Oh god, so small

 

 

    Pie viesnīcas automātiskajām stikla durvīm, kas dažreiz jāatgrūž ar rokām, piestājis balts Toyota busiņš, no kura izbirst bariņš mazliet jau saulē apsvilušu poļu. Nepilnas pusstundas braucienā tiekam nogādāti pie tikpat balta divklāju kutera līdzās citām baltām laivām. Ceļā uz rifu noklausāmies ievadkursu niršanā no smaidīgiem un mazliet pagurušiem instruktoriem. Pārdesmit alumīnija baloni, vējā dancojošas hidras un atsvaru uzkalniņš rada tīkamu atmosfēru. Piesakāmies uz pirmo grupu, kas gatavi nirienam, Dita saka, ka esot drusku uztraukusies, bet vispār viņa izskatās ļoti mierīga. Savukārt es esmu mazliet nepacietīgs un gatavs pazust ūdenī bez nevajadzīgām instrukcijām. Ja nu vienīgi varētu parunāt par lietu un padalīties ar šī gada iespaidiem par niršanu zem ledus un Baltijas jūras vrakiem, bet liekas, te viņiem tas nav vajadzīgs, jo te viss esot different, you will see.

Tieku pie papildu svina un esmu gatavs pazust starp koraļļiem, rokās virpinu lukturi, ja nu radīsies iespēja iespraukties kādā murēnas apsargātā nišā. Brīdī, kad no vestes esmu izlaidis gaisu, kāds to nemanot atkal piepūš. Tā, kādu brīdi mīcoties, saprotu, ka instruktors peld pa vidu un viss notiks pēc viņa gribas. Beidzot laižamies lejā, kad esam nonākuši pie rifa, izelpoju, lai straujāk sasniegtu dibenu, bet kāds no mugurpuses to nekaunīgi kompensē, ielaižot gaisu atpakaļ vestē. Tad ieraugu alu un sāku tai tuvoties, bet sajūtu, ka arī mans kurss tiek mainīts, pa vidu parādās roka, kas norāda, kur tālāk būs jādodas un tikai tajā brīdī saprotu, ka jaukais, smaidīgais instruktors ir pazemojoši pieķēries mūsu vestēm, turot mūs kā palaidnīgus bērnus. No tā tomēr ir kāds labums, viņš pirmais pamana raju un aizved līdz murēnai, atļauj nedaudz apsēsties uz grunts divu metru attālumā un iespīdināt gaismu tās mazajās, tumšajās ačelēs. Pēc tam laiks snorkelēšanai, tā kā nekāds laiks netika norādīts, dodos apkārt visam rifa masīvam, tas, protams, izrādās lielāks, nekā man likās, pusi no ceļa nākas cīnīties ar pretstraumi un viļņiem. Sastapos ar nelielu pusmetrīgu barakudu baru, kurās es neradu nekādu interesi,  par ko, redzot viņas pavērtās zāģu zobu mutītes, esmu diezgan priecīgs.

Laiva jau bija nokabinājusies no enkura un devusies mani meklēt, svilpa un kūla ūdeni pa tukšo, rifam viņa tāpat pāri nevarēja tikt. Esot mani kādu pusstundu meklējuši un pa to laiku jau pamanījušies sabļaut uz Ditu, it kā sievietēm piemistu kāds ģeodēzisks instinkts sajust aizklīduša vīrieša koordinātas. Bet pret mani kaut kā izturējās diezgan neitrāli un pirms otrā niriena bijām jau atpakaļ ierindā, šūpinot pleznas ūdenī kutera pakaļgalā un gatavi pazust dzidrajā koraļļu pasaulē līdz ar komandu. Dziļuma ierobežojumu iemācījos apiet bez baloniem, piekabināju 8 kilogramus svina pret tūres organizatoru gribu, izmantoju novēršanās mirkli, kad izstīdzējušai meitene starp izdilušu, divreiz lielāka izmēra hidru, kurā droši vēl atrastos vieta trompetzivij, tika piemeklēta bērnu izmērs, pieslīdēju pie svina kastes un savācu vajadzīgo daudzumu, kas ļaus man ienirt dziļāk par nirējiem.

Kad tuvojos, dzinējs jau bija iedarbināts un kuteris driftēja stiprajā vējā, tika pamesta virve un šoreiz bez īpašiem aizrādījumiem mani uzvilka uz klāja, rosījāmies un skalojāmies, kādu brīdi no virtuves nāca ceptu sīpolu un gaļas smarža, laiks ierastām pusdienām, kuras parasti sastāda rīsi, vista, makaroni vai kartupeļi un bezgalīga improvizācija par salātiem, sākot no vienkāršām rupji sagrieztām lapām līdz ķeburainam rasolam vai bezšilķei kažokā, uz ko īpaši meistari ir mūsu viesnīcā. Šo manu lepnumu, gandrīz pilnīgi aizmirsto viesnīcu, redzot kāds šoferis iesaucās “Oh god, so small”. Vispār te ir pieci stāvi, vairāki baseini ar četrām slīdtrubām, kas ietverti trīs ēku korpusu paēnā.

Viesnīcas nosaukums mums ir uz rokas aprocē, bet spēks te slēpjas istabiņas numurā, lai tā būtu laiva vai busiņš, tas tiek pieprasīts vienmēr. Ar skūteri, kuru iekārojām jau pirmajā dienā, neiet viegli, katru reizi, kad mēģinu vienoties par laiku, iespēja to izīrēt ir tikai pēc dienas, kā no grieķu filozofiem par bultu vai bruņurupuci, kas nekad nesasniedz mērķi, jo vienmēr paliek vēl puse no ceļa un puse no pusceļa un vēl puse un puse...

Ar kaulēšanos te ir tā, ka ieejot baltā marmorgrīdas veikalā ar sarkanu gaismas izkārtni vodofon, paņemu numuriņu, bet vēl pirms pienākusi kārta uz tablo, darbinieks piedāvā 10GB par 20 dolāriem, eju prom un tad viņš lūdz nosaukt manu cenu, tie ir 10 dolāri un brīdī kad uz tablo parādās mana kārta, esmu jau dabūjis simkarti pa 12 dolāriem.

Mūsu gids, kuram iedevām mazo pirkstiņu, visu roku nemaz negrib, viņš saka, ja esam niruši, tad nevajag braukt snorkelēt, bet, ja esam arī snorkelējuši, nevajag ņemt zemūdeni un ja gribam uz akvāriju, tad nekādā gadījumā, jo esam jau redzējuši visu.

                                 Autora foto

Nakts vidū ieskanas modinātājs, recepcijā mūs gaida brokastu maisiņš, ap četriem rītā piestāj tukšs milzu autobuss un pēc istabiņas nr. atklāšanas tiekam tajā ielaisti.

Pamostos pusceļā, nopērkam Marka laukuma cenas cienīgu kafiju un turpinām ceļu cauri tuksnesīgam apvidum, kur ik pa laikam ir kāds militārs postenis ar vairogiem un iekārtiem automātiem jaunu zaldātiņu bruņu vestu miesās. Pietuvojoties Nīlai, parādās kanāli, arī tie tiek apsargāti, pa retam kāds ēzelis un nelieli apsaimniekoti zemes pleķīši, kā no vāka skolas mācību grāmatai par senvēsturi septītajai klasei.

Bonda The spy who love me ietekmēts, jau pārdesmit gadus gribu apskatīt tās resnās, cieši saliktās kolonnas, bet izvairījos uz šejieni braukt, jo mani mulsināja valsts, kurā nevar izīrēt mašīnu. Iespējams, mašīnu te tagad tiešām dabūt var, bet skūteri gan nē un tā nu es sēžu autobusā ar rumāņu gidu un par to visu domāju, veroties ārā pa logu. Nez kāpēc autobusā mazliet smird pēc kerosīna, piebraucot pie Nīlas krastiem, smarža sajaucas ar motorlaivu divtaktu dzinēju eļļu. Kondicionieris strādā gausi, bet te ir ziema un par cepšanos nevar sūdzēties. Takši te brauc ar gāzi, zemūdens prieku izklaides kuteri lēni slīd ar 250 zirgspēku seniliem dīzeļiem un neceļas uz glisi, jo degviela te vairs nav pa septiņiem centiem, kā tas bija vēl pagājušā gadsimta noslēgumā.

Tiekam arī pie angliski runājoša gida, mazliet līdzīgs Raimondam no Vanagkalna, daudz runā, mazliet iedomīgs un kopumā ļoti sakarīgs, uztur lauka ģeologa soļa tempu. Esmu patīkami pārsteigts, ieraugot Valdnieku ielejas kapenēs sienu zīmējumus un svētos grebumus. Ceļā, protams, neiztiekam bez pāris tūrisma stopiem ar akmeņkaļiem, kur pēc alabastra krūzītes iegādes mazliet smīnīgs večuks mūs vienkārši izstūma no veikala, neļaudams te klaiņot kā muzejā.

Nīla ar savām laivām un dinamisko kustību protams, bija lieliska, braucām šurpu turpu pusdienot un uz banānu salu, kas nebija sala, te apkārt mudžēja un sabļāvās laivinieki, tie meistarīgi vadīja garos peldlīdzekļus, viegli saskaroties un nekad nesatriecoties, shaked not stirred, kā noteica Gogoļa aģente, ar busiņu ietriecot neveiklo milzu zobiņu vienā no četrtūkstoš gadus vecajām kolonnām.