Trūmena šovs

 

    Vēroju savas plaukstas, tajās ir iemetušās slimības, neizskaidrojamas, kaut kādi ādas saaugumi. Droši vien nāves priekšvēstnesis. Dzeru rīta kafiju un, paceļot acis virs telefona ekrāna, kurā googlēju, cik ilgi dzīvo cilvēks ar sliktu roku ādu, ieraugu nelielu, eleganta kaluma metāla žogu, aiz tā rosās četri vīri, aktīvākais skūtu galvu, melnā kreklā, kā nāves līdzautors, šiverē ar lāpstu, kuras oranžais rokturis cilājas pāri pieminekļu plātnēm. Prātā nāk aina no 1973. gada Bonda Live and Let Die, kur Luiziānas štata Ņūorlenā kāds kungs jautā bēru procesijas dalībniekam „Whose funeral is it? – Yours”, skan atbilde, gandrīz vienlaikus iegrūžot dunci sānos. Ceru, ka tā bedre nav man un tur vispār viss tik pilns, negribētu tādā saspiestībā. Un ko viņi tur dara, gan jau, ka rok virsū, kur gan viņi liek tās vecās kapu plāksnes. Omulīgs apalītis elegantās štrumbantēs arī rok, bet ne visu laiku, brīžam kaut kur aizklīst. Jā skaidrs, meklē jaunu vietu, meklē kādu, kuru varētu pārrakt. Sen neviens nav bijis, nav apkopts, hop un nosmird, atbrauc pēc pieciem gadiem un vecmāmiņa gone, tagad tur mierīgi guļ Saša un pie sāna tam Ļuba, beidzot mierīgi kopā. Bērni gan jau arī tur. Šausmīgi, noskurinos, bet vai bērniem ir mazākas kapu plāksnes, vai viņi mazāk aizņem vietas un mazāk par to maksā? Vismaz zivij esmu redzējis pat pieminekli, skaidrs, tas viss nav proporcionāli. Diez vai Ramzesi un visādi valdniekdieviņi bija tik lieli. Bet kur gan palika vecās plāksnes? Iebruģētas ceļos, iebetonētas jūras molos, varētu salikt smuku taciņu dāčā no mājas līdz pirtij, liec kāju uz kara lidotājiem, būtu vismaz otrādi jāapgriež, lai nerēgojas tie skaitļi, tad vienmēr gribas rēķināt, cik ilgi dzīvojis, pinas tie cipari, tas ir pārāk kaitinoši un tad vēl jāsāk domāt par nāves iemesliem, tas viss ir pārāk nogurdinoši. Un, ja gadās krusts, aiz tā ķersies kājas, mans tēvs vienmēr aiz visa ķeras, krīt dāčas garāžā un ārā pa tualetes sienu uz līdzenas vietas, gan jau krustus var iemūrēt mājas stūru pamatos, sanāks vismaz sienas leņķos, tikai nevajag ņemt pareizticīgo.

Tēvs ņipri soļo kā Sniegbaltītes rūķis no raktuvēm, rokās nūjas cirtņa vietā, tuvojas zaļajam busiņam, negāžas, un mēs varam turpināt ceļu, Pāvilostā pārplīst ģeneratora siksna, līdz ar to nedzesējas motors un tālāk jādodas, inerces spēka vadītiem. Ieskrienos līdz septiņdesmit un tad ripojam, tad atkal un atkal, līdz nonākam Liepājas šrotā. Bija paredzēts apskatīt jūras atmīnētājus un iedzert kafiju kādā klusā piepilsētas ieliņā, bet ir plus trīsdesmit, no motora pil uzkarsusi eļļa, kas jaucas ar dīzeļa noplūdi un no zemes asi izdedži duras plecos un pielipina matus. Šrots ir pavisam izpalīdzīgs, rokamies pa ģeneratoru kapsētu, bet izskatās, ka manējais no pagājuša gadsimta vidus jau sen ir pārrakts. Kaut kas pavisam radniecisks atrodas pierūsējis pie kāda smiltīs iemesta audi motora. Tiek lietots kuvalds un metāla caurules, bet, kamēr neatnāk nosvērts vīrs ar šnācošu autogēna degli, darbi iesprūduši. Dita padod instrumentus, vecāki nervozē, un kapsētas saimnieks ik pa brīdim ierodas mūs apraudzīt kā savu pirmdzimto. Kādā brīdī uzpeld ceļotājs ar tīru atslēgu kasti un šausminošiem, svaigi no Spānijas atvestiem stāstiņiem. Vienas vienīgas duršanas un zagšanas. Vot tā, labāk neceļot. Samaksājam 15 eiro, nekādi neizdodas atstāt vairāk, precīzi 17.00 vārti aizveras līdz nākamās darbdienas rītam, un mēs ar divreiz jaudīgāku ģeneratoru un čīkstošu siksnu dodamies tālāk.

Bijušajā Latvijas ciemā Šventojā ir zīme - piestātne, izmetam līkumu, bet piestātne vēl top ar renderētām vizualizācijām par to, tā kā izskatīsies (un nekad jau neizskatās), bet pagaidām Marie te iekšā vēl netiek. Dodamies tālāk uz Ventaini, elegants nakts mierā ieslīdzis kempings mūs vairs negaida, tomēr vārti ir vaļā un mēs paliekam.

Vecāki paliek busiņā, mamma nav aizvērusi acis, bet tēvs klīdis pa kempingu, piečurādams teritoriju ietverošos krūmus, es pamostos īgns un diktatorisks, un diena var sākties ar skaļām strīdīgām brokastīm, starp kemperu atslābušajiem atpūtniekiem.V

Vecāki paziņo, ka bez mums nekur atpakaļ nedosies, palikšot gaidīt un dzīvošot pludmalē, kas ir tāds no gliemežvāku drupačām uzbērts pāris kvadrātmetru plašs liedags, sekla un silta lagūnas mala. Brokastis vēl nebija beigušas, kad mums ierādītais laukums izrādījās par mazu, galdiņš ar visiem saliekamajiem krēsliem lēni ieslīdēja blakus zonā, tam klāt slīdēja gandrīz piecmetrīgs kanoe, akvalanga baloni, urbis, koka gabali, elektromotors, vadi, akumulatori, saules panelis, lādētāji, skūteri, samudžinājies pagarinātājs, kurš divreiz apvītos kempinga teritorijai,  ja kāds to spētu atmudžināt, bet es to vairs nedarīšu, jo tam piemīt vēlme spēcīgi dzelt, pat brīžos, kad esmu pārliecināts, ka tam ir jābūt atvienotam no rozetes.

Ap pusdienas laiku bijām gatavi šķērsot 13 km plato lagūnu, lai nokļūtu Nidā, kas pēc garās gatavošanās bija kļuvusi par apsolīto zemi un ūdens šķirtne - par tuksnesi. Vējš lēni pieņēmās spēkā, bija jāpasteidzas. Turpceļā pūta pretī, motors dudināja un, spēcīgi airējot, trīsarpus stundās tikām pāri, liekas ka kilometri, vēja stiprumam pieaugot, mainīja savu garumu. Nidā pie grāmatu apmaiņas punkta kāds izstīdzējis vīrs ar velosipēdu, baltiem matiem, uzlocītās džinsās rokas pa skapīti dzirnavu atveidā, nogaidām un neejam klāt, vērojam viņu, pēc tam vērojam atlikušās grāmatas, nekā īpaša, tad dodamies pa saules pieliedētām atpūtnieku takām un zālājiem, kaut kur no pakalnes veras Tomasa Manna māja ar piebriedušiem ceriņu krūmiem, līdz nonākam ostā. Te, pirms četriem gadiem, skrienot rīta krosiņu, reiz ieraudzīju laivu, kura nebija no manas galvas izgājusi visu šo laiku. Nepilnus 13 metrus garš piecdesmito gadu krasta apsardzes pusglisējošs kuteris. Masti pašķīrās un caur tiem pavērās perfektā plūdlīnija, tā viņš te visus šo gadus mani bija gaidījis. Nevarēju valdīt par saviem soļiem, kājas mani nesa uz priekšu, skrēju kā Bredberija Pieneņu vīnā, bērnības vieglumā, jaunības neprātā. Pie mola atstutēts tas pats velosipēds un kuterī vīrs no grāmatu apmaiņas punkta. Kā paralizēts vēroju, pa to laiku situācijai ir pietuvojusies arī Dita,  jūtu ka visa dzīve ir viens liels Trūmenšovs. Notiek sarunas, telefonu apmaiņas, tas viss jau tādā vieglā nesaprašanā un nespēšanā atšķirt realitāti no sapņa. Atceros, ka kaut kādā brīdī tiek ēsta liela kūpināta zivs un tad ir pavējš pāri uz Ventaini. Vējš ir stiprs, viļņi palikuši lielāki, ja tie trāpa no sāna, kāds pat nedaudz iesmeļas, mēģinu nesatraukties un noklusēt un mierināt arī pats sevi, apgāzties nedrīkstam, rīt mums jābūt uz kutera, noslīkšana šādā situācijā ir nepieļaujama. Un garu diskusiju rezultātā izrādās, ka mēs nemaz nenoslīktu, ūdens ir silts, būtu daudzu stundu lēna pļunkāšanās uz krastu. Bet Hugo laiva, tas arī nebūtu patīkami, teikt ka nogrima un viss, viņš vairs nekad nedotu un nebūtu jau arī ko!

 

                                     Foto - Dita Ābola

Krastā tēvs sēž uz nogāzta koka un veras lagūnas plašumos, mamma, protams, pāris reizes zvanījusi, laikam drusku uztraucās. Ir vēls, vīns atkal jādzer tumsā, kad visi kempinga viesi jau apkārt guļ, jādiskutē pusbalsī, kas nevienam tā īsti nesanāk.

Ceļojums uz jūras muzeju, akvāriji, stores, roņi un iedresētas jūras lauvas un tam visam gar malu enkuri un laivas, kā dekorētā tortē. Pēc tam garš pārbrauciens divstāvīgā autobusā no Smiltaines uz Nidu pa bāra viducī ievilkto vienīgo ceļu, ko ieskauj priedes un smilšu kāpas. Izkāpis no autobusa, nespēju valdīt pār kājām un skrienu pie kutera, ložņāju gar pustanka (T-34) dīzeļdzinēju, cilāju bilžu vākus un izsekoju eļļas tvertņu caurulēm elektrības vadiem. Sešcilindru motoram pašam sava telpa kā aristokrātam. Teorijā, lai izceltu uz glisi 30 kilogramus, nepieciešams viens zirgspēks, ar kāju pieturot stūri, vīrs rāda uz savu plāno vēderu, sasmaidāmies. Mēs dodamies pretī kāpām, motors pietuvojas darba temperatūrai, piecdesmit grādiem, gāzes svira tiek aizbīdīta līdz galam, priekša nedaudz paceļas un, viļņus pārvēršot šļakatās, septiņas tonnas traucas Kaļiņingradas virzienā.

 

 

Alfreds

 

Uz klāja mēs esam septiņi un divi no mums ir Tomi. Un, lai nekas nebūtu viegli, iesaukas viņi negribēja, atteicās, mums pat bija daži piedāvājumi kā, piemēram, Atoms. Tāpēc turpmāk tekstā nebūs iespējams saprast, par kuru Tomu ir runa, bet ar meitenēm gan viss bija vienkārši: Baiba, Gunta un Rūta.

Pie Keselaid salas pamesti vairāki kuģi, tie pat nebija īsti vraki, jo atradās līdz ar ūdens virsmu. Lukturīša gaismā ložņāju pa kravas telpām, līdz uzgāju vara kabeli svina apvalkā. Aiz nedaudz aizkondensētajām nirēja brillēm man iespīdējās acis. Aizdevos uz Dahaku pēc lielākā robainākā naža un sāku zāģēt. Pie kabeļa tiku, bet biju sašņaucies tik daudz ūdeni, ka pēc tam vēl ilgi pa degunu uz atvērtas grāmatas tecēja iesāļš ūdens, tas tecēja ne tikai uz grāmatām un žurnāliem, bet arī pusdienu bļodā, aiz drēbēm un pat paša rīklē, ja nedaudz atgūlos. Likās, tas nekad nebeigsies, nebija nekādu pazīmju, ka ūdens sāktu tecēt mazāk, kā tāds paisums biju piepildīts un nu bēgumā es plūdu atpakaļ uz lielo duļķaino jūru.

Pēdējā pietura pirms došanās uz Somijas ūdeņiem ir Osmosāre ar vienmēr karībiskās noskaņās izstiepušos laipiņu un pāris laivām. Ar vienu un varbūt vienīgo salas iedzīvotāju, kas pietauvo savu ņipro alumīnija kuteri. Pamet paviršu skatienu mūsu virzienā un mērķtiecīgi dodas tālāk savās gaitās salas iekšienē. Pati sala tāds alvārs ar kadiķiem un sausiem ziediņiem nebūt vairs nav tik karībiska. Armands uzšaujas ar dronu debesīs, viens no Tomiem apgāž ūdens moci, Baibiņa vizinās aiz Adriana un saka, ka var vēl ātrāk, kamēr daži pilnīgā mierā grābstās gar nogrimuša zvejas kuģīša koka ribām. Tik daudz nogrimuša koka ir zem ūdens. Kāpēc tas nepeld, kā tas turas tur lejā? Atrodu daļu no enkura, pārāk smuks, pārāk smags un pārāk iederīgs, nemaz necenšos izvilkt. Un nav jau nekāds pamests padomju kuģis, kuram piestāv, ja nogriež, ja ieskrāpē vai norauj gabalu. Kā rētas, kas izdaiļo? Nezinu. Bet gribas vilkt un atstāt un paņemt līdzi tās nekam nederīgās piemiņas. Ielikt bufetē - putekļiem. Garāžā un vasarnīcas ābelēs, kā kormorāni sasēduši metāla gabali, smird pēc pūstošam gliemenēm kā putnu mēsli.

Daudz tālāku notikumu risinās līdzīgi kā citos gados, ir daudz nogrimušu vraku, ir cilvēki, kas gulšņā uz pontoniem un lasa, tādi, kas dažreiz klausās muzonu, kāds gatavo, dejo, guļ un sarunājas. Ir vairāki vraki, kuri ir jau aizņemti un uz tiem stāv rinda. Mēs arī stāvam, bet kādu laiku nekas nenotiek, rinda ne sūda nekustās un mēs braucam prom. Somi arī pieklājīgi uzvelk karogu, notiek niršana, mums tāda nav. Mums arī reizēm kāds tiek nosūtīts lejā ar cauru regulatoru, nepieskrūvētu reduktoru vai pilnīgi tukšiem baloniem.  Un mums ir arī cita attieksme, to tik labi pierāda Armanda teiktais pirms vairākiem gadiem Gota kanālā: kāpēc visi izmanto ķekšus un nevis aptēstus egļu kokus, tie taču ir tik ērti slūžu izbraukšanai. Nu jā un zviedri, piemēram, nežāvē sapelējušu maizi uz klāja, droši vien viņiem kajītēs kaut kādas slepenas atpelējamās iekārtas.

Enkurus izmantojam kā abordāžās āķus. Sonārs palīdz saskatīt vraku no augšas, bet ar enkura palīdzību varam to uzāķēt, pēc tam gar virvi laižamies lejā pa tiešo uz kuģi. Tieši tā arī notika ar Alfred. Klājs parādās 15 m dziļumā, enkurs aizķēries aiz augšējiem reliņiem, gaisma uz klāja vēl pietiekama, kuģa pamatne guļ 21 metra dziļumā, te vēss un mierīgs, britu trīsmastnieks, īsts brašulis, redzamība tik laba, ka mazliet galva reibst, neticas, ka var redzēt gandrīz visu kuģi no viena skatupunkta. Spiediens diezgan liels un mans piecdesmit gadus vecais reduktors nelaiž cauri tik daudz gaisu, cik gribētos. Elpoju ar piepūli, mēģinu neizdarīt liekas kustības, lai samazinātu vēlmi pēc papildus skābekļa. Baloni, nav pilni un šādā dziļumā tērējas vairākas reizes ātrāk nekā ūdens virspusē. Skābeklis asinīs nepieciešams tik pat, bet reflekss liek mums negausīgi rīt saspiestā gaisa kumosus. Pie temperatūras ir jau pierasts, ir tik skaisti, ka eksistenciālās lietas izgaist kā reibuma ietekmē. Varbūt tā ir izšķīduša slāpekļa klātbūtne smadzenēm. Man jau baloni gandrīz tukši, sāku domāt par pēdējo gaisa ievilcienu, ir labi, ja var vēl pie tā tik, piepildīt plaušas un šauties augšā.

                                            Guntas Tomsones foto

Visas šis dienas Tuktuks strādā ar pilnu jaudu, saule paneļos iespīd daudz, bet tā kā nirstu katru dienu, gaisa bilance ir negatīva un vēl, jo lielāks spiediens, jo lēnāk pildās baloni. Man vēl pāris ievilcieni sanāk, vilcinos. Augšā ir vējš, to nevar just, bet pēkšņi saprotu, ka ir arī vēl cita pasaule, ka gaiss tūlīt beigsies un būs jādodas pretī gaismai līdzi burbuļiem, kas skrien  dancojot līganās dejās, brīžiem apvienojoties un atkal sadaloties. Ja es izāķēšu enkuru, tas sāks rauties kopā ar Dahaku pa vējam, bet atstāt nevaram, laikam būtu precīzāk, ka negribas. Virve ir gara, padodas un izdodas izāķēt, mēģinu peldēt ar enkuru uz augšu, tas pārāk smags, mani velk uz leju, vestes man nav, ir tikai svini, kas tuvina gruntij, un gaiss kā ar stangām jāvelk laukā no balona, tūlīt jau radīsies vakuums. Vai nu es vai enkurs, palaižu vaļā, tas ir jau panests uz priekšu un nokrīt sedimentos, Ceļos uz augšu un gaismas paliek vairāk, ausīs šņāc, līdz izlienu saules pielietā pasaulē, apžilbis. Mazliet rīstos un kūļāju pleznas, lai mutē nesmeltos ūdens, ierūcas motors un pēc īsa brīža tieku ievilkts atpakaļ tīklā. Te augšā bija pagājušas tikai nepilnas divdesmit minūtes, kamēr lejā tika piedzīvota neaizmirstama dzīve, tai nav ne sākuma, ne beigu, tagad tā paliks apziņā uz visiem laikiem un katrreiz, pieverot acis, uz plakstiņu iekšpusēm būs uzzīmēts koka trīsmastu Alfreds.

 

Kalmāru diēta

 

Gandrīz gadu neesmu bijis ārpus Latvijas. Iespējams, neesmu vienīgais tāds šajā valstī. Pagājušajā vasarā gan sanāca burāt Zviedrijas, Somijas un Igaunijas ūdeņos. Vēl pirms vīrusiņa atnākšanas biju nedaudz pārceļojis jēgu un klusi un nekautrīgi pie sevis ķiķināju, kad atcēlās divi pēdējie komandējumi. Līdz ar to man nebija jādodas lasīt lekcijas uz Irānu, kur nekas prātīgs vēl nebija sagatavots, biju jau sācis sapņos redzēt bārdainus professore, kas ar urbjošiem skatieniem vēršas manā tukšajā mulsumā. Un pie Siktivkaras biedriem arī nemaz tā īsti negribējās, būtu no sniegiem kūstošās ielas, blokmājas viesnīca, jāvelkas uz institūtu un jātēlo, ka viss patīk mazliet vairāk, nekā patiesībā. Tad vēl auditorijas ar sarkanīgi rūtaino audumu pārvilktajiem koka-finiera krēsliem, apdilušajiem parketiem un nenogurdināmajiem jautājumu ģenerētājiem ievalkātās žaketītes un ar lieliskām zināšanām specialitātē.

Niršanas sezona jau bija aktīvi sākusies ar kādiem desmit nirieniem, pāris vrakiem, zemūdens sliežu ceļu, dzenskrūvē uztītu tīklu piņķerēšanu, vienlaikus dauzoties viļņos pret laivas korpusu un Baltijas jūras zirdziņu pretī Lielupes grīvai pie nogrimuša kuģa izcili sliktos redzamības apstākļos. Zirdziņš tika pamanīts brīdī, kad tas pielipa pie maskas stikla, bet vraks kļuva redzams tikai pēc tam, kad ar pieri tumsā biju pret to atsities un tad, izgaismojot lukturīša šaurajā starmetī, kas mazliet atgādina džedaja gaismas zobenu, varēja tikai nojaust, ka tas reiz bijis peldošs kuģis.

Pāris reizes tiekoties ar Armandu uz pirts lāvas, bijām nonākuši pie secinājuma, ka līdz Norvēģijai šovasar netiksim, krabji un austeres izpaliks. Igaunijā ir daudz vraku un kaut kam jābūt arī Somijā, eholote ir darba kārtībā, bet diezgan liela neskaidrība ar balonu pildīšanu. Dienu pirms izbraukšanas ierados uzpildes kantorī pēc savienojumu daļas, ar kuras palīdzību varētu pildīt balonus vienu no otra, bet tie, kā stulbās komēdijās, bija beigušies un no četriem baloniem uzpildīt ļāva tikai vienu, jo pārējiem jau kādus 10 gadus nav taisīts spiediena tests.  Saule cepināja neprātīgi un, kamēr pildījās vienīgais legālais balons, mazajā pežo tika iekrāmēta 200 l muca ar hidraulisko eļļu, tā man dos vismaz mēnesim brīvu kustību.

Ielīdu nekārtīgajā kabinetā pie uzpildes čaļa un pamanīju viņa plauktā vajadzīgo pāreju, izdīcu, lai pārdod savējo, jau lietoto, jo man tiešām vajag vairāk nekā viņam.  Viņš no manis bija tik ļoti noguris, ka piekāpās. Svaigi uzpildīto balonu nekavējoties iepildīju nelegālajos un, kad atgriezos ar pustukšu legālo, viņam nolaidās rokas, jo, pārdodot pāreju, viņš bija devis man iespēju izdarīt to, ko pats neakceptēja. Pēc vairāku stundu darbošanās pārkarsa kompresors, bija palikusi pēdējā uzpilde, un viņš noskatījās uz manu aizbraukšanu ar lielu atvieglojumu, cerams, kādu laiku mēs viens otru netraucēsim.

Visam pa vidu pie manis vēl atceļoja sapropeļa vistas. Milzīgi cāļi, kas tika papildus baroti ar augsnes institūtā pievakarēs cetrifugētu nātrija humātu. Nezinu, vai metodiku biju ievērojis pareizi, bet cāļi bija tiešām lieli un vēl necepti, mazliet spalvaini. Diena ievilkās, un plītī tie nonāca īsi pirms pusnakts.

Tā nu mēs svētku-atvadu vakariņas ģimenes lokā pavadījām balti dzirkstoša vīna un dienvidu nakts klātesamībā.

Dažas stundas pagulējis, ar vakardienas cāļiem vēderā devos uz Valli, man vēl bija drusku naudas un, sapratis, ka jūrā tā diezin vai noderēs, izvēlējos to ieguldīt pežo tiltā. Diena bija tikpat karsta, kā iepriekšējā. Atgriezies pārkarsētajā vasarnīcā pēc virpuļošanas starp Sēliju un Vidzemi, pieķēros pēdējam, visatbildīgākajam darbam. Ķīniešu augstspiediena kompresoram – Tuxingam, kam vajadzēja nomainīt trīspakāpju virzuli un dažas blīves. Vienu virzuli biju jau sabojājis un veiksmīgi ticis pie nākamā. Zem vairākām lampām, darba telpā svīstošiem, mazliet drebošiem pirkstiem cīnījos, uz spēles – iespēja būt vai nebūt nirieniem uz vrakiem.

        Autora foto (Un nav Tā atsauce Dharmas blandoņas Valters un Rapa izdevumam)

Ar kompresoru rokā tiku līdz Saulkrastu autobusam, Ainažos mūs jau gaidīja Dahaks. Pāris dienas ceļojām caur igauņu salām, un viss notiek kā ierasti, līdz brīdim, kas Vormsi ierodas Adrians ar ūdens moci, es pārēdos un visam pa virsu uzdzeru saldu dzērienu, kurā cukura ir vairāk par alkoholu. Pamostos rīta agrumā, brīdī, kad viss sāk nākt ārā pa abiem galiem vienlaicīgi! Apziņa paliek neskaidra, kratos drudzī, uzlec saule, svilina, bet man neprātīgi salst. Brīžiem pilnībā pazūd realitātes sajūta, nespēju noteikt atrašanās vietu un gandrīz neiespējama ir robežas novilkšana starp murgiem un realitāti un kaut kur pa vidu uzplaiksnī – man taču ir treknu kalmāru diēta.

Sazvērestība

 

Datora logi veras tik lēni, ka, vērojot sastingušo monitoru, aizmirstas viss, par ko esmu apņēmies rakstīt, liekas, lēnām izdziest spēja atcerēties, it kā galvā kaut kas būtu sabojājies, pirms minūtes izteikts vārds vairs neatrodas uz mēles gala, tas vienkārši ir pazudis, pagātne ir sajukusi, cilvēkiem mainās sejas, un notikumi pārvēršas līdz nepazīšanai. Sajūk salas, valstis un laiki. Reizēm atmiņā uzpeld atsevišķas epizodes, kurās eju pāri slideniem granīta bluķiem ceļā uz Dahaku pēc segas, slīdu un nokrītu, tad Toms nāk mani pavadīt un pieturēt un nokrīt ne mazāk sāpīgi, tālāk es rāpoju, naktī sāk līt, tā spēcīgi, gribas ievilkt gaisu, bet lietus lāses sitas stipri, liekas, pārņem telpu un neatstāj vietu skābeklim, hamokā ieklātā sega jau pārvērtusies betona vākā, nogaidu, tomēr lietus paliek tikai stiprāks, pielijusi arī Toma un Rūtas telts, skrienam uz Dahaku, es atkal krītu uz tiem pašiem granītiem, bet tagad jau pāri tiem tek miniatūras kalnu upes. Kad mostos, cik tālu vien sniedzas skatiens, ir izkārtas drēbes, uz grotbomja pland segas un guļammaisi, enkurs iekārts kokā, virvē šūpojas palagi, jakas un krekli. Viens sāns man ir zilgans, tomēr tas neattur uzšaut ar pleznu, ja dibens pacēlies pārāk augstu, kad mazgāju traukus vai ceļu ārā piekaramo motoru. Rūta ar Tomu pie tā vēl nav pieraduši, Toms gan mācas ātri, Armands savukārt pieņem gandrīz visu, izņemot halvu, riekstus un gurķus, un arī gurķus tikai tāpēc ne, ka tur nav kaloriju, kuru nekad nevar būt par daudz!

Tas aizsākās ceļojuma pirmajā naktī. Ne tikai mans saprāts sāka kļūt vājāks, bet, piemēram, pulkstenis no pārmērīgās šūpošanās vai piespiedu prombūtnes uzkarsa un nebija vairs uzlādējams, tā krāsainais ekrāns palika neveselīgi dzeltens, dažas dienas vēlāk ar pulti sadarboties atteicās Armanda dronam īpaši iegādātā planšete, tad, izpakojot mantas no draibega, atklājās, ka mana pēdējā klēpjdatora ekrāns pārvērties vitrāžā. Nu labi, nebūs vismaz tas blogs jāraksta. Tikmēr remontā atradās zaļais kemperbusiņš, kuram ceturtdienas vakarā, dažas dienas pēc atgriešanās no brauciena ar Dahaku, ceļā uz tehnisko apskati noslīdēja zobsiksna un sabeidza veselu čupu ar vārstiem, tieši nedēļu vēlāk vēlreiz ierados pēc busa, kam bija jāpabeidz sīkumi pēc galvas maiņas, motora, ne manas. Nakti pavadīju busā, kamēr Valles Jānis uz pacēlāja dzeltenajām ķepām cītīgi to cilāja te uz augšu, te atkal atpakaļ pie zemes, kompresors rūca, hidraulika šņāca, brīžiem kaut kas tika metināts busiņa grīdā, pavisam netālu no manas guļvietas. Agrā piektdienas rītā viss bija pabeigts, bet tad, jau pusceļā uz Siguldu, tas vienkārši uzsprāga tieši brīdī, kad bezcerīgi mēģināju atrast Bītlu disku, droši zinot, ka tā te nekad nav bijis. Tieši tajā mirklī virzuļi izdūrās cauri blokam, izšļācot bagātīgu devu svaigi mainītās eļļas. Divas dienas vēlāk, svētdienas rītā ap pulksten astoņiem, prātā sajuka pežo sūknis, sabojājot līdz tam vēl kaut cik mērenās attiecības ar vasarnīcas kaimiņiem. Bija palikusi tikai viena mašīna, fuckin last one, kas vēl ripoja – passāts, kurš kā nomaldījies vējš skraidīja pa lielceļiem. Dažas dienas pēc busa motora dubultnāves, ceļā uz pludmales ballīti, aprima arī šis vējš un vēl pēc dienas tas tika aizvilkts izkausēšanai, kā alvas kunkulītis, no kura, ticot vecgada nakts brīnumam, cer iegūt mazliet vairāk laimes. Nebija palicis gandrīz nekas no tā, kas varētu strādāt. Notikumiem attīstoties, pieauga apkārtējo informēšanas apjoms, un Blackview telefonam tas bija par daudz, ekrāns palika tumšs kā zeme, kas klājas pār kapu. Piezvanīt nevarēju, tāpēc nācās izmantot e-skūteri, pienest ziņas mutiski, līdz tam pazuda bremzes, pēc mirkļa atteicās arī motors. Tagad staigāju kājām un, ja kāds atnāks pie manis, uz tēju neceriet, jo nākamajā rītā pēc skūtera nāves, tuvojoties elektriskajai tējkannai, dzirdēju stingru balsi ­– nepieskaries... Nu jā, kurš tad gribētu palikt bez vārīta ūdens opcijas. Respektējot situācijas nopietnību, laikam labāk kādu brīdi būtu pabūt vienam.

 

Nu kak, nu hujova!

 

Laiks pieturas labs, Dahaku stumda viegli pavēji. Grozāmies Zviedrijas ārējās šērās, salas ir neapdzīvotas, kaut kur pa kādai mājai vai jahtiņai, cilvēki te ir retums, viens pliks sauļojās uz pamatklintāja un vēl kādi atpūtnieki uz jahtiņām ar vīna glāzēm. Piebraukušas pie salām, zviedru ģimenītes nekāpj nost, sēž, ēd, dzer, varbūt dara vēl ko, savukārt mēs skraidām apkārt, meklējam slēpņus, kāpjam kokos, stabos, lienam bākās, bojās, bedrēs. Un pēc pāris stundām nesamies tālāk uz nākamo vietu, bet viņi statiski sēž ar tām glāzēm, liekas, pat nav uzpildījuši, tikai ventilē. Kaut kāda paralēlā dimensija.

Dienas vidū, kad saule augstu, ielienu ūdenī, viss tukšs, nekādu artefaktu, aļģes un augi noklājuši grunti, šur tur pa kādam granīta blokam, mazi apauguši oļi, tuksnešaini smilšu klajumi, ripsnojums kā Sahāras kāpas caur lidmašīnas logu, laižos tām pāri, kustinot pleznas, pagriezienos paliecu rokas, spēlējos ar pirkstiem, tie klausa kā mazi eleroni – pa labi, uz augšu, atpakaļ lejā... Uz grunts, bāliem vēderiem, kā būdamas grūsnas,  ar nostieptu vēdera ādu, guļ mazas zivis, mirušas, un lielo nav vispār. Aizkapu pasaule, izdekorēta ar augiem, kas palikuši kā koki starp sabombardētu mūru drupām. Šajā pasaulē naktis ir garas, un dienas, ja tādas vispār ir, – krēslainas, saule te ielaužas caur velveta aizkariem, zirnekļu tīkliem, putekļu noklātām stikla rūtīm. Ēnas kā melni caurumi dzīvo zem klinšainajām, ar gliemenēm apaugušajām nogāzēm. Gliemenes ir dzīvas. Trīsdesmit gadus nepakustas, ja nu vienīgi tā vāciņu virināšana vaļā ciet, kā uz gultas paralizēta cilvēka binārā acs kustību valoda. Jo tumšāks un vēsāks, jo ilgāk dzīvosiet, varbūt visus simts, vaļā, ciet, vaļā, ciet...  Armands ar Guntu ložņā pa akmeņiem kā krabji un sūc malduguni. Viņi vienmēr jautā, nu, kā tur bija, un atbildei atceros kādu stāstu – puisis strīdas ar meiteni par Krimas aneksiju:

Puisis: „Krim naš!”

Meitene: „Nu počemu vam nada jevo?”

Puisis: „Nu kak, kruta, davno nado bilo eto zģelat”

Meitene: „Nu a kak tut?”

Puisis: „Nu kak, nu hujova!”

Pilnas saujas mellenēm, sausi čemuri zem kājām, atpakaļ uz līci, kas, saules apmirdzēts, aicina pazust sevī. Ūdens te sekls un zils, gribētos teikt, ka tirkīza krāsā, bet nu diezin vai...  peldu metru pa metram, meklēju virves galu, ko kāds pamanījis no klāja, tad pēkšņi gandrīz pie paša krasta ieķēries enkurs, jau otrais šajā braucienā. Vējš pieņemas spēkā, joprojām pavējš, slīdam iepretī Stokholmai un paliekam uz salas, kur ir tikai daži koki un bāka, kas darbojas automātiski, nav nekādas vajadzības pēc cilvēkiem, kas to pieskatītu. Biezas mūra sienas ar divmetrīgām mūra palodzēm, lieliska vieta gulēšanai ar lauku mājas sajūtu, mazliet baisa, gribas stāstīt spoku stāstus, miegs staigā apkārt un neņem, vējš atsitas reliņos, logu rāmjos, šņāc, šņāc un paliek tikai stiprāks. Lielajā tukšumā ieskanas telefona zvans, neprātīgi rezonējot un izdurot caurumu naksnīgajam mieram. Zvana Armands, Dahakam sācis slīdēt enkurs, evakuācija, nakts tumsā būs jāmeklē aizsegs salas otrā pusē, vējš sācis mainīt virzienu un palicis stiprāks. Slīdam aizsegā un gaidām būkšķi, motors nogriezts teju uz minimumu, kartē nav precīzas informācijas, bet viss labi, šoreiz izdodas enkuru iekabināt kaut kur starp akmeņiem. No jauna iekārtojam migas, guļu uz klāja biezajā kombinezonā, svaigs vējš ložņā starp segu un guļammaisu, starp mākoņiem un krūmu galotnēm mirgo bāka, nenojaucamā ritmā.

Paslīdam garām pēdējām Zviedrijas salām, jūras paliek vairāk. Pēc pāris dienām Ālandu salās, Mariehamnā jāsatiek Toms, students, kuru neviens cits no mums nepazīstot, esot satikts kaut kur Kolkā, tā saka Armands, bet nezinu, vai viņam var ticēt. Savā bagāžā solās atvest pāris šprices Guntai un Ķelmēnu maizi. Ar ausi viņai joprojām ir slikti, naktīs tā izraisa vaidus un grozīšanos, ja guļu gana tuvu, lai varētu to sadzirdēt, vaidu līdzi, varbūt nomodā mana līdzjūtība ir gandrīz mirusi, tomēr bezapziņas stāvoklī manī ir vēl kas cilvēcīgs.

Saulainā rīta Mariehamnas ostā sarunājam parkingu uz pāris stundām un dodamies uz pilsētu atbrīvoties no miskastes, lielās ir aizslēgtas, nākas izstaigāt parku un pa daļām piepildīt pilsētas tvertnes. Kaut kur netālu no prāmju piestātnes pa gabalu pamanu smaidīgu tēlu, tas ir Toms. Toms, kas tieši pirms gada piedalījās Dahaka pārdzīšanā no Norvēģijas, Toms, kurš ir noklausījies vienu lekciju paleontoloģijas kursā par pēdu fosilijām, Toms, kas ir ieradies ar draudzeni Rūtu, daudzām somām un kuram sen jau vairs nav divdesmit, kā apgalvoja Armands, bet Kolkā viņi toreiz atpakaļ ceļā gan piestāja, taisnība.

Tāda svētku sajūta, Gunta turpat piestātnē dabū dibenā šprici, šoreiz izdodas ar pirmo reizi ietriekt adatu miesā, tiek atvērts vīns un sagatavots cepetis, mēs ēdam katru dienu, katru dienu pa četrām līdz piecām ēdienreizēm, ir atvesti bagātīgi krājumi un izēšanās turpinās. Toms tiek pie mazumiņa svina, neizmantotā akvalanga un manas rezerves hidras (ko A reiz atveda no Latgales humpalām, vienu izmēru par lielu, bet solījās nobarot). Pazūdu meklējumos pirmais. Eholote uzrāda kārtīgu milzeni, kādi piecdesmit metri garumā. Pirmajā nirienā neuztaustu, redzamība vidēja, dziļums nedaudz virs desmit, gaisma pietiekama. Otrajā reizē uzeju pāris koka atlūzas, riņķoju ap tām, palielinot rādiusu, un tad tas parādās, kas par krāvumu, to gan nevar novērtēt uzreiz, redzamība varētu būt zem pieciem metriem, īsts koka monstrs, vidū akmeņu krāvums atsvaram, vairāki klāji, resni, kantaini masti, bet viss sagāzies kā pāraugusi beka. Pārlieku rezerves enkuru, aizāķējot pie viena no šķībajiem mastiem, un peldu pakaļ Tomam, viņš tiek līdz pusceļam, tad viena auss neatgaisojas – kreisā, balona īpašniecei ir beigta labā, varētu no viņiem salikt vienu veselu nirēju. Ar vairākiem piegājieniem izdodas viņu dabūt lejā, piesardzīgi tuvojas vrakam, redzu, kā enkura auklā sapinas kāja, satraucies piņķerējas, pietuvojas un apmet loku ap  šķībo mastu. Tad vēl viens loks, un viņš ceļas uz augšu. Pēc brīža sekoju, paņēmis līdzi ar gliemenēm apaugušu koka gabalu, kas iegriežas rokā, it kā to pienākums būtu sargāt jūras dibenu.  Apskatīsim un nolikšu vietā, pie reizes izāķēšu enkuru. Ūdens ir silts un negribas steigties augšā, ir vēl pāris pilni baloni un dažreiz jau drīkst dzīvot netaupīgi, mazliet traucē brillēs ienākušais ūdens un šad tad ievelkas degunā kā atgādinājums, nesadomājies, neesi jau nekāda ūdensvabole.

Kādu rītu nepieklājīgi agri piestājām pie Market salas (60 18,2’Z; 19 08,2’A), nav padzerta kafija, tādi mazliet kā zombiji ejam pāri ledāja nopulētam pamatklintāja laukam, tur tādi paši, arī samiegojušies, sagaida brīvprātīgie bākas uzturētāji un atjaunotāji. Jā brīvprātīgie, Somija šādām lietām nepiešķir finansējumu un pēc šitā es vairs nezinu, ko vispār vēl vērts cienīt uz šīs planētas, ja pat skandināviem žēl fakino naudiņu bākai vietā, kur cilvēki pirms simts gadiem ar laivām veda materiālus uz salu, kas glacioizostāzes rezultātā atradās vēl metru zemāk nekā pašlaik, bieži nācās vairākas dienas nogaidīt laivās, starp plīstošiem viļņiem noenkurotiem gaidot iespēju atsākt darbu.

Arī mūsdienās vētru laikā sala joprojām ir zem ūdens, paliek tikai ēkas, kas savienotas savā starpā ar bāku, otrā stāva tiltiņi uz pirti un dzīvojamo ēku. Netālu no salas ir pāris vraki, ar eholoti neatrodam, negribas braukt prom, un tā mēs viens pēc otra ejam, mazliet vēl aizķeramies un aprunājamies, kāds uzkāpj uz Dahaka, kāds atkal nokāpj.

Kādu, iespējams, pavisam citu dienu, Toms man ausī čukst, ka viņš grib bildināt Rūtu un ka man vajadzēs nofotografēt to momentu. Es, kas netic ne attiecībām, ne mīlestībai, nu vispār nekam tā īsti netic, jūtu, ka esmu satraucies, pat tā īsti nezinu, kad un kā tam jānotiek, tikai atceros, ka vienu draugu bildināja draudzene un viņš tajā pašā brīdī no viņas aizgāja. Iespējams, tā bildināšana ir kaut kas nopietns un tieši tāpēc jau arī tas satraukums. Bet Toms vēl nezin, kad tas būs, un tagad man jāstaigā apkārt ar kameru varbūt pat nedēļu. Par laimi tas viss ir ātri, jau nākamajā dienā viņš paskatās un tā viltīgi nosmaida, un es jau nojaušu, tagad, un tur ir tāds uz ceļa mešanās moments, viņš pat izstudējis, kurš ir pareizās kājas celis, gredzens, protams, neder, viņš bija mēģinājis tos pirkstus mērīt naktīs, un dienās meklējis citus gredzenus un pat gājis pie meitenes mātes, bet pirksta diametrs nav atklājies. Tajā brīdī, kad ieslēdzu fotoaparātu, uz ekrāna iemirgojas baterija ar tai diagonāli pārvilktu svītru.