Dzintara melone

Pāris dienās iztriecamies cauri Rumānijai, pa ceļam piestājam Konstancā, kur naktī pludmalē mani sagaida simtiem, varbūt pat tūkstošiem statisku tēlu, it kā es būtu nokļuvis filmēšanas laukumā starp manekeniem. Tie izrādās salocīti pludmales lietussargi, rindu rindās sastatīti, tie noklāj visu piekrasti, cik tālu vien spēju acīm sekot, tumši, gandrīz divreiz garāki par mani, tāda kā robotu armija, un ja nu viņi atmostas? Netraucēšu, turpinu klusu soļot cauri varenajiem tumsas tēliem. Kaut kur no kāpu zonas kāds spīdina spēcīgu lukturi, iespējams, kāds pulkvedis sargā un gādā par savu tumsas armiju. Piesardzīgi, viegli grimdams mitrajās, atdzisušajās smiltīs lavos prom no šīs dīvainās pasaules. Nākamajā rītā aizslīdu nopeldēties, saulessargi tagad ir atvērti un izskatās tik nevainīgi kā atplaukuši ziedi dienas pirmajos saules staros.

Konstancas vizuālās mākslas muzeja kasē iedodu savu ITIC karti, es ik pa laikam to velku no maka ar mazām cerībām kā tādu loterijas biļeti, kas pārsvarā izrādās tukša.  Šoreiz viss notiek pavisam savādāk. Izceļas neliela neskaidrība, karte tika pieturēta, līdz parādās kāds solīds kungs ar iesirmu, labi koptu bārdu, kas situāciju pārņem savās rokās. Apskatot karti, viņš pie sevis nomurmina professore un vienlaikus paskaidro darbiniecēm, ap ko te lieta grozās. Gribu jau iebilst, ka esmu tikai pasniedzējs, bet manī vairs neviens neklausās, visi ir atmodināti no klusās un mierpilnās muzeja noskaņas un, pievērsdamies man kā sveicienā, ar priecīgu rokas mājienu virza mani uz ieeju, kamēr Dita izmisīgi vēl stāv ar plastmasīgajām rumāņu naudiņām, viņš ātri saprot, ka tā ir professore vai nu mīļākā, vai sieva un nu jau mūs abus teju vai iestumj muzejā.

Foto - autors

Konstancai kā pilsētai piemīt vēl kāda īpatnība, vismaz pusi no tās teritorijas aizņem osta, un tā kā busiņš noparkots ārpus centra, ar velosipēdiem nākas braukt kādus 4 km cauri muitas zonai un rādīt pases robežsargiem, bet atpakaļceļā, dzeltenai saulei rietot pār kuģu dokiem, viss vairs nav tik vienkārši, jo zaļā formā tērptais vīrs ostas otrā galā, saprotot, ka mums teritorijā nestāv jahta un negaida kuģis,  vairs negrib mūs laist iekšā, cenšos izskaidrot, ka ar velo savādāk nemaz nevaram, jo tad būtu jābrauc uz lielās maģistrāles, kur velosipēdiem nav vietas, un tajā brīdī noķeru to nedaudz itāliski-rumānisko manieri, kas nav tā vāciešiem piemītošā burtiskā kalpība, te burtiņi drusku pavirzās uz vienu vai otru pusi un teksts nu jau lasāmas savādāk. Viņš kaut ko vēl pasaka un īsti jau vairs nav skaidrs vai viņš ir mūs ir ielaidis, vai nav, bet kāds cits kontrolētājs vienaldzīgi paceļ šlagbaumu, un braucot cauri, māju ar galvu un saku c’est bon un kādu brīdi minos ātri un atpakaļ neskatos, lai situācija neapgrieztos kājām gaisā un kāds ar lielu nicht mūs neizlidinātu ārā. Atceros kādu reizi, kad vēl vilciens Balvos piestāja pēc pusnakts un man ar velo nācās mīties uz Tilžu, klausoties nine inch nails, cauri tām industriālajām skaņām sadzirdēju suņa rejas, jā, skrien, sākumā no sāna, pēc tam no aizmugures un kādu brīdi tikai minos, tev pat nav laiks atpakaļ skatīties un, kaut arī spīdēja mēness, tāpat negribējās neko redzēt, gribējās ātrāk prom un viss.

Iebraucot Bulgārijā, apkārtējā ainava pārvēršas, it kā robežlīniju novilktu nevis cilvēku, bet gan dabas veidotā pasaule, jau pēc kāda kilometra ievēroju dzeltenīgus saulē izkarsētus kokus ar ērkšķiem un šaurām sudrabainām lapām, kaut kur starp māju pagalmiem izlien pa kādai cipresei. Ceļmalas klāj biezi, dzelteni salmi, kas, savijušies kā neizpiņķerējami dredi, sevī slēpj dzelkšņus un cikādes, un pat jūra te elpo citā ritmā, spēcīgi viļņi, kas piedzimst it kā rāmā ūdenī, plīst pret stāviem kaļķakmens krastiem ar nenogurdināmu spēku, uzmetot gaisā baltas putas kā vulkāna lavu virs krātera mutes.

Melonei uz automašīnas priekšējā paneļa cauri izlaužas saules gaisma un atgādina neticami lielu dzintara gabalu. Smaržo līdzpaņemtais baziliks, sakarsušo gaisu var sataustīt, to var izlaist caur pirkstiem vai apēst kā uzputotu saldo. Tas ir it visur, silts un jūtams, un saules pusē pat karsts, šķērsoju ielu un, nonācis ēnā, ieraugu pazuduša, nē, miruša cilvēka attēlu, kvartāla otrā galā tādi jau ir divi, vēlāk tos pamanu pie stabiem un sētām, žogiem, vārtiņiem, informācijas dēļiem. Palēnām atklājas, ka šīm mirušajām dvēselēm ir kāda saistība, un tas ir laiks, kas pagājis kopš nomiršanas - četrdesmit dienas, trīs mēneši, gads vai desmit gadi, nezinu, kur novilkta galējā robeža, un diez vai daudz vecākus attēlus par simt četrdesmit gadiem varētu atrast. Kas izliek šīs ielaminētās A4 dekorācijas un vai es gribētu, ka mana seja, uz ne pārāk kvalitatīva printera drukāta, karātos ielas malā, bērni ar šautriņām varētu iemest, dzirdu, kā tie smejas, kad trāpījuši acī. Desmitniekā, kāds nosaka, un apakšā vārds un miris pirms desmit gadiem. Man jau kādu labu laiciņu būtu vienalga, bet palicējiem! Bulgāri ir ļoti mierīgi, varbūt visiem viss vienalga un visi tāpat taču zina, ka nekas nav mūžīgs. Kaut kas smird busiņā, varbūt smaržo pēc padzīvojuša pāra, kam arī iet laiks, nē, šoreiz medainā dzintara melone savā plānajā mizā, arī viņai pienācis laiks.

Izgaistošā bagātība

Izbraukšanas dienā izbraukšana nenotiek, tā tiek pārcelta dienu vēlāk, spāniski runājošo valodā vienkārši un skaidri mañana, tas ir kaut kāds maģisks spēks, ja nu šodien kaut ko negribas, ja kaut kas nesanāk, vienmēr taču ir rītdiena. Ekipējums jau iekrauts busā, vēl jāpaņem laiva no Hugo dārza, bet tā tiek pieskatīta, un laivas saimnieka mamma iztālis jautā, ko es daru, kad saku, ka ņemu laivu, seko otrs jautājums - vai Hugo to zina, bet viņš to nezina, un man tumšajā dārza stūrī, krāmējoties gar svešām mantām, nav spēka melot. Pavisam muļķīga situācija, tu esi drauga mājās, kamēr viņš nesasniedzams kaut kur kuļās pa upēm Krievijā, mēģini no viņa aizņemties laivu, un viņa mamma tevi pieķer. Kaut kā izeju no situācijas un saku, ka viss ir saskaņots ar Elīnu, tas viņu atmaidzina līdz tādam līmenim, ka nākas pabāzt izmētātās drēbes zem krēsla, atvainoties par nekārtību  un izrādīt dzīvojamo istabu, plīti, ledusskapi, apsildi, un viņa māj ar galvu un saka, ka mums visiem patīk ceļot, un es nevaru nepiekrist.

Īstajā izbraukšanas dienā izrādās, ka gāzes balons ir tukšs, jāatrod kāds veids, kā to uzpildīt. Tas ir franču standarts un Latvijā to apmainīt nevar, parasti to risinu, gāzi pārlejot, t. i., apgāžot kādu lielo 50 l balonu un pieskrūvējot ar cauruli pie mazā, kas tiek pirms pārliešanas atdzesēts, un tad es stāvu uz svariem ar balonu starp kājām, vēroju un kalkulēju, kad tam būtu jābūt pilnam, un tas ir tad, kad mēs kopā ar balonu veidojam bruto  96,7 kg. Džimba piesakās palīdzēt, šodien man ir apaļš svars un ar uzpildes aprēķiniem sarežģījumu nav. Pēc tam par svaru varu aizmirst, un mēs ērti iesēžamies pie kuskusa, vistas desiņām un kafijas Džimbas lapenē Ogrē. Džimba piešķir arī 20 l ūdens kannu ar krānu, jo busa ūdens rezerves joprojām nav apgūtas, sūknītis nestrādā un tvertne, domājams, ir tukša. Savienojam vadus un saliekam diodes, pieslēdzam otru akumulatoru un pamatīgi noīsinām vadu mudžekli, tā es arī nekad neuzzināšu, kam tie bijuši vajadzīgi, toties beidzot ierūcas ledusskapis un virs plīts iedegas operāciju galda cienīgas gaismas. Ar tumsu nokļūstam Lietuvā, ieturot manu mazo un taisno ceļu teoriju, kas bieži vien izbeidzas pagalmā ar kaunpilnu apgriešanos manevru suņu reju pavadībā. Nedaudz aiz Biržiem stūrēšanas spēki beidzas, paskatos pa labi uz Ditu, viņa aiz pieklājības sēž blakus un aizmigusi pieskata mani, lai neguļu.

Foto - Dita Ābola

Pirms dažām dienām biju ticis pie jaunas turbīnas, motors joprojām nav nekāda raķete un fūru aizvējā varam kustēt ar 85 km stundā. Atkal  karsta diena, Polijā pie Narevkas upes pulcējas laivotāji, ūdens ir pamaz, kā jau tas pieklājas šādām vasarām. Mums nekas nav jāpumpē, tā ir sasodīti laba sajūta, nav nekādas pusmīkstas laivas, kas vienmēr izraisa strīdus, labais pontons ir pārāk tukšs, tu sēdi ar dibenu ūdeni, jo esi smagāks par priekšējo un peļķe ir tikai zem tevis, jau trīs reizes ar elkoni esi iespiedis bortā tā, ka katru reizi vismaz pāris litri izlīst laivā un paralēli tev ir notirpušas vismaz divas kājas, ļoti sāp mugura no neērtās pozas, draibegs, kas sākumā ticis ievietots kā atzveltne, pazudis jau pirmajā līkumā un priekšā sēdošais tevi ar savu čīkstēšanu ir ievedis ārprātā. Un kad beidzot piekāpies, ka varētu izkāpt krastā, lai iepumpētu laivā gaisu un kā patiesībā jau laiva nav caura, ir tikai sarāvies gaiss no aukstā ūdens un ka viss ir ļoti normāli. Gandrīz pārliecinājis līdzbraucēju, ar notirpušajām kājām iegrimsti dūņās un brauciens turpinās ar jauniem strīdiem un nu jau gandrīz pilnīgi tukšu labo bortu, līdz ar to visa komanda balstās uz kreiso, līdz ūdens laivā ir tika daudz, ka līmenis borta iekšpusē ir vienāds ar ārpusi, sāk pūst pretvējš, pie visstāvākā krasta ir piepūsta laiva, komanda iz aizgājusi mežā čurāt, tu meklē caurumu un saproti, ka tas ir tieši uz šuves, kur gumijotais audums  ir slapjš un tāds būs, kamēr tā laiva pastāvēs. Tad atnāk čurātāja, tu saki, ka viss ir labi un tikai jāpiepumpē, šņāc un burbuļo tā, ka grūti sarunāties, bet tik saki, ka tas nekas, ka tikai nedaudz nāk gar ventili. Pēc vēl diviem upes līkumiem tu paliec viens ar cauro laivu, tad tu mēģini to vilkt cauri egļu zariem uz ceļu, bet tā iesprūst, kad mēģini izlaist gaisu, tas nezin kur visu laiku uzrodas un soma, kurā laiva ir bijusi, ir sarāvusies vismaz divas reizes, tad tu satin un apsien ar striķi un tā izjūk tikko kā pacelta no zemes. Un kad tumsā pilnīgā pārgurumā esi dabūjis laivu mašīnas bagāžniekā, nākamajā dienā saproti, ka ūdens ir ticis pilnīgi it visur, parādās arī pelējuma smaka un tu saproti, ka tās vēl nebūt nav beigas.

Visu šo apsvērumu dēļ mums līdzi ir burvīgs, balts Hugo kanoe, pilnīgā mierā, bez ne viena strīda slīdam cauri niedrēm, pāri sēkļiem, no pietekas pietekā, ēdot maizītes, ceļoties kājās, lai vērotu sumbrus un apsteidzam upē ikvienu, kas būtu gatavs ar mums konkurēt. 

Foto - Dita Ābola

Laiva slīd tik labi, liekas, ka nav uz šīs planētas tik garas upes, kurā varētu apnikt laivot. Bet sāk satumst, drīzāk sāk celties stress par to, ka drīz varētu sākt satumst, atstājam laivu pie sieviešu klostera un dodamies pakaļ velosipēdiem. Pirmajā ciemā smird pēc vistu mēsliem, otrā pēc cūkām, ik pa laikam vankšķ maza izmēra suņi un gar māju žogiem sēd cilvēki un noraugās bezgalīgā mierā, ko paši radījuši. Velosipēdi mūs gaida, tas ir viņi nav nozagti un mēs uzsākam ceļu cauri mežam līdz busam. Ditai ir dziestošs lukturītis un džinkstošs zvaniņš, kas ik pa laikam ieskanas. Piedāvājos to pievilkt, bet izrādās, ka džinkstoņa tiek izraisīta apzināti, jo pilnīgā pārliecībā viņa tic, ka viss mežs ir pilns ar lāčiem, kas savos mīkstajos brūnajos kažociņos saspiedušies plecu pie pleca kā tāda policistu rinda demonstrācijā. Es minos tumsā un klusumā un, ja būs akmens vai bedre, lidošu pāri stūrei, tad izstiepšu rokas, piezemēšos un jutīšu, kā velosipēds atsitas pret kāju, veļas pāri mugurai un tad apstājas man uz galvas. Pārguruši sasniedzam mājas, ar pēdējiem spēkiem uzceļam riteņus un steidzamies pie laivas, kuru Ditas iztēlē visas sieviešu klostera māsas tumsas patvērumā aiz virves gala cauri lielajiem koka vārtiem velk iekšā savā teritorijā, lai upurētu kā nevainīgu jēru.

Mūs pamodina karstums, kas laužas cauri pavērtajiem logiem, sega nospārdīta mētājas uz grīdas un ir skaidrs, ka vēsāks vairs nepaliks. Apskatām klosteri un drīz vien attopamies, ka te mitinās vīrieši un ka mūsu sazin no kurienes radītais pieņēmums bijis diezgan aplams.

Tālāk uz Ļubļinu. Vienmēr biju iztēlojies, ka te nav nekā vairāk par dažiem apļiem, Biedronkām, gan nevis bizbizmārītēm, bet veikalu tīklu, un aptieku, kur reiz pirku smektu pēc pārēšanās. Izrādās, ka te ir gan vecpilsēta, gan cietoksnis, gan kultūras tilts ar kafejnīcām, dzīvo mūziku un tik pilns ar vietējiem poļu tūristiem, ka brīžiem nākas nokāpt no velosipēdiem un pāriet stumšanas režīmā.

Ukrainā uzsprāgst riepa, vienkārši uz taisna ceļa, ir līdzi pustukša rezerve, piestāju pāris vietās, lai iegādātos lietotu, bet pareizā izmēra nav, un tad beidzot pie kāda mēbeļu veikala atrodu plašāku piedāvājumu. Pāris reizes nostaigāju garām, palieku drošāks un sāku jau krāmēties un cerīgākās vilkt ārā pa vienai un aptaustīt. Lielākā daļa no tā visa ir ārā metamas, saplaisājušas, ar šķībiem, nodilušiem protektoriem, atrodas arī viena ar izmēru R14, no kuras izkrīt pagājušā rudens kļavas lapa, saldējuma papīrs, tur arī kāds zirneklis mēģinājis vērpt tīklu un, iespējams, nobeidzies bada nāvē. No veikala iznāk sieviete brillēs, neuzskata sevi par kompetentu riepās un atsūta savā vietā jaunāku vīrieti, kurš savukārt nespēj pieņemt lēmumu un pieaicina kungu gados, arī brillēs, visi skatās uz riepu, kurai vēl ir pavisam neliels protektors, sajūtos nedaudz neērti par izraisīto situāciju un ateju sāņus. Pēc brīža lēmums pieņemts - 35 eiro, bet vispār man viņi gatavi atdot par 30, turpat netālu mētājas saldējuma papīrs, zirnekļa tīkls ir izpostīts, un es, zaudējis valodu, bailēs atkāpjos busiņa virzienā, varbūt atvainojos, varbūt pat neko nepateicu, iedarbinu mašīnu un cik vien klusi un uzmanīgi pametu notikuma vietu. Ir karsts un caur līdz galam atvērto logu redzu viņus trijatā stāvam ierindā un kaut kā pēkšņi viņi izskatās kā no vienas ģimenes  - sieva ar vīru brillēs un neizlēmīgo dēlu, viņi noskatās bez nosodījuma, vēl brīdi redzu spogulī, kā viņi izbrīvē vietu, lai noliktu riepu vietā,  rindā starp pārējām. Redzu, ka sieviete kāpj atpakaļ uz veikalu pa platajām betona kāpnēm. Ir jau vakars un drīz veikals tiks slēgts, viņi iekāps žigulī, dēls stūrēs, tēvs pamācīs un māte, vairāk pie sevis, noteiks „beidziet taču ņemties”, saprazdama, ka tāpat jau nekas nemainīsies. Manā dzīvē bijušas gandrīz divdesmit mašīnas, visas salikumā ar četriem riteņiem un pārsvarā arī ar vienu riepu komplektu rezervē. Nu kādas 150 riepas reiz 30, uz mirkli sajūtos tik bagāts kā vēl nekad, atskatos spogulī, bet tur tikai papeļu rinda un saulespuķu lauks, lēnām izgaist iedomu bagātība, pārslēdzu ātrumu, motors paliek skaļāks, mēs kāpjam augšup. Siltais gaiss ieplūst caur atverēm panelī, svilpo ventilatora nesaeļļotā asīte, garām skrien vieglās mašīnas, priekšā smagnēji velkas nenosakāmas krāsas smagais ar asu dzīvnieku smaku.

Cukurvate

Svētdienas rītā Ratnieku pagalmā, pēc Laba daba festivāla, kamēr vēl daži dejoja rita saulē, iekūpināju zaļo kemperi un taisnā ceļā devos uz Roju. Jo tuvāk nāca galamērķis, jo vairāk pārdomu manī ielauzās. Māris teica, ka viņa būs smuka, bet tas jau neko labu nevar nozīmēt un ja nu viņa kaut kāda caca, tad vispār viss zudis, nedēļu šūpoties viļņos laivā, kur nav durvju, aiz kurām var paslēpties.

Lielais, baltais Rojas uzraksts man asociējas ar Rojal festivālu, ar tepiķi, kas izritināts tālu aiz trepēm, ar siena šķūni un Skumjā (Jānis ar skumjajām acīm) stāstiem par čehu kino, pasaku kino un šausmu žanru, balzāmu un dažiem pieticīgiem aliņiem, kafiju svešā mājā un tiem nebeidzamajiem Jansona Lupatiņiem, kas tiek rādīti rīta seansos bērniem un uz kuriem es gadu pēc gada ierodos.

Piestāju pie pašas ostas aiz restorāna, Māris atnāk paņemt manas mantas, Laura nerādās un es drusku satraucos, tad negaidītā brīdī viņa iet garām un paziņo, ka esam ceļa biedri, fū viss mierīgi, pēc cacas neizskatās. Sākam ar lēnām, nē, vēlām broakstīm. Pamanu, ka Mārim līdzi ir dažādi prjaņiki un vafeles, bet Laurai siers un varbūt maize, pietrūkst tikai cukurvates mašīna, lai paceltu buras.

                Vējš no rietumiem, tas nozīmē, ka būs jautra diennakts pretvēja viļnos, izbraucam jūrā un sākam domāt par kursu, kaut kur zem kojas atrodu kompasu, kādu brīdi tas nerāda vai rāda kaut ko neadekvātu, pa to laiku jau esam attālinājušies no Gotlandes un pietuvinājušies Roņu salai. Ir patīkams ceļa vējš, un mēs turpinam iesākto. Kaut kādā brīdi zeme pazūd, nolienu uz stundiņu papamt. Pamostos no kursa maiņas,  jahta sasveras uz labo bortu. Izrādās, pie apvāršņa ir parādījusies sala, tagad ir jāiet ar sānu vēju, un gulēšana gandrīz paliek neiespējama, jātur sevi ar roku, lai neizkristu no kojas un, līdzko miegs ņem virsroku un roka paliek slābena, es noslīdu uz grīdas.

Man ar to visu jau ir pieredze, reiz Ziemeļjūrā kāds vilnis mani uzsvieda pārdesmit centimetrus virs guļvietas, tad jahta strauji sagāzās, kā tādā Disneja multenē kādu brīdi karājos gaisā un tad uzkritu uz tējkannas, kas mētājās kajītes vidū. Divas dienas pat smieties bija grūti, mugura palika zili zaļa, un kannai vairs nebija roktura.

Roņu salas ostā ieejam pretvējā, griežam halzi pēc halzes no mola līdz akmeņiem un atkal atpakaļ, un atkal no jauna, līdz iekšā esam. Vakara gaitā, pēc rīsu zupas, kas pārvērtās par putru, iekļūstam pirtī, ko ostas pārvaldnieks ieslēdzis zviedriem, bet kurā pēc tam ielaida mūs, un kā tu no jahtas ar koka mastu bez motora prasīsi naudu. Tiekam vēl arī pie riteņiem un metamies naksnīgā izbraukumā, brīžiem tumsa ir tik liela, ka acu priekšā ņirb nenoteiktas krāsas plankumi, ausis saspringti klausās, vai riepas vēl atrodas uz asfalta vai ceļmalas akmentiņiem. Māris gan pamanās pats uzbraukt sev virsū, atgriezies pie jahtas, viņš paziņo, ka pašsabrauktā kāja sākusi pampt, iesakām to turēt pie kajītes griestiem, jo kāposts, ko pietīt sasistajai vietai, aptieciņā neatrodas. 

Skats uz Molu no Dahaka. Foto - autora

Palēnām iedzīvojos mūsu mazajā kompānijā un sāku pārņemt dažādas nozares, piemēram, rūpes par pārtiku un veselīgu fizisko un garīgo dzīvi. Tajā ietilpst citrondzēriens, kas obligāts pusstundu pirms brokastīm un nekavējoties iegūst iesauku „diktatora dzēriens”, saldumu ēšanas aizliegumi, vismaz reizi dienā siltais ēdiens ar griķiem vai rīsiem, vairākas kafijas dienā, lai nezustu možums pret dzīves dzīvošanu, vakarā pāris aliņi, lai tiktu uzturēta kvalitatīva socializēšanās. Lielākā daļā komandas kādu no punktiem neievēro, bet es esmu maigs un liberāls diktators, nespēju dusmoties.

Nākamajā dienā vējš pieņemas spēkā, nav motivācijas pacelt enkuru, mūsu jaunie latviešu paziņas, kas vakardien dalījās iepriekšējo gadu pieredzē ar piedzīvojumiem Roņu salā, devušies tālāk, kamēr sala vēl nebija tos iesūkusi. Pagājušajā reizē kādam no vietējā salas kolorīta bijusi dzimšanas diena, viņš atnācis uz ostu smokingā, ielūdzis atbraucējus, tikušas spēlētas plates un dzerti dzērieni, līdz komanda palēnām pazaudējusies, nākamajā rītā kāds pārnācis bez jakas, kāds pazaudējis brilles, un viens bija pazudis pats. Tā kā vienam no komandas bijusi ielaista pote un līdz ar to liegums pāris dienas lietot alkoholu, viņš pārlaidis nakti uz jahtas un varējis šo to novērot, bet to, kas īsti noticis pie jubilāra, tā īsti neviens neatcerējās.

Savukārt mēs pēc nesteidzīgām brokastīm devāmies apstaigāt mazo pasauli gaismā. Kafejnīca, bāka, skatu tornis, kuru nebija iespējams atrast ne tumsā, ne gaismā, veikals un beigās vēl futbols, tas viss mūs nodarbināja cauru dienu, un visam kā smiltis starp kāju pirkstiem pinās sarunas - no Vecās Derības līdz Bangkokas maukām. Futbolu nebiju spēlējis kādus divdesmit gadus, neesmu arī skatījies, reiz gan Marokā trāpījos kafejnīcā, kad bija Āfrikas kausa finālspēle, pāris reizes acis uz ekrāna pusi jau pavērsu. Man ļoti gribējās, lai Māris uzceļ, un tad es ar galviņu iedzītu bumbu augšējā devītniekā, bet bumba bija pamīksta un, kaut arī pāris reizes tai pieskāros ar galvu, trajektoriju ietekmēt nemācēju, un vārtus tā neskāra. Mazliet jauneklīgi un iesārtuši mēs pametām laukumu un turpinājām ceļu atpakaļ uz piestātni. Pievakarē, kad atkal piesavināmies nomas velosipēdus, dodamies meklēt skata torni trešoreiz, tas ir ieaudzis kokos, sāk satumst, un kāpiens pa aprūsējušajām kāpnēm pāri koku galotnēm aizgaiņā salas iedvesto mieru.

Agri atsienam galus un uzņemam kursu uz Kihnu, piestātnē stāv prāmis, un salinieki pamatīgi rosās, atved un aizved, noceļ, uzceļ... Kautrīgi pamājam ostas pārvaldniekam, bijām solījušies pazust jau naktī, naudu par otro dienu viņš neņēma un izskatījās, ka visas šīs pasaulīgās sīknaudas viņu itin nemaz nesatrauc.

Diena iesilst, vējš sāk aprimt, iekāpjam trijatā ūdenī, tieši tā, kā to rāda sliktās spriedzes filmās, kur visa komanda atrodas aiz laivas borta, bezatbildīgi smejas un jautrojas, tad nespēj iekāpt atpakaļ, un visu atlikušo stundu vai vairāk līdz filmas beigām lēni mirst, pa vidu vēl strīdās un dara vēl veselu kaudzi muļķību, lai vēl vairāk nokaitinātu tā jau izvesto skatītāju. Nirstot zem ķīļa, mazliet sagriežu roku un Laura mazlliet celi, pie laivas zemūdens daļās piestiprinājušies asi gliemeži. Lūk, vēl viens kaitinošs sižets ar asinīm un haizivīm aiz borta. Mums atliek tikai nepazaudēt jahtu, krasts nav redzams un, kaut arī ūdens ir silts, līdz cietzemei nāktos peldēt vairāk nekā diennakti un diez vai tas ir izdarāms. Kaut kā saviem spēkiem iekāpjam atpakaļ, bet jāpiebilst, ka man sanāk ne ar pirmo reizi.

Diena joprojām mūs lutina, uz maiņām lasām Rīgas Laiku skaļi un intervijas lomās, nav nekādu aizliegumu ēst saldumus un es nevienam neuzbāžos ar citrondzērienu, nav arī kafijas un alus, vienkārši viss ir beidzies. Un kad izmetam enkuru pārsimts metrus no krasta un piepumpējam ķīniešu makšķerieku laivu, airējam aši, aši ar maziem, dzelteniem ļumīgiem airīšiem, kas nosacitajos duļļu caurumos izskatās kā nepilngadīgas meitas mammas kurpes.

Pašizdomāta ekskursija pa Kihnu un šoreiz legāli izīrēti velo mums ļauj traukties no vienas salas malas uz otru. Pievakarē dodamies uz Manhilaidu - mazu saliņu starp Kihnu un kontinentu, tā kā mums nav kartes, uzvelku hidru un velku laivu pavadā kā tādu ēzeli, mēs kādu labu pusstundu grabēdami kāpjam pāri akmeņainam sēklim, Māris kantē un Laura kvern piepūšamajā laivā, lai lieki neslogotu laivu.

Manhilaidas viesu namā, kur tiek brūvēts alus, norisinās filmēšana, un mums nākas pagaidīt, līdz tiekam pie kārtīgas kazas ribas, alus un nedaudz sabiedrības. Rīt vējš labvēlīgs mājupceļam, kurss apmēram Mērsrags, tātad uz rietumiem pāri visam līcim. Pusnaktī ieraugām Dahaka gaismas, viņi ierauga mūsējās, sazvanīšanās beidzas, pietuvojamies krastam, izmetam enkuru un uz Dahaka platajiem spārniem izšaujamies krastā. Turpat pirms priekškāpas iekuram uguni, visi ir dienas nogurdināti un pēc pāris desiņām miegs atņem sarunas.

No rīta Mola, tas ir mūsu jahta, ir iepūsta tālāk jūrā, enkurs slīdējis, līdz aiz kaut kā aizķēries, akvalangs man līdzi nav, izdodas pretējā virzienā novilkt, bet tā arī neuzzinām, kas slēpjas dzelmē. Ar Dahaku dodos uz Roju, nokāpju kajītē, atlaižos kojā, katamarāna gaita ir stabila un ātra un šajā mirklī sajūtos kā starpatlantiskā kruīza kuģī.

Prologs

Stāsta pirmā daļa sākās vēl pirms paša notikuma. Piezvanīja Māris, viņam bija ideja, savukārt es jau ļoti labi zināju, ko tas viss nozīmē. Trīs nolauzti masti, viena nogremdēta laiva, vēl viena nenogremdēta – bez dokumentiem, bez noteiktas krāsas, kaut gan daži to sauc par zilu, nezinu, vai tam ir kāda saistība ar gaismas atstarojošo spektru. Uz laivas nav ne karodziņu, ne noteiktas kārtības, kur nu vēl apgaismojums vai kādi glābšanas rīki. Māra piedāvājums bija burāt uz Gotlandi – bez navigācijas un bez motora klātbūtnes uz klāja, un es teicu, ka padomāšu, parasti tas nozīmē, ka es aizmirstu un ieplānoju tajā laikā kaut ko citu, bet Māris jau attapās, ka tāda atbilde neder un nekavējoties izmeta trumpi, viņš zināja manu Ahileja papēdi – meitenes – un teica, ka būs līdzi viena smuka, es piekritu uzreiz, man likās, pat ja jāmirst, tad patīkamāk, ja blakus ir kāda sieviete, varbūt kā sākumā, nu, es domāju, kad mēs dzimstam... Sapratu, ka izdzīvošanas iespēja nav sevišķi augsta, tāpēc nekavējoties sāku aprakstīt notikumus, par kuriem varbūt vēlāk vairs nevarēšu runāt.

Ar Māri iepazinos pirms kādiem pieciem gadiem LU Centrālās ēkas kafejnīcā, viņš bija pārradies no Anglijas un līdzi paņēmis laivu, kaut gan priekšstata par burāšanu nebija nekāda, gadījums izklausījās saistošs, un es sāku iesaistīties, daloties ar savu nelielo pieredzi. Nav jau arī tā, ka es nebūtu nevienu laivu nogremdējis un mastu nolauzis, iespējams, ka sajutu ko tādu, kas tiek dēvēta par radniecisku dvēseli. Ieteicu nomainīt spriegotājus vantīm un izdarīt vēl šādus tādus uzlabojumus, daļa no šiem pieticīgajiem un būtiskajiem uzdevumiem kaut kā netika īstenoti un masts nolūza, pēc tam vēl Āgenskalna piestātnē uzkrita virsū kaut kādai motorenei. Pēc masta sakniedēšanas, dažas nedēļas vēlāk, jau atceļā no Zviedrijas, pēc sastapšanās ar krievu zemūdeni, iepūta stiprāks vējš, un tas atkal nolūza. Tur vairs nebija ne ko kniedēt, ne metināt, alumīnija masti beidzās un tika iedāvināts koka masts no Armanda vecā, zaļā katamarāna. Otrajā braucienā atkal noplīsa vants, bet brīnumainā veidā koks nepārlūza. Bet masti nav vienīgā lieta, kas lūzt. Sezonas beigās no Ķīpsalas tika pārdzīta britu jahta Westerly GK24, piedāvājos to aizburāt, bet Māris ar Arturu bija apņēmības pilni. Rudens bija jau atnācis, un vakari satumsa ātri, bojas jūrā izņemtas un ietrāpīt starp sēkļiem Lielupē nav viegli. Viņiem neizdevās, un laiva palika uz sēkļa, līdz palēnām smiltis to apēda, viļņi nolauza ķīli, glābēji – mastu un traktors nākošaja dienā visu pārējo, kas bija vēl atlicis.

Polinēziešu laiva. Foto - Andris Namnieks

Par manām laivām draugi atceras to, ka vienmēr jāsmeļ ūdens. Reiz, pavisam netālu no Priedaines piestātnes, grozījos, līdz uzdūros uz kaut kāda metāla caurules, izpuvušā kokā parādījās puļķa gals un, kad tas atkal pazuda, pa caurumu sāka ieplūst ūdens, aukstasinīgi norāvu savu mīļo sarkano sievas sitamo maiku un aizbāzu caurumu. Pāris nedēļas vēlāk vizināju draugus, bijām iebraukuši jūrā, laiks bija mierīgs, ūdens izsmelts un sākās teju vai garlaikošanās līdz brīdim, kad es lielā sajūsmā atradu savu mīļāko maiku un ar nelielu piepūli pacēlu to no švertlaivas dibena, nedaudz gan pabrīnījos par pretestību, it kā kāds to turētu, kā bērni, kas nespēj sadalīt savas mantiņas. Kamēr izgriezu krekliņu, uz manām kājām tecēja ūdens, bet arī tad, kad sāku to purināt, ūdens turpināja plūst, līdz kāds iesaucās „Caurums, laivā caurums,” es novērsu acis no sava dārguma un ieraudzīju to, ko nu jau redzēja visi, laivas vidū bija izveidojies mazs fontāns, nekavējoties šķīros no jaunatgūtās mantiņas, atliekot to vietā, no kuras tas bija nācis. 

Baltā kāpa. Foto - Valdis Jansons

Viena nedēļa Omānas saulē

Vietējais laiks ir ap pusnakti, no spraugas starp lidmašīnu un tai piestumto tuneli var just siltas dvesmas, kas mēģina iekļūt telpās un sajaukt atdzesēto gaisu. Slīdu kopā ar pārējiem un paceltu galvu vēroju norādes, gara rinda mūs sagaida pie pasu kontroles, ausīs vēl dūc lidmašīnas turbīnas vai varbūt tie ir ventilatori, kas regulē salona spiedienu. Galva nogurusi no neatlaidīgās filmu vērošanas mazajā ekrānā, kas reisa veidū pietuvojās vēl vairāk, jo priekšā sēdošais, ērti atlaizdams krēslu, laižas miegā, acīm redzami nebūdams tik neatlaidīgs kā es.

Rindā uz pasu kontroli stāv indieši, tikai indieši, mūsu vieta izrādās citur. Gribam samainīt katrs pa 50 eiro ar domu, ka noderēs vīzas kārtošanai, dabūjam kaut kādu banknoti līdz ar čeku, ko laimīgā kārtā uzreiz ārā nemetam. Kad nonākam līdz pasu kontrolei, čeks tiek paņemts burtiskā nozīmē bez vārda runas un pasē tiek iespiests zīmogs, bet tie piecsimt riāli, kas palika pāri pēc izrādās jau notikušās samaksas par vīzu, vēlāk atklājās esam tikai pusriāls un bezvērtīgi aizņem vietu makā. Arī lidostas uzgaidāmajā telpā ir daudz indiešu, kāds simtiņš kaut ko gaida pie atbraucēju durvīm. Turpat Maskatas lidostā jau iepriekš aizrunāts mūs gaida padžero džipiņš, balts, tīrs un pavisam jauns, atslēgu mums atnes indietis, visi iesaistītie kustas ļoti lēni, nekāda satraukuma, ne steigas, pilnīgs miers. Pilsēta ar lielām plašam ielām, izgaismotām mošejām naksnīga slīd aiz auto loga, V tipa dzinējs gandrīz bez skaņas dara savu darbu. Tuvojamies Indijas okeānam, precīzāk Arābu jūrai un vēl precīzāk – Omānas līcim, plāns ir pārlaist nakti jūras krastā un no rīta ielīst ar snurkeliem apskatīt zemūdens pasauli.

Naksnīgi izgaismotā Maskata atstāj diezgan respektablu iespaidu, daudzjoslu ielas, lielas ēkas, izgaismotas mošejas, te dzīvo puse no valstī sastopamajiem omāniešiem, un puse no viņiem ir indieši, pakistāņi un gan jau vēl vesels ducis mazskaitlīgie. Nakts ir silta un, pēc pāris stundu brauciena pametuši pilsētu, ieripojam pludmalē un, izritinājuši paklājiņus, aizmiegam kur nu kurais.

Rīts ir lēns un stīvs, tikai Jānis smaidīgs jau pamodies skraida apkārt, brokastis diezgan individuālas, jo mūsu četrotnē ir vairāk nekā četras diētas. Kafiju gan patērējam visi, izņemot Jāni, jo viņam labi ir tāpat.

Ūdens silts, bet vieta nav tā labākā, un mēs dodamies tālāk meklēt kādu aizsegtāku līcīti. Pa ceļam sākas kafijas meklējumi, palēnam noskaidrojam, ka brīvi te pieejama tikai šķīstošā, Evitu jau sāk pārņemt galvas sāpes no kofeīna trukuma, bet es adoptējos un pa vairākām krūzītēm piegājienā dzeru šķīstenes, Dita kaut kur pa vidu, bet jūtu, ka viņa salūzīs un pielāgosies vietējo šķīstošajam stilam. Diezgan garšīga ir karak tēja ar kardamonu, ko var dabūt pie indiešiem nelielās kafejnīcās ar daudzsološiem attēliem izkārtnē. Reiz jau uzķeramies, „yes, soup and coffee too, please one, no, two and do you have…” un tajā brīdī viņš acu priekšā no letes otras puses izvelk Knorre zupiņu ar sēnēm un divas Nescafe paciņas „trīs vienā” un prasa, vai šo mēs domājām… mēs turpinām braukt uz dienvidiem. Pie veikala piebrauc balta mašīna, vispār visas te ir baltas, bet to, ka tas ir vietējais, var pateikt pēc tā, ka viņš divreiz uzpīpina, pienāk veikalnieks, uzklausa, un pēc kāda laika iznes no veikala divus zilus maisiņus, kas tiek uzkabināti uz auto spoguļa ārpusē, un lieta darīta. Atceros, pirms kādiem pieciem vai vairāk gadiem Meksikā bija tāda kampaņa, ka varēji iegādāties autobusa biļeti par samazinātu maksu, ja pie kases izpildīji konkrētus vingrinājumus, tā nav ņirgāšanās par tiem, kuriem nesanāk privātajam auto, bet zinātnieki (un ne tikai britu) ir pierādījuši, ka tas nāk par labu mūsu miesai. Būtu jauki to ieviest Omānā – kamēr viesstrādnieks pielasa tavus zilos maisiņus ar visādiem ievestiem labumiem, tu pie savas Toyota Prado veic trīs reiz pa divdesmit pumpīšiem, pēc tam izklupienus un pietupšanos uz vienas kājas pa desmit ar katru.

Kā jau šim reģionam piestāv, arī Omānas eksports ir saistīts ar naftu, bitumenu, gāzi, un visas skaistās mošejas ar mozaīkām un minaretiem ir būvētas ar Alaha svētību, nevis ar aptraipītiem riāliem. Cerot, ka manā makā ieliktajām banknotēm nav saistības ar kādām pagātnes ciešanām, mierīgu sirdi klīstu pa veikalu, vispār staigāju apkārt vienam plauktam un redzu, ka te ir dateles no Kataras, kā nekā Omāna lepojas ar savām dateļu šķirnēm, kapēc lai viņi tās tirgotu, ja var ēst paši, te ir olīvas no Turcijas, tuncis no Indonēzijas, maize no Saūda Arābijas, piens no Irānas, uz banāniem nav rakstīts, varbūt vietējie, ā, un te arī bērnu mantiņas no Ķīnas. Pildot bāku, gribētos uzzināt, no kurām dabas krātuvēm nākusi nafta, blakus litriem un cenai varētu būt vēl viens lodziņš, kurā grieztos valstu nosaukumi un dažiem advancētākiem tankiem varētu būt arī openstreet karte, kurā iemirdzas kā zili dimantiņi ieguves punkti, es noteikti ielietu vairāk nekā vajadzīgs.

Otrajā snurkelēšanas reizē ūdenī ieraugu murēnu, tā ir mana pirmā sastapšanās, tiešām ērmīgs dzīvnieks, par skaistu nenosauksi. Zivju daudz, bet koraļļi tādi panīkuši. Pievakarē nokļūstam līdz bruņurupuču pludmalei, nākas iet apkārt oficiālajam ceļam, jo mēs kaut kā netrāpām īstajā laikā un mūs nelaiž iekšā. Sanāk kārtīgs pārgājiens, kalni un lejas, tumsā nokļūstam pludmalē, atrodam izkašātas olu bedres, tuksnešu lapsu pēdas un tik lielu bruņurupuceni kā no filmas „Mio mans Mio”, viņa ir mirusi un guļ liedagā, daži stiprāki viļņi to reizumis apšļaksta un atsvaidzina tās majestātisko bruņneša stāju.

Stūmējas. Foto - Jānis Zunda

Atpakaļceļā ir jau labi satumsis, Dita iet ar planšeti rokās un veic pēdējos labojumus Rīgas Laika jaunākajā numurā līdz brīdim, kad jau otro reizi tiek pamanīta maza čūska smilšu krāsā, kas saritinājusies kā uz ostas dēļiem etiķetei pienācīgi atstāta virve. Jānis nekavējoties ķeras pie pirmā zariņa, kas ir pa rokai, un sāk to dancināt, nospriežam, ka varētu būt diezgan indīga, tas spēlēšanos padara vēl jautrāku. Sākas čūsku medības un izrādās, ka to te ir pa pilnam, Jānim vajag katrai no viņām izzināt psiholoģiskos tipus – dažas slinkākas, dažas bravūrīgākas, ir pat tādas kā nedaudz kareivīgas. Kā vēlāk noskaidrojās tīmeklī, par šo sugu Saw-scaled Viper (Echis Carinatus) raksta, ka tā tiešām ir indīga.

Sākas jauna diena un, kā jau ierasts, spīd saule, mašīnas tablo rāda 37 pēc Celsija, mēs vēl pāris vietās ielienam ūdenī, bet viļņi ir uzduļķojuši smalkās nogulas, parādās viens bruņurupucis, bet zem ūdens to gandrīz vai nevar saskatīt un no tuvāka kontakta viņš izvairās. Diena paiet pārbraucienā, gar sāls ezeriem un tuksnešainiem apvidiem, kur tiek būvētas jaunas šosejas, ļaujot smiltīm apēst vecos šauros asfaltētos ceļus, kurus aizstāj augstāki un divreiz platāki. Tiek sapirkts ūdens un pielieta pilna bāka, mums ir plāns šķērsot 70 km smilšu tuksnesi, nāk nakts un mēs ierīkojam nometni. Cilvēki šeit paliek uzmanīgāki, vairākas mašīnas piestāj un pajautā, vai mums viss labi, bez degvielas vai ar salauztu auto palikt ir bīstami, smiltis ir mīkstas, dienas pārāk karstas un varbūt tādi bālģīmji kā mēs nekur tālu netiktu. Uzlec saule un to pavada attāli auto taurēšanas signāli. Pabāžu galvu no telts un redzu – vietējais berbers ar džipu gana kamieļus, braukā tām apkārt un pīpina. Pēc vieglām brokastīm ar šķīstošās kafijas devu dodamies dziļāk tuksnesī, vietām jau nākas izmantot diferenciāļu bloķēšanu. Mana taktika ir inerce, bet Jānis vairāk paļaujas uz jaudu. Kādas pāris reizes iestrēgstam, bet pēc smilšu izkasīšanas no automašīnas apakšas un ar intensīvu meiteņu stumšanas palīdzību tiekam ārā. Ja tālāk būs vēl trakāk, izvēlētā distance prasīs vairākas dienas. Atgriežamies tuvējā pilsētā un benzīntankā satiekam kādus zviedrus, kas, diezgan nopietni ekipēti, šķērsojuši tuksnesi gida pavadībā un tikai pāris reizes iesēdušies. Uz jautājumu, kā tad viņi tika ārā, atbilde ir negaidīti vienkārša – gids pārkāpis uz zviedru mašīnu un vienkārši izbraucis. Man līdzīga pieredze bija Sahāras tuksnesi, kur bālģīmji grima ar 4x4, un vietējie ar priekšpiedziņas mašīnām vienkārši pabrauca garām un pazuda aiz tuksneša horizonta. Vienu vakaru Omānas pludmalē, apvienojot manu un Jāņa metodi, tātad – jauda plus inerce – , mēs triecamies cauri smilšainajai piejūras zonai, kāpjam ārā, novērtējam situāciju, atkal apvienojam metodes, bet vēl pieliekam meitenes pie stumšanas, un no rīta pa pavērto telts šķirbu redzam, kā vietējie zvejnieki ar parastu ielas mašīnu nobrauc garām mūsu teltij, un tajā brīdī es nodomāju, nu, davai, čaļi atbrauciet ziemā uz Latviju, tad mēs redzēsim, kas notiks uz kāda labi ledaina grants ceļa posmā Alūksne-Stāmeriena.

Mēs iebraucam tuksnesī no otras puses, starp divsimtmetrīgām kāpām ir labi iebraukti ceļi, vietām var attīstīt pat kādus astoņdesmit km/h. Naktī pie telts ierodas skorpions, gandrīz caurspīdīgs, mēs nospriežam, ka droši vien indīgs, Jānis nekavējoties to noķer un ievieto stikla burciņā. Tas tiek vērots un apbrīnots, kaut kādā brīdī nogādāts attālāk no guļvietām un palaists brīvībā, šonakt neviens negulēs ārpus teltīm, jo Apistobuthus pterygocercus esot tiešām indīgs. Naktī sabrauc kaut kādi kaimiņu valstu viesi, vai varbūt paši omānieši un neprātīgi ballējas, tas ir, bļaustās, visu laiku klausās nemainīgu mūziku, ieslēdz papildapgaismojumu, kas parasti piestiprināts virs jumta, un brauc augšā kāpās un pēc tam atkal lejā. Pēc ballītes nākamajā diena atbrauca kaut kādi kalpi ar džipiņiem un visu aiz viņiem satīrīja, sameta mistkastes maisus pikapos un pazuda.

Mūsu tuksnešu izklaides gāja uz beigām, ceļa biedri man neuzticējās un mēs pat gandrīz sastrīdējāmies, es braucu pa kāpas kori, līdz mašīnā sākās panika, kas bija nomierināma tikai, apstādinot auto un atstājot to nogrimstam smiltīs. Atlikušās dienas pavadījām, staigājot pa vadijiem un snurkulējot mazos upes ūdens baseinos, tika redzēta peldoša čūska, ar Jāni nospriedām, ka droši vien indīga, un meitenēm neteicām, visi izdzīvojām.

Apistobuthus pterygocercus. Foto - Jānis Zunda