Dzintara melone

Pāris dienās iztriecamies cauri Rumānijai, pa ceļam piestājam Konstancā, kur naktī pludmalē mani sagaida simtiem, varbūt pat tūkstošiem statisku tēlu, it kā es būtu nokļuvis filmēšanas laukumā starp manekeniem. Tie izrādās salocīti pludmales lietussargi, rindu rindās sastatīti, tie noklāj visu piekrasti, cik tālu vien spēju acīm sekot, tumši, gandrīz divreiz garāki par mani, tāda kā robotu armija, un ja nu viņi atmostas? Netraucēšu, turpinu klusu soļot cauri varenajiem tumsas tēliem. Kaut kur no kāpu zonas kāds spīdina spēcīgu lukturi, iespējams, kāds pulkvedis sargā un gādā par savu tumsas armiju. Piesardzīgi, viegli grimdams mitrajās, atdzisušajās smiltīs lavos prom no šīs dīvainās pasaules. Nākamajā rītā aizslīdu nopeldēties, saulessargi tagad ir atvērti un izskatās tik nevainīgi kā atplaukuši ziedi dienas pirmajos saules staros.

Konstancas vizuālās mākslas muzeja kasē iedodu savu ITIC karti, es ik pa laikam to velku no maka ar mazām cerībām kā tādu loterijas biļeti, kas pārsvarā izrādās tukša.  Šoreiz viss notiek pavisam savādāk. Izceļas neliela neskaidrība, karte tika pieturēta, līdz parādās kāds solīds kungs ar iesirmu, labi koptu bārdu, kas situāciju pārņem savās rokās. Apskatot karti, viņš pie sevis nomurmina professore un vienlaikus paskaidro darbiniecēm, ap ko te lieta grozās. Gribu jau iebilst, ka esmu tikai pasniedzējs, bet manī vairs neviens neklausās, visi ir atmodināti no klusās un mierpilnās muzeja noskaņas un, pievērsdamies man kā sveicienā, ar priecīgu rokas mājienu virza mani uz ieeju, kamēr Dita izmisīgi vēl stāv ar plastmasīgajām rumāņu naudiņām, viņš ātri saprot, ka tā ir professore vai nu mīļākā, vai sieva un nu jau mūs abus teju vai iestumj muzejā.

Foto - autors

Konstancai kā pilsētai piemīt vēl kāda īpatnība, vismaz pusi no tās teritorijas aizņem osta, un tā kā busiņš noparkots ārpus centra, ar velosipēdiem nākas braukt kādus 4 km cauri muitas zonai un rādīt pases robežsargiem, bet atpakaļceļā, dzeltenai saulei rietot pār kuģu dokiem, viss vairs nav tik vienkārši, jo zaļā formā tērptais vīrs ostas otrā galā, saprotot, ka mums teritorijā nestāv jahta un negaida kuģis,  vairs negrib mūs laist iekšā, cenšos izskaidrot, ka ar velo savādāk nemaz nevaram, jo tad būtu jābrauc uz lielās maģistrāles, kur velosipēdiem nav vietas, un tajā brīdī noķeru to nedaudz itāliski-rumānisko manieri, kas nav tā vāciešiem piemītošā burtiskā kalpība, te burtiņi drusku pavirzās uz vienu vai otru pusi un teksts nu jau lasāmas savādāk. Viņš kaut ko vēl pasaka un īsti jau vairs nav skaidrs vai viņš ir mūs ir ielaidis, vai nav, bet kāds cits kontrolētājs vienaldzīgi paceļ šlagbaumu, un braucot cauri, māju ar galvu un saku c’est bon un kādu brīdi minos ātri un atpakaļ neskatos, lai situācija neapgrieztos kājām gaisā un kāds ar lielu nicht mūs neizlidinātu ārā. Atceros kādu reizi, kad vēl vilciens Balvos piestāja pēc pusnakts un man ar velo nācās mīties uz Tilžu, klausoties nine inch nails, cauri tām industriālajām skaņām sadzirdēju suņa rejas, jā, skrien, sākumā no sāna, pēc tam no aizmugures un kādu brīdi tikai minos, tev pat nav laiks atpakaļ skatīties un, kaut arī spīdēja mēness, tāpat negribējās neko redzēt, gribējās ātrāk prom un viss.

Iebraucot Bulgārijā, apkārtējā ainava pārvēršas, it kā robežlīniju novilktu nevis cilvēku, bet gan dabas veidotā pasaule, jau pēc kāda kilometra ievēroju dzeltenīgus saulē izkarsētus kokus ar ērkšķiem un šaurām sudrabainām lapām, kaut kur starp māju pagalmiem izlien pa kādai cipresei. Ceļmalas klāj biezi, dzelteni salmi, kas, savijušies kā neizpiņķerējami dredi, sevī slēpj dzelkšņus un cikādes, un pat jūra te elpo citā ritmā, spēcīgi viļņi, kas piedzimst it kā rāmā ūdenī, plīst pret stāviem kaļķakmens krastiem ar nenogurdināmu spēku, uzmetot gaisā baltas putas kā vulkāna lavu virs krātera mutes.

Melonei uz automašīnas priekšējā paneļa cauri izlaužas saules gaisma un atgādina neticami lielu dzintara gabalu. Smaržo līdzpaņemtais baziliks, sakarsušo gaisu var sataustīt, to var izlaist caur pirkstiem vai apēst kā uzputotu saldo. Tas ir it visur, silts un jūtams, un saules pusē pat karsts, šķērsoju ielu un, nonācis ēnā, ieraugu pazuduša, nē, miruša cilvēka attēlu, kvartāla otrā galā tādi jau ir divi, vēlāk tos pamanu pie stabiem un sētām, žogiem, vārtiņiem, informācijas dēļiem. Palēnām atklājas, ka šīm mirušajām dvēselēm ir kāda saistība, un tas ir laiks, kas pagājis kopš nomiršanas - četrdesmit dienas, trīs mēneši, gads vai desmit gadi, nezinu, kur novilkta galējā robeža, un diez vai daudz vecākus attēlus par simt četrdesmit gadiem varētu atrast. Kas izliek šīs ielaminētās A4 dekorācijas un vai es gribētu, ka mana seja, uz ne pārāk kvalitatīva printera drukāta, karātos ielas malā, bērni ar šautriņām varētu iemest, dzirdu, kā tie smejas, kad trāpījuši acī. Desmitniekā, kāds nosaka, un apakšā vārds un miris pirms desmit gadiem. Man jau kādu labu laiciņu būtu vienalga, bet palicējiem! Bulgāri ir ļoti mierīgi, varbūt visiem viss vienalga un visi tāpat taču zina, ka nekas nav mūžīgs. Kaut kas smird busiņā, varbūt smaržo pēc padzīvojuša pāra, kam arī iet laiks, nē, šoreiz medainā dzintara melone savā plānajā mizā, arī viņai pienācis laiks.