Ainava, kas kustas

Tas aizsākās bērnībā, kopā ar pirmo fotoaparātu SMENA, uz melnbaltajām trīsdesmit sešu kadru lentām starp baltiem vai melniem nepareizi eksponētiem kadriem, izgaismotiem filmu galiem, slēpās laivas no Buļļupes - Lielupes karstiem. Tādas filmiņas, desmitiem satītas rullīšos, glabājas koferī pie mantām sadaļā „atmiņas”. Liela daļa laivu ir izvilktas krastā un apgāztas ar dibeniem uz augšu, kāds retāks modelis varēja izpelnīties trīs vai pat četrus kadrus. Krāmējoties dziļāk mantās, konstatēju, ka apsēstība aizsākusies vēl pirms pirmās fotokameras, kofera apakšā ir vairāki bloki, kas piezīmēti ar kuģiem – pašizdomātiem un no grāmatām pārzīmētiem, papildināti izrakstiem neveiklā, gāzelīgā rokrakstā no padomju lielās enciklopēdijas. Pirmās pašmāju ostas un piestātnes tika apskatītas Kamammas (mammas mammas) uzraudzībā, tīņa gados jau uzsāku vazāšanos patstāvīgi, notika arī pirmās nelegālās uzkāpšanas uz zvejas kuģiem, laivu aizdzīšanas un viss no tā izrietošais. Vērošana kā viena no pamatnodarbēm pastāv joprojām, grūti to ietvert skaitļos, bet, gadā apmeklējot ap desmit valstu, iespējams, sanāk kādas simts piestātnes, bet vērots tiek viss, ieskaitot kanālu malas, tiltu apakšas, upes līkumus, atzarus, pāļus, pie kuriem ir bijušas piesietas laivas, un vietas, kur varētu parādīties laivas, vērotas tiek arī kartes, kurās ir upes, kartes bez upēm praktiski ir nederīgas un netiek atzītas par vērošanas cienīgām. Paralēli vērošanai notiek arī dažādu peldlīdzekļu izdomāšana, no kuriem daļa ir tikusi arī realizēta, trīs vai četras piepūšamā katamarāna versijas ir peldējušas Grieķijas, Itālijas, Albānijas un Polijas ūdeņos, tām ir bijuši gan motori, gan buras, gan dažādi airu vai stumjamo koku paveidi. Apmēram pirms gada izgatavoju kartona laivu, tādu modeli savam iedomu kuterim, tik lielu, ka tajā varēja iekāpt ar abām kājām un tā es reiz stāvēju un cītīgi vēroju kanāla tīklu pie sienas piespraustajā kartē. Kartona iedomu laiva bija uzsākusi patstāvīgu dzīvi uz skapjaugšas, vācot putekļus, bet es pa to laiku ložņāju pa tirgus letēm, līdz vienu dienu zvana sens paziņa un kursa biedrs no doktorantūras laikiem un saka – ir. Tomēr aiziet mūsu acu priekšā, pat elpu nespēju ievilkt, tik rakstu pērc, pērc taču! Pēc tam parādās vēl viena, sēžu autobusā kaut kur lietainā Bavārijā, ik pa laikam piestājam karjeros un muzejos, jāskatās uz dinozauru pēdām, bet galvā tā laiva, kaut kur starp lagūnas salām, apkārt papardes un milzu zauri. Tad notiek vēl kaut kas, atmostos Viļņas bibliotēkā, mani spēki un miega rezerves izkusušas, vienu dienu esmu Rīgā, vecāki un draugi aizdod pirkumam naudu, skraidu pa maiņas punktiem, atkal aizmiegu un šoreiz mājās pēc ilgiem laikiem, mīlīgs tāds rīts, ticiet man, tad jau lidmašīnā vēl ar pampienu drusku paknābājam, man pie krūtīm piespiedies zviedru naudas maisiņš. Kā reiz kolēģis no Krievijas teica, nauda ir tad, kamēr neesi atplēsis simtsvienības paciņām apvilkto papīru. Oslo liekas mazāka par Tukumu un nemaz nav līdzīga, kaut arī esmu te pāris reizes bijis, nepamanu neko atpazīstamu un sāku apšaubīt savu atrašanās vietu, flixbusā kāds students angļu valodā mēģina pierunāt šoferi, lai tas paspēj uz Stokholmu līdz astoņiem, un šoferītis, tāds lādzīgs kāmis, tik nosaka joo-joo, atkal iekrītu miegā, Karlstadē autobuss ienāk ar stundas nokavēšanos, kādu eksāmenu gan kavē students, grozās galvā doma, ārā vēl ir tumšs un mazliet par vēsu, lai varētu justies labi, pēc pāris stundām atveras benzīntanks, tieku pie kafijas un par studentu aizmirstu. Paiet vēl dažas stundas, satraukums jaucas ar samocīto nakti, sāk spīdēt saule un parādās saimnieks, man rokā Latvijas siermaize. Motors pukšķ, krāmējamies gar caurulītēm, krāniem, vadiem, te visa kā daudz, kamēr tiek rakstīti papīri, piezvana telefons, viņa puika esot sakāvies bērnudārzā, tas saildzina procesu par pārdesmit minūtēm, izskatās, ka dzīvē viņam problēmu pietiek arī bez laivas, diena jau ieskrējusies, ātrāk jādodas ceļā, lai līdz tumsai tieku pāri ezeram, kādi 130 km, es tik īsti nezinu, kā ielikt atpakaļ gaitā un nevaru saņemties pajautāt. Kaut kā aplinkus ierunājos par gaismām, izrādās, ka par tām viņš neko nezina, jo nekad nav braucis tumsā, un tad vēl par noslāpēšanas trosi, tā jau atrodas tuvāk pie lielā kloķa un izrādās viss vienkārši... 

Carolle Hall

Lai tiktu atklātā ezerā, jāapņem pāris salas, ūdenī peld visādas zīmes, kāda daļa aizmirsusies, lienu garām bojām, paralēli vēl jāuzcep ola, līdz parādās viļņi, skraidu kā mazs mērkaķītis, lai ar visu tiktu galā. Sāk krēslot un es saprotu, ka dažas bojas ir bez gaismām, gandrīz trāpa pa bortu, kaut kur jābūt akmeņiem ezera vidū, saskatu jocīgus viļņus un griežu apkārt, ieraugu kuģi, kādu brīdi sekoju tam un jūtos drošs astē, līdz tas pārvēršas par gaismas punktiņu ar divreiz lielāku ātrumu un atkal palieku viens un nobijies tumšajā naktī, jūras kartes man nav, mēģinu satelītkartē saskatīt kaut ko aizdomīgu un tādas vietas apbraukt, akmens, ja uzskrietu tam ar 12 km/h, mani nogremdētu ātri, nometu gāzi, laiva sāk vairāk gāzelēties, kaut kur ir boja ar baltu gaismu, skaidrs, atkal akmeņi vai sēkļi, jāapbrauc, bet pa kuru pusi? Spēki ir gandrīz galā, kādus 40 km pirms Trollhatenas ir maza upe, mēģinu trāpīt, bet neredzu nevienu boju, tad dzirdu sitienu pa dibenu, vilnis paceļ un atkal atsitos pret akmeņiem, motors vēl rūc, neesmu sagāzies, peldu, izbāzis galvu, ar pieres lukturīti spīdinu, līdz ieraugu boju pavisam sāņus, stumju spožo rokturi līdz galam, laiva vēl atsitas un negribīgi griežas, tieku līdz bojai un nometu gāzi, sirds sitas, laiva ir glābta, bet grūti atiet no stresa, lēni lienu  pa upi uz augšu, līdz no tumsas iznirst vārga gaisma, pilna cerību, parkojos, ar pirmo reizi netrāpu, izmēģinu atpakaļgaitu, strādā.

Migla un aizsalis kajītes logs, tik skaisti un auksti. Izbraucu ezerā starp bojām, tik daži metri plats ir laivu ceļš, grūti noticēt, ka naktī te trāpīju. Caur kanālu pa slūžām kāpju lejā uz jūras līmeni, kādi 90 m starpība, ir tik labi un mierīgi, slīd ainava.

Noguļu divpadsmit stundas, pamostos svētdienā. Rīta dzestrajā saulē kanāla labajā pusē paceļas pils, braucu pāri un kāpju augšā, atvelku elpu, lēni iztaisnojot muguru, apskatu apkārtni, lejā pie koka steķiem caur rudens lapu filtru redzu pieparkotu laivu, kādu brīdi vēroju un, uzsācis ceļu tālāk, tikai aptveru, ka tā taču manējā. Atlikušo dienu meklēju pārkinga vietu,  nesteidzīgi izošņāju piestātnes un upes atzarus, pirms Gēteborgas pagriežu pa labi uz ziemeļiem, te govis un zirgi, lauksaimniecības zemes, cauri vijas upe, jūtu tajā straumi, ūdens vēl salds, vārās kafija. Joprojām auksti, sapūstā mugura stīva, tomēr ir bezgala labi, skatos ainavā, man patīk tāda, kas kustas!