Igaunijas kvarteta noslēdzošā daļa

Kartē velkot līniju no Helsinkiem tieši uz dienvidiem, tuvāk Igaunijas krastam var ieraudzīt salu. Tā ir tik maza, ka dažas no kartēm ir aizmirsušas par tās eksistenci, dažās mērogs neatļauj to iezīmēt proporcionālā izmērā, un ir arī tādas, kurās atzīmēti pat lielie akmeņi un saliktas dziļuma atzīmes. Keri sala uz saviem pleciem tur bāku, tieši uz turieni dodos, līdzi vedot lielu, neveiklu enkuru, kas kūļājas viļņos, klaudzinot pa finiera grīdu kā nenogurdināms dzenis.

Vējš no rietumiem, mēģinu piestāt aizvēja pusē, bet viļņi apliecas ap ragu un nedraudzīgi sašūpo ūdeni ap draudīgajiem akmeņiem, starp kuriem jau kādu stundu riņķoju un meklēju mieru. Pāris reizes metu enkuru, bet lielais metālā ķeburs netur. Līdz beidzot izdotas to iemānīt kādā manām acīm neredzamā plaisā, kādu laiku palieku un vēroju situācijas stabilitāti, salieku mantas ūdens izturīgajā somā, uzvelku dzeltenas pleznas un izpeldu krastā, uz vēdera lienot pāri aļģēm apaugušiem akmeņiem kā pirmatnējs radījums, kas sakārojis ieskatīties sauszemes dzīvē. Atskatos, ir tāda jokaina sajūta atstāt Marie, kā mātei, kas palaiž dēlu armijā un paliek ar savām gaidām, bažām, nemieru, un tas nemiers jau pilnībā neatstājas nekad, kaut kāda neiespējamības pieskaņa. Bet šeit no jebkuras vietas viņu redzu, skatos tik daudz, varbūt pat vairāk nekā pieklātos.

Vasaras laikā bāku pieskata divi brīvprātīgie, šoreiz te ir sieviete ap piecdesmit, bet droši vien vairāk, nemāku tik tā pieklājīgi to pateikt. Viņa nerunā lieku, stāja un sejas vaibsti saka priekšā, ka te ir pavadītas vientuļas ziemas naktis un dienas, vētras, kurās neviens, pat gribot nevarētu atbraukt pakaļ. Otra ir jaunāka, tāda labākajos gados, tieši tāpat kā es, gados, kuros vēl palicis nedaudz no tā skaistā, vienkāršā dzīves naivuma, kas ļauj izkāpt ārpus sevis. Gandrīz kā māsas, viņas tik līdzīgas stāv viesistabas priekšā, stāsta par notriekto lidmašīnu, nes albumus un bildes, pārfotografēju visu, ko piedāvā. Lidmašīna vēl joprojām nav atrasta, pagājuši gandrīz astoņdesmit gadi, izstāstu par savu aizraušanos ar eholoti un to, kā meklēju nogrimušus vrakus, priekšmetus un gribu stāstīt vēl un vēl, par savu dzīvi zem ūdens, kur paveras mana cita daba, kur jūtu lielu mieru, kur esmu ar sevi tādu, kā esmu pats sev vispieņemamākais. Tomēr nesaku to visu, no tā nekas neiederas, te ir akmeņi, jūra un tikai zīriņi atļaujas trokšņot. Nevienam te nevajag manus apcerīgās vārsmas. Viņas grib, lai dodos tagad un sāku meklēt, ka uztaisīšot tēju un vai negribu kaut ko ēdamu, bet Marie karājas puņķa enkurā un var norauties jebkurā mirklī. Viļņi pārāk lieli, lai strādātu pie zemūdens skenēšanas. Pa pusei skaļi, pa pusei pats pie sevis apņemos uz šejieni atbraukt vēlreiz. Vienojamies, ja nu man izdosies kaut ko uztaustīt, ziņošu bākas pārvaldniekam, viņš pavadījis vairākus gadus bezrezultāta meklējumos. Acu priekšā uzburu ainu ar lidmašīnu spārnu eholotes ekrānā, zosāda pārskrien pār saules saņurcīto ādu, atvados un, dzeltenās pleznas kustinot, pazūdu Marie virzienā. Enkurs ir ieķēries, nākas ienirt, lai atbrīvotu un tā vairākas reizes, forā esošās trepītes, viļņu kustinātas, ieduras mugurā un ar visu ķeburaino enkuru rokās atkal iegrūž mani atpakaļ dzelmē. Kā pakaļdzīšanās filmās, kurās gandrīz neizbēgami pienāk epizode ar slīcināšanu vannā vai podā un kur gan ir tādi pilni podi, varbūt tādi, kas aizdambējušies, bet te šī šķidrā viela ir visapkārt, rīstos un cīnos par savu kārtību. Enkurs ieķeras vairākas reizes, laiva pa to laiku jau pienesta tuvāk akmeņiem, būkš, būkš pārslīdu pāri, tad vēl viens būkš, ātri lienu uz klāja, bet vienlaikus jāuzvelk enkurs, tas paliek neciešami smags mirklī, kad vēl pat ne puse no tā nav parādījusies virs dzelmes.

Apskatu ostu Tallinā un tad nozūdu niedrēs aiz Olimpiskās piestātnes, kur Maskavas vasaras olimpiādes laikā notika burāšana. Caur moliem draiski iznāk vairāki mūsdienu stiklšķiedras drakoni, balti kā gulbji tie mazliet disonē uz ūdens fona. Man tāds reiz bija, sarkankoka, ar sapuvušu finiera klāju un aizlauztu mastu. Ir tās lietas, kas nāk un aiziet un šī ir viena no tādām, pienāk sajūta, pārliecība - pietiek, vairs nevajag un ir ļoti labi tieši tā, kā ir.

Vārdadienas rītā starp matraci un sāna bortu ievibrējas telefons, aizvelkot segu no galvas, gaisma caur kajītes logiem nesaudzīgi ložņā jau agri, padarot miegu trauslu un apzinātu. Atbraukusi Dita un grib tik uz laivas, jākuļas ārā no niedrēm, Marie bija ieriktējusi sev skaistu ligzdiņu, iepukšķas motors, vēl nelīst, ļaujamies dienas apspīdētam brokastu galdam, vīns rīta agrumā brokastīm nozog robežas. Sāk pilināt, aši ar skūteriem slīdam uz pilsētu, piestājot kādā galerijā, kurā neticami labi garšo tomāta zupa, piezvana draugi no Dahaka, viņi Somijā sēž lietus jakās, saņemu dāvanā jau iepriekš iesūktās zvaigznīšu bikses, mīkstas un siltas. Nonākuši ekspozīcijas augšstāvā, ieraugam, ka tas, ko tikko ēdām, tiek izaudzēts tepat dārzā. Diena pazūd jūras muzeja eksponātos, lienot un ložņājot un zemu klanoties zemūdenes iekšās. Mēģinu apjaust to nelielo, jauno puišu sajūtas starp apkārt sprakstošajām dziļumbumbām, kas loka korpusu un plēš caurules, no kurām izšļācas ūdens. Stāvi bez skaņas, stāvi tumsā, bezgaisā un lūdz, cik tev spēka. Nedrīkst ne kustēties, ne skaļi elpot, nedrīkst arī noslēgt pārplēstās caurules, drīkst tikai klusu ticēt un cerēt.

Viens alus noslēdzas ar dejām kādā no Telliskivi bāriem un sarunām par divmastu jahtām un garajiem okeāna viļņiem. Sajaucas stāsti un cilvēki, kāds pazūd, kāds aizmieg pie letes, līdz arī mēs skūterstreipuļojumā dodamies pie Marie.

Laicīgi uzņemam kursu uz Lohusalas ostu, kur pastaigājam lietus pielijušas pļavās, drīz sāks pūst, maza cerība naktī paspēt uz Haapsalu. Raustās vēji plosīti karodziņi, ostas māja ar plašiem augstiem stikliem ir pārkurināta, ļoti mājīga, samaksāju par degvielu un steidzos ceļā. Atkal esmu viens un, izejot aiz raga, Marie tiek pāris reizes uzmesta gaisā, caur jumta pārsegu sejā iesitas pirmās šļakatas. Kādu stundu eju pret vilni, ir relatīvi mierīgi, sāk satumst, reizēm pazūd kurss, pazūd atskaites punkti, tik ļoti šķobīga ir šī mazā, šaubīgā pasaule. Caur tumsu iznirst plīstoši viļņi, uz mirkli pazaudēta uzmanība mani pietuvinājusi krastam, vel drusku un viss te tiktu saārdīts, mantas un Marie atlūzas nākamajā rīta varētu uzlasīt, izmētātas starp pludmales akmeņiem.

No somu līča ārā netikšu, stiprais vējš un pretvilnis mani ir aizkavējis, tagad tik jāatrod, kur paslēpties. Eju iekšā līcī, varbūt izdosies atrast mierīgu aizvēja stūri, kartē dziļums tuvu krastam vēl pāris metri, izskatās cerīgi. Ieraugu automašīnas gaismas, viļņu piesegtā līcī varu ieskatīties kartē, izrādās, te jābūt mazai zvejnieku ostai. Eju uz tausti pēc kartes, ir pāri pusnaktij un mākoņi tik biezi, gandrīz nekas nav redzams, ar pārrāvumiem spēcīgas lietus šaltis aizsmērē logu. Eholote rāda divus metrus, daži akmeņi, kaut kur jābūt molam, atrodu satelītkartē, tagad orientējos gan pēc jūras kartes, gan satelītbildes. Mols no vienas puses, izmetu fenderus, salīstu minūtes laikā, pār pieri tek ūdens un pil planšetes ekrānā. Ir brīva vieta starp nelielu metāla zvejas laivu un piekrastes glābējiem. Droša vieta, kur noparkoties. Kā suns noskurinu ūdeni, pametu pielijušās drēbes stūres mājā uz grīdas, ieslēdzu kajītes apgaismojumu un pieleju glāzi ar vīnu, tad vēl vienu, līdz sajūtu, kā atlaiž nervi, un tad slapjiem matiem kā tāds zīdainis pēc vannas, pārvilcis segu pār galvu, izslēdzos dažās sekundēs.

Pāris dienas man te būs jādzīvo, tā sakas prognozes, bet šoreiz nav nekāda neprāta, skaidri zināms, ka jūra kādreiz atkal būs rāma un paklausīga, bet tagad tā neliekas, vējš no rietumiem un Rīgas līcī tas nozīmē no sāniem, ne es, ne Marie to negribam piedzīvot.

Reizi dienā dodos uz veikalu, pavadu laiku garās video sarunās ar draugiem, staigāju pa priežu mežu, piekārtoju laivu, līdz pienāk vakars un virves no krasta tiek atsietas, jūra tagad viļņojas, tagad tie ir gari, veci mierpilna viļņi, pagriežos uz dienvidiem un atstāju Somu līci, redzu vēl jahtas, kas, sagaidījušas mierīgo laiku, vakara saulē cēli dodas savās gaitās. Šī jau bija otrā reize, kad bija nācies atrasties jūrā laikā, kad izsludināts oranžais brīdinājums karogs, Marie cīnījās godam, jūtu, kā dienu no dienas nobriest mana mīlestība pret viņu. Kādu dienu Marie motors var pārstāt pukstēt, enkurs var norauties un tad viss izbeigsies, nevaru pret visu nodrošināties, ceļā varu paņemt līdzi tikai aklu ticību.

Haapsala pēc tik ilgām vientulībā pavadītām dienām liekās kā metropole. Te var notikt viss, ko vien prāts spēj iedomāties, zemeņu pārdevēja, aizmaldījušies klaidoņi, rinda pie kioska, alternatīvais teātris, garlaicīgas kafejnīcas, nesakarīga saruna pamestā dārzā, vakara pastaiga pa Vestfālena projektēto staciju starp sliedēm un lokomotīvēm. Palieku divas naktis, līdz pienāk laiks doties projām.

Diena saules pilna, mazliet pat laiska, spirgts vējš ved mani uz Virtsu. Negribu steigties, līdz vakaram laika gana, piestāju pie Kumari Laid salas, izbrienu krastā un caur taku pazūdu kadiķu mežā. Baisas skaņas, sen pamesta ugunskura vieta, dažas kokā izgrieztas skulptūras. Mani pārņem bērnišķīgas bailes no nezināmā. Varbūt te atstāti trakie, kas nav iederīgi sabiedrībā, varbūt man arī būs jāpaliek ar viņiem. Tā staigāju un baidos, līdz pretī nostājās un tieši acīs ieskatās divas aitas. Apmulstu, sāku iet sāņus, bet viņas ieinteresētas nāk man pakaļ. Viens pats uz neapdzīvotas salas, dīvains dvēseles stāvoklis. Pametu to, tikai saulei rietot. Un galvā man skan Lorensa Darela vārdi: „I have ecaped to this island with a few books.. I do not know why I use the word ’escape’. The villagers say jokingly that only a sick man would choose such a remote place to rebuild. Well then, I have come here to heal myself, if you can put it that way..”

Autora foto

  Virtsu ostas sargs man iedod savu velosipēdu, ripo tas tik viegli, plīvo mati, zaļajā kafejnīcā notiek dzīvās mūzikas koncerts, kā vēlāk izrādās, tas bijis tikai mēģinājums. Esmu vienīgais viesis, kopā esam kādi seši, sapazīstamies un tieku gandrīz integrēts saimnieka ģimenē. Rīt man ir agrs starts un smags pārbrauciens, tomēr nespēju šķirties no viesmīlības. Pamostos pēc divarpus stundu miega, arī iepriekšējā nakts bija kaut kur pazaudēta. Ar divām pusgulētām naktīm sāku ceļu uz Salacgrīvu gar Kihnu. Visu dienu neēdu, dzeru tikai kafiju, bet kādā brīdī tā vairs nestrādā, knaibu kājas, bet arī tas nelīdz. Ieraugu enkura stropi zemē, palaižu kādu gabaliņu no ruļļa. Tas darbojas, pāris sitieni pa muguru, un miegs ir prom. Aiz Kihnu viļņi paliek haotiskāki, miegs vairs nenāk, galva paliek neskaidra. Jau esmu pietuvojies krastam, te ir aizvējš un drusku mierīgāk, pazaudēju uzmanību un pirms pašas Salacgrīvas 5 metru dziļumā vairāki sitieni, motors noslāpst, un laiva apstājas ar spēcīgu rāvienu. Viss ir beidzies! Neprāta pārņemts lecu no kajītes un izlienu uz klāja, tīkli! Tie bijuši izlikti bez karogu bojām, tikai pludiņi, resna virve uztinusies uz dzenskrūves. Vienā no akvalangiem vēl ir gaiss. Ielienu vienreiz, otrreiz, cīnos, cik spēka, galva sitas pret korpusu, balons ir viegls un ceļ uz augšu, brilles pilnas ar ūdeni. Pēc četriem mēģinājumiem jūtu, ka spēki sāk zust, paņemu nazi, griežu un redzu, kā baltie, atbrīvotie pludiņi aizšaujas no mana redzesloka. Nazis pie reizes iegriež arī kājā un rokās, zem ūdens to nejūt. Mēģinu izkustināt dzenskrūvi, liekas, viss ir zudis un motors noklemmējies, bet tad tā iekustas. Spiežu starta pogu, jūtu asinis deniņos pulsējam. Neprāts atkal jau mani pārņēmis un līdz ar viņu, kā rokā ieķēries bērns, nogurums. Nākas pieturēt sevi, pasaule paliek ļodzīga un mīksta. Tālāk vairs nevaru, rīt ap septiņiem līcī būs lielais pūtiens. Gunta apņēmusies palīdzēt pārdzīt laivu. Guļu kajītē ostā, saņēmis pēdējos spēkus, lai pietauvotos. Nevaru aizmigt, galva pārvērtusies dzirkstelēs, paceļas spiediens un es krītu dziļā bālā vājumā. Paliek grūti elpot, iegremdējos ūdenī, guļu ar slapju dvieli uz galvas. Esmu vēl dzīvs, bet vai tas vispār vēl esmu es?

Skultē pilnīga tumsa, izmetam enkuru. Septiņos no rīta iepūš tā, ka ostā aiz diviem lokiem ienāk viļņi. Enkurs netur, Marie tiek izmesta krastā. Vējā un mālainā rīta ūdenī spēks sāk atriezties. Izdodas pakaļgalu dabūt tādā dziļumā, lai varētu pagriezt dzenskrūvi, tad tā pati ar ūdens vilkmi izrok bedri zem sevis. Izdodas ielīst Aģes padziļinātajā posmā un pietauvoties pie krasta.

Vējš trakoja tikai vienu dienu, un svētdien jau Marie smaidīga atkal slīd pāri līcim un uzsāka ceļojuma pēdējo posmu augšup pa Lielupi līdz Slokai un tad Jelgavai. Kāds vīrs, mazas piestātnes saimnieks atnāk sagaidīt, kad Marie samazinājusi gaitu, lai atrastu nakšņošanas vietu. Viņš ir pārsteigts, ka ar šādu laivu var šķērsot Baltijas jūru un doties mēnesi garā ceļā, dzīt atklātos ūdeņos, iebraucot septiņās no Baltijas jūras valstīm. Un tad viņš vēl jautā, kādu piekaramo motoru ņemu līdzi rezervei. Man nav nekāda piekaramā, nezinu, ko atbildēt, saruna drīz vien izbeidzas, liekas, viņš nodomā „kārtējais ķertais”... Tāds nu esmu, nekā cita jau man šajā dzīvē nav, tik vien manis paša trakums un ticība Marie.