Mainām kursu uz Freda baļļu

Dahaks, salasījis izbirušos kuģa komandas biedrus un uzrāvis mastā lielākos buru laukumus, mazā vējā lēni pazūd no salas, komanda vēl ilgi atskatās uz salu vistālāk Igaunijas Ziemeļaustrumos. Gaišais kaļķakmens Osmusāres krastos ļauj viegli iztēloties dienvidu okeānus, un tie aizejošie skatieni pār Dahaka bortu liek sajust, ka vienīgais un īstais Taiti ir šeit. 

Marie trijotne paliek, tepat netālu 7 m dziļumā ir vraks, Nora guļ kā noburta princese, Dita palīdz uzlikt balonus, apgriezt ūsas, gar kurām nekaunīgi brillēs spraucas ūdens. Jūra rāma, saule spīd stūres mājā, un eholotes ekrānu var saskatīt tikai ar grūtībām. Tomēr neticami viegli, ar otro reizi, enkurs uzķer kādu no kuģa atlūzām un spēcīgi sabremzē laivu. Šeit ūdens ir dzidrs, ielaižu kameru, filmēju, aizraujos, sāku to mest arvien tālāk, pagaidu, kamēr nogrimst un tad velku pie sevis, riņķoju apkārt laivai, kā mēģinādams pievilināt kādu zemūdens plēsoņu, viss beidzas ar ūdens ieplūšanu kamerā, un visrūpīgāk uzņemtais video paliek neizcelts virszemē. Laiks zaļganajā ūdens masā laisties lejā pašam, saules gaisma iemirgojas vienmērīgi izkaisītajā aļģu mākonī, ātri vien acīm pazūd fokuss, tāds sniegputenis vējstiklā, tu nezini –stāvi vai krīti, logu tīrītāju nav, noreibst galva un, lai pārstartētu radušos haosu, nākas aizvērt acis. Lejā daudz gaismas, dziļums mazs un no hidras nav izspiests viss gaiss, aizbāžu aiz jakas akmeni, tad vēl vienu, līdz nonāku līdzsvarā. Katrs elpas vilciens ļauj balansēt, izpūst visu vai ievilkt, cik spēka, neredzams spēks sāk celt mani uz augšu, pāris pleznas vēzieni un es jau slīdu pāri apkaltu dēļu kaudzei, te saķērušies tīkli, mētājas vinča, metāla masts, riņķoju kā haizivs ap savu upuri.

Modinām Noru ar pusdienām, pēc kurām dodamies uzlasīt pa visu salu izmētātās Aigara drēbes, nakts vēsuma neskartiem, mums tās liekas nepiedienīgi smagnējas, kā nevajadzīgā ziemas āda, nē, kā nomesta nasta, kas tagad teju vai simboliska stāv mūsu priekšā. Kaut ko uzvelk Nora, kaut ko es, kaut ko no tā visa Dita ieliek savā somā. Bāka un baznīca, stāvkrasts, krastā izskrējis kuģis, spēcīgu miesas būvi tas tomēr sarauts gabalos, atsedzot aprūsējušās ribas, izložņājuši dodamies mājup, bieži atskatos, kā tas ienirst saulrietā un cik tiešs un esams ir šis izzūdošais stāsts.

Māris un Gunta, pa ceļam neveiksmīgi meklēdami ģitāru, atbraukuši līdz Paldiskiem un uzņemti uz Dahaka klāja. Tuvākās dienas vēl solās būt neticami mierīgas, tā kā eholote un baloni ir uz Marie, būs jāveic manevrs ar cilvēka uzņemšanu. Manis izdomātais distances ieturēšanas attālums ir piecdesmit metru. Šo imagināro problēmu nomocīts, Armands jautā, vai tad, ja pārkāpsim drošības attālumu, no Marie aizsardzības sistēmas izšausies torpēdas, bet nekā tāda, mākoņi ir izklīduši, pār katamarāna pontonu tiek karināti piebriedušie melni fenderi, un mēs ar kreiso bortu ejam uz savienošanos.  

Māris ir pamanījies nodibināt sakarus ar Fredu, jau pēc mirkļa Marie maina kursu un dodas uz pirti, kas pārvēršas galda tenisā, baļļā, tekilā, saulrietā, vīnā, atkaļ baļļā, pirtī un basketbolā. Naktī kluso jūru izstumda airu pieskārieni, apkārt gozējas no ūdens izlīdušie akmeņi, tumsas šeit nav, un no mājas, kas savas saknes ielaidusi pussalā un no kuras jūra redzama uz visām pusēm, Marie komanda tiek atgriezta kuģim, nogurusi un laimīga. Un viņa mūs te tā uzticīgi gaida, kā manekens veikalā logā, nomainās sezonas tērpi, bet viņš paliek, padevīgi nolaistu roku, ieliektu galvu un tik perfektu formu. Rāmajā rītā krāsām pielietajā ūdenī nenogurstoši šiverē putni, čīkst duļļi, līdz laivu purni saskaras.

Brokastīs putra, kūst sviests un salda zapte, laiks joprojām labs, drīzāk, nav vispār nekādu laikapstākļu, viss apstājies, nav ne vēja, ne mākoņu, prognozes prognozē tukšumu, nebūs nekas, viss ir beidzies! Bezgalīga apstāšanas, plunkš, plunkš sakrītam ūdenī, jūtu, kā lēni sakarsušajā hidrā iesūcas vēsums, šo vraku mēs meklējam ilgi, eholote ņirgādamies rāda dibenus, labo un kreiso puslodi, metam cilpu pēc cilpas, un ekrānā viņš ir, bet apakšā enkurs slīd pa tīrām smiltīm. Lejā ir kapu zaļš, sūnaini zaļš, tumšs un nemājīgs, bail sastapties negaidīti, tik nobiedētam, izrautam no miera ar svecēm un grābeklīti un te pēkšņi mironis, gara barža kā zārks, viena trose, apkārt tīrs, nav dzenskrūves, nav ne priekšas, ne aizmugures, iekonservēta nāve, ievelku gaisu, atliecu sprandu un ar acīm skatos uz augšu, ārā pa vārtiņiem, ārā no šī sūnainā miera. Nav te nozīmes gadsimtiem, tāpat viss reiz sairs un pa reizei kāds atnāks, aizvāks vecos ziedus, sagrābs un neatskatoties pazudīs uz neatgriešanos. Aiz otra vraka, turpat netālu pie Paldiskiem, enkurs ieķeras, lienu lejā, cīnos starp divām plātnēm. Gaisa vairs nav daudz, brillēs ietecējis ūdens, spēcīgiem vēzieniem nāku augšā, tad atvērta mute, kas kampj gaisu, rauju nost brilles, dažas sekundes, līdz atgūstos. Apņem tropisks siltums, meitenes liek uz galda šķīvjus, esam pelnījuši vēsu alu. Sarunas, saule un ēdieni ātri atgriež spēkus, vēl trešo, vēl pēdējo šodien, līcī ūdens silts, daļa vraka ir virsūdens daļā, te labi snorkelēt, bet redzamība sliktāka, daudz asu priekšmetu, mazas zivis, aļģu mudžekļi.

Autora foto

Rīts aizvijas pastaigā pa Pakrī salu, ar kāpšanu torņos un pazaudēšanos pagrabos. Jūrā aptur krasta apsardze, jauka trijotne, aprunājamies par laivu un niršanu, mans izdzertais alus uzrāda 0.00 promiles. Vakarā pārdzenu Māra mašīnu no Paldiskiem uz Lohusalu un ar skūteri dodos atpakaļ. Un atkal jau pienācis laiks sarkanraibajam lakatam pārtapt par galdautu un sapulcēt ap sevi Marie komandu.

Naissārē grozāmies ap velosipēdiem, es, savas pašizdomātās nabadzības vadīts, palieku pie skutera, un tad mēs laižam apkārt pa šaursliežu un noliktavu piekrāmēto salu. Te bijusi jūras mīnu ražotne, diezgan nopietna, un vēl visādi bunkuri un atkal tie vēsie, piebirušie pagrabi, kas smaržo pēc mitruma. Diena paskrien kā lielā muzejā, ejot no vienas zāles otrā, paveras durvis, aiz tām jaunas un jaunas durvis.

Un tad mēs steidzāmies atpakaļ, pa smiltīm un oļiem, pēdējās vakariņas ar pieslāpētām sarunām, komanda dosies prom, atstājot mani ar Marie. Pēc dažu stundu brauciena būsim atpakaļ Lohusalā, un viss beigsies. Attopamies, ka palikšu viens un diez vai būs daudz vietu, kur varēšu piestāt un aiziet uz veikalu, tāpēc mums turp jāpaspēj, Marie paceļ savu purniņu un paātrinās par pāris kilometriem stundā. Piestājām pie ārējās mola daļas, Nora skrien, mēs ar Ditu pilnā jaudā laižam uz mašīnu ar skūteri, līdz pulksten desmitiem palikušas 15 minūtes, pretī nāk ostas muitnieki, viņu sejas sastingst, stāvi apstājas, karājas rācijas un vēl kaut kāda soma sānā, liekas, tā nav pistole – piestāj laiva, netiek piesieta un to tās neprātīgā tempā bēg komanda, Nora paspēj nobļaut „to the shop”, viņi sastingušajos ķermeņos nokustās tikai galvas, to skatieni aizdodas mums līdzi. Paspējam, bet runa ir par sekundēm, un mašīna pēc ūdens virsmas liekas kā formula. Aizmirstam pašu galveno – olas. Ostas muitnieki smaida, viņi redz, ka iecerēto esam paveikuši un, neko nenojauzdami par nenopirktajām olām, uzdod tikai dažus jautājumus par to, no kurienes mēs un uz kurieni.

Autora foto

Apklust artilērijas šāviņi

Dienas paiet laiski, vizinoties ar ūdens moci, mielojoties Haapsalu picērijā un plunkšķot no supdēļa svina pelēkajā ūdenī, kas, saules apmirdzēts, sastingst lielā, viendabīgā masā. Nedaudz līgojas, varbūt to kopā satur eļļaina plēve, saule spīd bezlidmašīnu un bezmākoņu atmosfērai cauri, tieši mums uz galvām. Apdeg pleci un deguni, un nekas neliecina par izmaiņām nākotnē. Aizspogulijas svina jūras dimensijā Dahaks satītām burām pietauvots Seasaar salas krastā. Marie vago seklos Igaunijas ūdeņus, aiz sevis atstādama šaurleņķu trīsstūra formas ņirboņu, tik smalka un pieklājīga, tā baidās sacelt mierīgajā ūdenī viļņus, baidās iejaukties un pārplēst šo viendabīgo jaunavības plēvi. Haapsalu ostā Nora aiztraucas ar safrakcionētiem miskastes maisiem, Dita viņai seko, tad viņas pazūd, laižu meklēt, un ko es redzu ­­– Nora līdz pusei pazudusi konteinerā, tur ir bundžas, desmit centi par katru, pazūdu arī es, it kā jau nolasām tikai pašu augšiņu, bet nu jau mums atkal ir pilnas somas. Pa taisno uz taras punktu, stumju Noru, cik motoram spēka, Dita ripinās te priekšā, te aizmugurē. Pie zemeņu pārdevējas noskaidrojam, kur paslēpts bundžu automāts. Sabarojam to un, tikuši pie 6,10 eur, priecīgi iztērējam veikalā kādus trīsdesmit eiro un tad vēl pāris kastītes ar zemenēm, kas pazūd vēderos, vārtoties zaļajā parka zālē pie pašiem cietokšņa mūriem. Pusēnā vijas vieglas vasaras sarunas, vēl pāris domas un teikumi un nāks apskaidrība, viss būs saprasts, migla tiks kliedēta. Un tā beidzas katras sarunas, un cauri miglai, kas mūsu galvās jau tūkstošiem gadu, dodamies atpakaļ uz ostu, gar klaudzošiem restorānu pusdienotājiem, uz Marie klāju. Tiekam atklātā ūdenī, pēkšņi Dita – čeks par tām mūsu bundžām ir kabatā! – tiek rauta stūre, lai Marie pilnā jaudā dzītu atpakaļ, izvēršas kauja, kurā nevienam nav skaidrs, kas būs uzvarētājs un par ko mēs karojam, līdz stūre saplīst, tiek izmests enkurs, un artilērijas šāviņi apklust frontēs. Esam kuģa ceļā, bezspēcīgi un smieklīgi, kā klauns, ar negaidītā mirklī nokritušu parūku. Pēc tāda muļķīga klusuma paceļas baltais karogs, sākas sarunas starp ienaidnieku ierakumiem, vilcinādamies, it kā laiks būtu manā pusē, paņemu instrumentu koferi un pazūdu kajītē. Frontes līnija tiek atvilkta, paliek tukši ierakumi un iepukšķas motors.

Tad pienāk Līgo nakts, Osmussaar salā vakars pēc karstās dienas liekas ziemeļnieciski dzestrs. Ilgi nekuras uguns, Huko šodien izskatās īpaši liels, man tik ļoti patīk viņa vārds, ka, viņa stāvam paceļoties pār Dahaka klāju, es nekavējoties skaļā balsī to saucu, liekot uzsvaru uz H un tad mirkli aizturot uz K, padarot šo vārdu garāku, un beigās vēl tas O ar mazu uzsvaru, kā viegli iekonturētu acu zīmuļa līniju, tembrāli tas mazliet noiet uz leju, varbūt par ceturtdaļtoni, bet dažreiz O apraujas īsi un asi. 

Marie un Dahaks Mavrika acīm

Čivinām un tukšojam mazās alus bundžas, izdzeram Baibas vīna paku, apēdam sieru un īpaši pasūtīto zefīra torti. Huko māk stāstīt par lietām, par nogrimušiem kuģiem, salu vēsturi un zefīru, rīt viņi dosies prom uz Paldiskiem, un turpmāk es varēšu pats pie sevis dziļi Marie vēderā skandināt „Huko, Huko, Huko...”, spēlējoties ar intonācijām, kā bērns, kas rokās nonākušu čupačupu pavēro pēc katras apsūkāšanas reizes.

Rīta saņurcītā laimē nonācis uz laipiņas, smaidot pretī saulei un, pamanījis Huko, nenoturos un atkal uzsaucu, un tad, it kā atvainodamies par viņa vārda nepamatotu valkāšanu, aiznesu aukstu alu, kas vēl pēdējais aizmirsts ledusskapja durvīs. Sākusies rosība. Pazuduši Aigars ar Noru, Mavriks traucas no vienas salas gala uz otra, lēkādams no piecsimt līdz pārdesmit metru augstumam, iztraucēdams tūristus teltīs un cīnīdamies ar zīriņiem. Mavrika spēki ir galā, pēc cīņas palikušas vien trīs tukšas baterijas, un tad viņi parādās kā no grūstošas mājas putekļu mākoņa, pazaudētām drēbēm, noguruši un laimīgi, un varbūt arī vēl drusku piedzērušies.

Mākoņi savelkas

Armanda robustais supdēlis ar mega celtspēju izskatās kā miniatūrs kara kuģis, Aigara pavadībā tas aizceļojis uz krastu, virs tīkliem šiverē kaijas. Nora savā mazajā rūķu kajītē vēl saldi guļ, kamēr kambīzē, kas vienlaikus kalpo kā koptelpa un guļamistaba, šņāc kafijas kannas drošības ventilis. No klampām atsienam virves, fenderi atslābst un divcilindru dīzelis uzsāk savu dienas darbu. Pamostas Nora un uzlien uz savas kajītes jumta blakus niķelētajam ventilācijas kupolam, savā kladē pieraksta visu, kas būs un kur brauksim, nezinu, vai viņa arī izdzēš vai izsvītro to, kas bijis ieplānots, bet nav noticis. Viņa dzer melnu kafiju no mazās zaļās krūzītes, bet mēs ar Ditu baltu, es noteikti baltāku. Pēcpusdienā ieslīdam Pērnavā, Dahaks min uz papēžiem, un brīdī, kad ripojam pāri tiltam ar skūteriem un Nora uz dēlīša, iečerkstas kaklā iekārtā rācija. Viņi esot klāt, atraduši vietu, parkojas jūras krastā, atlaižu roku no pleca, dēlītis ar Noru aizripo mums pa priekšu, inerces stumts. Pēc jūras vēsā ūdens pilsētas ielas liekas piesilušas, smaržo asfalts un koki, garām slīd kafejnīcas, mums jāatrod mikroaugi kantainās kastēs, tie varētu iedzīvoties uz Marie klāja, un vēl mums nav Igaunijas karoga. Norai arī šis tas sakārojies no veikala, ir uztaisīts saraksts, un tā mēs ripināmies no viena pilsētas gala līdz otram. Vakarā būs arbūzs un ugunskurs, bet tagad satiekamies un taisām mazu ekskursiju, pukšķinām pa Sauga upi uz augšu, uz borta ir arī visa Dahaka komanda – Armands, Aigars un Baiba. Esmu sasolījis, ka galā būs ezers, kur varēs pacelt gaisā Mavriku un ļaut, lai trešā acs mūs vēro no debesīm. Nekāda ezera nav, drons tomēr uzšaujas gaisā brīdī, kad meitenes šiverē pa virtuvi un puiši, aplipuši ap planšetes ekrānu, priecājas kā bērni, jaucas cepti ķiploki ar tunci, starp bilžām ieķeras salātu lapas. Saule vēl kavējas pie horizonta, kā noenkurojies kravas kuģis gaida savu rindu ieiešanai ostā. Mavriks nolaižas tieši uz vakariņu laiku, tiek nolocīti propelleri, kā mājdzīvnieks tas tiek ielikts savā migā. Ja varētu aprakstīt to, kā Armands skrēja pie mums ar Mavrika tukšajām baterijām – viņiem uz laivas nav 220v – kā māte ar izbadējušos zīdaini uz rokām. Un tad ik pa brīdim jautā, kā ir, kā jūtas, vai lādējas.  

Autora foto

Izejam pastaigā starp vecām, jau vairākkārt pārkrāsotām, vienstāvu koka ēkām, te kādreiz dzīvojuši zvejnieki, tik dažas laivas vēl palikušas kā aizgājušo laiku liecība, pār bortiem pārkārušās zvāļojas tīklu bojas, degunā spēcīgi sitas pūstoša zivju smaka. Marie, mazliet neiederīga, paliek uz enkura ar purnu pret koka steķiem, balta kā citas sugas pārstāve pa vidu zvejnieku flotei. Sasniedzot ieapaļo dzelzs konstrukcijas tiltu pār Sauga upi, Armands pavisam negaidīti jautā, vai es zinu, kad plāno pievienoties Gunta, vaigos iesitas sārtums un siekalas kaklā salīp kā kaļķa apmetums, Dita acumirklī apstājas un paveras manī, debesis nobāl un vienlaikus savelkas tumši mākoņi. Draudzīgā pastaiga izšķīst garā rindā, kāds iet uz veikalu pēc alus, kāds paliek uz ielas stūra skaidroties, kāds staigā šurpu turpu un varbūt kāds tam visam iet arī nopakaļus.

Igauņi jau gaida jūras krastā, tur vēl uzradušies kastotāji no Latvijas, kopā esam tāds mazs festivāls, bet, kā jau ziemeļnieki, mazliet kautrīgi un tādās mazās kopienās sadalījušies čivinām vairāk starp savējiem. Nākamajā rīta Adrians trāpa ciemos tieši uz kafiju, Marie telpās ir parastā rosība, tikai rūķu māja vēl mierīga. Ielaižam Adriana ūdens moci, nopeldos un izbaudu saldūdens smaržu, pēc brīža ieplunkšķ arī Nora, un tad jau laiks doties. Huko ar Maritu ir uz Dahaka, Adrians brauks pats saviem spēkiem un, ja nu kas, mēs viņu pieskatīsim, bet ticamākais, ka viņš aizlidos visiem garām. Ar viņu un Huko vēl stingrajā kovid laikā sēdējām Vecrīgas viesnīcas restorānā, pilnīgi vieni, kad pilsētā bāri vēl bija slēgti, un tas notika pulksten desmitos, kaņepē no galda tika paziņots, ka pēdējais dzēriens, un pēc pusstundas jāatstāj vieta. Tajā naktī mūs bija pārņēmusi tāda divdesmitā gadsimta sākuma Amerikas sausā likuma sajūta, burvīgs viesnīcnieks mūs lutināja ar uzkodām un burbonu, izplūdām sarunās un plānos par vasaras ūdens ceļiem, kad un kur tiksimies, kā dosimies, un pēc tam vēl daudz reižu Huko man zvanīja, un mēs runājām un runājām, līdz beidzot satikāmies. 

Dahaks, aizskrējis pa priekšu, gaida mūs uz Kesses salas, mēs atvelkamies vēlu, ugunskurā kvēlo ogles, tiek pielikta malka un mēs pačilojam kādas pāris stundas, līdz aust gaisma. Nākamā diena stiepjas laiski, ar eholoti esmu uztaustījis kartē atzīmētu vraku, jūra ir pavisam rāma, tiek dalītas otrās rīta kafijas, bet mēs ar Adrianu stīvējam virsū hidras, ir laiks doties lejā, vēsajā un krēslainajā zemūdens pasaulē. Ar enkuru izdevies aizķert vraka malu, tas ir apkalts kocinieks, lielākā daļa no kuģa gājusi zudībā, tikai nepilnu metru virs zemes ir tāda kā aizmirsta kapu kopiņa. Vissatraucošākā ir tā pirmā sajūta, nezinu, vai to var tā salīdzināt, varbūt katrs vraks ir kā pirmoreiz novilktas biksītes. Rokas turas gar enkura virvi, sākumā ik pēc pāris metriem jāatgaiso ausis, jāapstājas un ar rokām jāaizspiež deguns, stipri jāpūš, lai tukšajos galvas dobumos palielinātu spiedienu, tāda maza švīkstoņa, un tad atkal pāris metrus var laisties dziļāk, līdz no jauna ausīs parādās asas sāpes, grūtākie ir pirmie seši, septiņi metri, parasti pie desmit jau notiek adaptēšanās un spiediens sāk noregulēties. Vienmēr ir auksts, salst un ir ļoti bail. Tā sajūta, ka drīz kaut kam jāparādās, bet sliktajā redzamībā uzmanība uzvilkta kā novilkta sīga. Un ja nu vraks ir pārāk baiss, pārāk liels, pārāk šaušalīgs, nobīšos.. tā, enkurs, zeme, kaut kādi koka gabali, metāla detaļas. Bet reizēm apkārt peld lieli metāla blāķi, pazūd orientācija, izmēra sajūtas, mērogi un reizēm pat augša un apakša. Ar laiku pierodu pie aukstuma, sāku elpot mierīgāk, un tad iestājas tā brīvā lidojuma fāze, kad vairs negribas augšā, negribas ne tās čalas, ne otrās kafijas, Marie ir kaut kur virs galvas, kā kontūra, aprise debesīs, kā nesasniedzams mēness, bet tagad tā jau ir cita pasaule, mana ir šeit, te viss ir jauns, katras pleznas vēziens ved nezināmajā. Pie akmeņainās grunts paslēpusies bute, viņa izliekas neredzama, pieskaros, izvalbītās acis vienā ķermeņa pusē nesimetriski mani vēro, nogaidījusi, kā grūta lēmuma priekšā, negribīgi pazūd kuģa atlūzās. Mirušu gliemeņu pavērtās čaulas sagriež ūdenī izmirkušos pirkstus, bet šeit to nejūt, te nav sāpju, pat asinis zaudējušas krāsu, tās kā pelēki dūmi aizplīvuro nebūtībā. Elpoju arvien lēnāk, it kā mēģinātu atradināties pavisam, vēl brīdi un varēšu nomest saspiestā gaisa balonus, aizlidot starp aļģu zaļajiem mežiem, dzirdu vēl burbuļus, tie šaujas uz augšu. Gribas novilkt arī hidru, lai miesa pieņem šo pasauli, ūdens apņem vēderu un vijas ap kaklu, varu neslēpties, neizlikties.. Augšā vairs neatgriezīšos, te neviens netiks sāpināts, te ir bezgalība un tā visa ir mana, mana patiesā pasaule, mana vienīgā un īstā brīvība.

Nedaudz pēc Gogoļa

Jelgavu pārņēma rudens, lapas klājās uz trotuāra un mirkli, pirms tās asfaltu nosedza pilnībā, pāri pārgāja dzeltena mašīna ar spēļu mantiņai līdzīgu kabīni un rotējošām birstēm, atstājot vien ieapaļus zīmējumus no asajiem sariem. Lietus aizskaloja arī tos. Pirms pāris nedēļām pārvestā Marie stāvēja un brīnījās, viena pati ar purnu pret krastu kā tāds telēns, kas pazaudējis mammu, nav vairs ne laipu, ne citu laivu. Kādu rītu Lielupi pārklāja ledus, pavisam plāns un kraukšķīgs, tajā rītā Jelgava izskatījās kā Pēterburga, vējš bija pierimis, un pēcpusdienā saņēmās un sāka sildīt saule, Marie lauza ledu. Bet tad viens vakars un tad vēl viens, un beigās pavisam daudzi pagāja, metinot treileri, ledus varēja uzsalt biezāks, viņai bija laiks kāpt krastā. Darbi vedās lēni, piekabe palika arvien smagāka, mazliet plankumaina un pumpaina, beigās nokrāsoju, pavisam negaidīti, iepriekš nesaskaņoti Jānis, ko reiz kādā rītā bija saticis Čē, atveda salātus un krāsu, tā nu es ēdu un krāsoju, pēc tam sēdējām kajītē, un mūsu sarunas apspīdēja siltās gaismiņas, telpu strauji piesildīja šņācošā tējkanna. Pienāca diena, kad vilkām Marie ārā, viņa spītējās, nolauza piekabei priekšējo riteni, gāzelējās, šūpojās un pat iemācījās ierosināties, to varēja noslāpēt, pametot zem priekšējās caurules 30 l kannu, kas ieķīlējās un, skaļi šļūkdama pa bedraino asfaltu līdz Jelgavas pilij, izdvesa sēcošas skaņas. Garāmgājēji vēroja savdabīgo karnevālu. Rokās turēju trīsmetrīgu cauruli, kurai bija jābūt gatavībā, ja procesijas galva sāktu šķiebties.

Paskrēja ziema, paskrēja arī slīpēšana, atvērtās krāsas bundžas, un savā vietā atgriezās arī mirdzošā bronzas dzenskrūve. Brāzmains pavējš apslāpēja trokšņainu murdoņu, Marie pukšķināja pa neesošo straumi uz leju un pēc trim ceļā pavadītām dienām lepni piestāja pretim AB dambja pussalai. Pirmo reizi pār viņas galvu bija pārslīdējis Vanšu tilts un tūlīt arī piesteidzās ūdens policija.

- Labdien, lūdzu dokumentus.

- Un man tie bija, īsti un pavisam svaigi. 

Autora foto

Vēl tikai pirms dažām dienām ar salīdzinātāju no Csdd ložņājām un skatījāmies uz šiltītēm un zaļo, smagnējo motorā iekalto numuru tādā biezā, veclaicīgā fontā. Viņš visu bildēja ar tik mazu kameru, it kā būtu spiegs, es viņam rādīju katalogu un atgādināju, ka modelis ir Albine 25 delux, liekot uzsvaru uz pēdējo vārdu. Nekādu īstu papīru jau man nebija, tik vien nepieklājīgi agrā un satraucošā rītā rakstīts pirkšanas-pārdošanas līgums. Viņš bija atnācis kājām un kaut kā šķita, ka ar to visu ir saistīts Gogolis un viņa Mirušās dvēseles, bet par to mēs nerunājām. Viņam bija jādodas tālāk – vēl viena laiva, tā viņš man teica, un tad vēl, iedrošinoši, ka viss esot labi, sūtīšot uz Rīgu un tad jau Viņi izlems un zvanīs, un atkal tas Gogolis un kaut kādas papīru būšanas. Kamēr zirgi joņo uz pilsētu, mēs varētu pilī apēst stori. Bet viņš iet tālāk, pazūd aiz vārtiņiem, izeju līdzi, pēc dažiem metriem apstājos, nav skaidrs, cik tālu pavadīt būtu pieklājīgi.

Iemiegu kajītē, tikmēr zīriņveidīgi putni notraipa laivas zilo pārvalku, trokšņo un jaucas manos sapņos. Zvana jau pēc pāris stundām, jā, Rīga esot apstiprinājusi, rīt varu pieteikties, ir divi laiki, šodien viss aizņemts. Nākamajā dienā, ar pārvalku pār muti, sēžu vilcienā. Jelgava skrien zem mazajiem skutera riteņiem, Csdd gandrīz otrā pilsētas galā. Nomācas. Man mazliet bailīgi, tā pavisam nedaudz, bet tomēr ir.

Viss rit pēc laika, sirds satraukta skrien līdzi notikumu gaitai. Man trāpās nosvērts darbinieks. Nosvērts, jā, bet vispār gribētos teikt, ka ar betona seju. Un galvenais – bez pamata, es vēl pat neesmu apsēdies, jau redzu, ka betona, pat mazliet ar armatūru. Labrīt, dokumentus. Labrīt, ē, man, nu, es no Zviedrijas, nu, vajadzētu sistēmā būt tai salīdzināšanai, nu man te tas pirkuma līgums, mm, un nesaku, ka nekā vairs nav, bet rokos pa tiem katalogiem, it kā tie būtu vainīgi, ka Marie ir nokļuvusi ierēdņu ķetnās.

Viņam blakus sēdošais, dzirdot manu stomīšanos, o, Sandij, tu vēl ar mērniecību darbojies? Betona seja joprojām tāda neelastīga, neko man īsti nesaka, kaut ko liek parakstīt un pārrakstīt, tad kaut kur aizklīst un meklē, un man jau liekas, ka nekas nesanāks, līdz pēkšņi pavisam tieši un skaidri jautā – maksāšu ar karti vai... salecos aiz pārsteiguma, tātad būs, tas nozīmē tikai vienu, ka jāskrien jau šodien pēc Latvijas karoga, tad viņš atkal aiziet un atnāk, un ir jāraksta vēl un vēl, arī jāparaksta, it kā pārbaudītu, vai trešajā reizē nenoliegšu Marie esamību. Kolēģis blakus smaidīgs un viegls, izstāstu viņam, kā laivu pārdzinu un ka plānoju dzīvot zem ūdens un šīs tik vēl tādas pēdējās virszemes saistības.

Pagāja vēl kāda nedēļa, dzīvoju uz laivas, varbūt pat divas, aizbraucu līdz Doles sala, Gaujai, atpakaļ uz Falkor kāpšanas zāli pa Ķīsīti, tad atkal uz Gauju un Skulti, līdz sākās lielā kravāšanās. Pasāts bija aizpildīts līdz augšai, tam pa vidu iespiesta Nora un Armands, bet Edmunds ar aliņu ērti iekārtojās man blakus pirmajā rindā. Skultes ostā vārti aizslēgti, pār sētu cēlām akvalangus, skuterus, pārtikas kastes un maisus ar drēbēm, kas tā brīža karstumā likās kā paredzētas ceļojumam uz citu planētu. Tika paņemts viss, izņemot rezerves enkuru, mazliet cerēju, ka uz Dahaka jābūt diviem, es reiz ar akvalangu vienu izvilku Zviedrijas ūdeņos, man bija mazais litrīgais balons un tikai pāris minūtes laika, ieniru un uzreiz priekšā gulēja, paņēmu trofejai.

Diena bija karsta, saule mūs mazliet apdullinājusi un padarījusi slābanus, tikai Edmunds kaut ko rosījās ar stāstiem un teorijām. Dahaks kādu gabaliņu aiz mums, rācijā nedzirdams. Satikāmies Salacgrīvā ar Ditu, piebrauca arī Zuze, vizinājām mazo Veltu, bija jau pāri pusnaktij, un saule paslēpās aiz horizonta. Uz laivas palikām trijatā ar Noru un Ditu, drīz vien savienojāmies ar Dahaku un palikām uz viena enkura, nakts bija mierīga.