Viļņu varā

Busiņš joprojām ir bez rezerves riteņa, Rumānijā veco riepu tirgus īpaši neatšķiras no Ukrainas un par stipri padzīvojušu gumijas gabalu prasa, kā man sākumā liekas, 3 Eur, apmierināts māju ar galvu, aizeju līdz mašīnai pēc naudas, saprotu, ka esmu sajaucis kursu desmit reizes, skriešus atgriežos, noraidu darījumu un aši pazūdu no servisa. Bulgārija situācija izvēršas labvēlīgāka, jau kādu laiku esmu ievērojis, ka riepas dzīvojas visdažādākajās vietās, piemēram, ielas malās, pie sētām, vārtiem, parku nostūros, apskatīju kādu pārīti pamesto laukumā aiz centrālās Varnas stacijas un vienu cienījamu iemetu mašīnā. Riepa nu tālāk uzsāk ceļu ar mums un katru dienu piedzīvo uzmanības rituālu, vakarā to nākas izņemt un nolikt zem busa, un ar laiku pat iemanāmies to izmantot kā pakāpienu. Bet pa dienu pārvietojoties, tā atkal nonāk atpakaļ iekšā, līdz uzrodas kādi aizdomīgi tipi aiz lielas riepu kaudzes un nenosakāmām izjauktām dačijām, viens no viņiem – ar pārsistu pieri, kuras sviedri jaucās ar netīrumiem un cigarešu dūmiem – uzņemas montāžas darbus, arī viņš mēģina ietirgot kādu drusku labāku un piemērotāku, bet valodas mums neļauj šo jautājumu izdiskutēt, un es jau vairāk par 3 Eur arī nebūtu gatavs maksāt, tāpēc nedomāju, ka mūsu domas būtu uz viena viļņa. Turpat netālu ir jauks lidostas muzejs, diena ir trakoti karsta, bez mazākās vēja pūsmiņas, mierīgi var apskatīt tikai ekspozīciju telpās par bulgāru kosmonautiku, tur gaiss ir atdzesēts, un es ilgi grozos un čamdos pie nosēšanās kapsulas, kas ir īsta un pieejama, un niknās muzeja tantes nav niknas un neskatās uz pirkstiem, laikam viņa vispār ir tikai viena, blakus sēž meita un lasa izpildītos mājas darbus, un liekas, ka viņām viss vienalga un, kamēr es kapsulu nemēģinu iekrāmēt busā, viņām gar to nav nekādas daļas. Lidmašīnas atrodas ārā, plašā iežogotā lidostas teritorijā, tās ir tā sakarsušas, ka nākas piedomāt apskates trajektoriju, lai nepieskartos fizelāžai, alumīnija plātnes, liekas, nav tālu no kušanas temperatūras, vienīgais glābiņš ir spārnu paēna.

Foto - Sandijs Mešķis

 Agrā pēcpusdienā, nezinu gan ko tas īsti nozīmē, bet nav vairs ne rīts un vēl ne vakars, varbūt labāk teikt – vienkārši pēcpusdienā – kajaks tiek ielaists Djavolskajas upē, pa kuru plānots nokļūt jūrā un atrast kādu līci ar viļņu aizsegu, kurā varētu notērēt pēdējo saspiesto gaisu. Vējš pūtis visu dienu, bet viss šķiet mierīgi. Tikai literatūra stāsta, ka upē pilns ar čūskām, kuras baidot tūristus, tāpēc nosaukums tāds velnišķīgs. Čūskas te tiešām ir, viņu te esot pāri par desmit sugām, tomēr tikai dažas no tām ir indīgas, kādas viņas izskatās, nav ne jausmas, bet tā, kas pašlaik šķērso upi, liekas aizņemta ar savām rūpēm un laivai uzbrukt netaisās. Galva nedaudz pacelta un viss pārējais notiek tieši tāpat kā uz zemes, sāku prātot, ja aizpeld pārāk tālu no krasta, vai tā noslīkst, vai nomirst badā un kur ir robeža starp zemes un ūdens čūskām, jā, es par to zinu pārāk maz. Tiek atvērts internets, izrādās, te ir tikai divas indīgas odžu sugas, pārējās nekaitīgas, tas labi, laivu brauciens var turpināties. Jūra ostā ir rāma un ļoti zila, kā klozetpodā mākslīgi iekrāsota, paliek dziļāks un toņi savelkas, izbraucot no mola aizsega, viļņi sāk šūpot, ik pa laikam ir kādi trīs četri lieli un tad atkal vidējie. Pavējš, elektromotors dūc, papildus vēl airējam, turas labs ātrums, kādi 7 km stundā, aizkavē tikai kāds lielāks vilnis, pret kuru jāpagriež ieslīpi purns, lai mūs neapgāž. Kartē biju atradis pāris jaukas vietiņas, bet jau pa gabalu var redzēt, ka viļņi dauza klinšainos krastus un no laivas nekas tur daudz pāri nepaliktu, nāksies vien braukt krastā tepat plašajā pludmalē ar atpūtniekiem, no kuriem kāds gulšņā noīrētā krēslā, kāds šļakstās viļņos, kādu nogāž no kājām, kāds nepaspēj piecelties un vilnis viņu kā ūdenszāli izmet krastā. Roka reizēm pieskaras tumši zilajam šķidrumam, tā ir jūra, bet tik silta, ka āda uzreiz to nespēj uztvert. Kādu pusstundu vēl ejam uz priekšu pa viļņiem paralēli krastam un vērojam pludmales pasauli, ieraugu piemērotu vietu, liekas, tur viļņu jauda mazliet vājāka, novācu visas liekās mantas un iesienu draibegos, ja nu mūs apgāž, lai vieglāk salasīt mantiņas, jācer, ka laiva izstūrēs un to nepiesmelsim pārāk tālu no krasta. Pagriežam pa deviņdesmit grādiem un airējam tieši uz krastu, vilnis paceļ laivu un izsprūk, aiziet pa priekšu, bet laiva paliek ieplakā, nākošais dara to pašu, bet nedaudz paātrina, it kā dotu mājienu „Saņematies, airējiet stiprāk, noķeriet mani!”, paceļ vēl viens un nomet, un tad jau viss notiek ārpus tādas īstas kontroles. Laiva ir gaisā, pašā viļņa cepurē, vilnis ir lielāks par iepriekšējiem un saplīsis kādus simts metrus pirms krasta, ātrums tagad ir tāds, it kā tas būtu motorollers, pilnā jaudā izpūzdams no sevis pārdabisku rēkoņu, airis tagad darbojas kā stūre, vilnis laivu grib sagriezt, bet es tā neesmu ar mieru, vienubrīd liekas, ka aira lāpsta atdalīsies no kāta un viss beigsies sekundes laika, bet nē, tas ir nedaudz ieliekts, bet nelūst, es esmu iespītējies un iekrampējies, un vaļā nelaidīšu, kamēr nelūzīs. Priekšgals nedaudz pakrītas uz leju un šņirkstot izslīd krastā, nolaižas arī aizmugure un saņem pārdesmit litru šļakatas, laiva ir apstājusies un vilnis, kā labi apmācīts sulainis, paklanās un pazūd atpakaļ  jūrā. Paceļu acis un redzu, ka lielākā daļa atpūtnieku ar saviem skatieniem dzīvojuši līdzi laivas liktenim un sapratuši, ka viss beidzies veiksmīgi, jau palikuši nedaudz neieinteresēti un meklē jaunus piedzīvojumus, bet tad ieraugu glābējus, divus staltus, vienādos tumši zilos sporta tērpos, viņi stāv stingi kā sasalušas sardīnes saldētavā.

Aizstiepju akvalangu līdz klintīm un caur viļņiem atpakaļgaitā, lai neķertos pleznas, ielienu ūdenī, pāris reizes tieku nogāzts, atkal ceļos un veļos, līdz ūdens ir tik dziļš, ka, vilnim plīstot, varu pieplakt pie grunts un turpināt kustību uz priekšu. Te ir absolūta nekārtība, burbuļains, šūpojas, mētājas zaļumi un šķības medūzas, brīžiem zemūdens telpā tiek uzrautas smiltis, kas visu padara miglaini necaurredzamu un kas par troksni, kā bērni, kas starpbrīdī sajauc gaisu ap sevi, meklēju kur paslēpties, kur nolīst, bet pat dziļākajā vietā valda viļņu diktatūra, tas nav ne pieņemami , ne izturami, no tā visa vajag pēc iespējas ātrāk tikt prom, pacēlies virspusē, ļaujos viļņu varai un, vērojot aiz maskas stikla putu vērpetes, tuvojos krastam.

Nakts ir karsta, sapņos rādās viļņi, tie paceļ un atkal nolaiž, nepazīstot miera un no rīta, ar pirmajiem saules stariem, paliek vēl karstāks, palags jau sen nospārdīts, izlienu no busa, gulēt tāpat vairs nav iespējams, gribu paskatīties pāri ceļam uz jūru, nākas uzkāpt uz celma, viņa joprojām šņāc, kaut arī vējš jau pierimis līdz ar saules rietu, viļņi atceļojuši līdz smilšainajai pludmalei, lai te izbeigtu savas gaitas, sašķīstot sīkos burbulīšos. Šis ir tālākais punkts dienvidos, pēc rīta kafijas busiņš apgriežas un sāk doties uz ziemeļiem, uz kalniem prom no jūras.

Baltie elementi

Uz Vienības gatves ir tāda jauka kafejnīca „Pastnieks zvana divreiz”, ar piena kafiju un karstmaizēm, esmu dažas reizes tur bijis un uzgājis bilžu grāmatu par Bulgāriju no sešdesmitajiem, visas bildes ir nedaudz sociālisma gaisotnē, bet nu kalniem un upēm jau vienalga. Acīmredzot grāmatas saimnieks bijis diezgan aizrāvies ar savu īpašumu un pārtulkojis bilžu nosaukumus, papildus vēl pārnesot tos no grāmatas beigās izveidotā kataloga uz šauro, balto strēmelīti lapas apakšā. Un tieši šī grāmata mani ļoti iespaidoja, lai pieņemtu lēmumu doties uz Bulgāriju trešo reizi.

Pirmais brauciens bija vēl agrīnos divtūkstošajos, kad Rumānijā zirgu pajūgu bija vairāk nekā mašīnu, ceļmalās tirgoja cūku šņukurus un jebkurš ārzemnieks tika uzskatīts par amerikāni, bet polietilēna maisiņus izdaiļoja we love un zilo Eiropas Savienības zvaigznīšu virteni apkārt. Netrūka arī garas rindas pie naudas maiņas punktiem, jo lielāka inflācija piedzīvota tikai Remarka Melnajā obeliskā, kur daži veiksminieki pusdienās norēķinājās ar taloniem, kamēr mēs maksājām skaidrā, kāds miljons tika sakrauts, naudas kaudze lielāka par netīrajiem traukiem. Tajā pašā laikā bulgāriem nebija ticības ne dolārainajiem amerikāņu tūristiem, ne Eiropai, kas paņems paspārnē, tikai liela nopūta par to, ka viss slikti, sabrukušas rūpnīcas un uzņēmumi, pat tik vareni kā Globus, kas iepriecināja attālus sociālisma cēlājus arī tālos ziemeļos, kur, piemēram,  es iemācījos pašrocīgi darboties ar konservu attaisāmo, lai uzzinātu, kas slēpjas bundžā ar persika profilu.

ŠĪ ir ļoti nesvarīga un varbūt pat nepatiesa informācija, iebraucām pilsētā Varna – atcerējos, ka kuģis ar šādu nosaukumu norāva vienu sāna vanti vecajai koka jahtai ar saviem nepieklājīgi lielajiem viļņiem, kas palika aiz tumšā, dobjā korpusa, tā nu Drakonam nācās, nemainot halzes, doties atpakaļ uz Priedaines piestātni. Pilsētu gar jūru pārklāja plašs, labi caurskatāms parks, pati blīvi apgūtā pludmale nelikās saistoša. Kafejnīca ar lētām mīdījām un vēl lētāku alu man lika pusnaktī skriet uz tuvējo bankomātu un radīja nākamā rīta noskaņojumu garām pastaigām un akvārijā peldošajam zemūdens mieram.

Aiz Burgasas tālāk uz dienvidiem cauri rezervātiem un kūrortu ellēm, līdz pavisam netālu no Turcijas atrodas piemērota vieta laivošanai un niršanai. Primorska kļūst par dažu nākamo dienu bāzi. Jūrā viļņi no rīta ir mazāki, izmantojam labvēlīgu laiku un sākam meklēt kādu līci, kur snurkelēt, lasīt un patīkami pavadīt laiku prom no tūristu acīm. Šur un tur te redzam pa zvejnieku laivai, ūdens dzidrs un silts, hidra mētājas laivā bez pielietojuma. Melnajā jūrā ir medūzas, kas mirguļo kā eglīšu lampiņas, vislabāk to novērot no rīta, kad saule vēl pārāk stipri neskar zemūdens pasauli. Nepilnus simt metrus no krasta ir kaļķakmens rifs, ūdens no augšas izskatās tumšs, ir cerības uz kādiem 15-20 m, lai akvalanga štropes nespiestos mugurā, uzvelku hidru, uzkabinu fotokameras aukliņu un paņemu akmeni atsvaram. Ūdens ir sāļš, nākas meklēt vēl vienu akmeni un aizbāzt aiz jakas, bet otru atstāt rokā kā drošību, ja kaut kas atgadītos, atlaistu to un varbūt uzpeldētu augšā arī tad, ja būtu zaudējis samaņu. Pirmajos metros jūtama viļņu darbība, pasaule ap manis šūpojas, dzirdama burbuļu guldzoņa un spiediens ausīs, aizspiežu degunu un iespiežu ausīs gaisu, mazliet nosvilpjas un paliek vieglāk, auss dobumos spiediens izlīdzinājies, noslīdu vēl pāris metrus dziļāk, atkal atgaisoju ausis, viļņu kustība samazinās, kaut kas izmainās ar krāsu, samazinās toņu intensitāte, mazliet sāk krēslot, laižos vēl uz leju, līdz nonāku jaunā pasaulē, vietā, kur vairs nekas mani nesaista ar ārpasauli. Šis ir tas stāvoklis, kurā grūti noticēt, ka balonos gaiss varētu kādreiz izbeigties, sāku justies tik piederīgs visam apkārtējam. Parādās grunts, zāles un akmeņi, spraugā ielien krabis, iesprūst, pārāk liels, klāt neskaros, nebiedēju. Apkārt sāk dejot olas baltumam līdzīgi puņķi, tie mani apņem un apstādina laiku, arī ūdens vairs neliekas ūdens, tāda kā cita dimensija. Apstājos, ieklausos sevī – vai nedzirdu balsis, mēģinu saprast, vai baltie apkārt lidojošie elementi ir īsti vai tikai mana iedoma, pakustinu roku, varu tiem pieskarties, ieraugu, ka man uz rokas karājas fotokamera, nezinu, ko ar to darīt, ekrāns spīd sudrabains, ieraugu atspulgā sevi, tad palaižu kameru vaļā, tā iekaras auklā. Esmu pazaudējis orientāciju, iespējams, ka klints rifs ir kaut kur tepat man priekšā, bet nezinu, uz kuru pusi ir krasts, iespējams, pagājušas dažas minūtes, bet es esmu pieņēmis šo jauno pasauli, ārpusē notiekošais mani vairs neskar, nav ne mazāko plānu atgriezties, tie visi bijuši maldi un neskaidrības. Gar klinti uz augšu rāpo gliemezis, nošūpojas dūres lieluma čaula, atpeld dažas zivis, aizpeld, bet pats dīvainākais, ka nav jūtama kustība, esmu pieradis pie baltā puņķa, varbūt tās ir kaut kādas aļģes, mēģinu atrast cēloni, kāpēc tās te ir, pēc brīža jau atkal esmu par to aizmirsis un tagad apskatu zivis, kas dzīvo uz grunts un izliekas mani neredzam, mēģinu vēlreiz ieslēgt kameru, esmu pārāk dziļi, pogas nereaģē. Palieku vieglāks, esmu iztērējis daļu no balonos saspiestā gaisa, meklēju lielāku akmeni, samainu un atkal spēju lidot ūdenī. Ja salīdzina to ar paraplānu, kur ir kaut kāda traukšanās un šūpošanas caurspīdīgā ēterī, ar ūdeni miesa saplūst un tikai plāna ādas kārta mani šķir no tā, lai mēs nekļūtu par vienu neatdalāmu veselumu. Zem ūdens esmu redzējis delfīnu, raju, murēnu, mana izmēra un pat lielākas zivis, bet visvairāk sabīstos, ja ieraugu akvalangistu vai astoņkāju mednieku melnā nodriskātā hidrotērpā, tie mēdz pēkšņi izlīst no šķirbām ar medījumu uz atskabargainās harpūnas traukdamies augšup, lai izšļāktu sāļo ūdeni no trubiņas un iekamptu gaisa devu. Nedēļu pirms šī ceļojuma biju aizdevies uz Igaunijas Rummu karjeru un niru starp appludinātiem kokiem, kuros dzīvoja zivis, redzēju ielu laternas, pelēku aļģu pārklātas celtnes un kad, jau izlīdis no ūdens, ēdu pupiņas, lai atgūtu kalorijas, redzēju kā no ūdens iznāk nirējs pilnā tērpā – melns, ar caurulītēm un mērinstrumentiem, melnu kapuci bez sejas, jā, pat uz zemes viņš izskatījās baiss. Šorīt no laivas varēja novērot vienu grupiņu, kas gatavojās nirienam, ceru, ka tik tālu no turienes neviens manu mieru neiztraucēs. Ievēroju, ka esmu pieradis arī pie savas burbuļu skaņas, liekas, kādu laiku neesmu elpojis, pagriežu galvu uz augšu un redzu, kā burbuļi traucas uz augšu, aizturu elpu, burbuļi pazūd, tātad tie ir mani. Apņemos sistemātiski apskatīt visus dzīvniekus un augus, kas ir ap mani, domāju par katalogu, kura priekšā sēžu. Tad jūtu, ka mani kaut kas velk uz augšu, jāpieliek spēks, kaut kas ir iztraucējis manu komforta līdzsvaru, kreisajā rokā vairs nav akmens, esmu to kādā brīdī palaidis vaļā. Pēc pavisam īsa brīža izkļūstu to drēgnās pazemes un nonāku daudz krāsainākā telpā, ieraugu savu kameru uz rokas, ieslēdzu, tā strādā, kaut ko mēģinu filmēt, zivis, bet te viss ir tik haotisks un kustīgs, parādās viļņi un saule, izslēdzu kameru, pēc akmens vairs nedodos, skatos, kā burbuļi slīd uz augšu ātrāk par mani, eju pretī lielai dzīvsudraba virsmai, tā ir kā spīdīga plēve, pret kuru atsitas daļa saules gaismas, mana galva izlien tai cauri un es redzu, ka esmu bijis pārdesmit metrus no klints bluķa un ārpusē viss joprojām ir tāpat kā iepriekš.

Dzintara melone

Pāris dienās iztriecamies cauri Rumānijai, pa ceļam piestājam Konstancā, kur naktī pludmalē mani sagaida simtiem, varbūt pat tūkstošiem statisku tēlu, it kā es būtu nokļuvis filmēšanas laukumā starp manekeniem. Tie izrādās salocīti pludmales lietussargi, rindu rindās sastatīti, tie noklāj visu piekrasti, cik tālu vien spēju acīm sekot, tumši, gandrīz divreiz garāki par mani, tāda kā robotu armija, un ja nu viņi atmostas? Netraucēšu, turpinu klusu soļot cauri varenajiem tumsas tēliem. Kaut kur no kāpu zonas kāds spīdina spēcīgu lukturi, iespējams, kāds pulkvedis sargā un gādā par savu tumsas armiju. Piesardzīgi, viegli grimdams mitrajās, atdzisušajās smiltīs lavos prom no šīs dīvainās pasaules. Nākamajā rītā aizslīdu nopeldēties, saulessargi tagad ir atvērti un izskatās tik nevainīgi kā atplaukuši ziedi dienas pirmajos saules staros.

Konstancas vizuālās mākslas muzeja kasē iedodu savu ITIC karti, es ik pa laikam to velku no maka ar mazām cerībām kā tādu loterijas biļeti, kas pārsvarā izrādās tukša.  Šoreiz viss notiek pavisam savādāk. Izceļas neliela neskaidrība, karte tika pieturēta, līdz parādās kāds solīds kungs ar iesirmu, labi koptu bārdu, kas situāciju pārņem savās rokās. Apskatot karti, viņš pie sevis nomurmina professore un vienlaikus paskaidro darbiniecēm, ap ko te lieta grozās. Gribu jau iebilst, ka esmu tikai pasniedzējs, bet manī vairs neviens neklausās, visi ir atmodināti no klusās un mierpilnās muzeja noskaņas un, pievērsdamies man kā sveicienā, ar priecīgu rokas mājienu virza mani uz ieeju, kamēr Dita izmisīgi vēl stāv ar plastmasīgajām rumāņu naudiņām, viņš ātri saprot, ka tā ir professore vai nu mīļākā, vai sieva un nu jau mūs abus teju vai iestumj muzejā.

Foto - autors

Konstancai kā pilsētai piemīt vēl kāda īpatnība, vismaz pusi no tās teritorijas aizņem osta, un tā kā busiņš noparkots ārpus centra, ar velosipēdiem nākas braukt kādus 4 km cauri muitas zonai un rādīt pases robežsargiem, bet atpakaļceļā, dzeltenai saulei rietot pār kuģu dokiem, viss vairs nav tik vienkārši, jo zaļā formā tērptais vīrs ostas otrā galā, saprotot, ka mums teritorijā nestāv jahta un negaida kuģis,  vairs negrib mūs laist iekšā, cenšos izskaidrot, ka ar velo savādāk nemaz nevaram, jo tad būtu jābrauc uz lielās maģistrāles, kur velosipēdiem nav vietas, un tajā brīdī noķeru to nedaudz itāliski-rumānisko manieri, kas nav tā vāciešiem piemītošā burtiskā kalpība, te burtiņi drusku pavirzās uz vienu vai otru pusi un teksts nu jau lasāmas savādāk. Viņš kaut ko vēl pasaka un īsti jau vairs nav skaidrs vai viņš ir mūs ir ielaidis, vai nav, bet kāds cits kontrolētājs vienaldzīgi paceļ šlagbaumu, un braucot cauri, māju ar galvu un saku c’est bon un kādu brīdi minos ātri un atpakaļ neskatos, lai situācija neapgrieztos kājām gaisā un kāds ar lielu nicht mūs neizlidinātu ārā. Atceros kādu reizi, kad vēl vilciens Balvos piestāja pēc pusnakts un man ar velo nācās mīties uz Tilžu, klausoties nine inch nails, cauri tām industriālajām skaņām sadzirdēju suņa rejas, jā, skrien, sākumā no sāna, pēc tam no aizmugures un kādu brīdi tikai minos, tev pat nav laiks atpakaļ skatīties un, kaut arī spīdēja mēness, tāpat negribējās neko redzēt, gribējās ātrāk prom un viss.

Iebraucot Bulgārijā, apkārtējā ainava pārvēršas, it kā robežlīniju novilktu nevis cilvēku, bet gan dabas veidotā pasaule, jau pēc kāda kilometra ievēroju dzeltenīgus saulē izkarsētus kokus ar ērkšķiem un šaurām sudrabainām lapām, kaut kur starp māju pagalmiem izlien pa kādai cipresei. Ceļmalas klāj biezi, dzelteni salmi, kas, savijušies kā neizpiņķerējami dredi, sevī slēpj dzelkšņus un cikādes, un pat jūra te elpo citā ritmā, spēcīgi viļņi, kas piedzimst it kā rāmā ūdenī, plīst pret stāviem kaļķakmens krastiem ar nenogurdināmu spēku, uzmetot gaisā baltas putas kā vulkāna lavu virs krātera mutes.

Melonei uz automašīnas priekšējā paneļa cauri izlaužas saules gaisma un atgādina neticami lielu dzintara gabalu. Smaržo līdzpaņemtais baziliks, sakarsušo gaisu var sataustīt, to var izlaist caur pirkstiem vai apēst kā uzputotu saldo. Tas ir it visur, silts un jūtams, un saules pusē pat karsts, šķērsoju ielu un, nonācis ēnā, ieraugu pazuduša, nē, miruša cilvēka attēlu, kvartāla otrā galā tādi jau ir divi, vēlāk tos pamanu pie stabiem un sētām, žogiem, vārtiņiem, informācijas dēļiem. Palēnām atklājas, ka šīm mirušajām dvēselēm ir kāda saistība, un tas ir laiks, kas pagājis kopš nomiršanas - četrdesmit dienas, trīs mēneši, gads vai desmit gadi, nezinu, kur novilkta galējā robeža, un diez vai daudz vecākus attēlus par simt četrdesmit gadiem varētu atrast. Kas izliek šīs ielaminētās A4 dekorācijas un vai es gribētu, ka mana seja, uz ne pārāk kvalitatīva printera drukāta, karātos ielas malā, bērni ar šautriņām varētu iemest, dzirdu, kā tie smejas, kad trāpījuši acī. Desmitniekā, kāds nosaka, un apakšā vārds un miris pirms desmit gadiem. Man jau kādu labu laiciņu būtu vienalga, bet palicējiem! Bulgāri ir ļoti mierīgi, varbūt visiem viss vienalga un visi tāpat taču zina, ka nekas nav mūžīgs. Kaut kas smird busiņā, varbūt smaržo pēc padzīvojuša pāra, kam arī iet laiks, nē, šoreiz medainā dzintara melone savā plānajā mizā, arī viņai pienācis laiks.

Izgaistošā bagātība

Izbraukšanas dienā izbraukšana nenotiek, tā tiek pārcelta dienu vēlāk, spāniski runājošo valodā vienkārši un skaidri mañana, tas ir kaut kāds maģisks spēks, ja nu šodien kaut ko negribas, ja kaut kas nesanāk, vienmēr taču ir rītdiena. Ekipējums jau iekrauts busā, vēl jāpaņem laiva no Hugo dārza, bet tā tiek pieskatīta, un laivas saimnieka mamma iztālis jautā, ko es daru, kad saku, ka ņemu laivu, seko otrs jautājums - vai Hugo to zina, bet viņš to nezina, un man tumšajā dārza stūrī, krāmējoties gar svešām mantām, nav spēka melot. Pavisam muļķīga situācija, tu esi drauga mājās, kamēr viņš nesasniedzams kaut kur kuļās pa upēm Krievijā, mēģini no viņa aizņemties laivu, un viņa mamma tevi pieķer. Kaut kā izeju no situācijas un saku, ka viss ir saskaņots ar Elīnu, tas viņu atmaidzina līdz tādam līmenim, ka nākas pabāzt izmētātās drēbes zem krēsla, atvainoties par nekārtību  un izrādīt dzīvojamo istabu, plīti, ledusskapi, apsildi, un viņa māj ar galvu un saka, ka mums visiem patīk ceļot, un es nevaru nepiekrist.

Īstajā izbraukšanas dienā izrādās, ka gāzes balons ir tukšs, jāatrod kāds veids, kā to uzpildīt. Tas ir franču standarts un Latvijā to apmainīt nevar, parasti to risinu, gāzi pārlejot, t. i., apgāžot kādu lielo 50 l balonu un pieskrūvējot ar cauruli pie mazā, kas tiek pirms pārliešanas atdzesēts, un tad es stāvu uz svariem ar balonu starp kājām, vēroju un kalkulēju, kad tam būtu jābūt pilnam, un tas ir tad, kad mēs kopā ar balonu veidojam bruto  96,7 kg. Džimba piesakās palīdzēt, šodien man ir apaļš svars un ar uzpildes aprēķiniem sarežģījumu nav. Pēc tam par svaru varu aizmirst, un mēs ērti iesēžamies pie kuskusa, vistas desiņām un kafijas Džimbas lapenē Ogrē. Džimba piešķir arī 20 l ūdens kannu ar krānu, jo busa ūdens rezerves joprojām nav apgūtas, sūknītis nestrādā un tvertne, domājams, ir tukša. Savienojam vadus un saliekam diodes, pieslēdzam otru akumulatoru un pamatīgi noīsinām vadu mudžekli, tā es arī nekad neuzzināšu, kam tie bijuši vajadzīgi, toties beidzot ierūcas ledusskapis un virs plīts iedegas operāciju galda cienīgas gaismas. Ar tumsu nokļūstam Lietuvā, ieturot manu mazo un taisno ceļu teoriju, kas bieži vien izbeidzas pagalmā ar kaunpilnu apgriešanos manevru suņu reju pavadībā. Nedaudz aiz Biržiem stūrēšanas spēki beidzas, paskatos pa labi uz Ditu, viņa aiz pieklājības sēž blakus un aizmigusi pieskata mani, lai neguļu.

Foto - Dita Ābola

Pirms dažām dienām biju ticis pie jaunas turbīnas, motors joprojām nav nekāda raķete un fūru aizvējā varam kustēt ar 85 km stundā. Atkal  karsta diena, Polijā pie Narevkas upes pulcējas laivotāji, ūdens ir pamaz, kā jau tas pieklājas šādām vasarām. Mums nekas nav jāpumpē, tā ir sasodīti laba sajūta, nav nekādas pusmīkstas laivas, kas vienmēr izraisa strīdus, labais pontons ir pārāk tukšs, tu sēdi ar dibenu ūdeni, jo esi smagāks par priekšējo un peļķe ir tikai zem tevis, jau trīs reizes ar elkoni esi iespiedis bortā tā, ka katru reizi vismaz pāris litri izlīst laivā un paralēli tev ir notirpušas vismaz divas kājas, ļoti sāp mugura no neērtās pozas, draibegs, kas sākumā ticis ievietots kā atzveltne, pazudis jau pirmajā līkumā un priekšā sēdošais tevi ar savu čīkstēšanu ir ievedis ārprātā. Un kad beidzot piekāpies, ka varētu izkāpt krastā, lai iepumpētu laivā gaisu un kā patiesībā jau laiva nav caura, ir tikai sarāvies gaiss no aukstā ūdens un ka viss ir ļoti normāli. Gandrīz pārliecinājis līdzbraucēju, ar notirpušajām kājām iegrimsti dūņās un brauciens turpinās ar jauniem strīdiem un nu jau gandrīz pilnīgi tukšu labo bortu, līdz ar to visa komanda balstās uz kreiso, līdz ūdens laivā ir tika daudz, ka līmenis borta iekšpusē ir vienāds ar ārpusi, sāk pūst pretvējš, pie visstāvākā krasta ir piepūsta laiva, komanda iz aizgājusi mežā čurāt, tu meklē caurumu un saproti, ka tas ir tieši uz šuves, kur gumijotais audums  ir slapjš un tāds būs, kamēr tā laiva pastāvēs. Tad atnāk čurātāja, tu saki, ka viss ir labi un tikai jāpiepumpē, šņāc un burbuļo tā, ka grūti sarunāties, bet tik saki, ka tas nekas, ka tikai nedaudz nāk gar ventili. Pēc vēl diviem upes līkumiem tu paliec viens ar cauro laivu, tad tu mēģini to vilkt cauri egļu zariem uz ceļu, bet tā iesprūst, kad mēģini izlaist gaisu, tas nezin kur visu laiku uzrodas un soma, kurā laiva ir bijusi, ir sarāvusies vismaz divas reizes, tad tu satin un apsien ar striķi un tā izjūk tikko kā pacelta no zemes. Un kad tumsā pilnīgā pārgurumā esi dabūjis laivu mašīnas bagāžniekā, nākamajā dienā saproti, ka ūdens ir ticis pilnīgi it visur, parādās arī pelējuma smaka un tu saproti, ka tās vēl nebūt nav beigas.

Visu šo apsvērumu dēļ mums līdzi ir burvīgs, balts Hugo kanoe, pilnīgā mierā, bez ne viena strīda slīdam cauri niedrēm, pāri sēkļiem, no pietekas pietekā, ēdot maizītes, ceļoties kājās, lai vērotu sumbrus un apsteidzam upē ikvienu, kas būtu gatavs ar mums konkurēt. 

Foto - Dita Ābola

Laiva slīd tik labi, liekas, ka nav uz šīs planētas tik garas upes, kurā varētu apnikt laivot. Bet sāk satumst, drīzāk sāk celties stress par to, ka drīz varētu sākt satumst, atstājam laivu pie sieviešu klostera un dodamies pakaļ velosipēdiem. Pirmajā ciemā smird pēc vistu mēsliem, otrā pēc cūkām, ik pa laikam vankšķ maza izmēra suņi un gar māju žogiem sēd cilvēki un noraugās bezgalīgā mierā, ko paši radījuši. Velosipēdi mūs gaida, tas ir viņi nav nozagti un mēs uzsākam ceļu cauri mežam līdz busam. Ditai ir dziestošs lukturītis un džinkstošs zvaniņš, kas ik pa laikam ieskanas. Piedāvājos to pievilkt, bet izrādās, ka džinkstoņa tiek izraisīta apzināti, jo pilnīgā pārliecībā viņa tic, ka viss mežs ir pilns ar lāčiem, kas savos mīkstajos brūnajos kažociņos saspiedušies plecu pie pleca kā tāda policistu rinda demonstrācijā. Es minos tumsā un klusumā un, ja būs akmens vai bedre, lidošu pāri stūrei, tad izstiepšu rokas, piezemēšos un jutīšu, kā velosipēds atsitas pret kāju, veļas pāri mugurai un tad apstājas man uz galvas. Pārguruši sasniedzam mājas, ar pēdējiem spēkiem uzceļam riteņus un steidzamies pie laivas, kuru Ditas iztēlē visas sieviešu klostera māsas tumsas patvērumā aiz virves gala cauri lielajiem koka vārtiem velk iekšā savā teritorijā, lai upurētu kā nevainīgu jēru.

Mūs pamodina karstums, kas laužas cauri pavērtajiem logiem, sega nospārdīta mētājas uz grīdas un ir skaidrs, ka vēsāks vairs nepaliks. Apskatām klosteri un drīz vien attopamies, ka te mitinās vīrieši un ka mūsu sazin no kurienes radītais pieņēmums bijis diezgan aplams.

Tālāk uz Ļubļinu. Vienmēr biju iztēlojies, ka te nav nekā vairāk par dažiem apļiem, Biedronkām, gan nevis bizbizmārītēm, bet veikalu tīklu, un aptieku, kur reiz pirku smektu pēc pārēšanās. Izrādās, ka te ir gan vecpilsēta, gan cietoksnis, gan kultūras tilts ar kafejnīcām, dzīvo mūziku un tik pilns ar vietējiem poļu tūristiem, ka brīžiem nākas nokāpt no velosipēdiem un pāriet stumšanas režīmā.

Ukrainā uzsprāgst riepa, vienkārši uz taisna ceļa, ir līdzi pustukša rezerve, piestāju pāris vietās, lai iegādātos lietotu, bet pareizā izmēra nav, un tad beidzot pie kāda mēbeļu veikala atrodu plašāku piedāvājumu. Pāris reizes nostaigāju garām, palieku drošāks un sāku jau krāmēties un cerīgākās vilkt ārā pa vienai un aptaustīt. Lielākā daļa no tā visa ir ārā metamas, saplaisājušas, ar šķībiem, nodilušiem protektoriem, atrodas arī viena ar izmēru R14, no kuras izkrīt pagājušā rudens kļavas lapa, saldējuma papīrs, tur arī kāds zirneklis mēģinājis vērpt tīklu un, iespējams, nobeidzies bada nāvē. No veikala iznāk sieviete brillēs, neuzskata sevi par kompetentu riepās un atsūta savā vietā jaunāku vīrieti, kurš savukārt nespēj pieņemt lēmumu un pieaicina kungu gados, arī brillēs, visi skatās uz riepu, kurai vēl ir pavisam neliels protektors, sajūtos nedaudz neērti par izraisīto situāciju un ateju sāņus. Pēc brīža lēmums pieņemts - 35 eiro, bet vispār man viņi gatavi atdot par 30, turpat netālu mētājas saldējuma papīrs, zirnekļa tīkls ir izpostīts, un es, zaudējis valodu, bailēs atkāpjos busiņa virzienā, varbūt atvainojos, varbūt pat neko nepateicu, iedarbinu mašīnu un cik vien klusi un uzmanīgi pametu notikuma vietu. Ir karsts un caur līdz galam atvērto logu redzu viņus trijatā stāvam ierindā un kaut kā pēkšņi viņi izskatās kā no vienas ģimenes  - sieva ar vīru brillēs un neizlēmīgo dēlu, viņi noskatās bez nosodījuma, vēl brīdi redzu spogulī, kā viņi izbrīvē vietu, lai noliktu riepu vietā,  rindā starp pārējām. Redzu, ka sieviete kāpj atpakaļ uz veikalu pa platajām betona kāpnēm. Ir jau vakars un drīz veikals tiks slēgts, viņi iekāps žigulī, dēls stūrēs, tēvs pamācīs un māte, vairāk pie sevis, noteiks „beidziet taču ņemties”, saprazdama, ka tāpat jau nekas nemainīsies. Manā dzīvē bijušas gandrīz divdesmit mašīnas, visas salikumā ar četriem riteņiem un pārsvarā arī ar vienu riepu komplektu rezervē. Nu kādas 150 riepas reiz 30, uz mirkli sajūtos tik bagāts kā vēl nekad, atskatos spogulī, bet tur tikai papeļu rinda un saulespuķu lauks, lēnām izgaist iedomu bagātība, pārslēdzu ātrumu, motors paliek skaļāks, mēs kāpjam augšup. Siltais gaiss ieplūst caur atverēm panelī, svilpo ventilatora nesaeļļotā asīte, garām skrien vieglās mašīnas, priekšā smagnēji velkas nenosakāmas krāsas smagais ar asu dzīvnieku smaku.

Cukurvate

Svētdienas rītā Ratnieku pagalmā, pēc Laba daba festivāla, kamēr vēl daži dejoja rita saulē, iekūpināju zaļo kemperi un taisnā ceļā devos uz Roju. Jo tuvāk nāca galamērķis, jo vairāk pārdomu manī ielauzās. Māris teica, ka viņa būs smuka, bet tas jau neko labu nevar nozīmēt un ja nu viņa kaut kāda caca, tad vispār viss zudis, nedēļu šūpoties viļņos laivā, kur nav durvju, aiz kurām var paslēpties.

Lielais, baltais Rojas uzraksts man asociējas ar Rojal festivālu, ar tepiķi, kas izritināts tālu aiz trepēm, ar siena šķūni un Skumjā (Jānis ar skumjajām acīm) stāstiem par čehu kino, pasaku kino un šausmu žanru, balzāmu un dažiem pieticīgiem aliņiem, kafiju svešā mājā un tiem nebeidzamajiem Jansona Lupatiņiem, kas tiek rādīti rīta seansos bērniem un uz kuriem es gadu pēc gada ierodos.

Piestāju pie pašas ostas aiz restorāna, Māris atnāk paņemt manas mantas, Laura nerādās un es drusku satraucos, tad negaidītā brīdī viņa iet garām un paziņo, ka esam ceļa biedri, fū viss mierīgi, pēc cacas neizskatās. Sākam ar lēnām, nē, vēlām broakstīm. Pamanu, ka Mārim līdzi ir dažādi prjaņiki un vafeles, bet Laurai siers un varbūt maize, pietrūkst tikai cukurvates mašīna, lai paceltu buras.

                Vējš no rietumiem, tas nozīmē, ka būs jautra diennakts pretvēja viļnos, izbraucam jūrā un sākam domāt par kursu, kaut kur zem kojas atrodu kompasu, kādu brīdi tas nerāda vai rāda kaut ko neadekvātu, pa to laiku jau esam attālinājušies no Gotlandes un pietuvinājušies Roņu salai. Ir patīkams ceļa vējš, un mēs turpinam iesākto. Kaut kādā brīdi zeme pazūd, nolienu uz stundiņu papamt. Pamostos no kursa maiņas,  jahta sasveras uz labo bortu. Izrādās, pie apvāršņa ir parādījusies sala, tagad ir jāiet ar sānu vēju, un gulēšana gandrīz paliek neiespējama, jātur sevi ar roku, lai neizkristu no kojas un, līdzko miegs ņem virsroku un roka paliek slābena, es noslīdu uz grīdas.

Man ar to visu jau ir pieredze, reiz Ziemeļjūrā kāds vilnis mani uzsvieda pārdesmit centimetrus virs guļvietas, tad jahta strauji sagāzās, kā tādā Disneja multenē kādu brīdi karājos gaisā un tad uzkritu uz tējkannas, kas mētājās kajītes vidū. Divas dienas pat smieties bija grūti, mugura palika zili zaļa, un kannai vairs nebija roktura.

Roņu salas ostā ieejam pretvējā, griežam halzi pēc halzes no mola līdz akmeņiem un atkal atpakaļ, un atkal no jauna, līdz iekšā esam. Vakara gaitā, pēc rīsu zupas, kas pārvērtās par putru, iekļūstam pirtī, ko ostas pārvaldnieks ieslēdzis zviedriem, bet kurā pēc tam ielaida mūs, un kā tu no jahtas ar koka mastu bez motora prasīsi naudu. Tiekam vēl arī pie riteņiem un metamies naksnīgā izbraukumā, brīžiem tumsa ir tik liela, ka acu priekšā ņirb nenoteiktas krāsas plankumi, ausis saspringti klausās, vai riepas vēl atrodas uz asfalta vai ceļmalas akmentiņiem. Māris gan pamanās pats uzbraukt sev virsū, atgriezies pie jahtas, viņš paziņo, ka pašsabrauktā kāja sākusi pampt, iesakām to turēt pie kajītes griestiem, jo kāposts, ko pietīt sasistajai vietai, aptieciņā neatrodas. 

Skats uz Molu no Dahaka. Foto - autora

Palēnām iedzīvojos mūsu mazajā kompānijā un sāku pārņemt dažādas nozares, piemēram, rūpes par pārtiku un veselīgu fizisko un garīgo dzīvi. Tajā ietilpst citrondzēriens, kas obligāts pusstundu pirms brokastīm un nekavējoties iegūst iesauku „diktatora dzēriens”, saldumu ēšanas aizliegumi, vismaz reizi dienā siltais ēdiens ar griķiem vai rīsiem, vairākas kafijas dienā, lai nezustu možums pret dzīves dzīvošanu, vakarā pāris aliņi, lai tiktu uzturēta kvalitatīva socializēšanās. Lielākā daļā komandas kādu no punktiem neievēro, bet es esmu maigs un liberāls diktators, nespēju dusmoties.

Nākamajā dienā vējš pieņemas spēkā, nav motivācijas pacelt enkuru, mūsu jaunie latviešu paziņas, kas vakardien dalījās iepriekšējo gadu pieredzē ar piedzīvojumiem Roņu salā, devušies tālāk, kamēr sala vēl nebija tos iesūkusi. Pagājušajā reizē kādam no vietējā salas kolorīta bijusi dzimšanas diena, viņš atnācis uz ostu smokingā, ielūdzis atbraucējus, tikušas spēlētas plates un dzerti dzērieni, līdz komanda palēnām pazaudējusies, nākamajā rītā kāds pārnācis bez jakas, kāds pazaudējis brilles, un viens bija pazudis pats. Tā kā vienam no komandas bijusi ielaista pote un līdz ar to liegums pāris dienas lietot alkoholu, viņš pārlaidis nakti uz jahtas un varējis šo to novērot, bet to, kas īsti noticis pie jubilāra, tā īsti neviens neatcerējās.

Savukārt mēs pēc nesteidzīgām brokastīm devāmies apstaigāt mazo pasauli gaismā. Kafejnīca, bāka, skatu tornis, kuru nebija iespējams atrast ne tumsā, ne gaismā, veikals un beigās vēl futbols, tas viss mūs nodarbināja cauru dienu, un visam kā smiltis starp kāju pirkstiem pinās sarunas - no Vecās Derības līdz Bangkokas maukām. Futbolu nebiju spēlējis kādus divdesmit gadus, neesmu arī skatījies, reiz gan Marokā trāpījos kafejnīcā, kad bija Āfrikas kausa finālspēle, pāris reizes acis uz ekrāna pusi jau pavērsu. Man ļoti gribējās, lai Māris uzceļ, un tad es ar galviņu iedzītu bumbu augšējā devītniekā, bet bumba bija pamīksta un, kaut arī pāris reizes tai pieskāros ar galvu, trajektoriju ietekmēt nemācēju, un vārtus tā neskāra. Mazliet jauneklīgi un iesārtuši mēs pametām laukumu un turpinājām ceļu atpakaļ uz piestātni. Pievakarē, kad atkal piesavināmies nomas velosipēdus, dodamies meklēt skata torni trešoreiz, tas ir ieaudzis kokos, sāk satumst, un kāpiens pa aprūsējušajām kāpnēm pāri koku galotnēm aizgaiņā salas iedvesto mieru.

Agri atsienam galus un uzņemam kursu uz Kihnu, piestātnē stāv prāmis, un salinieki pamatīgi rosās, atved un aizved, noceļ, uzceļ... Kautrīgi pamājam ostas pārvaldniekam, bijām solījušies pazust jau naktī, naudu par otro dienu viņš neņēma un izskatījās, ka visas šīs pasaulīgās sīknaudas viņu itin nemaz nesatrauc.

Diena iesilst, vējš sāk aprimt, iekāpjam trijatā ūdenī, tieši tā, kā to rāda sliktās spriedzes filmās, kur visa komanda atrodas aiz laivas borta, bezatbildīgi smejas un jautrojas, tad nespēj iekāpt atpakaļ, un visu atlikušo stundu vai vairāk līdz filmas beigām lēni mirst, pa vidu vēl strīdās un dara vēl veselu kaudzi muļķību, lai vēl vairāk nokaitinātu tā jau izvesto skatītāju. Nirstot zem ķīļa, mazliet sagriežu roku un Laura mazlliet celi, pie laivas zemūdens daļās piestiprinājušies asi gliemeži. Lūk, vēl viens kaitinošs sižets ar asinīm un haizivīm aiz borta. Mums atliek tikai nepazaudēt jahtu, krasts nav redzams un, kaut arī ūdens ir silts, līdz cietzemei nāktos peldēt vairāk nekā diennakti un diez vai tas ir izdarāms. Kaut kā saviem spēkiem iekāpjam atpakaļ, bet jāpiebilst, ka man sanāk ne ar pirmo reizi.

Diena joprojām mūs lutina, uz maiņām lasām Rīgas Laiku skaļi un intervijas lomās, nav nekādu aizliegumu ēst saldumus un es nevienam neuzbāžos ar citrondzērienu, nav arī kafijas un alus, vienkārši viss ir beidzies. Un kad izmetam enkuru pārsimts metrus no krasta un piepumpējam ķīniešu makšķerieku laivu, airējam aši, aši ar maziem, dzelteniem ļumīgiem airīšiem, kas nosacitajos duļļu caurumos izskatās kā nepilngadīgas meitas mammas kurpes.

Pašizdomāta ekskursija pa Kihnu un šoreiz legāli izīrēti velo mums ļauj traukties no vienas salas malas uz otru. Pievakarē dodamies uz Manhilaidu - mazu saliņu starp Kihnu un kontinentu, tā kā mums nav kartes, uzvelku hidru un velku laivu pavadā kā tādu ēzeli, mēs kādu labu pusstundu grabēdami kāpjam pāri akmeņainam sēklim, Māris kantē un Laura kvern piepūšamajā laivā, lai lieki neslogotu laivu.

Manhilaidas viesu namā, kur tiek brūvēts alus, norisinās filmēšana, un mums nākas pagaidīt, līdz tiekam pie kārtīgas kazas ribas, alus un nedaudz sabiedrības. Rīt vējš labvēlīgs mājupceļam, kurss apmēram Mērsrags, tātad uz rietumiem pāri visam līcim. Pusnaktī ieraugām Dahaka gaismas, viņi ierauga mūsējās, sazvanīšanās beidzas, pietuvojamies krastam, izmetam enkuru un uz Dahaka platajiem spārniem izšaujamies krastā. Turpat pirms priekškāpas iekuram uguni, visi ir dienas nogurdināti un pēc pāris desiņām miegs atņem sarunas.

No rīta Mola, tas ir mūsu jahta, ir iepūsta tālāk jūrā, enkurs slīdējis, līdz aiz kaut kā aizķēries, akvalangs man līdzi nav, izdodas pretējā virzienā novilkt, bet tā arī neuzzinām, kas slēpjas dzelmē. Ar Dahaku dodos uz Roju, nokāpju kajītē, atlaižos kojā, katamarāna gaita ir stabila un ātra un šajā mirklī sajūtos kā starpatlantiskā kruīza kuģī.