Ceļojums treniņa laikā

Skan mūzika, un kāja sit līdzi ritmu, mūzikai nav nosaukuma, tā it kā atrodas situācijā, kurā to neviens nerada, tā vienkārši ir. Kāja pret pretējo krēslu strādā pašizdomāti, man nav tiesību to kontrolēt, iekavē, reizēm trāpa, kaut kāda iekšējā zābaka svārstība, nesaprotama un neskanīga, sit un sit.

Ārā, ielu laternās uz zemes dejo zaru ēnas, tās šūpojas uz asfalta, vēl tur pamanu lielu cepures ēnu, tā laikam mana herbene, pazaudējos sarunās, vēroju koku dejas asfaltā, mainās valoda, un man nav, ko teikt nevienā no tām, kaut gan klusībā pie sevis izdomāju frāzes un teikumus, bet brīdī, kad varētu šaut ārā, saruna jau kaut kur aizplūdusi, un esmu visu nokavējis, varbūt man vienkārši neērti atvērt muti, neērti sabojāt kaut ko jau skanīgu, kā tam bezritma zābakam, kas tagad iznācis pusnaktī un mazliet šļūkā pa zemi.

Sen tik labi nav garšojis, sen arī neesmu atļāvies tik garšīgu alu, un nav arī, ko zaudēt, sanāk tikai divi. Un tagad ir viens, pēc tam būs vēl viens, un tad mīšos mājās. Man uz krītiņa neviens nedos, kaut gan bārda un velosipēds kā visiem un cilvēks aiz letes pat iespējams pazīst, nu vismaz sveicina, it kā būtu kaut kad redzējis, neviens man neuzticas, neuzticas un viss.

Jā viss, skan nežēlīgi un ir jāiet mājās, tēloju, ka neesmu vēl pabeidzis glāzi ar lejup slīdošajām putām un apakšā sabiezēto stiklu, nemanot tā jau ir otrā, vispār šovakar jau vairs neskaitu, šeit otrā, to gan zinu droši. Aiziet sarunas, paliek tik daži blakus telpā, tad vēl kāds grib pēdējo medalu, bet man ir jāiet - jāiet un viss. Atvados, un uz ielas atkal tās ēnas un laternas vējā, nedaudz dzestrs, bet ir vienalga. Sitas atslēgas pret velosipēda spieķiem un uz mirkli ir labi, ripo lejup pa kalnu, durvis ir vaļā, jāatver klusu. 

Ap astoņiem, laikā, kad man bija jābūt sporta zālē, atrodos miegā, precīzāk, nonāku pie ārsta, lai atrādītu savu elkoni, no tā esmu izņēmis apaļu, baltu kauliņu panorāmas rata izskatā un vēl ko tādu kā no bruņuzivs, tikai pārāk simetrisku, nu, jebkurā gadījumā tās izmirušas pirms trīssimt miljoniem gadu.  Ievēroju, ka mans elkonis palicis mazliet plānāks, dīvaini, nesāpēja un asiņu nebija. Ārsts no smalkas klīnikas ļoti tīrā, gaiši zilganā tērpā īpaši nepievērš uzmanību lietām, ko pats varonīgi esmu atdalījis no elkoņa. Jautāju, cik varētu maksāt to ielikšana atpakaļ.

Tev apdrošināšana ir, es sameloju, ir kauns atzīt, tas taču liktos pat neticami, ka manā amatā strādājošam...  viņš taču failā redz, mēs gan runājām stāvot un datora nekur tuvumā nav, laikam vienkārši kaunos. Lai pabeigtu sarunu, nedaudz jau sācis attālināties, jautāju, vai šādas lietas tiešām tiek atmaksātas, ārsts joprojām iecietīgs pret manu problēmu, tik atsaka, ka pārsvarā jau jā, bet vispār to var arī nedarīt. Lai pamēģinot pakustināt mazo pirkstiņu, ja var to kontrolēti apļot un kustināt bez koordinācijas traucējumiem, operācija nav nepieciešama.

Veselības enciklopēdija, 2009

Uz manu roku viņš pat nemēģina skatīties, bet es, vēl nenoklausījies teikumu līdz galam, sāku kustināt pirkstu, mazliet slepus, pie sāna, pats arī neskatos, bet iepriekš aiz satraukuma dūrē savilktā plauksta atritinās, liekas, ka kustas, pārējie pirksti gan nedaudz stiepjas līdzi, kad mēģinu izdarīt akrobātiskus virpuļus ar savu trīs centimetru mazuli. Ar to arī saruna beidzas, uz kāpnēm mani jau gaida K, un tikai tad saprotu, ka ar ārstu esmu runājis koridorā, nevis kabinetā. Soma plecos, šoreiz bez skūtera, plāns doties uz kāpšanas zāli Brīvības ielas galā. K stūrē un ne pārāk klausās manā stāstā, es varu paslepus noņemties ap saviem pirkstiem. Pirkstiņš darbojas, viņš jau man ir tikai tāds punduris, divreiz mazāks par pārējiem, cimdos paliek tukša vieta, bet tāds tas ir, kustas tāpat kā agrāk. Tātad pēc ārsta teiktā sanāk, ka pāri palikušās detaļas nav vajadzīgas. Izņemu no aizzipotā maisiņa un parādu K. Sāku ar panorāmas ratu, man tas atgādina kaut ko no putna, viegls, bet kāpēc apaļš, K neko nesaka, bet liekas, ka arī viņam tas šķiet aizdomīgs. Apstājamies pie nākamā sarkanā jau aiz Vef tilta, parādu otru plāksnīti, kas nez kāpēc nav gaiša, bet ir tumši brūna, liekas tāda drīzāk 3D printēta, nevis organiska. Pēkšņi K sejā kaut kas izmainās, viņa bezgalīgais dzīves vieglums pārvēršas mirkļa nopietnībā, tas taču ir datu nesējs. Pirmajā atļautajā vietā mašīna tiek apgriezta, un mēs strauji attālināmies no kāpšanas zāles. K ir programmētājs, bet viņš jau sen vairs nestrādā melno darbu, strādā ar klientiem, kaut gan nekad līdz galam neesmu izpratis, ko viņš īsti dara un ko klienti dara ar viņu, un ko vispār var tik daudz darīt, jo tādus kā K zinu vairākus. Darbvieta izrādās mazliet parasta telpa, kurā viņš īrē kādu nelielu daļu, galda vietu, uz kura nepieklājīgā kārtība atrodas aizvērts ābolītis, pāris A4 lapas, zaļi vāciņi un apaļa bundžiņa, par kuru citā situācijā būtu painteresējies, nav pat kubika rubika kā filmās par hakeriem, nav arī liela melna ekrāna, kurā skrietu komandrindiņu ķeburi. Izrādās K pazīst čali, kuram pieder vadiņu pasaule, varētu dabūt štekerus un pieslēgties, tālāk neeju līdzi, palieku ap stūri, ir vēl viena telpa, drīzāk tāds darbam pielāgots koridors, garš galds, pāris datoru, lodāmurs, kaut kādas uzmavas un savilcēji, testeris, vadiņi, bet paša čaļa uz vietas nav. Izskatās, K zina, ko dara, parokas, un pēc brīža jau lūdz, lai parādu viņam savu rūpīgi noslēgto maisiņu, viņš pieslēdzas, neredzu, tieši kā, telpa ir šaura, un man kaut kā negribas bāzties virsū, pirmais mēģinājums nesanāk, disks netiek atpazīts. Mēģinu piedalīties un izmetu bezjēdzīgu frāzi,  varbūt tas ir šifrēts, K lietišķi atbild, ka nē, nē, vispār neatpazīst. Laikam līdz galam nenoticu, ka man elkonī varētu atrasties čips, esmu jau atmetis cerības, bet jūtu, ka K pret to visu attiecas savādāk, vēl līdz šim neesmu viņa acīs redzējis tādu mednieka spīdumu, stāv uz vakts, līdz pusei grāvi kā karavīrs ierakumos, gandrīz vai neelpo, bet ķermenis savilkts līdz pēdējam, komanda, un tu lido pāri laukam, suņi tikai mazu gabaliņu priekšā, pāris soļi, un tu jau būsi tos apdzinis.

Ir, atskan slāpēts, drīzāk slepens sauciens brīdī, kad esmu sācis vērot kādu hipsterīgu darbinieku telpas tālākajā stūrī, vēl kāds trīsdesmitgadnieks darbojās tik pārliecinoši, it kā saprastu kaut ko no šīs dzīves, viņš runā pa telefonu, dzirdu tikai pāris frāzes, tas viss izgaist mirklī, kad atskan - ir. Ielienu dziļāk telpā. Te beidzot slīd tās ķeburu rindas, bet izrādās, tas ir linux un notiek ielāde, tāda kā skenēšana, pārbaude, vai disks nav bojāts, tad parādās manai acij neredzētu folderu rindas, un tad jau atliek tikai ar peli iet virsū un vērt vaļā. Satraukumā  gribas iespraukties un padarīt situāciju nopietnāku vai piešķirt sev kādu zināmu lomu - arī es esmu strādājis šādā vidē, man bija Ubuntu, brīžiem esmu tik prātīgs un noklusēju savas muļķības, pašam pat jābrīnās. Un to Ubuntu noinstalēju pēc pāris dienām.

Izrādās, esmu sevī nēsājis gan txt, gan mpg4 failus, un gandrīz visus var atvērt. Pirmais kā no ziņu portāla, runā kaut kāds vīrs, izskatās pēc ’90 un tam nav nekāda sakara ne ar mani, ne ar ko slepenu, atveram vēl pāris, bet es neredzu nekādu saistību ar savu dzīvi, it kā no miskastes izvilkta nejauša lieta, miruša mājas saimnieka foto albums. Pēkšņi uzplaiksnī māja Mērsragā no vasarām, kur dzīvoju ar kammamu pašā jūras krastā, tā, ietīta niedrēs, bija daļa manas bērnības. Atveram tekstus un tur tādi mazsvarīgi dzīves padomi, piemēram, ierodies laikus, esi pieklājīgs un pabeidz aiz sevis iesākto, vispār tā bija vienīgā tāda frāze, pārējais drīzāk tādi izraksti no grāmatām, enciklopēdijām, kaut kas par graudiem un ražu, un tad atkal mēs skatāmies video. Brīžiem man uzmācas bailītes, ka varbūt kaut kur atklāsies tas, ko es domāju un esmu darījis, kaut kas tāds nepatīkams vai ļoti personīgs, bet nav pat linku uz pornogrāfiju, nav itin nekā no manis. Bet, ja nu tas viss domāts, lai mani kontrolētu, tas nozīmē, ka tagad esmu brīvs, tas ir laukā no manis un varu domāt ko gribu, pavelkos par jauno ideju un uz mirkli paceļos apziņas lidojumā, līdz K mani pārtrauc, joprojām ar nepierasti nopietno seju pagriežas uz manu pusi un, liekas, pirmoreiz šodien saskatāmies, saka to ļoti konkrēti man - tas varētu būt šifrēts. Saprotu, ka viņš negrib, lai to dzird kāds no blakus telpas, neērti un kurš tad grib, lai tevi uzskata par jokainu. Mēs noskatāmies vēl daudzus video, sākām tos tīt paātrinājumā, X2 X6 arvien ātrāk un ātrāk, ir arī audiofaili, liekas, K meklē kādu loģiku, kaut kādu aizķeres punktu, bet nekā, nekādu atslēgu. Parakņājāmies googlē, nekā, pat čipa ražotājs neparādās, nekādu pavedienu, gribu ieminēties, ka varbūt dārknetā, bet paklusēju, vienreiz jau esmu sarunājis muļķības, vienreiz knapi sevi apturēju, kāpēc tagad to sabojāt.  Un patiesībā neticu, ka varētu būt kaut kāds paralēls nets, kurā ir kaut kas vairāk nekā ikdienas googlē, tas būtu neloģiski, ēst saldētus kartupeļus, ja var dabūt  frī majonēzē. Ko man ar to visu darīt, viegli sažņaudzu kabatā atlikto maisiņu ar panorāmas rata kauliņu un pakustinu mazo pirkstiņu, vēl kustas.

Uz galda mētājas daļa manis, K acis atspīd ekrāna ņirboņā. Tā, viņš nosaka, vajadzētu nokopēt un tad varētu no šejienes tīties. Neviens vēl nav ieradies, pusdienas laiks, varbūt pēcpusdiena, nav tik svarīgi, liekas, ārsta apmeklējums bijis pirms gada, vēl atceros to viņa neticami tīro halātu, kā gan to sauc... Bet halāti laikam vairāk bija tajā Amerikas sausā likuma laikā, kad kūpēja cigāri un burbons glāzē kausēja ledu vēl pirms brokastu olas, vai varbūt Oņegina saltajā ziemas naktī, kad no balkona tika dzerts īsts krievu šņabis. Lai nu kā, tas paltraks bija tāds debeszils, nē, drusku gaišāks, tieši tāds kā viens no kāpšanas maršrutiem, ja nebūtu atradušies visi tie dīvainie krāmi elkonī, varbūt tagad, magnēzija nošķiestām rokām, turētos tajā kā prusaks pie sienas.  Nokopēt mums izdodas, nu es jau neko, bet sirds man sitas, mēģinu vismaz nesaviļņot gaisu, lai kaut kas nenojūk tajā instalācijā. Pietrūkst vietas, no atvilktnes darbagaldā viņš izvelk ārējo cieto, kaut kādas pāris kāpēju filmas, K tās vienkārši izdzēš un vienu folderi pārmet uz savu ābolīti, kas vēl pirms dažām sekundēm gulēja aizlocīts, tas ieslēdzas tik ātri, ekrāns iemirdzas kā animēta kaķa acs, viņš tiešām to visu uztver nopietni. Monitors izgaismo K vēderu, mēs stāvam kājās, mēs pat neesam novilkuši jakas, ārā ir krēsla, bet nevar pateikt, ir jau vakars, varbūt drīz sāks līt.

Piegāde bez maksas

Atrodu nepabeigtu kafiju uz galda, vēl nedaudz silta, tā ir burvīga – brūna, mazliet rūgta un neizdzerta. Grozos pa vakardien iesāktajiem rakstiem, atvērti un neizlasīti, dažus pabeidzu, citus vienkārši aizveru. Viens ir tāds, kur biju apstājies pēdējā rindkopā, nenoskrollējis līdz lejai, ticēju, ka tas ir bezgalīgs, bet tagad uzzinu, ka tas beidzas tepat ap līkumu, tikai pāris rindiņas palikušas. Meklēju, vai autoram vēl kas noslēpts Satori dziļumos, atrodu, sāku lasīt un saprotu, ka tas nav tas, ka tā kaut kāda meitene, nekavējoties aizveru un nodomāju, labi, ka to nepamana kāda feministe.  Vakarnakt strīdu karstumā par sieviešu tiesībām tiku pāris reizes iepļaukāts, pārsvarā gan sarunu biedri mani neņēma par pilnu, varbūt jau tam arī bija pamats, jo ik pa brīdim atrados pie citiem galdiņiem un citās sarunās, pamatā gan pie Pils letes. 

Pēc pāris minūtēm jāiet uz beziepakojuma veikalu, sarunāts iepirkties kopā.  Ik pa laikam nervozi ieskatos pulkstenī, tas nekustas, tomēr kustas, bet ļoti lēni. Salīdzinu vairākus savā starpā, uzvedība visiem patīkami mierīga, paiet pāris minūtes, es to novēroju, tiešām pāris, mani tie pulksteņi neapmānīs, viens monitora labajā stūrī, otrs uz rokas, hmm, izskatās, esmu trāpījis laika nobīdē. Jāizmanto iespēja, aizveru vēl pāris vakar atvērtās publikācijas, tās ir garlaicīgas, garas un nezin kāpēc visas par Indiju. Atveru baltu lapu un, ik pa laikam ieskatoties, vai laiks tiešām vēl bremzējas, sāku rakstīt. Arī kafija vēl nebeidzas, dzeru maziem malkiem un kādu brīdi paturu mutē, žēl norīt uzreiz, kaut kāds dziļi iesakņojies skopums vai baudas māksla. Tagad gan pēdējais malks un divdesmit trīs pāri, fak, atkal kavēju. Laikam piemīt tāda īpatnība, tas stiepjas, un tad kā norauta gumija lido un iznīcina visus iekrājumus, noseivoju un lecu kājās, man ir pašam savi triki, zinu, kā atgūt nokavētās minūtes.

Pašportrets

Laiks nostabilizējas, un diena ieņem parastu ritmu, tikai galvā tās feministes. Kaut kā izlīgt un miers. Es jau vienmēr visām piekrītu, piesakos uz mazāko algu, lai kāda neapvainojas, ka saņemu vairāk, slodze man arī nedaudz zem puses, nedrīkstu taču izspiest kādu no vietas. Bet dzīve tāpat mani pļaukā, varbūt kaut kas ar to dzimumu nav pareizi, vecāki mani gaidīja kā meiteni, prātīgi, noprata, ka savādāk būs sūdi, bet tomēr sistēma nojuka. Un tagad es te kuļos un meklēju google lodziņā, kā mainīt dzimumu, izrādās – viegli, jāpasūta kaut kādi hormoni, mirgo banera zilais lodziņš, piegāde bez maksas, un neviens pat recepti neprasa, ā, nu jā, tagad jau viss ir vienā sistēmā. Apskatos lietošanas noteikumus, pāris vārdus iemetu tulkotājā, un labi, ka orāli, tātad kaut kādas tabletītes jādzer un viss. Sajūtos atpestīts, tā, bet ko darīšu, kad kļūšu par sievieti, ā, varbūt sākumā būšu meitene, un tikai tad... o un tad jau ar nav tik slikti. Iztēlojos, kā rullēju pār kājām melnas zeķes un ar saviem strupajiem pirkstiem mēģinu aizkabināt zeķturus, cik tādu ir, un vai kājas nesalst vietās, kur tie pieskaras miesai, tie ir no plastmasas vai metāla, bet varbūt jāvalkā ar tām gumijiņām ap ciskām, vai vienkārši džinsi, jā, tā būs labāk, būšu meitene džinsos. Un kas man būs jādara, jākrāso lūpas, pretīga gan tā garša, bet varbūt var kaut kā ietetovēt, lai katru dienu nav ar to jābakstās, mani jau reizi sezonā nogurdina ūsu dzīšana, jo savādāk gar nirēja brillēm pa sariem sūcas ūdens un sakož acis. Varētu būt palaistuve džinos un tetovētās lūpās, bet tur baigā gaidīšana, to laikam nemāku, un stāvēt man arī tā ne pārāk, tad doma no debesīm. Būšu pilote kā Amēlija Erharte, es pazudīšu, un visi mani meklēs, rakstīs grāmatas vai vismaz kaut kādas slejas, un viņa taču arī bija džinsos. Pie durvīm atskan zvans, izraujot mani no meitenes tēla pilota brillēs, kurjers, jūsu sūtījums, un piegāde tiešām bez maksas.

Tas ir par mums visiem

Sergejs Mihailovs atnācis pretī uz staciju, īsts džentlmenis, melns mētelis, kurpes, sudraba auskars mirdz, cigarešu iekrāsotie zobi pavērušies plašā smaidā. Meklējam sportiņu, viņš it kā atvainojas un mēs piestājam pie katra kioska, lai apjautātos, nav atvesta vai ir beidzies, futbola spēle Krievija ar Īriju, tas pašlaik nogurdina viņa prātu, viņš lieto vecu nokiju un skaidru naudu. Pilsēta vēl nav modusies, lecam no salas uz salu kā Mario un iekrītam Burgerkingā, viss vēl ir ciet, bet te neliela rosība, es šādas vietas apmeklēju reti un izskatās, ka viņš vēl retāk, viņa divarpus reizes jaunākā draudzene uzrakstījusi uz lapiņas pasūtījumu, tas tiek nodeklamēts, un ar lielu papīra tūtu dodamies tālāk. Kāpjam un kāpjam, līdz sasniedzam trešo vai ceturto stāvu, griesti te ir tik augsti, mēru un man sanāk vairāk nekā četri metri. Atceros, reiz bērnībā, kad biju Pēterburgā, griesti sniedzās līdz debesīm un katru rītu čaloja papagaiļi. Te ir tikai mazs ūdens bruņurupucis, pavisam mierīgs. Koridors vijas starp grāmatām, apmaldos. Mana istaba ar kamīnu un čīkstošu parketu. Bildes, skaisti melnbalti portreti, viena no meitām ir fotogrāfe, bet tagad glezno kaut kur plenēros. Nakts autobusā nav bijusi mierpilna, robežsargi un robežsardzenes..  Izslēdzos uz pāris stundām. Dzīvoklī pa to laiku uzradies Platons, nodarbojas ar puerh tējas rituālu, kāds viņa draugs palīdzot izkrāsot vienu no istabām. Vārās kafija un brokastīs ir pelmeņi, tajā brīdi vēl nenojautu, ka pelmeņi te būs katru rītu, Sergejs tos skaita un katram ir savs cipars, it kā mums, viņa bērniem, piemistu kāds ēdelīguma koeficients, man bija drusku pa maz, bet esmu pārāk rijīgs.  Jādodas uz botānikas institūtu, pa ceļam atkal piestājam pēc sportiņa, beidzot ir, Krievija uzvarējusi, avīze tiek ierullēta mēteļa kabatā, un es to vairs netiku redzējis. Sāk līt, piestājam kafejnīcā, izmantoju izdevību drusku ieēst un tikt pie otrās kafijas. Vajadzīgas trīs, bet man drusku neērti no pārmērībām. Sergejs, piemēram, mēdz aizmirst, ka ir jāēd, un tieši tā arī notiks šīs pašas dienas vakarā – viņš neēdīs un par to atcerēsies dienu vai divas vēlāk, brīdī, kad mēs pie alus pasūtīsim čebureku un es vēl paņemšu boršču un kartupeļu biezeni, un pētīšu salātus aiz aizsvīdušās vecākās dzelzceļa stacijas kafejnīcas stikla letes. 

Foto - autors

Institūts apstājies laikā, ar visiem koka simtgadīgiem plauktiem un atvilktnēm, koki un lapas un pārakmeņojušies stumbri. Tiek dzerta tēja un kafija, ēstas bulciņas un keksi, es tieku pie trešās kafijas, un arī to es vēl nezinu, ka tā būs katru dienu katrā vietā, kur mēs strādāsim ar paraugiem no Ziemeļtimānas, nekas nesākas un nebeidzas, kamēr nav pasēdēts ar krūzi un uzkodām. Kādam no paleobotāniķiem būs izstāde, palīdzu nonest teltis un galdu, mēs krāmējamies pa putekļainām telpām, virinot atvilktnes un cilājot kastu vākus, kā bērni, kas atmūķējuši pamestas mājas durvis un ar kabatas lukturīšiem zirnekļu tīklu slāpētā gaismā veic superslepenu misiju.

Dienas iet, līdz pienāk svētdiena, pār Ņevu sijā smalks lietiņš, mana brīvdiena, Aņa mani pieskata, viņa veiksmīgi tiek muzejos pa vietējo biļetēm, es tikai nedrīkstu runāt, kad ejam garām personālam. Izslienos taisni un jautāju, kā ir - vai tad es atšķiros no jums, viņa ilgi vēro, vēro pa īstam un tad saka, tu pārāk daudz smaidi, un šajos pāris vārdos ir pateikts tik daudz un tas nav par mani, tas ir par mums visiem.

Pāri ielai, kur sākusies Pēterburga, pati vecākā iela, kā apgalvo Sergejs, ir veikals Krasnibelaj, kur tirgo dzērienus līdz pulksten desmitiem, izvēlos vīnu, vienu, Mihailovičs jau paņēmis divus un saka, lai arī ņemu otru un ka mājās viņam tikai nelielas rezerves un drīz jau vērsies ciet, atceros ziņu par svētā ūdens laistīšanu pār Krievijas ārēm pret pļēgurošanu, nē, nē  te par laimi nav nekādas pļēgurošanas, mēs iedzeram un ierokamies sarunās. Naktī uzrodas un pazūd cilvēki, čīkst vecais, izdilušais parkets, vārās vēl kafija un tiek skatīti fragmenti no filmām, jaucas kultūras un valodas, līdz miegs mūs izslēdz.

Pirmdienas vakarā uz perona stāv vilciens, iekšā viss ir nemainīgs, gan pasažieri, gan pavadones, nespēju noticēt, ka tiešām pastāv tādi ceļojoši muzeji, kur pat smakas un smaržas cauri gadu desmitiem nemainās. Krūzītēm gan vairs nav tās metāla mežģīnēm rotātās etvijas un ir sasodīti karsts, bet tā jau ir vienmēr.

Ainava, kas kustas

Tas aizsākās bērnībā, kopā ar pirmo fotoaparātu SMENA, uz melnbaltajām trīsdesmit sešu kadru lentām starp baltiem vai melniem nepareizi eksponētiem kadriem, izgaismotiem filmu galiem, slēpās laivas no Buļļupes - Lielupes karstiem. Tādas filmiņas, desmitiem satītas rullīšos, glabājas koferī pie mantām sadaļā „atmiņas”. Liela daļa laivu ir izvilktas krastā un apgāztas ar dibeniem uz augšu, kāds retāks modelis varēja izpelnīties trīs vai pat četrus kadrus. Krāmējoties dziļāk mantās, konstatēju, ka apsēstība aizsākusies vēl pirms pirmās fotokameras, kofera apakšā ir vairāki bloki, kas piezīmēti ar kuģiem – pašizdomātiem un no grāmatām pārzīmētiem, papildināti izrakstiem neveiklā, gāzelīgā rokrakstā no padomju lielās enciklopēdijas. Pirmās pašmāju ostas un piestātnes tika apskatītas Kamammas (mammas mammas) uzraudzībā, tīņa gados jau uzsāku vazāšanos patstāvīgi, notika arī pirmās nelegālās uzkāpšanas uz zvejas kuģiem, laivu aizdzīšanas un viss no tā izrietošais. Vērošana kā viena no pamatnodarbēm pastāv joprojām, grūti to ietvert skaitļos, bet, gadā apmeklējot ap desmit valstu, iespējams, sanāk kādas simts piestātnes, bet vērots tiek viss, ieskaitot kanālu malas, tiltu apakšas, upes līkumus, atzarus, pāļus, pie kuriem ir bijušas piesietas laivas, un vietas, kur varētu parādīties laivas, vērotas tiek arī kartes, kurās ir upes, kartes bez upēm praktiski ir nederīgas un netiek atzītas par vērošanas cienīgām. Paralēli vērošanai notiek arī dažādu peldlīdzekļu izdomāšana, no kuriem daļa ir tikusi arī realizēta, trīs vai četras piepūšamā katamarāna versijas ir peldējušas Grieķijas, Itālijas, Albānijas un Polijas ūdeņos, tām ir bijuši gan motori, gan buras, gan dažādi airu vai stumjamo koku paveidi. Apmēram pirms gada izgatavoju kartona laivu, tādu modeli savam iedomu kuterim, tik lielu, ka tajā varēja iekāpt ar abām kājām un tā es reiz stāvēju un cītīgi vēroju kanāla tīklu pie sienas piespraustajā kartē. Kartona iedomu laiva bija uzsākusi patstāvīgu dzīvi uz skapjaugšas, vācot putekļus, bet es pa to laiku ložņāju pa tirgus letēm, līdz vienu dienu zvana sens paziņa un kursa biedrs no doktorantūras laikiem un saka – ir. Tomēr aiziet mūsu acu priekšā, pat elpu nespēju ievilkt, tik rakstu pērc, pērc taču! Pēc tam parādās vēl viena, sēžu autobusā kaut kur lietainā Bavārijā, ik pa laikam piestājam karjeros un muzejos, jāskatās uz dinozauru pēdām, bet galvā tā laiva, kaut kur starp lagūnas salām, apkārt papardes un milzu zauri. Tad notiek vēl kaut kas, atmostos Viļņas bibliotēkā, mani spēki un miega rezerves izkusušas, vienu dienu esmu Rīgā, vecāki un draugi aizdod pirkumam naudu, skraidu pa maiņas punktiem, atkal aizmiegu un šoreiz mājās pēc ilgiem laikiem, mīlīgs tāds rīts, ticiet man, tad jau lidmašīnā vēl ar pampienu drusku paknābājam, man pie krūtīm piespiedies zviedru naudas maisiņš. Kā reiz kolēģis no Krievijas teica, nauda ir tad, kamēr neesi atplēsis simtsvienības paciņām apvilkto papīru. Oslo liekas mazāka par Tukumu un nemaz nav līdzīga, kaut arī esmu te pāris reizes bijis, nepamanu neko atpazīstamu un sāku apšaubīt savu atrašanās vietu, flixbusā kāds students angļu valodā mēģina pierunāt šoferi, lai tas paspēj uz Stokholmu līdz astoņiem, un šoferītis, tāds lādzīgs kāmis, tik nosaka joo-joo, atkal iekrītu miegā, Karlstadē autobuss ienāk ar stundas nokavēšanos, kādu eksāmenu gan kavē students, grozās galvā doma, ārā vēl ir tumšs un mazliet par vēsu, lai varētu justies labi, pēc pāris stundām atveras benzīntanks, tieku pie kafijas un par studentu aizmirstu. Paiet vēl dažas stundas, satraukums jaucas ar samocīto nakti, sāk spīdēt saule un parādās saimnieks, man rokā Latvijas siermaize. Motors pukšķ, krāmējamies gar caurulītēm, krāniem, vadiem, te visa kā daudz, kamēr tiek rakstīti papīri, piezvana telefons, viņa puika esot sakāvies bērnudārzā, tas saildzina procesu par pārdesmit minūtēm, izskatās, ka dzīvē viņam problēmu pietiek arī bez laivas, diena jau ieskrējusies, ātrāk jādodas ceļā, lai līdz tumsai tieku pāri ezeram, kādi 130 km, es tik īsti nezinu, kā ielikt atpakaļ gaitā un nevaru saņemties pajautāt. Kaut kā aplinkus ierunājos par gaismām, izrādās, ka par tām viņš neko nezina, jo nekad nav braucis tumsā, un tad vēl par noslāpēšanas trosi, tā jau atrodas tuvāk pie lielā kloķa un izrādās viss vienkārši... 

Carolle Hall

Lai tiktu atklātā ezerā, jāapņem pāris salas, ūdenī peld visādas zīmes, kāda daļa aizmirsusies, lienu garām bojām, paralēli vēl jāuzcep ola, līdz parādās viļņi, skraidu kā mazs mērkaķītis, lai ar visu tiktu galā. Sāk krēslot un es saprotu, ka dažas bojas ir bez gaismām, gandrīz trāpa pa bortu, kaut kur jābūt akmeņiem ezera vidū, saskatu jocīgus viļņus un griežu apkārt, ieraugu kuģi, kādu brīdi sekoju tam un jūtos drošs astē, līdz tas pārvēršas par gaismas punktiņu ar divreiz lielāku ātrumu un atkal palieku viens un nobijies tumšajā naktī, jūras kartes man nav, mēģinu satelītkartē saskatīt kaut ko aizdomīgu un tādas vietas apbraukt, akmens, ja uzskrietu tam ar 12 km/h, mani nogremdētu ātri, nometu gāzi, laiva sāk vairāk gāzelēties, kaut kur ir boja ar baltu gaismu, skaidrs, atkal akmeņi vai sēkļi, jāapbrauc, bet pa kuru pusi? Spēki ir gandrīz galā, kādus 40 km pirms Trollhatenas ir maza upe, mēģinu trāpīt, bet neredzu nevienu boju, tad dzirdu sitienu pa dibenu, vilnis paceļ un atkal atsitos pret akmeņiem, motors vēl rūc, neesmu sagāzies, peldu, izbāzis galvu, ar pieres lukturīti spīdinu, līdz ieraugu boju pavisam sāņus, stumju spožo rokturi līdz galam, laiva vēl atsitas un negribīgi griežas, tieku līdz bojai un nometu gāzi, sirds sitas, laiva ir glābta, bet grūti atiet no stresa, lēni lienu  pa upi uz augšu, līdz no tumsas iznirst vārga gaisma, pilna cerību, parkojos, ar pirmo reizi netrāpu, izmēģinu atpakaļgaitu, strādā.

Migla un aizsalis kajītes logs, tik skaisti un auksti. Izbraucu ezerā starp bojām, tik daži metri plats ir laivu ceļš, grūti noticēt, ka naktī te trāpīju. Caur kanālu pa slūžām kāpju lejā uz jūras līmeni, kādi 90 m starpība, ir tik labi un mierīgi, slīd ainava.

Noguļu divpadsmit stundas, pamostos svētdienā. Rīta dzestrajā saulē kanāla labajā pusē paceļas pils, braucu pāri un kāpju augšā, atvelku elpu, lēni iztaisnojot muguru, apskatu apkārtni, lejā pie koka steķiem caur rudens lapu filtru redzu pieparkotu laivu, kādu brīdi vēroju un, uzsācis ceļu tālāk, tikai aptveru, ka tā taču manējā. Atlikušo dienu meklēju pārkinga vietu,  nesteidzīgi izošņāju piestātnes un upes atzarus, pirms Gēteborgas pagriežu pa labi uz ziemeļiem, te govis un zirgi, lauksaimniecības zemes, cauri vijas upe, jūtu tajā straumi, ūdens vēl salds, vārās kafija. Joprojām auksti, sapūstā mugura stīva, tomēr ir bezgala labi, skatos ainavā, man patīk tāda, kas kustas!