Ņižnaja Pjoša

Viesnīcas istabiņā rosīgs, mazliet satraukts rīts, taksis gaida lejā, spīd saule, tā te neaplaimojot nemaz tik bieži, paskaidro šoferis, vēl pāris dienas atpakaļ te plosījies vējš un lietus. Vasjikovas lidosta ir kādu gabaliņu no centra, no šejienes lido tikai vietējie reisi, uz lidlauka stāv mazas, apbružātas lidmašīnas, lielākā daļa izskatās no septiņdesmitajiem, vēja aprautas, sakrunkojušās kā jūrnieku sejas, helikopters pilnīgi viens, liekas, šodien nelidos. Staipām kastes, maisus, apbružātas brezenta mugursomas un zilu, jaunu bačoku, kurā vēl vakar rūpīgi ar Pašu salikām viskija pudeles.  Krava sanāk pāri pa divsimt kilogramiem, tas izmaksā tikpat, cik diviem cilvēkiem biļetes. Kamuflāžā tērpts apaļīgs robežsargs, sārtos vaigos ieslēptām šaurām acīm, naivām lūpām, bez emocijām sejā, skatās manā pasē, na Pjošu nada pozvoleniju, Pāvilam papīri ir un visam jābūt kārtībā, bet tā nekustīgā seja atstāj neizbēgamības, neuzvaramības sajūtu, tāda kā loterija, kuras algoritms slēpjas vīra smadzenēs, tās izprast mums nav pa spēkam. Pasi saņemu atpakaļ gandrīz kā dāvanu, it kā tā nemaz nepienāktos man, bet Paša vēl kādu brīdi runājas ar nekustīgo seju, izskatās, ka būs labi, bet tāpat bailīgi. Sāku stiept mantas uz kukuruzņiku, it kā būtu veicis zādzību, sākumā lēni un bailīgi, palielinu ātrumu, neviens mani neaiztur, nesauc, mēs lidosim, lidosim, tāds bērna satraukums pārņēmis prātu, krāmēju mantas smagajā mašīnā, tā nokrāsota dzeltena, no iekšas un no ārpuses, pieved pie AN-2. Pilots palīdz iekrāmēt somas, smagākās priekšgalā, vieglās kaut kur sabāztas mētājās, liels paklāja rullis nav atradis savu vietu, stāv tā, ka nevar nemaz lidmašīnas durvis aizvērt. Sieviete, kas strādā kasē, atnākusi mums novēlēt veiksmīgu ekspedīciju, no viņas staro gaiša inteliģenta dvesma, mantas jau gandrīz sakrāmētas, viņa atnāk pie mūsu AN-2 un rodas sajūta, ka viņa gribētu pamest šo purvos un jūrā ieslēgto pilsētu un doties mums līdzi uz tundru. Tut takiji mesti, viņas acīs asaras, da, na Pjoši i at tuda katjeram na sever, viņas sirds lūst, zina, par ko mēs runājam, bet es stāvu kā tāds stulbenis un nesaprotu, kas ir tajā tundrā, kurā nekā nav, tikai horizonts un odi.

Bez mums četriem te vēl trīs pasažieri, omulīga sieviete, kas smaida un padod mums vemjamās tūtiņas, pervij raz, bet tad viņa nosaka, ka būs jau viss labi, vēja nav. Mūsu Nastja sēž pārbijusies, galva nekustīga, aizvērtām acīm, balta papīra turziņa rokās. Skrejceļš slīd zem riteņiem, nemanāmi atraujas, laižamies pāri Arhangeļskai, no laika, kad lecu ar izpletni virs Spilves, pagājuši kādi piecpadsmit gadi, liekas, ka AN-2 palicis klusāks, varbūt vienkārši manas ausis uz vecuma palikušas kurlākas. Vēja tiešām gandrīz nav, un lidmašīna nekratās, plāna mākoņu kārta virs galvas, lejā meandrē upe, mežs mijas ar krāsainiem purviem un ezeriņiem, kādu 300-400 metru augstuma ar ātrumu 170 km stundā turpinām ceļu, Nastja lēnām atmaigst, atver acis un drusku pat pasmaida. Tante, kas padeva mums vemjamās tūtiņas, saldi iesnaudusies uz kādas no somām, viņai līdzi gurķu stādi.

Kaut kur priekšā dzeltens smilšu karjers, daži sarkani jumti, komunikācijas tornis un kārtējā upe - Pjoša, kas šeit ir dzīvības dzīsla un iesniedzas vēl dziļi iekšzemē. Tundra te caurbraucama tikai ziemā, vasarā pārvietošanās notiek no upes uz upi caur lahtām, tā vietējie te sauc līčus.

Dzeltenais pleķis izrādās Nižņaja Pjošas lidlauks, strauji sabremzējamies mīkstajās smiltīs, atveru durvis, nokabinot no roktura drošības trosīti, uz kuru norādīja ar sarkanu rakstīts atkrit zdjes, mūs sagaida suņi, uz lidlauka uzbraukusi tabļetka, ko mēdz saukt arī par buhanku – uz bobika bāzes būvēts busiņš ar kravas kasti aizmugurē. Visapkārt klīst paplukuši suņi, liekas viņi neko negaida, tik grozās propellera vējā, iespējams, tas izdzenā odus, dažas minūtes vēlāk pieslīd vēl viens kukuruzņiks paceldams gaisā smilšu mākoni. Lidlaukam nav precīza sākuma vai beigas, taciņas uz visām pusēm, apdilusi vēja zeķe un maza koka būdiņa, droši vien galvenais ofiss, ielienam krūmos pačurāt dažus metrus aiz būdas, te nav lielu koku, aiz kā aizslēpties. Mūsu mantas tiek krāmētas tabļetkā, apkārt diezgan liels juceklis, tiek staipīta krava, daži atbraukuši, daži dodas tālāk, izcelta tiek arī soma ar gurķu stādiem, jaunieši jau kaut kur pazuduši un tantei, kas atmodās nosēšanās brīdī, atbraucis pakaļ žigulis, kas tagad kārpās dzeltenajās smiltīs, pilots mūs nofotografē uz lidmašīnas fona, liels, baltā kreklā, mazliet cienījamāks pēc skata kā pārējie, te ir vēss, bet viņu nesatrauc ne odi, ne aukstais ziemeļu vējš, kas parādījās līdz ar mūsu ierašanos. Aleksandrs, melnā džemperītī, godīgu, gandrīz vai bērnišķīgu seju  mums palīdz ar mantām, laivu, kvadraciklu, smago pārtiku, ko neizdevīgi vest lidmašīnā, iepērkam griķus, alu un pēc kartupeļiem izbraukājam visus trīs Pjošas veikalus, kuros pie durvīm gruzd pretodu spirāles ar specifisku smaržu. 

Autora foto

Sašas bāzē, kuras garāžā cēli čuč divi sniega motocikli, ierīkota istaba ar pāris gultām, televizoru, uz galda mūs gaida svaigi ceptas zivis, ķieģelītis un tēja, agrais rīts un ceļš atmodina mūsu apetīti, zivs kūst mutē, ārā sāk līt, pašlaik vēl bēgums un steigas nav, saldi iemiegu vienā no gultām virs brūnas 100 % poliestera sedziņas. Piekrāmējam laivu, kajīte pilna līdz augšai, pašiem vieta palikusi tikai ahterī, simts zirgspēku motors īsti neceļ uz glisi, esam pārāk smagi, velkam treknu vilni aiz sevis, lepni pacēluši laivas purniņu augstu virs ūdens. Nomācies, pelēks, kokus nomaina tundra, lēnām arī Pjoša nomaina raksturu, izšķīst plašā, ar salām piebārstītā deltā. Lidinās ūdensputni, krastā aprūsējis kuģis, kas, iestrēdzis kādā bēgumā, saplūdis ar dabu, lēni sabrūk. Pačurājam, laika nav daudz, Sašam jāpaspēj atpakaļ līdz naktij, kamēr vēl nebeidzas paisums, Nastja skrien pāri paleokāpai, tik savādi šajā statiskajā mierā redzēt kustīgu cilvēku krāsainās drēbēs, satuntulējusies, oranžā veste kūļājas neticami spilgta, kaut arī nobružāta un aļģēm apaugusi. Šejienei piestāv rūsa. Kuģi tā nokrāsojusi vienmērīgi brūnu, vietām pārcenšoties, tur palikuši caurumi korpusa sienās.  Izejam Barenca jūrā, viļņi nav, tikai paliek vēsāks un līst. Paša tāds kluss, baltie zobi arvien retāk un retāk iespīdas pelēkajā vakarā, paslīdam garām reflektoram, Kristovaja ragam un griežam tuvāk krastam. Rosīgi punktiņi krastā. Kādas trīs četras stundas jūra bez kuģiem un krasti bez kokiem, te pēkšņi pašā raga malā sabrucis namiņš, šķūnis un vēl viena maza māja, un satrauktie, kustīgie punktiņi skrien mums pretī, nes kastes un liek uz zemes smiltīs, garajos gumijas zābakos lecu no laivas un tur jau pāris vīri satver kateraju, mantas ātri tiek nodotas no rokas rokā, pretī nāk sapakoti paraugi, satraukums, steiga. Brezenta jakā, iesirmu bārdu, apvalkātā cepurē mūs sagaida Sergejs, smaidīgs, smejas un lēkā aiz prieka, pamājam laivai un vīriem, tie dodas atpakaļ uz Pjošu,  Aņja sārtiem vaigiem, Arķoms brūnam kautrīgām acīm stiepj kastes augšā pa nogāzi. Visi runā reizē, mājā ir tumšs, kāpjam viens otram virsū, visi runā reizē un vēl pa vidu paraugi un jautājumi, un stāsti, kas pinas un sapinas, līdz atskrūvējas viskijs un Sergejs uzjaucis spirtu, deg ugunskurs, deg visu sirdis, nakts nebeidzas, pūš vējš un visiem sen jau tas vienalga, rīt maršrutā, bet šovakar spirts. 

Foto - Ģirts Stinkulis

Brokastis nesteidzīgas, paisums vēl augstu un atsegumi daļēji zem ūdens, tiek spriests par plāniem, mana krievu valoda saputojusies ar angļu un labāk vispār nerunāt. Pirmā diena maršrutā, vējš ātri izpūš paģiras. Te visa kā tik daudz, devona koki un augi, zivis, paleoaugsnes un saknes, kaut kur slēpjas tetrapods, Sergejs naktīs staigājot pa devona mežiem, viņš zina kā tie izskatās, bet tikai sapņos, kad pamostas, tie izplūst kā izgaismota kinolenta.