnāk un apsēžas tieši pie durvīm tikai nepilnu pusminūti pirms manas ierašanās, un kasiere pēdējās sekundēs paspēj sakārtot parūku ar makšķerauklas ilgviļņiem, Lapsiņa smaida un nedaudz koķetē, spiežot burkānus lielajam freš, un masieris it kā spētu mani redzēt un atpazīt cauri tvaiku pārņemtajai zālei, pamāj man ar galvu tik aktīvi, it kā būtu to iemēģinājis mājās pie spoguļa. Un tur vēl ir tādi neitrālie, kas izliekas neko neredzam, bet es vairs neticu, tas viss ir tāds izdomājums, piemēram, jaukais Žeņa Jasiņas centrā, kas stāv pie mūsu viesnīcas un, pēkšņi smaidot baltajās ūsās, sveicina un spiež roku, labi, ka vismaz viņa sieva Andžela nav metusies visās šajās trūmeniskajās ākstībās. Viņš sagatavojis vairākus jociņus un, pēc maniem neveiklajiem skaidrojumiem un teju vai taisnošanās par savu atrašanos šeit, izšauj piemērotāko par rītdien gaidāmo sniegu un smejas, baltajām ūsām cilājoties, līdz uz mirkli noticu.
Pēc dienvidnieciskās Ungārijas un Rumānijas pierobežas, kur ceļmalas rotā salda vīna tirgotāji, Karpatos iezogas dūmaka, un apaļīgajās kalnu virsotnēs sabremzējas lietus mākoņi. Iebraucu bedrē un ģeneratorā pazūd spriegums, nezinu vai tam ir kāda saistība, varbūt tas tikai kārtējais trūmenjociņš. Nomainu oglītes, nomēru diodes, enkuru un ārējos tinumus, viss atbilst prasībām, bet ģenerators nestrādā, izjaucu, salieku kā padomju armijas zaldāts savu AK-47, iemācos to darīt arvien ātrāk, līdz padodos un izdomāju, kā apiet šo spītīgo krāmu. Pievienoju salona akumulatoru pie augstspiediena degvielas sūkņa un ielieku slēdzi, tagad varu braukt bez pagriezienu gaismām, pīpināmā, pat atslēga nav jāpagriež, tikai jātērē nieka pusotrs ampērs, lai turētu sūkni ieslēgtu, mašīna gan jāatstāj kalniņā, bet te tādu netrūkst. Sarunāju, ka vecāki sestdien dosies misijā uz Rīgas autoostu, lai nodotu Ļvovas šoferim rezerves ģeneratoru. Vietējā veikalā izdzeram kafiju, apēdam pāris banānus un dodamies pastaigā pa tuvējiem kalniem, virsotne izvēlēta tepat acu priekšā un izskatās, ka līdz tumsai paspēsim tikt atpakaļ. Visapkārt ir rudenīgas lapas, brāzmās tās tiek savērptas vērpetēs un izkaisītas ganību pļavās. Satiekam vīru, kas jau pārdzīvojis savus labākos gadus, ar cirvi un striķi viņš pa nogāzi māna lejā lielus baļķus, kāpj pakaļ jaunam kokam, it kā ietu pa līdzenu ceļu, bet mēs turpat blakus viņam salīkuši, stieptiem soļiem cīnāmies ar gravitāciju.
Vakarā ir nopelnīta kafejnīca, arī akumulators ir izsalcis, tas tiek ieriktēts zem galda, ēdam lēni un bagātīgi, lādējas arī dators un telefoni, tas viss prasa kādas pāris stundas, ārā līst un ir tāda laba nesteidzīga sajūta.

                                                   Foto - Sandijs Mešķis

Lietus nedaudz pacēlis līmeni, kādā mazā Baltās Tisas pietekā sagatavoju piepūšamo smaili, netālu ir skola, un mani apsēduši bērni, viņi tausta laivu, cilā un smejas, viņiem tas viss liekas tik komiski. Kad jau dodos lejā pa upi, redzu, ka cilvēki reizēm apstājas, lai vērotu, daži māj vai apstājas uz tilta, lai pavadītu ar skatienu, līdz pazudīšu aiz līkuma. Pavasarī kūstot sniegam, te varētu būt īsta ellīte, tagad tik tādas jaukas krācītes ar pāris kutelīgām vietām. Vairākas reizes piestāju, lai no laivas izlietu ūdeni, labi, ka neizvēlējos garāku posmu, esmu bez hidras un diezgan pamatīgi salst. Dita mani sagaida nedaudz pirms runātās vietas, labi, ka biju paspējis ieslēgt rāciju. Stiepjot pa nogāzi laivu, mūs jau atkal ir saoduši bērni, un tiek uzdoti jautājumi par to, kāpēc runājam tik jokainā valodā, vai pa nakti guļam busiņā, kā parasti, tiek spaidīta un cilāta laiva, pārvelku drēbes un dodamies prom no pārlieku lielās uzmanības.
Kalni paliek aiz muguras, dodamies atpakaļ uz Ļvovu cauri saules apspīdētai ainavai, pusceļā iedomājamies, ka jāpaspēj uz operu un mēs tiešām paspējām, bet biļetes jau izpirktas. Filharmonijas zālē izvēlamies laikmetīgās mūzikas festivālu Nič kontrastov, tas sākas deviņos vakarā un tam jābeidzas piecos no rīta, bet jau pirms pusnakts spēki ir galā, ejam uzkost un spirdzināties ar alu un kafijām, bet ilgāk pat vieniem tāpat neizturam. Viss ir tāds nedaudz neveikls un nav īsti skaidrs, vai viņiem kaut kas nesanāk vai mēs kaut ko nesaprotam. Nākamajā rīta ap sešiem jāatbrauc ģeneratoram, kaut kas tomēr nojūk ar laikiem, es guļu, Dita visu koordinē, beigu beigās sarunājam savākšanu vakarā, un tā iegūstam vēl vienu pilnu dienu pa pilsētu ar diviem muzejiem un pāris kafejnīcām.
Ģenerators strādā, pilsēta ieslīgst svētdienas izskaņā, pa bruģēto ielu garām paiet iereibis jauniešu bars, parkā tiek trinkšķināta ģitāra, spiedz čikitas, un ir laiks pazust. Dzeltenīgās laternas gaismas atspīd uz pielijušā bruģa.

Pilsēta Ļvova

Ļvova sagaida ar savām līkumainajām vienvirziena ielām, dažviet kā ar zīmuli pārvilktas līnijas bruģētos ceļus iezīmē tramvaja sliedes. Pilsētā iezadzies pirmais rudens vēstnesis, iekrāsojot parkos lapas, apsedzot ļaudīm plecus ar jakām un apavos noslēpjot vasaras saulē nozeltītās potītes. Atceros, kādā agrā pavasara dienā Aizkarpatos, laivojot pa Čeremošu, pēc slapja sniega un aukstumā izbalējušām acīm, uzlēca saule, un virs nabadzīga ciemata vienstāvu ēkām ar izšķobītiem žogu mietiem iemirdzējās baznīcu kupoli, bet turpat pie kājām lipa ikdienišķi dubļi. Dūcoši urāli rāpās kalnos pēc savas kārtējas koku devas ar vīriem kamuflāžās un cigarešu dūmos, kādā sētā ēdām vareņikus un jurists spēlēja vijoli, viņa māte lepni smaidīja, viņi cepa maizi, un politikā viņš neies, iespējams, ka vietā, kur zelta kupoli mērcas dubļos, nav viegli būt godīgam.

Tagad viss ir savādāk, tiek laboti ceļi un iekārtoti parki ar spēļu laukumiem, nesaprotamiem vingrošanas rīkiem un Eiropas fondu atbalstu plāksnītēm, bet tie, kuriem tagad naudas ir mazāk, vaino karu, šur tur izkārtnes ar Maidanā kritušajiem, šur tur karavīri vēl dzīvi, dodas uz mācībām vai fronti. Varbūt ANO pieskatīs separātistus, varbūt rietumi atsūtīs ieročus, varbūt viss kaut kā nokārtosies.

Kā jau ierasts, publiskajā pirtī laiks izkūst ātrāk par taukiem, neprātīgā skrējienā ielecam tramvajā, kas maksā atbilstoši savam pārvietošanās ātrumam un saprotam, ka skrienot varētu paspēt arī uz iepriekšējo.

                                                                 Foto - Dita Ābola

Operas nama baleta izrādē šovakar Dons Kihots, kurš nedejo un necīnās ar dzirnavām, viņam gana ar bruņinieku romānu lasīšanu un pārējo vērošanu no malas, viņa uzticamais Sančo Pansa ir omulīgs tusnītis, kas imitē dažas baletiskas kustības, un viņam tiešām nesanāk, tas piedod ticamības sajūtu. Otrais cēliens sākas ar tādu Spānijas lauku ciemu, ugunskuru un bagātām noskaņām, viss būtu labi, tikai starpbrīdī pietrūkst kaut kāds piena kokteilis vai maza kūciņa, ar Opernamu savienotā pagraba kafejnīcā pieejami tikai dzīvi vēži, un trešais cēliens varēja vispār nebūt, jo tajā nenotiek nekas, visi pa druskai izrādās un zāle aplaudē ik pēc divdesmit sekundēm.

Pēc vakardienas iziešanas ielās no rīta skrienam saulainajā pilsētā, vietas, ielas un pagalmi slīd gar acīm, caur parku līdz sliedēm, pa tepiķiem izliktu taku līdz stacijai, tad atkal atpakaļ uz parku un cauri vecpilsētai uz viesnīcu. Kaut kāda jauna pilsēta paveras manām acīm, cita Ļvova, gana daudz es te esmu maldījies, bet tik daudz vēl pārsteigumus šī vieta man spēj dot.

Anticiklona paspārnē

Pienācis izbraukšanas datums, bet busiņš stāv ar noņemtu motortelpas priekšpusi kā nomedīts zvērs, kuram pirms ādas nodīrāšanas izgāž iekšas skārda vannā. Kāds bija ielicis motoram vienu pavisam nepareizu detaļu, iespējams, nekad neuzzināšu kad un kādas motivācijas vadīts, bet tas izsaucis domino kauliņu virteni vismaz mēneša garumā ar iedzīvošanos Mariusa Ukmerges garāžā, iepazīšanos ar Baltinavas labāko meistaru un Ropažu Raimīti. Tā visa rezultātā pēc pārdomu mirkļiem ceturtdien pievakarē izbraucam ceļā ar trīs cilindriem, ceturtais bez degvielas padeves tukši spaida gaisu un vārstu atsperes. Varbūt tas izklausās pārgalvīgi vai pat vieglprātīgi, bet patiesībā tie visi ir tikai sīkumi salīdzinājumā ar to, kas darījās ledusskapī. Stundu pirms izbraukšanas es to atveru un saprotu, ka tajā iemitinājusies smaka, kas atgādina pūdētas zivs, ēzeļa, kaķa, visa sapūdēt iespējamā reizinājumu kuba pakāpē. Man likās, esmu smaku izturīgs, varu nemazgāties un nemainīt drēbes, bet tas, kas darījās ledusskapī, domāju, nebūtu izturams pat digitālajam degunam. Atlikušajā stundā tiek izmantotas desmitiem internetā atrodamas pretsmaku cīņas metodes – sapūšana ar bremžu šķidrumu, izberšana ar hloru, sāli, etiķi, sodas un maltas kafijas ielikšana, veselas vīraku čupas izkvēpināšana, tomēr tas ledusskapī dzīvojošo briesmoni nemazina. Ledusskapja durvis tiek aizvērtas, un mēs dodamies ceļā.

Nākamajā dienā apmeklējam nu jau gandrīz neizbēgamu manas dzīves sastāvdaļu – Kauņas lidostu, tās muzeju un kafejnīcu ar terasi, no kuras vēroju, kā akrobātpiloti izstumj no angāra savu divvietīgo jaku, pārvelk pār galvām rūtainos stiklus un iesilda dzinēju, gandrīz kantainās formas lāpstiņas šķeļ gaisu, uz mirkli var just vēja pūsmu, tad jaks uz savām garajām, ūdensputnam līdzīgajām kājām jau atrodas uz skrejceļa, tikai dažas sekundes jaudas palielinājums, plīkšķ sakultais gaiss un lidmašīna atraujas no zemes, pāris cilpas, un tā nozūd savos mācību laukos.

Ap pusnakti mani aptur nekontrolējami laipns ceļā policists, viņš apvaicājas, vai neesmu iedzēris un ka mans numura apgaismojums ir tāds blāvs, solos, ka drīz iešu gulēt un beigšu klaiņot pa joslām, viņš novēl mierīgu ceļu. No rīta spīd saule, pie Ukrainas robežas rinda ir maza, gandrīz jau tiekam cauri, bet uz maģiskās lapiņas, kurā tiek spiesti zīmogi, viena tomēr pietrūkst, jaunietis ar ieroci plecā liek mums griezties atpakaļ. Ir patīkami, kad robeža paliek aiz muguras, iespējams, ka tajās robežu laušanās vispār ir kaut kas tāds patīkams.

                                                                  Foto - Dita Ābola

Lucka tika pieteikta kā „noteikti jāredz”, tā ir gandrīz pa ceļam uz Ļvovu, kādi pārsimts lieki kilometri. Ceļi šeit taisni, pārredzami un bez bedrēm, spīd saule, kilometri skrien tik viegli, tik nemanāmi un organiski, kā sevis apgādāšana ar skābekli. Pirmais, kas atsedzas, ieripojot pa platajām, nedaudz haotiskajām ielām, ir tās nekad neieņemtais cietoksnis, bruģēta iela ved augšup pa kalnu, smaržo pēc kritušām vīģēm, un mazie, piebāztie dārzi atgādina Abhāziju, pietrūkst tikai jūrā pūstošo arbūzu mizu un vistu mēslu smaržas. Vakarā dzestrums ir kā Turcijas kalnos, dūmakā iekrīt saule, kaut kur upes otrā pusē tiek dedzināta kūla, tālumā mājas izskatās kā filmēšanas laukumā saliktas kastītes. Pēc hačapuri un kafijas ieklīstam parkā, kurā ir arī zoo, karuseļi un kanāli, kas sarakti krustu šķērsu un liek nojaust kādreizējas pils apmērus un to kārtību, kas tagad pārtapusi par jauniešu pulcēšanos un māmiņu ratu stumdīšanas vietu.

Ballīte baļļā

Kajītē dārdēja lietus lāšu sitieni pa korpusa virsmu, bija sasodīti nomācies, tagad atceros skaidri, ir svētdienas rīts, neviena nav nekur, tikai tu pats un tava nepatika pret nokrišņiem. No sava pontona pāri klājam pārskrienu uz virtuves daļu, sāku vārīt kafiju un sildīt plovu, nakts ir bijusi silta un no pannas izplatās skāba smaka. Jautāju Krišjānim, kas pilnībā atteicies celties – tas plovs točna ir ēdams? Viņš pamostas, kad viņu sasniedz nesvaigā ēdiena smarža. Plovs pārlido pār bortu.

Nonākam līdz autoostai, pāri ielai ir izkārtne „car rent 24h”, durvis ir ciet un uz norādīto telefonu neviens neatbild, jā, ir svētdiena un vakar bija sestdiena, nevis piektdiena, tam visam tik maz nozīmes uz jūras, un te uz zemes, nezinu, varbūt tas lietus, bet joprojām neviena nav, un autoosta arī aizslēgta.

Iekļūstam mājaslapā, vismaz tā svētdienā ir atvērta, vienu autobusu palaižam garām, jo biļetes cena mainās divreiz, ja vēlies apgrūtināt šoferi. Aizslīdam uz mākslas muzeju, Krišjānis ar Armandu ceļojumam uz Rovaniemi izvēlējušies gumijas zābakus, to pamana arī muzeja darbinieces. Mēs ilgi apbrīnojam visu, kas izstādīts, vērojam ne tikai ekrānus, bet arī kino projektora iekšas un bāžam galvas zem instalācijas galdiem, pasaule ārpus jūras liekas tik savāda, tik pilna visādu izdomātu sīkumu, tik daudz saražotu, savienotu un nokrāsotu detaļu.

Līdz Rovaniemi autobuss ripo pa vientuļu šoseju, apkārt bezgalīga pustundra, mazas priedes un neveselīgas egles, tā kādu stundu nekas nemainās, lasu, līdz uznāk miegs. Izkāpuši no autobusu, kādu brīdi spriedelējam, kur īsti doties, līdz ieliekam azimutu un uzsākam pārgājienu, izrādās, ka polārais loks ir vēl drusku uz ziemeļiem, būs jāpastaigā. Pie maza, garena un sen jau pamesta karjera ieriktējam nometni, ir mākoņi un nav nemaz tik gaišs kā uz jūras, bet nu nav jau arī īsti tumšs.

Nākamajā dienā pat Armands, kuru reti kad kāds pamana guļam, nopampst līdz pusvienpadsmitiem. Pārbaudām platuma grādus un secinām, ka drusku vēl jāpasoļo uz ziemeļu pusi, bet jo vairāk interesējamies par loka atrašanās vietu, jo secinām, ka tālāk mums jāiet. Armands, bet īpaši Krišjānis, diezgan labi gumijniekos samoka savas kājas. Tā, staigādams apkārt lidostai un meklēdams to maģisko loku, atceros, ka pirms nepilnas nedēļas pierunāju Armandu doties 30 kilometru pastaigā, lai palidotu ar paraplānu, bet īsta sūdu būšana bija tajā, ka vēju solīja pretēju, cerības bija mazas. Sanāca arī pabrist kādu kilometru gar autobāņa malu, šķērsot grāvjus un stiepļu žogus ar spārnu somā. Noskatījušies saulrietā, stiepām atpakaļ nelidojušās nastas, vējš pūta pa nogāzi uz leju, cerība pacelties bija mazāka nekā lidmašīnai ar tvaika dzinēju.

Ceram, ka magnētiskais pols mūsu lēnīgā gājiena laikā nav atkal kaut kur aizbīdījies, bet droši to zināt nevar. Kādus 5 km uz dienvidiem, blakus salaveča ofisam, novilkta pusmetru plata, balta līnija ar dekoratīviem koka stabiņiem, kur spieto tūristi, tur loks droši vien atradās pirms kāda pusgadsimta.

Mūsu ceļš ved atpakaļ uz tumšajiem dienvidiem, pēc pāris dienām sarunāts randiņš ar dalībnieku, kas pievienosies un paliks uzticīgs līdz ceļojuma galam. Nora pārpratuma pēc ierodas dienu vēlāk, gandrīz kā Žila Verna romānā par kapteini Grantu, kur Dunkans pārpratuma pēc nonāk pareizajā laika un vietā, izglābdams lasītāja tik ļoti iemīļoto komandu. Mums izbeidzas vējš, arī degvielas nav daudz, ap pieciem no rīta nododu maiņu, bet pēc pāris stundām, iznākot no kajītes pačurāt, redzu jokainu ainu, buras nolaistas un nesavāktas mētājas, bezspēcīgi sakritušas tīklā un uz klāja cita pār citu.  Es esmu viens, arī jūra ir tukša, zema lēzena viļņošanās kā sakustināta dzīvsudraba kolba, puspabeigta pasaule, līdz galam neuzprogrammēts fails, neuzrakstīts darbs. Novēršos, ielienu atpakaļ kajītē un apguļos uz muguras, kreisajā pusē redzu otru pontonu un švertu, bet labajā tā pati tukšā jūra, uz iluminatora pāris nospiesti odi, daži plankumi no izžuvušām ūdens pilēm, viss, nekā vairāk te nav. Dažas stundas vēlāk sāk pūst viegls vējš, kāds sāk vilkt falles, tās klab gar mastu, un šotes blokos sitas pret finiera klāju, buras ieņem formu, un mēs sākam atkal uzņemt kursu. Umeu sasniedzam ap pusdienas laiku, savelkas mākoņi, dzeltenā lietus jakā dodos uz centru pretī Norai. Pēc 35 stundu pārbrauciena pirmie 7 kilometri pa zemi iet gandrīz palēkšus, tad atlikušie 7 jau drusciņ piezemētāk. Atpakaļceļā mēs uz maiņām ripināmies ar viņas dēli, bet pie pilsētas robežas izstiepjot roku, apstājas gandrīz vai pirmā mašīna, kāds pajauns pārītis, kas braukājas bez īpaša mērķa, mūs aizved līdz vietai, kas bija tas pats līcis, bet drusku citā vietā, viņi pamanās izstāstīt par deju festivālu, kas te notiekot un par ko esot pat uzņemta daudzsēriju filma, pie reizes pafilmējot vietējos, un par kolorītu dāmu, kas esot izbāzusi savu kaķi, ielikusi tam iekšā spuldzīti, un tā nu tas tagad ir mūžīgi dzīvs. Ar īsto vietu nedaudz netrāpām, nākas kādus 8 km stopēt atpakaļ un, kaut arī ir pusnakts, apstājas otrā mašīna un aizved līdz pašam katamarānam.

                                                              Foto - Krišjānis Kirilovs

Nākamajā rītā uzņemam kursu atpakaļ uz Somiju, ir labs pavējš un pēc kādas diennakts jau tuvojamies pirmajām ziemeļu puses salām Ālandu arhipelāgā. Pienākuši Jāņi, visapkārt ir pamatklintājs un mazas priedes, nekādi vaiņagi te netiks pīti. Jau no brauciena otrās nedēļas sapņojam par baļļu. Ar satelītfoto palīdzību atrodam piemērotu salu, uz kuras ir gana daudz plaisu un nišu ar ūdeni, noskatām tādu ap vienu kubikmetru tilpumā, iekuram ugunskuru un sākam nest akmeņus, vienu brīdi jau liekas, būšu pārvērsts par Sīzifu, tik nesu un nesu. Pirmais mērījums ir +17, bet pēc nelielās akmeņu porcijas, kas tiek samesta baļļā, jau paceļam temperatūru par pieciem grādiem, ar laiku ugunskura krāvumu uzlabojam un sarkanīgi, dzirksteļojoši karstelementi lido ūdenī kūpēdami, daži pēc tam vēl vairākas minūtes sīc, un ūdens virmo ap tiem. Pēc svētku galda, kurā atradās pat iepūdēts siers, olīvas un Malduguns alus, mēs jau sasniedzām +36 grādus, kad akmeņi padziest, atkal velkam tos ārā un metam ugunskurā. Vairāk gan mums neizdodas sasniegt, tas nozīmē, ka laiks iegremdēties melnajā, ar sfagniem bagātajā ūdenī. Oi, īsta ballīte, uz krūtīm liekam akmeņus, daži vēl ir tik karsti, ka grūti pat noturēt rokā, ik pa laikam kāds uzrušina vēl kādu karsto un atkal ir jautrība, līdz akmens pabijis pie visiem un beigās jau paguris izsviests no baļļas.

Pamostos nevis ar galvas, bet gan muguras sāpēm, laikam tā dullā staipīšana.

No rīta atkal drusku līst, ar buru palīdzību savācam dzeramo ūdeni un dodamies ceļā. Armands kādā brīdī pamanījies uztaisīt savu personīgo rekordu, noburājis 250 km, man gan laikam reti kad sanācis stūrēt vairāk par trijām, četrām stundām.

Pirms laišanās pāri uz igauņu salām piestājam Ālandu arhipelāga pēdējā salā uz dienvidiem, te nav koku un pūš vējš. Startējam agri, lielie viļņi padara apātisku visu komandu, izņemot Armandu, kurš uzticīgi sēž pie stūres un vago Baltijas jūras ūdeņus. Pēcpusdienā nonākam Sāmsalā pie Pangas stāvkrasta, pie mums ar savdabīgu ūdens moci piebrauc Igaunijas krasta apsardzes pārstāvis, viņš ir tāds futūristisks, septiņdesmito gadu zilā kostīmā ar baltu apaļu ķiveri, ļoti laipni ieskatās dokumentos un pārjautā vai mums viss kārtībā. Krišjānis aizdodas uz Rīgu, mēs paliekam izstaigāt krastu.

 

                                                                Foto - Nora Suškēviča

No rīta veicu mazu ienirienu pie stāvkrasta, man jāatrod un jāpaskatās, cik stāva ir senā glinta zemūdens siena. Ir gandrīz bezvējš, viegli izmest enkuru, ūdens ne pārāk silts, bet tas jau mani nepārsteidz. Drīz vien arī man jākāpj krastā, tālāk pavadīšu nepilnu nedēļu ar pirmā kursa ģeoloģijas studentiem.

Pa čiekuru nosētu taku aizeju līdz jūrai, mazi viļņi rotaļājas pa smilšaino krasta nogāzi, atkal lēni un negribīgi riet saule, kaut kur aiz horizonta manam skatam paslēpies slīd Dahaks.