Nepabeigtā mozaīka

Tēvs nāk lēni un smagi, kādu gabalu aiz mums, Ammanas lidosta ir neliela, un viņa masīvā gāzelēšanās šķiet kā nepiemērots kuģis kanāla šaurajos ūdeņos, drīz vien jau pēc pirmā maiņas punkta apmeklējuma dodamies meklēt auto nomu, samainām neizdevīgi, bet vieglās dusmas norimst ātri. Ofiss atrodas kādu gabalu no lidostas, mūs aizved un piešķir ķirškrāsas Renault, lielāko, kādu nomā var atrast, skaidrs, ka ar kaut kādu picolino mēs nekur tālu netiktu. Papildu maksa netiek iekasēta, viņi ir laipni, ik pa brīdim tiek skandināts Welcome to Jordan, tāda disciplīna kā skolās, kad visi cēlās kājās kopējā sveicienā, nu, vismaz manā bērnībā tā bija.

Pie mājas, kur paredzēta palikšana, nav nekādu pazīmju par hosteli, pēc zvana uzrodas saimnieks, runātīgs, ierāda mums dzīvokli, kāpjam augstu pa šaurajām kāpnēm, vīrs ir tik enerģisks, ka nenozīmīgi ir nomazgātie trauki virtuvē, putekļainās grīdas un vēsās istabas, viņš vispār to darot tikai tāpēc, ka patīkot uzņemt viesus, tas viņam neesot peļņai un latviešus redzot pirmoreiz, tāpēc ieaicina mūs uz brokastīm.

Mūsu vēderi ir tukši jau tagad, un viņš ierāda labu vietiņu rajonā, atvedam mājās rīsus ar kariju, salātus un mīkstu vistiņu, veikalā nopērkam bekapu brokastīm un saprotam, ka lēti nav, vienkārši jāpierod, vispār jau īsti skaidrs ar tām cenām nekas nekļūst, tās nekur neparādās, apelsīni gan lēti un garšīgi, pusotrs dinārs, vīrs pie pikapa rāda viens un pusi ar roku novicina, kā nindzja ar zobenu cirstu sveces, kas paliek nekustīgas pēc asās kustības.

Ēdam un slavējam, tēvs ik pa brīdim baksta mammu, tagad bildē, pakāp uz krēsla, lai visus redz, tā, foliju paņemat malā, ne pret gaismu, vēl vienu.

No rīta liekas, ka saimnieks par mums aizmirsis, mēs ēdam pārslas ar pienu un, izejot saulainajā dienā, samiedzas acis, kādu brīdi tās neveras vaļā, tāda maza šķirbiņa, tikai viena un tikai pēc tam otra, neesam vēl salikuši mantas, kad saimnieks tomēr parādās, it kā būtu stāvējis pret stabu kā vesternā, košļādams sērkociņu un redzēdams visu, kas notiek uz putekļainās ielas, jā, brokastis, obligāti, sekojiet man, mašīnas tiek mestas apkārt visnepiemērotākajā vietā, tiek taurēts uz nebēdu, bez tā te uz priekšu netiek, dažreiz kāds nobrauc tik tuvu, ka putekļi notraušas no mašīnas sāniem, tomēr švīkas nepaliek, tāds nosacīti organizēts zivju bars, kas lokas un krustojas, bet nesaskrienas. Uz vietas cepti plācenīši, olīveļļa ar timiānu un sezama sēkliņām, vienkārši un ārkārtīgi garšīgi, ietinam kādu pārīti pusdienām un tālāk uz Nāves jūru. 

Foto - autors

Ceļš iet augšā un lejā, pilsēta lēnām izzūd, parādās gani un aitas, kāds ēzelītis ceļmalā ar sasietām kājām, saule spīd un silts, laižamies arvien zemāk, tāda sajūta, ka ieleja mums iesūc, krītam tik lejā, gaiss paliek nekustīgs, par galvām pārlido divi autožīri. Pludmale ir maksas, te vietējie stiepj grilus un matračus, krēslus un ūdenspīpes, vīri vicinās gar pusceptiem tomātiem, mēģinot atmodināt aizmigušas ogles, dāmas ir lakatos un bērni ūdenī. Pāris bāli tūristi ieziežas ar dubļiem, mēs apstājamies pie ūdens malas, sāls kristāli kutina pēdas, karstums, kas slaistījās pa mašīnu, nu mūs ir pametis, lēni lieku soli pa solim, vienīgais, ko jūtu, ir vēsums, paskatos uz leju, ūdens ir eļļains un smags, ieguļos, otrādi negriežos. Tēvs ar savām sabindētajām kājām nāk aiz mums, viņš nevar ne īsti iegulties, ne izcelties, glābējs iebridis līdz potītēm un vēro, sarkanu svilpi kaklā. Mamma saka, 15 minūtes un tad jālien laukā, protams, laiku neviens neskaita, bet tiek imitēta sajūta, cik ilgi tas varētu būt, un, kad iedomātais mirklis pienācis, visi airējas tuvāk krastam, esmu diezgan nosalis, glābējs vēro, kā velku tēvu tuvāk krastam, kā buksieris iestumju kuģi dokā, akmeņi un sāls ir noberzis viņam muguru līdz asinīm, laikam trāpījies sēklis.

Un tad viss vairākas reizes atkārtojas, katrs pa reizei trāpa ūdeni acī, vēl pāris reizes pārlido autožīri, apēdam plācenīšus un apelsīnus, mums kāpjot augšā pa stāvo pludmali paveras skats un augstām šūpolēm, kurās spiedz vietējās meitenes, kādam izcepies tomāts un nočurkst gaļa.           

Madaba ar Svētās zemes mozaīkas karti Sv. Jura baznīcā, nekas īpašs tur nav, bet man patīk mozaīkas, bieži esmu aizsapņojies par klucīšu izzāģēšanu, esmu pat pāris rakstus iezīmējis kladē. Reiz Turcijas vidienē kādas mājas pagrabā redzēju gandrīz pabeigtu darbu, bijīgi liku soļus un saimniece, to redzēdama, pastāstīja, ka viņi to taisot jau trešajā paaudzē, drīz būšot pabeigts, ko gan varētu nozīmēt šis „drīz”? Esam ieradušies dienas pašā noslēgumā, pāri mozaīkai tiek pārrulēts tepiķis un Svētā zeme pazūd mūsu skatienam.

Vakars Danas ielejā atnāk kopā ar vēsu un mitru gaisu, sāls no jūras vēl nav mūs pametis, tas uzrodas pats no sevis līdz ar tumsas iestāšanos, dvieļi paliek smagi un drēbes pielīp pie miesas, glābiņš ir zem brūnās poliestera segas, tā ir viegla un mīksta un zem tās slēpjas pampiens, miega karalis. Es viņu pirmoreiz satiku Itālijā, vilcienā, mirklī, kad vagons pazuda tumšā tunelī, pampiens no bagāžas nodalījuma, kas atradās tieši virs galvas, nolaidās man uz pleciem, un tajā mirklī es saldi iemigu. Neliela izmēra pelēcīgā žaketē, platām biksēm, kas nošūtas nesamērīgi lielām kabatām, sastaigātos puszābakos, kam nedaudz saļukuši stulmi, ar brūnu kartona koferi tas klīst pa pasauli, neviens viņu nav redzējis, bet sajutuši ir visi. Kaķis paceļ galvu, starp ķepu mīkstajiem spilveniem palīduši rotājas nagi, viena auss notrīs, tas gatavs celties, līdz maiga grumbaina roka maziem strupiem pirkstiem  pieskaras tumšajam kažokam, pavēries kofera vāks ar sapņu sarakstu, noraustas aste, un tas jau atkal, nenotvēris mirkli, pazūd miegā. Esmu dzirdējis versiju, ka iemigšanas brīdi pampienu var redzēt, bet to nevar atcerēties, tas ir vēl trauslāks un īsāks mirklis nekā tas, kad, saulei laižoties jūrā, uzšaujas zaļais stars, tas bija, vai tikai apžilba acis, neesmu vairs drošs ne par ko.