Nelielā segā
mājīgi ievīstītam bomzim divlitrīgs bamslis ar dzeltenu šķidrumu, uz mirkli
sabremzēju skrejriteni, redzu, kā viņš, abām rokām turot plastmasas pudeli,
nodod to savam kolēģim. Sekundes daļu galvā virpinu domu par šķidrumu, līdz
ataust skaidrība, ka tas taču pussaldais muskata vīns, tokajietis točna nav.
Ripinoties Donavas virzienā, pamanu mantu kaudzes, kas sāk aizsegt gājēju
ietvi, te parādās dīvāni, klubkrēsli, papardes, plašu atskaņotājs, panna,
katli, koka atlūzas, žirafe bez galvas, grāmatas nelasāmajā ungāru valodā, koka
gabali, līka stāvlampa, kāds to visu papildina, kāds šķiro un nes prom, kaut
kāda savdabīga simbioze. Dzīvokļa saimnieks no rīta teica, ka svarīga diena,
šķita, ka laikam kārtos istabas un metīs ārā nevajadzīgo, bet, kā noskaidrojās
pēcpusdienā, viņš pieder pie otrās kategorijas – vācējiem, divi lielie
matrači, akadēmiskā smailīte, kas nolikta tieši priekšā mūsu istabas durvīm,
pāris plauktiņi un kaste ar sīkumiem. Jāatzīst, ka es viņu saprotu, jo pats
apskatīju iepriekš pieminēto plašu atskaņotāju un nepaņēmu tikai tāpēc, ka tam nebija
galviņas, un arī uz stāvlampu noskatījos, sapratu, ka pasātā varētu pat
iestūķēt, bet atpakaļceļā paredzēts piestāt Ikea un, ja nāks vietā kāda jauna
manta, no lampas būtu žēl šķirties.
Dita ieradusies Budapeštā
uz mūzikas konferenci Bush, vakaros te notiek koncerti. Man savukārt plānā satikt
vienu serbu, kas jau daudzus gadus dzīvo Budapeštā un strādā universitātē,
pārējo laiku esmu paredzējis pavadīt muzejos un karstajos baseinos, bet tāpat
vien, no pienākumiem brīva, līdzi brauc mana mamma, viņai par godu iegādāta
jauna mašīna, taisnību sakot, diezgan paveca, bet uz priekšu kust labi.
Tehnikas un transporta muzejs izrādās nojaukts, bet ar vēl labāku reitingu atrodu
lauksaimniecības muzeju, pēc tam nokļūstu avioparkā pie lidostas, kur man sanāk
laba ekskursija ar vienu no darbiniekiem, kādā no Il lidmašīnām notiek filmēšana
un tajā nevar iekļūt, tāpēc viņš, redzot, ka es kaut ko drusku saprotu no tā visa
un ka man tiešām interesē, slēdz vaļā visas lidmašīnas.
Pēc pirmās dienas,
kad ar skrejriteni esmu noripinājies vismaz 30 km, kājas jau palikušas tādas
jocīgas, un es dodos uz karstajiem baseiniem izsildīt no muskuļiem pienskābes. Tā ir 16. gadsimta ēka ar apaļu kupolu
virs centrālā baseina, caur kura mozaīkas stikliņiem ielaužas dienas gaisma.
Vakarā festivāla ietvaros nonākam pasākumu epicentrā, vienvirzienu ielas
piepildītas ar takšiem, cilvēki visās malās, koncerti uz vairākām skatuvēm, un
tas viss ir tik dzīvs, pilns un īsts, šaurās ielas uz mirkli atgādina Pa asmeni
skrejošo, tās izkārtnes, neons un cilvēki.
Sestdienā kopīgi
apmeklējām mākslas muzeju un, kā jau tas parasti notiek, šie grandiozie,
masīvajās celtnēs ievietotie muzeji kā vampīri uzsūc visu palikušo enerģiju.
Svētdien no rīta
uz Slovākiju, plānoju paspēt uzskriet Čopokā, bet laiku pa laikam man nūja visā
garumā vai kāja pāri pa celim ieurbjas sniegā, izprovēju velšanās metodi, bet
tā darbojās tikai virzienā uz leju, sāk satumst un tā, virsotni nesasniedzis,
ripoju lejā. Otrajā dienā jau laicīgi sākam grozīties pa kalnu, naktī sasnidzis
vēl, sniega pēdas palikušas arī uz mašīnas jumta, par ko policisti veikli
iekasē 20 eiro, lai nākamreiz mēs labāk atcerētos paņemt līdzi slotiņu.
Trīs stundās esam kārtīgi nomocījušies un nu esam gatavi doties mājup. Izbraucam
vēl pirms tumsas, lai pāris stundas varētu baudīt skaistās, piesnigušas Tatru
ainavas.
Labi!
AtbildētDzēst