Piegāde bez maksas

Atrodu nepabeigtu kafiju uz galda, vēl nedaudz silta, tā ir burvīga – brūna, mazliet rūgta un neizdzerta. Grozos pa vakardien iesāktajiem rakstiem, atvērti un neizlasīti, dažus pabeidzu, citus vienkārši aizveru. Viens ir tāds, kur biju apstājies pēdējā rindkopā, nenoskrollējis līdz lejai, ticēju, ka tas ir bezgalīgs, bet tagad uzzinu, ka tas beidzas tepat ap līkumu, tikai pāris rindiņas palikušas. Meklēju, vai autoram vēl kas noslēpts Satori dziļumos, atrodu, sāku lasīt un saprotu, ka tas nav tas, ka tā kaut kāda meitene, nekavējoties aizveru un nodomāju, labi, ka to nepamana kāda feministe.  Vakarnakt strīdu karstumā par sieviešu tiesībām tiku pāris reizes iepļaukāts, pārsvarā gan sarunu biedri mani neņēma par pilnu, varbūt jau tam arī bija pamats, jo ik pa brīdim atrados pie citiem galdiņiem un citās sarunās, pamatā gan pie Pils letes. 

Pēc pāris minūtēm jāiet uz beziepakojuma veikalu, sarunāts iepirkties kopā.  Ik pa laikam nervozi ieskatos pulkstenī, tas nekustas, tomēr kustas, bet ļoti lēni. Salīdzinu vairākus savā starpā, uzvedība visiem patīkami mierīga, paiet pāris minūtes, es to novēroju, tiešām pāris, mani tie pulksteņi neapmānīs, viens monitora labajā stūrī, otrs uz rokas, hmm, izskatās, esmu trāpījis laika nobīdē. Jāizmanto iespēja, aizveru vēl pāris vakar atvērtās publikācijas, tās ir garlaicīgas, garas un nezin kāpēc visas par Indiju. Atveru baltu lapu un, ik pa laikam ieskatoties, vai laiks tiešām vēl bremzējas, sāku rakstīt. Arī kafija vēl nebeidzas, dzeru maziem malkiem un kādu brīdi paturu mutē, žēl norīt uzreiz, kaut kāds dziļi iesakņojies skopums vai baudas māksla. Tagad gan pēdējais malks un divdesmit trīs pāri, fak, atkal kavēju. Laikam piemīt tāda īpatnība, tas stiepjas, un tad kā norauta gumija lido un iznīcina visus iekrājumus, noseivoju un lecu kājās, man ir pašam savi triki, zinu, kā atgūt nokavētās minūtes.

Pašportrets

Laiks nostabilizējas, un diena ieņem parastu ritmu, tikai galvā tās feministes. Kaut kā izlīgt un miers. Es jau vienmēr visām piekrītu, piesakos uz mazāko algu, lai kāda neapvainojas, ka saņemu vairāk, slodze man arī nedaudz zem puses, nedrīkstu taču izspiest kādu no vietas. Bet dzīve tāpat mani pļaukā, varbūt kaut kas ar to dzimumu nav pareizi, vecāki mani gaidīja kā meiteni, prātīgi, noprata, ka savādāk būs sūdi, bet tomēr sistēma nojuka. Un tagad es te kuļos un meklēju google lodziņā, kā mainīt dzimumu, izrādās – viegli, jāpasūta kaut kādi hormoni, mirgo banera zilais lodziņš, piegāde bez maksas, un neviens pat recepti neprasa, ā, nu jā, tagad jau viss ir vienā sistēmā. Apskatos lietošanas noteikumus, pāris vārdus iemetu tulkotājā, un labi, ka orāli, tātad kaut kādas tabletītes jādzer un viss. Sajūtos atpestīts, tā, bet ko darīšu, kad kļūšu par sievieti, ā, varbūt sākumā būšu meitene, un tikai tad... o un tad jau ar nav tik slikti. Iztēlojos, kā rullēju pār kājām melnas zeķes un ar saviem strupajiem pirkstiem mēģinu aizkabināt zeķturus, cik tādu ir, un vai kājas nesalst vietās, kur tie pieskaras miesai, tie ir no plastmasas vai metāla, bet varbūt jāvalkā ar tām gumijiņām ap ciskām, vai vienkārši džinsi, jā, tā būs labāk, būšu meitene džinsos. Un kas man būs jādara, jākrāso lūpas, pretīga gan tā garša, bet varbūt var kaut kā ietetovēt, lai katru dienu nav ar to jābakstās, mani jau reizi sezonā nogurdina ūsu dzīšana, jo savādāk gar nirēja brillēm pa sariem sūcas ūdens un sakož acis. Varētu būt palaistuve džinos un tetovētās lūpās, bet tur baigā gaidīšana, to laikam nemāku, un stāvēt man arī tā ne pārāk, tad doma no debesīm. Būšu pilote kā Amēlija Erharte, es pazudīšu, un visi mani meklēs, rakstīs grāmatas vai vismaz kaut kādas slejas, un viņa taču arī bija džinsos. Pie durvīm atskan zvans, izraujot mani no meitenes tēla pilota brillēs, kurjers, jūsu sūtījums, un piegāde tiešām bez maksas.

Tas ir par mums visiem

Sergejs Mihailovs atnācis pretī uz staciju, īsts džentlmenis, melns mētelis, kurpes, sudraba auskars mirdz, cigarešu iekrāsotie zobi pavērušies plašā smaidā. Meklējam sportiņu, viņš it kā atvainojas un mēs piestājam pie katra kioska, lai apjautātos, nav atvesta vai ir beidzies, futbola spēle Krievija ar Īriju, tas pašlaik nogurdina viņa prātu, viņš lieto vecu nokiju un skaidru naudu. Pilsēta vēl nav modusies, lecam no salas uz salu kā Mario un iekrītam Burgerkingā, viss vēl ir ciet, bet te neliela rosība, es šādas vietas apmeklēju reti un izskatās, ka viņš vēl retāk, viņa divarpus reizes jaunākā draudzene uzrakstījusi uz lapiņas pasūtījumu, tas tiek nodeklamēts, un ar lielu papīra tūtu dodamies tālāk. Kāpjam un kāpjam, līdz sasniedzam trešo vai ceturto stāvu, griesti te ir tik augsti, mēru un man sanāk vairāk nekā četri metri. Atceros, reiz bērnībā, kad biju Pēterburgā, griesti sniedzās līdz debesīm un katru rītu čaloja papagaiļi. Te ir tikai mazs ūdens bruņurupucis, pavisam mierīgs. Koridors vijas starp grāmatām, apmaldos. Mana istaba ar kamīnu un čīkstošu parketu. Bildes, skaisti melnbalti portreti, viena no meitām ir fotogrāfe, bet tagad glezno kaut kur plenēros. Nakts autobusā nav bijusi mierpilna, robežsargi un robežsardzenes..  Izslēdzos uz pāris stundām. Dzīvoklī pa to laiku uzradies Platons, nodarbojas ar puerh tējas rituālu, kāds viņa draugs palīdzot izkrāsot vienu no istabām. Vārās kafija un brokastīs ir pelmeņi, tajā brīdi vēl nenojautu, ka pelmeņi te būs katru rītu, Sergejs tos skaita un katram ir savs cipars, it kā mums, viņa bērniem, piemistu kāds ēdelīguma koeficients, man bija drusku pa maz, bet esmu pārāk rijīgs.  Jādodas uz botānikas institūtu, pa ceļam atkal piestājam pēc sportiņa, beidzot ir, Krievija uzvarējusi, avīze tiek ierullēta mēteļa kabatā, un es to vairs netiku redzējis. Sāk līt, piestājam kafejnīcā, izmantoju izdevību drusku ieēst un tikt pie otrās kafijas. Vajadzīgas trīs, bet man drusku neērti no pārmērībām. Sergejs, piemēram, mēdz aizmirst, ka ir jāēd, un tieši tā arī notiks šīs pašas dienas vakarā – viņš neēdīs un par to atcerēsies dienu vai divas vēlāk, brīdī, kad mēs pie alus pasūtīsim čebureku un es vēl paņemšu boršču un kartupeļu biezeni, un pētīšu salātus aiz aizsvīdušās vecākās dzelzceļa stacijas kafejnīcas stikla letes. 

Foto - autors

Institūts apstājies laikā, ar visiem koka simtgadīgiem plauktiem un atvilktnēm, koki un lapas un pārakmeņojušies stumbri. Tiek dzerta tēja un kafija, ēstas bulciņas un keksi, es tieku pie trešās kafijas, un arī to es vēl nezinu, ka tā būs katru dienu katrā vietā, kur mēs strādāsim ar paraugiem no Ziemeļtimānas, nekas nesākas un nebeidzas, kamēr nav pasēdēts ar krūzi un uzkodām. Kādam no paleobotāniķiem būs izstāde, palīdzu nonest teltis un galdu, mēs krāmējamies pa putekļainām telpām, virinot atvilktnes un cilājot kastu vākus, kā bērni, kas atmūķējuši pamestas mājas durvis un ar kabatas lukturīšiem zirnekļu tīklu slāpētā gaismā veic superslepenu misiju.

Dienas iet, līdz pienāk svētdiena, pār Ņevu sijā smalks lietiņš, mana brīvdiena, Aņa mani pieskata, viņa veiksmīgi tiek muzejos pa vietējo biļetēm, es tikai nedrīkstu runāt, kad ejam garām personālam. Izslienos taisni un jautāju, kā ir - vai tad es atšķiros no jums, viņa ilgi vēro, vēro pa īstam un tad saka, tu pārāk daudz smaidi, un šajos pāris vārdos ir pateikts tik daudz un tas nav par mani, tas ir par mums visiem.

Pāri ielai, kur sākusies Pēterburga, pati vecākā iela, kā apgalvo Sergejs, ir veikals Krasnibelaj, kur tirgo dzērienus līdz pulksten desmitiem, izvēlos vīnu, vienu, Mihailovičs jau paņēmis divus un saka, lai arī ņemu otru un ka mājās viņam tikai nelielas rezerves un drīz jau vērsies ciet, atceros ziņu par svētā ūdens laistīšanu pār Krievijas ārēm pret pļēgurošanu, nē, nē  te par laimi nav nekādas pļēgurošanas, mēs iedzeram un ierokamies sarunās. Naktī uzrodas un pazūd cilvēki, čīkst vecais, izdilušais parkets, vārās vēl kafija un tiek skatīti fragmenti no filmām, jaucas kultūras un valodas, līdz miegs mūs izslēdz.

Pirmdienas vakarā uz perona stāv vilciens, iekšā viss ir nemainīgs, gan pasažieri, gan pavadones, nespēju noticēt, ka tiešām pastāv tādi ceļojoši muzeji, kur pat smakas un smaržas cauri gadu desmitiem nemainās. Krūzītēm gan vairs nav tās metāla mežģīnēm rotātās etvijas un ir sasodīti karsts, bet tā jau ir vienmēr.

Ainava, kas kustas

Tas aizsākās bērnībā, kopā ar pirmo fotoaparātu SMENA, uz melnbaltajām trīsdesmit sešu kadru lentām starp baltiem vai melniem nepareizi eksponētiem kadriem, izgaismotiem filmu galiem, slēpās laivas no Buļļupes - Lielupes karstiem. Tādas filmiņas, desmitiem satītas rullīšos, glabājas koferī pie mantām sadaļā „atmiņas”. Liela daļa laivu ir izvilktas krastā un apgāztas ar dibeniem uz augšu, kāds retāks modelis varēja izpelnīties trīs vai pat četrus kadrus. Krāmējoties dziļāk mantās, konstatēju, ka apsēstība aizsākusies vēl pirms pirmās fotokameras, kofera apakšā ir vairāki bloki, kas piezīmēti ar kuģiem – pašizdomātiem un no grāmatām pārzīmētiem, papildināti izrakstiem neveiklā, gāzelīgā rokrakstā no padomju lielās enciklopēdijas. Pirmās pašmāju ostas un piestātnes tika apskatītas Kamammas (mammas mammas) uzraudzībā, tīņa gados jau uzsāku vazāšanos patstāvīgi, notika arī pirmās nelegālās uzkāpšanas uz zvejas kuģiem, laivu aizdzīšanas un viss no tā izrietošais. Vērošana kā viena no pamatnodarbēm pastāv joprojām, grūti to ietvert skaitļos, bet, gadā apmeklējot ap desmit valstu, iespējams, sanāk kādas simts piestātnes, bet vērots tiek viss, ieskaitot kanālu malas, tiltu apakšas, upes līkumus, atzarus, pāļus, pie kuriem ir bijušas piesietas laivas, un vietas, kur varētu parādīties laivas, vērotas tiek arī kartes, kurās ir upes, kartes bez upēm praktiski ir nederīgas un netiek atzītas par vērošanas cienīgām. Paralēli vērošanai notiek arī dažādu peldlīdzekļu izdomāšana, no kuriem daļa ir tikusi arī realizēta, trīs vai četras piepūšamā katamarāna versijas ir peldējušas Grieķijas, Itālijas, Albānijas un Polijas ūdeņos, tām ir bijuši gan motori, gan buras, gan dažādi airu vai stumjamo koku paveidi. Apmēram pirms gada izgatavoju kartona laivu, tādu modeli savam iedomu kuterim, tik lielu, ka tajā varēja iekāpt ar abām kājām un tā es reiz stāvēju un cītīgi vēroju kanāla tīklu pie sienas piespraustajā kartē. Kartona iedomu laiva bija uzsākusi patstāvīgu dzīvi uz skapjaugšas, vācot putekļus, bet es pa to laiku ložņāju pa tirgus letēm, līdz vienu dienu zvana sens paziņa un kursa biedrs no doktorantūras laikiem un saka – ir. Tomēr aiziet mūsu acu priekšā, pat elpu nespēju ievilkt, tik rakstu pērc, pērc taču! Pēc tam parādās vēl viena, sēžu autobusā kaut kur lietainā Bavārijā, ik pa laikam piestājam karjeros un muzejos, jāskatās uz dinozauru pēdām, bet galvā tā laiva, kaut kur starp lagūnas salām, apkārt papardes un milzu zauri. Tad notiek vēl kaut kas, atmostos Viļņas bibliotēkā, mani spēki un miega rezerves izkusušas, vienu dienu esmu Rīgā, vecāki un draugi aizdod pirkumam naudu, skraidu pa maiņas punktiem, atkal aizmiegu un šoreiz mājās pēc ilgiem laikiem, mīlīgs tāds rīts, ticiet man, tad jau lidmašīnā vēl ar pampienu drusku paknābājam, man pie krūtīm piespiedies zviedru naudas maisiņš. Kā reiz kolēģis no Krievijas teica, nauda ir tad, kamēr neesi atplēsis simtsvienības paciņām apvilkto papīru. Oslo liekas mazāka par Tukumu un nemaz nav līdzīga, kaut arī esmu te pāris reizes bijis, nepamanu neko atpazīstamu un sāku apšaubīt savu atrašanās vietu, flixbusā kāds students angļu valodā mēģina pierunāt šoferi, lai tas paspēj uz Stokholmu līdz astoņiem, un šoferītis, tāds lādzīgs kāmis, tik nosaka joo-joo, atkal iekrītu miegā, Karlstadē autobuss ienāk ar stundas nokavēšanos, kādu eksāmenu gan kavē students, grozās galvā doma, ārā vēl ir tumšs un mazliet par vēsu, lai varētu justies labi, pēc pāris stundām atveras benzīntanks, tieku pie kafijas un par studentu aizmirstu. Paiet vēl dažas stundas, satraukums jaucas ar samocīto nakti, sāk spīdēt saule un parādās saimnieks, man rokā Latvijas siermaize. Motors pukšķ, krāmējamies gar caurulītēm, krāniem, vadiem, te visa kā daudz, kamēr tiek rakstīti papīri, piezvana telefons, viņa puika esot sakāvies bērnudārzā, tas saildzina procesu par pārdesmit minūtēm, izskatās, ka dzīvē viņam problēmu pietiek arī bez laivas, diena jau ieskrējusies, ātrāk jādodas ceļā, lai līdz tumsai tieku pāri ezeram, kādi 130 km, es tik īsti nezinu, kā ielikt atpakaļ gaitā un nevaru saņemties pajautāt. Kaut kā aplinkus ierunājos par gaismām, izrādās, ka par tām viņš neko nezina, jo nekad nav braucis tumsā, un tad vēl par noslāpēšanas trosi, tā jau atrodas tuvāk pie lielā kloķa un izrādās viss vienkārši... 

Carolle Hall

Lai tiktu atklātā ezerā, jāapņem pāris salas, ūdenī peld visādas zīmes, kāda daļa aizmirsusies, lienu garām bojām, paralēli vēl jāuzcep ola, līdz parādās viļņi, skraidu kā mazs mērkaķītis, lai ar visu tiktu galā. Sāk krēslot un es saprotu, ka dažas bojas ir bez gaismām, gandrīz trāpa pa bortu, kaut kur jābūt akmeņiem ezera vidū, saskatu jocīgus viļņus un griežu apkārt, ieraugu kuģi, kādu brīdi sekoju tam un jūtos drošs astē, līdz tas pārvēršas par gaismas punktiņu ar divreiz lielāku ātrumu un atkal palieku viens un nobijies tumšajā naktī, jūras kartes man nav, mēģinu satelītkartē saskatīt kaut ko aizdomīgu un tādas vietas apbraukt, akmens, ja uzskrietu tam ar 12 km/h, mani nogremdētu ātri, nometu gāzi, laiva sāk vairāk gāzelēties, kaut kur ir boja ar baltu gaismu, skaidrs, atkal akmeņi vai sēkļi, jāapbrauc, bet pa kuru pusi? Spēki ir gandrīz galā, kādus 40 km pirms Trollhatenas ir maza upe, mēģinu trāpīt, bet neredzu nevienu boju, tad dzirdu sitienu pa dibenu, vilnis paceļ un atkal atsitos pret akmeņiem, motors vēl rūc, neesmu sagāzies, peldu, izbāzis galvu, ar pieres lukturīti spīdinu, līdz ieraugu boju pavisam sāņus, stumju spožo rokturi līdz galam, laiva vēl atsitas un negribīgi griežas, tieku līdz bojai un nometu gāzi, sirds sitas, laiva ir glābta, bet grūti atiet no stresa, lēni lienu  pa upi uz augšu, līdz no tumsas iznirst vārga gaisma, pilna cerību, parkojos, ar pirmo reizi netrāpu, izmēģinu atpakaļgaitu, strādā.

Migla un aizsalis kajītes logs, tik skaisti un auksti. Izbraucu ezerā starp bojām, tik daži metri plats ir laivu ceļš, grūti noticēt, ka naktī te trāpīju. Caur kanālu pa slūžām kāpju lejā uz jūras līmeni, kādi 90 m starpība, ir tik labi un mierīgi, slīd ainava.

Noguļu divpadsmit stundas, pamostos svētdienā. Rīta dzestrajā saulē kanāla labajā pusē paceļas pils, braucu pāri un kāpju augšā, atvelku elpu, lēni iztaisnojot muguru, apskatu apkārtni, lejā pie koka steķiem caur rudens lapu filtru redzu pieparkotu laivu, kādu brīdi vēroju un, uzsācis ceļu tālāk, tikai aptveru, ka tā taču manējā. Atlikušo dienu meklēju pārkinga vietu,  nesteidzīgi izošņāju piestātnes un upes atzarus, pirms Gēteborgas pagriežu pa labi uz ziemeļiem, te govis un zirgi, lauksaimniecības zemes, cauri vijas upe, jūtu tajā straumi, ūdens vēl salds, vārās kafija. Joprojām auksti, sapūstā mugura stīva, tomēr ir bezgala labi, skatos ainavā, man patīk tāda, kas kustas!

Putas

Vienā no autoostas ātrajām ēstuvēm, kas mēģina izskatīties pēc KFC, atrodu kebabu ar dīvainu fritētu sastāvdaļu, arī bildē uz sienas manā krūšu augstumā tā nelīdzinās nekam konkrētam. Izdzeru duže kafiju benzīntankā un diezgan nocīnos, līdz piepumpēju skūtera riepas. Rīta agrums pārdzīvots, saule sāk rāpties pār lielpilsētu, izbēg dūmaka, ejot pa sliedēm paralēli iemīto taku, uz apavu purngaliem uzkrājas rasa. Meklēju lidmašīnu, kuru vēl pirms mirkļa autobusā biju pamanījis satelītkartē, līdz sajūtu vēderā nelielu spiedienu, šķiet, ka nenosakāmais elements grib tikt ārā. Rūpīgi pārlasu lapu no jūnija Rīgas Laika, izplēšu, tad vēl drusku pārlasu bailēs ko laist zudībā, sāku burzīt, līdz tā paliek mīksta un krunkaina kā āda zem manām acīm. Apkārt neviena nav, tik šķiet, ka pavisam tālu kāds vīrietis slauka kāju mitrajā zālē, it kā viņu ceļā uz darbu būtu pārsteidzis suņa sūds. Pēc brīža viņš attālinās, ir laiks nozust krūmos. Nožēloju, ka esmu izlasījis tikai vienu no lapām, starp sliedēm aug veselīgs ozols, bet jau nedaudz tālāk, aiz cinkota žoga slejas apaļā tornī iebarikādēts Mercedes-Benz ofiss. Tagad ir mana kārta rīta rasā noslaucīt kāju, un nu jau diena tiešām var sākties, garām slīd vilcieni, sarkani un viens arī zaļš, ar spiciem un apaļiem purniem. To ātrāko reiz Vācijā redzēju muzejā – ātruma testa video, viņi izspieda ap piecsimt kilometriem stundā, tas nav vis nekāds sūds... Iekšā viss kratījās, un elektrība no vadiem kā Teslas spoles izlādē meta zibeņus. Visās malās kameras, un tie inženieri kabīnē aukstām sejām pie pogām. Mirsti, bet jāmirst cienījami, tiešraidi negribas sapurgāt. Bet nu šitie nenomira, tikai pēc tam nācās nomainīt sliedes.

Slauku kāju un vēroju vilcienus, varbūt viņi vēro arī mani. Lidmašīna ieslēpta aiz vārtiem, jātiek atpakaļ līdz Vislai, jāieskatās straumē, priekšējā riepa nolaidusi gaisu, iegādājos putas – tādas, kas pūšamas riepās, caurajās, aizlienu benzīntanka aizsegā un sāku pūst, pūšu, līdz putas ir visur, skūtera gandrīz vairs nav, pazūd arī rokas un kājas līdz pusstilbiem, piebrauc policija un vēro, pārstāju pūst, bērni skatās, atsēdušies uz skrituļdēļiem, visi, kam vien ir iespēja to redzēt, skatās, uzlieku plecos somu un lēni aizripoju, it kā tā būtu bijusi tikai tāda novērotāju iedoma, no manām rokām un kājām atraujas balti putu lēveri, arī no riepas putas nāk kā no dūmu mašīnas, arvien jaunas un jaunas, un kā tāda putojoša performance slīdu gar upes krastu.

No pirmās klases sēdvietas vilcienā uz Berlīni mani pārvirza otrajā, izrādās biļetē ir kaut kāda ieslēpta informācija, bet putu mašīnu atstāju, lai lādējas bagāžas nodalījumā pirmās klases pasažieriem virs galvas, mēģinu aizmigt, un brīdī, kad laižos miegā, redzu pavērtas kupejas stikla durvis, pa kurām ārā veļas baltas putas kā jūrā sakulti viļņi.

Pirmajā konferences dienā Hallē kājām dodos uz Mārtiņa Lutera universitātes dabas ēku, pa ceļam ieraugu zemē mazliet izsmērētu sūdu ar pāris metāliski spīdīgām mušām, ir silts un visiem ir labi. Un tad tā kļūst pa tradīciju, katru rītu ceļā domāju – būs vai nebūs, līdz reiz naktī uzlīst, tajā rītā ripoju un objekta vairs nav, tas aizskalots vai pat apzināti noslaucīts bez pēdām. Kameras maiņas procesa beigu stadijā istabas devēja pamana, ka izmantoju divas viņas visbiezākās karotes. Stāstu un rādu, kā tas notiek, kā jāmaina un ka nekas nav labāks par biezām nerūsošā tērauda karotēm, liekas, viņa nenotic, vai arī neko nesaprot un vēl iespējamāk, ka nekad nav mainījusi riepu.

Autora foto

Piektdien dodamies uz Bavāriju, lai paši savām acīm apskatītu pēdu nospiedumus kontinentālajos nogulumos, te vazājušies visādi zauriņi. Man gan tās ķepas liekas diezgan līdzīgas, bet tam visam pa vidu, gandrīz vai varētu teikt – starp pirkstiem, pamanu arī bezmugurkaulnieku pēdu fosilijas. Pienāk vakars, arī sagurums, visi gausi, kolēģis grib runāt pa telefonu, un es nodomāju iziet ārā basām kājām pastaigāt tepat pa viesnīcas dārzu. Tā es staigāju, arī parunāju, ejot atpakaļ pavisam neveikli un nejauši aizcērtu durvis, biju atstājis šķirbiņu, lai nebūtu jāiet caur priekšu un jātraucē bārā sēdētāji. Apeju apkārt, bet izradās, ka bārs jau tukšs, durvis ciet. Pieklauvēju, padauzu, atrodu viesnīcas telefona numuru un dzirdu, kā tas iekšā zvana, izslēdzu, un tas pēc sekundes apklust. Tā spēlējos vēl kādu brīdi, līdz sapratu, ka jāsāk pielietot citas metodes. Staigāju apkārt, raustu logus, metu akmentiņus, jā, metu, un drīz vien sāk sāpēt roka, gaismas lēnām izdziest, neviens manu mētāšanu neņem nopietni. Paliek tumšāks un vēsāks. Piezvanu policijai, izstāstu situāciju, jūtu, ka meitene klausulē pat nedaudz sasmejas, brīdī kad mēģinu atbildēt uz jautājumu, kur atrodos, tiešām to nezinu, nav ne mazākas sajūtas, kāda varētu būt lielākā tuvākā pilsēta, skatos Google map kartē un pa burtam saucu ciema nosaukumu H-r-a-g-h... ,viņa ķeras palīdzēt. Dzirdu, kā zvana uz to pašu telefonu, tad viņa atrod vēl vienu numuru. Tā mēs darbojamies kādas 15 minūtes, pieslēdzas arī tuvāka brigāde, bet arī viņi nav tik tuvu, beigās uzrodas tante ar sunīti, viņai patīk akmentiņu metode, viņa lasa, es metu, bet jēgas no tā nav, arī viņa zvana uz to pašu numuru, bet, kad saprot, ka esmu smieklīgs neveiksminieks, pazūd kā rīta migla ar visu mazo plušķi. Apstaigāju ciemu, sāku jau meklēt vietu, kur ielīst un nosnausties, pamanu divdaļīgas trepes. Ēka ir veca, un otrais stāvs sākas gandrīz mākoņos. Uzkāpu un, turoties pie palodzes, žonglēju uz pirmspēdējā pakāpiena. Klauvēju, iespējams, pie savas istabiņas loga, dzirdu, kāds sāk staigāt pa istabu, bet pie loga nenāk, klauvēju vēl un vēl, līdz parādās mana francūža garā, izbrīnītā seja.

Muļķu smiekli

Pēc visas tās vasaras, kad notiek kaut kāda skraidīšana saules izbalējušos šortos, nu, vienvārdsakot tirināšanās, jā, tieši tā to sauc un tieši tā paiet vasara, līdz pienāk rudens un atkal no jauna iemāca uzvilkt garās bikses, ver vaļā durvis tām lielajām tumšajām zālēm, kurās neiespīd saule, siltums te rodas no projektora vai prožektora gaismas, laiva paliek atmiņā noglabāta zem zilas plēves, akvalangs pastumts zem gultas, paraplāns kā kaķis ieritinājies čuč uz skapjaugšas un pretī raugās pilsēta ūdens atspulgā. Jau vairākas dienas nav skaidrs, kad tas notiek, vienkārši ir tumšs brīdī, kad iznāc pa durvīm. Un tā tagad būs? Jautāju un neatbildu, kaut kāda samierināšanās forma, bezjēdzīga diskusija sevī.

Lietus pārstājis, smaržo, un tās nav liepas, varbūt putekļi reakcijā ar ūdeni, cilvēki skatās peļķēs, kāds smēķē, šie cilvēki nesarunājas, jo ir vieni, iznākuši klusumā sasveicināties ar rudeni vai pateikt ardievas vasarai. Liekas, ka negrib, lai kāds tos redz, tajā ir kas intīms, kas ļauj apzināties, ka atkal kāds mirklis no mūsu dzīvēm ir paskrējis, mirkļi, kas mērāmi gados un liek mums justies neērti. Gadalaiki kā svītriņas cietumnieku kameru sienās. 

Foto - autors

Uz galda uzliktas vīnogas, saimnieces tās nes pāri istabai kā kaķēnu aiz čupra, pāris piles nokrīt uz dēļu grīdas.  Aiz pieklājības un ziņkāres noplēšu pāris ogas, gribas izspļaut mizu, bet tās ir tik saldas, nepierasti, uzaugušas tepat kaimiņu dārzā, Baltijas Balkānos, ar vienu aci šķielēdamas Baltkrievijas virzienā. Sarunas brīdī šķērso okeānu, un mēs pametam Dienvidameriku. Pēc diviem gadiem atgriežamies te, kur no blakus istabas caur pavērtajām durvīm skan akmens ritenis, kas šovakar bez apstājas maļ graudus, trīs litri pāris stundās, ciemiņu ir daudz, un rokas dzirnavas neapstājas. Kādā no valodām, kas jaucas starp flāmu un leišu, Jorune paziņo, ka laiks doties mājās un atkal jau ir tumšs, mazais skrejritenis kaut kur krūmos ķeras, tas ir gandrīz bez svara un es to uzmetu uz pleca, līkumojam caur dārziņiem un pienākam mājai no otras puses. Naktis paliek vēsas, gribas aizvērt logus.

Iestājas miers un pat Jorune ir pieklususi, atveru datoru un ieraugu nepabeigtu apraktu: jaunā modernā ēka, visu dienu uz kājām, no rīta jau iesildījos ar nacionālās jūras trīs atsevišķajiem elementiem – muzeju, kravas kuģi, kuram laikam nekur citur kā muzejā vieta nav atradusies, working boats un reģionālās laivas ir vēl jāpiepērk, tātad kopā tomēr sanāk četri, viens no tiem ir ostas krāns no septiņpadsmitā gadsimta, kāpnes, katrā stāvā amatnieki un atkal kāpnes un tad viss tas pats lejā, tikai atkal citi amatnieki un citas kāpnes, bet tomēr lejā, kur izejot uz ielas tādi pūļi, ka ne paelpot. Pie kara muzeja, precizēšu, otrā pasaules kara, ar skūteri aizkļūstu līdz kasei, tad nonāku pagrabā, kur tam tiek piešķirts garderobes numuriņš, tad kase ar nelielu rindu un divām latviski runājošām kompānijām tieši man priekšā pērk biļetes un izvēlas audiogidus, izskatās – šitie ir nopietni. Un tad es viņus redzu pie tanka, visi bildējas pa vienam un tad kopā, knapi izvairos, lai mani neiesaista kopbildes tapšanā, tas laikam bija kaut kāds Josefs, bet vispār neesmu galīgi drošs, to T-34 gan es atpazinu, un arī tur viņi fotografējās. Tā es slīdu no telpas uz telpu, brīžiem atgriezdamies vietās, kur jau esmu bijis un domāju par to, kas tieši tajā ir – daudz tērauda, bet tad jau viņiem bija jādodas uz rūdu raktuvēm, bet varbūt lai parādītu mazbērniem, ar ko tie okupanti atbrauca, bet viņi tajās bildēs smaida, varbūt tie ir apturēti smiekli brīdī, kad esam ļoti apmulsuši.