Dahaks, salasījis izbirušos kuģa komandas biedrus un uzrāvis mastā lielākos buru
laukumus, mazā vējā lēni pazūd no salas, komanda vēl ilgi atskatās uz salu
vistālāk Igaunijas Ziemeļaustrumos. Gaišais kaļķakmens Osmusāres krastos ļauj
viegli iztēloties dienvidu okeānus, un tie aizejošie skatieni pār Dahaka bortu liek sajust, ka vienīgais
un īstais Taiti ir šeit.
Marie trijotne paliek, tepat netālu 7 m dziļumā ir vraks, Nora guļ kā noburta
princese, Dita palīdz uzlikt balonus, apgriezt ūsas, gar kurām nekaunīgi brillēs
spraucas ūdens. Jūra rāma, saule spīd stūres mājā, un eholotes ekrānu var
saskatīt tikai ar grūtībām. Tomēr neticami viegli, ar otro reizi, enkurs uzķer kādu
no kuģa atlūzām un spēcīgi sabremzē laivu. Šeit ūdens ir dzidrs, ielaižu kameru,
filmēju, aizraujos, sāku to mest arvien tālāk, pagaidu, kamēr nogrimst un tad
velku pie sevis, riņķoju apkārt laivai, kā mēģinādams pievilināt kādu zemūdens
plēsoņu, viss beidzas ar ūdens ieplūšanu kamerā, un visrūpīgāk uzņemtais video paliek neizcelts virszemē. Laiks zaļganajā
ūdens masā laisties lejā pašam, saules gaisma iemirgojas vienmērīgi izkaisītajā
aļģu mākonī, ātri vien acīm pazūd fokuss, tāds sniegputenis vējstiklā, tu
nezini –stāvi vai krīti, logu tīrītāju nav, noreibst galva un, lai pārstartētu
radušos haosu, nākas aizvērt acis. Lejā daudz gaismas, dziļums mazs un no hidras
nav izspiests viss gaiss, aizbāžu aiz jakas akmeni, tad vēl vienu, līdz nonāku
līdzsvarā. Katrs elpas vilciens ļauj balansēt, izpūst visu vai ievilkt, cik
spēka, neredzams spēks sāk celt mani uz augšu, pāris pleznas vēzieni un es jau
slīdu pāri apkaltu dēļu kaudzei, te saķērušies tīkli, mētājas vinča, metāla
masts, riņķoju kā haizivs ap savu upuri.
Modinām Noru ar
pusdienām, pēc kurām dodamies uzlasīt pa visu salu izmētātās Aigara drēbes,
nakts vēsuma neskartiem, mums tās liekas nepiedienīgi smagnējas, kā nevajadzīgā
ziemas āda, nē, kā nomesta nasta, kas tagad teju vai simboliska stāv mūsu
priekšā. Kaut ko uzvelk Nora, kaut ko es, kaut ko no tā visa Dita ieliek savā
somā. Bāka un baznīca, stāvkrasts, krastā izskrējis kuģis, spēcīgu miesas būvi
tas tomēr sarauts gabalos, atsedzot aprūsējušās ribas, izložņājuši dodamies
mājup, bieži atskatos, kā tas ienirst saulrietā un cik tiešs un esams ir šis
izzūdošais stāsts.
Māris un Gunta, pa
ceļam neveiksmīgi meklēdami ģitāru, atbraukuši līdz Paldiskiem un uzņemti uz Dahaka klāja. Tuvākās dienas vēl solās
būt neticami mierīgas, tā kā eholote un baloni ir uz Marie, būs jāveic manevrs ar cilvēka uzņemšanu. Manis izdomātais
distances ieturēšanas attālums ir piecdesmit metru. Šo imagināro problēmu
nomocīts, Armands jautā, vai tad, ja pārkāpsim drošības attālumu, no Marie aizsardzības sistēmas izšausies
torpēdas, bet nekā tāda, mākoņi ir izklīduši, pār katamarāna pontonu tiek
karināti piebriedušie melni fenderi, un mēs ar kreiso
bortu ejam uz savienošanos.
Māris ir
pamanījies nodibināt sakarus ar Fredu, jau pēc mirkļa Marie maina kursu un dodas uz pirti, kas pārvēršas galda tenisā,
baļļā, tekilā, saulrietā, vīnā, atkaļ baļļā, pirtī un basketbolā. Naktī kluso jūru
izstumda airu pieskārieni, apkārt gozējas no ūdens izlīdušie akmeņi, tumsas
šeit nav, un no mājas, kas savas saknes ielaidusi pussalā un no kuras jūra redzama
uz visām pusēm, Marie komanda tiek
atgriezta kuģim, nogurusi un laimīga. Un viņa mūs te tā uzticīgi gaida, kā
manekens veikalā logā, nomainās sezonas tērpi, bet viņš paliek, padevīgi
nolaistu roku, ieliektu galvu un tik perfektu formu. Rāmajā rītā krāsām
pielietajā ūdenī nenogurstoši šiverē putni, čīkst duļļi, līdz laivu purni
saskaras.
Brokastīs putra,
kūst sviests un salda zapte, laiks joprojām labs, drīzāk, nav vispār nekādu
laikapstākļu, viss apstājies, nav ne vēja, ne mākoņu, prognozes prognozē
tukšumu, nebūs nekas, viss ir beidzies! Bezgalīga apstāšanas, plunkš, plunkš
sakrītam ūdenī, jūtu, kā lēni sakarsušajā hidrā iesūcas vēsums, šo vraku mēs
meklējam ilgi, eholote ņirgādamies rāda dibenus, labo un kreiso puslodi, metam
cilpu pēc cilpas, un ekrānā viņš ir, bet apakšā enkurs slīd pa tīrām smiltīm.
Lejā ir kapu zaļš, sūnaini zaļš, tumšs un nemājīgs, bail sastapties negaidīti,
tik nobiedētam, izrautam no miera ar svecēm un grābeklīti un te pēkšņi mironis,
gara barža kā zārks, viena trose, apkārt tīrs, nav dzenskrūves, nav ne priekšas,
ne aizmugures, iekonservēta nāve, ievelku gaisu, atliecu sprandu un ar acīm
skatos uz augšu, ārā pa vārtiņiem, ārā no šī sūnainā miera. Nav te nozīmes
gadsimtiem, tāpat viss reiz sairs un pa reizei kāds atnāks, aizvāks vecos
ziedus, sagrābs un neatskatoties pazudīs uz neatgriešanos. Aiz otra vraka, turpat
netālu pie Paldiskiem, enkurs ieķeras, lienu lejā, cīnos starp divām plātnēm.
Gaisa vairs nav daudz, brillēs ietecējis ūdens, spēcīgiem vēzieniem nāku augšā,
tad atvērta mute, kas kampj gaisu, rauju nost brilles, dažas sekundes, līdz
atgūstos. Apņem tropisks siltums, meitenes liek uz galda šķīvjus, esam
pelnījuši vēsu alu. Sarunas, saule un ēdieni ātri atgriež spēkus, vēl trešo,
vēl pēdējo šodien, līcī ūdens silts, daļa vraka ir virsūdens daļā, te labi snorkelēt,
bet redzamība sliktāka, daudz asu priekšmetu, mazas zivis, aļģu mudžekļi.
 |
| Autora foto |
Rīts aizvijas
pastaigā pa Pakrī salu, ar kāpšanu torņos un pazaudēšanos pagrabos. Jūrā aptur
krasta apsardze, jauka trijotne, aprunājamies par laivu un niršanu, mans izdzertais
alus uzrāda 0.00 promiles. Vakarā pārdzenu Māra mašīnu no Paldiskiem uz
Lohusalu un ar skūteri dodos atpakaļ. Un atkal jau pienācis laiks
sarkanraibajam lakatam pārtapt par galdautu un sapulcēt ap sevi Marie komandu.
Naissārē grozāmies
ap velosipēdiem, es, savas pašizdomātās nabadzības vadīts, palieku pie skutera,
un tad mēs laižam apkārt pa šaursliežu un noliktavu piekrāmēto salu. Te bijusi
jūras mīnu ražotne, diezgan nopietna, un vēl visādi bunkuri un atkal tie vēsie,
piebirušie pagrabi, kas smaržo pēc mitruma. Diena paskrien kā lielā muzejā, ejot
no vienas zāles otrā, paveras durvis, aiz tām jaunas un jaunas durvis.
Un tad mēs steidzāmies
atpakaļ, pa smiltīm un oļiem, pēdējās vakariņas ar pieslāpētām sarunām, komanda
dosies prom, atstājot mani ar Marie. Pēc
dažu stundu brauciena būsim atpakaļ Lohusalā, un viss beigsies. Attopamies, ka
palikšu viens un diez vai būs daudz vietu, kur varēšu piestāt un aiziet uz veikalu,
tāpēc mums turp jāpaspēj, Marie paceļ
savu purniņu un paātrinās par pāris kilometriem stundā. Piestājām pie ārējās
mola daļas, Nora skrien, mēs ar Ditu pilnā jaudā laižam uz mašīnu ar skūteri, līdz
pulksten desmitiem palikušas 15 minūtes, pretī nāk ostas muitnieki, viņu sejas sastingst,
stāvi apstājas, karājas rācijas un vēl kaut kāda soma sānā, liekas, tā nav
pistole – piestāj laiva, netiek piesieta un to tās neprātīgā tempā bēg komanda,
Nora paspēj nobļaut „to the shop”, viņi sastingušajos ķermeņos nokustās tikai
galvas, to skatieni aizdodas mums līdzi. Paspējam, bet runa ir par sekundēm, un
mašīna pēc ūdens virsmas liekas kā formula. Aizmirstam pašu galveno – olas.
Ostas muitnieki smaida, viņi redz, ka iecerēto esam paveikuši un, neko
nenojauzdami par nenopirktajām olām, uzdod tikai dažus jautājumus par to, no
kurienes mēs un uz kurieni.
 |
| Autora foto |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru