Neprāts

­Nakts solās būt mierīga, palikšu uz enkura otrpus Lohusalas piestātnei, līcim aizvēja pusē. Drošības pēc ieslēdzu aplikāciju, tā brīdinās, ja enkurs neturēs un laiva sāks pārvietoties. Zobus tīrot, skatos binoklī krasta virzienā, pusnakts krēslā redzu tikai siluetus, staigā pārītis un kāda slaida suņa kontūra izvedusi pastaigā savu saimnieku. Dahaks ir kaut kur ziemeļaustrumos, ar vienu pontonu gandrīz jau ieslīdējis Pēterburgā. Rīt sola pretvēju, bet ne stipru, pamēģināšu satikt viņus, jo pie laba vēja Armands būs nemierīgs un šausies pāri Somu līcim, un tad jau man vairs viņus nenoķert.

Rīts saulains ar diktatora dzērienu, kā saka Māris, atsaucoties uz mani, kad reiz kādā braucienā uz Roņu salu visiem laivas biedriem liku pirms brokastīm dzert citronūdeni. Krūzes apakšā jau vairākas dienas izmērcētas bālas, mīkstas citrona ripiņas, mazliet ierūdzis, sajūtu to tik pēdējā malkā. Pēc tam seko espreso kanniņa ar četrām porcijām, tādu, pašķaidītu ar pienu, izdzeru vienu piegājienā.

Brokastis izlaižu, nepacietībā piespiežu vienu no retajām strādājošajām pogām, tā ir sarkana, un pēc pusotras sekundes divcilindru dīzelītis ierūcas, bez jautājumiem, aizspriedumiem, akli un pazemīgi tas kalpo savam saimniekam. No manas puses atliek tikai uzticēties, paļauties. Dzenskrūve kuļ jūras ūdeni, galvenais, akmeņos nenolauzt tai spārnus, tad mēs kopā kritīsim bezdibenī. Apbraucu kartē iezīmētos akmeņus, lienu garām ragam uz austrumiem, rīta brīze uzpūtusi jaunu vilni. Ar katru jūdzi esmu tālāk no mājām, esmu un būšu viens un vai pietiks spēka kādreiz atgriezties, nav ne mazākās jausmas.

Kad būšu pretī Tallinai un tad vēl kādi trīsdesmit km, ceļā paies visa diena, kopā kādi septiņdesmit kilometri līdz Pranglī salai, kur, cerams, mani gaidīs katamarāns. Purns cilājas augšā lejā, ja drusku palielina ātrumu, sākas tāda neveikla lēkšana, mantas lido no plauktiem, apgāžas viss, kam jāapgāžas, ieskaitot kafijas kannu, krūzes, baziliku, tas izslīd no sava podiņa un ripinās pa kājām kā mazs kaķēns, kas spēlējas ar dzijas pavedienu. Pāris vietās izlienu pa seklumiem, ietaupu dažus km, bet tā sajūta kutelīga, tāda pusjauda, eholote ieslēgta, acis meklē aizdomīgas viļņošanās vietas, ausis klausās – būs vai nebūs sitiens, galvenais, jātaupa dzenskrūve, ja atsitas pret korpusu, varu vēl paspēt izņemt no ātruma. Aegna salai gan nākas braukt apkārt pa ziemeļu pusi, Dahakam esot stūres vilkušās pa zemi, mierīgākā laikā riskētu.

Pranglī salas rietumos mēs satiekamies, jau pa gabalu redzu stalto mastu un spēcīgās formas, līcī akmeņi, tuvojos uzmanīgi, tas prasa vēl kādu bezgala garu stundu, līdz tikšanās brīdī varu iemetu enkuru, tas nogrimst, rokās paliek vaļīga virve ar šekeli galā, atskrūvējies. Rezerves enkurs tika ņemts un nepaņemts, redzu, kā tas stāv darbnīcā zem galda, tīrs, saliktā stāvoklī, pilnīgi viens un nevienam nevajadzīgs. Izmetu atsvaru ar pludiņu aptuvenā pazušanas vietā. Vējš paliek stiprāks, savienojos ar katamarānu un paliksim uz viena enkura. Meitenes grozās ap divriņķu plīti, Baiba un Gunta tandēmā griež, maisa pannu un pievieno garšvielas, izskatās labi sastrādājušās. Visi priecīgi, tāds mazliet mulsums un karstums virtuves pontonā, apetīte tik laba, šķūrējam iekšā un, kā parasti, Armands beigās notīra pāri palikušo. Tad pārejam uz Marie kopkajīti, tiek atvērts rums, skatāmies Mavrika sastrādātās bildītes, ar pirkstiem bakstāmies pa ekrānu, no katras salas ir kāds stāsts un atmiņas, rums uzsūcas ātri, tad uzrodas kandža, iespējams arī vīns, Armands aizmieg, tad mostas un iet pēc alus, iespējams ir sākusies nakts. Mēs draiskojam kā no kara pārnākušie, kā izdzīvojušie, kā dzīvotāji...

No rīta līst, vējš pieņēmies spēkā, cepu pankūkas un pasniedzu meitenēm gultā, Armands pa vidu, kā tāds runcis, notiesā visu, ko dod. Lietus nepārstāj, viļņi groza laivu, stūres māja ir mitra, pielijusi, piesūkusies nepamatotām skumjām. Brokastu otrajā kārtā ir siermaizes, siers stiepjas līdz pat pusdienām, tad uz kajītes jumta pierimst plīkstoņa, izmantojam izdevību un ar supdēli pretvējā ar lielu spēku airējamies uz krastu, mežā ir aizvējš, bet drīz jau atkal sāks līt. Apstaigājam Pranglī salu un aplasām visus slēpņus, vienu pat tādu, kura vairs nav un tomēr ir, kāds iemetis to tuvējā miskastē un arī tas tiek atrasts.

Vakarā Dahaks cels enkuru un dosies tālāk, bet es palikšu viens bez enkura, meklēju to, bet velti, ūdens bija necaurredzams, vējš tagad iegriežas no pretējās puses, nosalstu nejēgā, bet bez rezultātiem. Rīt mēģināšu atkārtot, sola, ka drusku pierims. Tad mēs šķiramies, aizbraucu pirmais un paslēpjos ostā, ir tumša nakts, ielienu kaut kur dziļumā aiz piestātnes laivām, piestātne pilna, atsienos pret koku un aizmiegu. Pa ostas vārtiem redzu, kā aizslīd Dahaka spēcīgās buras, ar acīm sekoju, līdz tas pazūd mola aizsegā.

Pamostos šķībā laivā, nesapratu, kas notiek, tikai kad pabāžu galvu caur zilo brezenta jumtiņu, saprotu, ka ūdens ir aizgājis. Izkāpu, pakustinu, gan jau ar visām mantām laivas masa ir ap divām tonnām. Kustinu, nekustas, nebūs. Virsū lien viegls neprāts, pārņem domas, urda vienatnē atstāto prātu. Cik soļi palikuši līdz trakumam, varbūt tas jau ir klāt. Tas varbūt sen jau mani pārņēmis un es to nemāku atpazīt, es pats esmu atdevis enkuru jūrai un pats esmu izmetis sevi krastā, uzsēdinājis uz sēkļa, lai tagad man nebūtu kur sprukt, lai ārprāts varētu mani te vienu apēst. Un gribas jau sevi mierināt, ūdens drīz atgriezīsies, enkurs atradīsies, prāts paliks skaidrs un mierīgs, taču nē, te viss ir kā dzīvē, īsta sūdu būšana, kārtīga iesprūšana mēslos. 

Autora pašportrets

Pavadu dienu, snorkelējot ap nogrimušo enkuru, laiks palicis mierīgāks, tomēr neizdodas un neizdodas, redzamība labāka, bet ne laba, un balva par neveiksmi ir neprātīga salšana. Apstaigāju dārzus, ložņāju ar acīm pāri zemajiem žogiem, cauri drāšu pinumiem, akmeņu krāvumiem. Varētu aizņemties, varbūt nopirkt vai iemainīt. Viens atrodas, aiz žoga un bez saimnieka, varbūt nozagt, jau tāpat esmu kritis tik zemu, ko man vēl kautrēties. Nespēdams izdarīt noziegumu, atgriežos tukšām rokām, nodedzinātām kalorijām. Vēroju ūdeni. Saspraužu puļķīšus ar iegrieztām atzīmēm, skatos, kā lēni jo lēni ūdens dodas prom, pamet mani šeit un jo ilgāk skatos, jo neprātīgāks kļūstu, nevaru vairs ne lasīt, ne rakstīt, trakumam izdevies iegūt pār mani kontroli. Pienāk brīdis, kad laivā vairs nav iespējams staigāt, jāguļ diagonāli, šķībums ir tik nekomfortabls, sēžu un ļaujos stuporam. Katra kustība rada cīņu, jāturas pie sienām un griestiem. Vakarā mērinstrumenti attopas sausumā, tie vairs nerāda neko, atzīmes vientuļas iestrēgušas bezūdens akmens tuksnesī, kā pamesti telefona stabi.

Nezinu, cik dienas tā paiet – viena, divas, trīs, līdz uzeju vecu, kokos ieaugušu enkuru, izzāģēju un atbrīvoju no sacietējuša mezgla, ar cirvi nodauzu rūsu un dodos atpakaļ pie Marie.

Igauņu aplikācija rāda prognozes par ūdens celšanos. Vairākas reizes naktī ceļos un cauri krēslai ar acīm urbjos koka puļķīšos. Brīžiem bezmiegā zvalstos un sapņos jūtu, ka laiva atkal peld, kad pamostos, tā arvien no jauna spītīgi kā rīta stienis ar labo bortu saslējusies debesīs.

Ūdens maksimums ir kaut kad no rīta ap deviņiem, gandrīz diennakti esmu pieskatījis modeli, lai saprastu, vai tas atbilst realitātei. Ap septiņiem rītā jaunā trakuma fāzē, pārdabiskā spēka pieplūdumā nospriegoju virvi pret akmeņiem nepilnu 100 m attālumā, savērpju un jūtu, kā tā nospriegojas, tad ar iepriekšējā vakarā īpaši izraudzītu un sagatavotu baļķi pārceļu priekšu, nākas vēl un vēl nolasīt akmeņus, ar pirkstiem rakt padziļinājumu, tupot uz ceļiem līdz krūtīm ūdenī, līdz izdodas pagriezt Marie purniņu virzienā pret jūru, un tad tikai soli pa solim vērpju virvi, ceļu ar baļķi aizmuguri un bīdu uz priekšu. Pēc pāris stundām esmu starp pārējām laivām, iepukšķas motors un mols sāk slīdēt gar kreiso sānu. Aiz laimes gribas kliegt un raudāt vienlaicīgi, Marie it kā aizmirsusi savu šķībo kailumu, savu pazemojuma devu, draiski lēkā mazajos viļņos, sala lēni izzūd no apvāršņa, mēs saplūstam ar horizontu un kļūstam par daļu no jūras.

Mainām kursu uz Freda baļļu

Dahaks, salasījis izbirušos kuģa komandas biedrus un uzrāvis mastā lielākos buru laukumus, mazā vējā lēni pazūd no salas, komanda vēl ilgi atskatās uz salu vistālāk Igaunijas Ziemeļaustrumos. Gaišais kaļķakmens Osmusāres krastos ļauj viegli iztēloties dienvidu okeānus, un tie aizejošie skatieni pār Dahaka bortu liek sajust, ka vienīgais un īstais Taiti ir šeit. 

Marie trijotne paliek, tepat netālu 7 m dziļumā ir vraks, Nora guļ kā noburta princese, Dita palīdz uzlikt balonus, apgriezt ūsas, gar kurām nekaunīgi brillēs spraucas ūdens. Jūra rāma, saule spīd stūres mājā, un eholotes ekrānu var saskatīt tikai ar grūtībām. Tomēr neticami viegli, ar otro reizi, enkurs uzķer kādu no kuģa atlūzām un spēcīgi sabremzē laivu. Šeit ūdens ir dzidrs, ielaižu kameru, filmēju, aizraujos, sāku to mest arvien tālāk, pagaidu, kamēr nogrimst un tad velku pie sevis, riņķoju apkārt laivai, kā mēģinādams pievilināt kādu zemūdens plēsoņu, viss beidzas ar ūdens ieplūšanu kamerā, un visrūpīgāk uzņemtais video paliek neizcelts virszemē. Laiks zaļganajā ūdens masā laisties lejā pašam, saules gaisma iemirgojas vienmērīgi izkaisītajā aļģu mākonī, ātri vien acīm pazūd fokuss, tāds sniegputenis vējstiklā, tu nezini –stāvi vai krīti, logu tīrītāju nav, noreibst galva un, lai pārstartētu radušos haosu, nākas aizvērt acis. Lejā daudz gaismas, dziļums mazs un no hidras nav izspiests viss gaiss, aizbāžu aiz jakas akmeni, tad vēl vienu, līdz nonāku līdzsvarā. Katrs elpas vilciens ļauj balansēt, izpūst visu vai ievilkt, cik spēka, neredzams spēks sāk celt mani uz augšu, pāris pleznas vēzieni un es jau slīdu pāri apkaltu dēļu kaudzei, te saķērušies tīkli, mētājas vinča, metāla masts, riņķoju kā haizivs ap savu upuri.

Modinām Noru ar pusdienām, pēc kurām dodamies uzlasīt pa visu salu izmētātās Aigara drēbes, nakts vēsuma neskartiem, mums tās liekas nepiedienīgi smagnējas, kā nevajadzīgā ziemas āda, nē, kā nomesta nasta, kas tagad teju vai simboliska stāv mūsu priekšā. Kaut ko uzvelk Nora, kaut ko es, kaut ko no tā visa Dita ieliek savā somā. Bāka un baznīca, stāvkrasts, krastā izskrējis kuģis, spēcīgu miesas būvi tas tomēr sarauts gabalos, atsedzot aprūsējušās ribas, izložņājuši dodamies mājup, bieži atskatos, kā tas ienirst saulrietā un cik tiešs un esams ir šis izzūdošais stāsts.

Māris un Gunta, pa ceļam neveiksmīgi meklēdami ģitāru, atbraukuši līdz Paldiskiem un uzņemti uz Dahaka klāja. Tuvākās dienas vēl solās būt neticami mierīgas, tā kā eholote un baloni ir uz Marie, būs jāveic manevrs ar cilvēka uzņemšanu. Manis izdomātais distances ieturēšanas attālums ir piecdesmit metru. Šo imagināro problēmu nomocīts, Armands jautā, vai tad, ja pārkāpsim drošības attālumu, no Marie aizsardzības sistēmas izšausies torpēdas, bet nekā tāda, mākoņi ir izklīduši, pār katamarāna pontonu tiek karināti piebriedušie melni fenderi, un mēs ar kreiso bortu ejam uz savienošanos.  

Māris ir pamanījies nodibināt sakarus ar Fredu, jau pēc mirkļa Marie maina kursu un dodas uz pirti, kas pārvēršas galda tenisā, baļļā, tekilā, saulrietā, vīnā, atkaļ baļļā, pirtī un basketbolā. Naktī kluso jūru izstumda airu pieskārieni, apkārt gozējas no ūdens izlīdušie akmeņi, tumsas šeit nav, un no mājas, kas savas saknes ielaidusi pussalā un no kuras jūra redzama uz visām pusēm, Marie komanda tiek atgriezta kuģim, nogurusi un laimīga. Un viņa mūs te tā uzticīgi gaida, kā manekens veikalā logā, nomainās sezonas tērpi, bet viņš paliek, padevīgi nolaistu roku, ieliektu galvu un tik perfektu formu. Rāmajā rītā krāsām pielietajā ūdenī nenogurstoši šiverē putni, čīkst duļļi, līdz laivu purni saskaras.

Brokastīs putra, kūst sviests un salda zapte, laiks joprojām labs, drīzāk, nav vispār nekādu laikapstākļu, viss apstājies, nav ne vēja, ne mākoņu, prognozes prognozē tukšumu, nebūs nekas, viss ir beidzies! Bezgalīga apstāšanas, plunkš, plunkš sakrītam ūdenī, jūtu, kā lēni sakarsušajā hidrā iesūcas vēsums, šo vraku mēs meklējam ilgi, eholote ņirgādamies rāda dibenus, labo un kreiso puslodi, metam cilpu pēc cilpas, un ekrānā viņš ir, bet apakšā enkurs slīd pa tīrām smiltīm. Lejā ir kapu zaļš, sūnaini zaļš, tumšs un nemājīgs, bail sastapties negaidīti, tik nobiedētam, izrautam no miera ar svecēm un grābeklīti un te pēkšņi mironis, gara barža kā zārks, viena trose, apkārt tīrs, nav dzenskrūves, nav ne priekšas, ne aizmugures, iekonservēta nāve, ievelku gaisu, atliecu sprandu un ar acīm skatos uz augšu, ārā pa vārtiņiem, ārā no šī sūnainā miera. Nav te nozīmes gadsimtiem, tāpat viss reiz sairs un pa reizei kāds atnāks, aizvāks vecos ziedus, sagrābs un neatskatoties pazudīs uz neatgriešanos. Aiz otra vraka, turpat netālu pie Paldiskiem, enkurs ieķeras, lienu lejā, cīnos starp divām plātnēm. Gaisa vairs nav daudz, brillēs ietecējis ūdens, spēcīgiem vēzieniem nāku augšā, tad atvērta mute, kas kampj gaisu, rauju nost brilles, dažas sekundes, līdz atgūstos. Apņem tropisks siltums, meitenes liek uz galda šķīvjus, esam pelnījuši vēsu alu. Sarunas, saule un ēdieni ātri atgriež spēkus, vēl trešo, vēl pēdējo šodien, līcī ūdens silts, daļa vraka ir virsūdens daļā, te labi snorkelēt, bet redzamība sliktāka, daudz asu priekšmetu, mazas zivis, aļģu mudžekļi.

Autora foto

Rīts aizvijas pastaigā pa Pakrī salu, ar kāpšanu torņos un pazaudēšanos pagrabos. Jūrā aptur krasta apsardze, jauka trijotne, aprunājamies par laivu un niršanu, mans izdzertais alus uzrāda 0.00 promiles. Vakarā pārdzenu Māra mašīnu no Paldiskiem uz Lohusalu un ar skūteri dodos atpakaļ. Un atkal jau pienācis laiks sarkanraibajam lakatam pārtapt par galdautu un sapulcēt ap sevi Marie komandu.

Naissārē grozāmies ap velosipēdiem, es, savas pašizdomātās nabadzības vadīts, palieku pie skutera, un tad mēs laižam apkārt pa šaursliežu un noliktavu piekrāmēto salu. Te bijusi jūras mīnu ražotne, diezgan nopietna, un vēl visādi bunkuri un atkal tie vēsie, piebirušie pagrabi, kas smaržo pēc mitruma. Diena paskrien kā lielā muzejā, ejot no vienas zāles otrā, paveras durvis, aiz tām jaunas un jaunas durvis.

Un tad mēs steidzāmies atpakaļ, pa smiltīm un oļiem, pēdējās vakariņas ar pieslāpētām sarunām, komanda dosies prom, atstājot mani ar Marie. Pēc dažu stundu brauciena būsim atpakaļ Lohusalā, un viss beigsies. Attopamies, ka palikšu viens un diez vai būs daudz vietu, kur varēšu piestāt un aiziet uz veikalu, tāpēc mums turp jāpaspēj, Marie paceļ savu purniņu un paātrinās par pāris kilometriem stundā. Piestājām pie ārējās mola daļas, Nora skrien, mēs ar Ditu pilnā jaudā laižam uz mašīnu ar skūteri, līdz pulksten desmitiem palikušas 15 minūtes, pretī nāk ostas muitnieki, viņu sejas sastingst, stāvi apstājas, karājas rācijas un vēl kaut kāda soma sānā, liekas, tā nav pistole – piestāj laiva, netiek piesieta un to tās neprātīgā tempā bēg komanda, Nora paspēj nobļaut „to the shop”, viņi sastingušajos ķermeņos nokustās tikai galvas, to skatieni aizdodas mums līdzi. Paspējam, bet runa ir par sekundēm, un mašīna pēc ūdens virsmas liekas kā formula. Aizmirstam pašu galveno – olas. Ostas muitnieki smaida, viņi redz, ka iecerēto esam paveikuši un, neko nenojauzdami par nenopirktajām olām, uzdod tikai dažus jautājumus par to, no kurienes mēs un uz kurieni.

Autora foto

Apklust artilērijas šāviņi

Dienas paiet laiski, vizinoties ar ūdens moci, mielojoties Haapsalu picērijā un plunkšķot no supdēļa svina pelēkajā ūdenī, kas, saules apmirdzēts, sastingst lielā, viendabīgā masā. Nedaudz līgojas, varbūt to kopā satur eļļaina plēve, saule spīd bezlidmašīnu un bezmākoņu atmosfērai cauri, tieši mums uz galvām. Apdeg pleci un deguni, un nekas neliecina par izmaiņām nākotnē. Aizspogulijas svina jūras dimensijā Dahaks satītām burām pietauvots Seasaar salas krastā. Marie vago seklos Igaunijas ūdeņus, aiz sevis atstādama šaurleņķu trīsstūra formas ņirboņu, tik smalka un pieklājīga, tā baidās sacelt mierīgajā ūdenī viļņus, baidās iejaukties un pārplēst šo viendabīgo jaunavības plēvi. Haapsalu ostā Nora aiztraucas ar safrakcionētiem miskastes maisiem, Dita viņai seko, tad viņas pazūd, laižu meklēt, un ko es redzu ­­– Nora līdz pusei pazudusi konteinerā, tur ir bundžas, desmit centi par katru, pazūdu arī es, it kā jau nolasām tikai pašu augšiņu, bet nu jau mums atkal ir pilnas somas. Pa taisno uz taras punktu, stumju Noru, cik motoram spēka, Dita ripinās te priekšā, te aizmugurē. Pie zemeņu pārdevējas noskaidrojam, kur paslēpts bundžu automāts. Sabarojam to un, tikuši pie 6,10 eur, priecīgi iztērējam veikalā kādus trīsdesmit eiro un tad vēl pāris kastītes ar zemenēm, kas pazūd vēderos, vārtoties zaļajā parka zālē pie pašiem cietokšņa mūriem. Pusēnā vijas vieglas vasaras sarunas, vēl pāris domas un teikumi un nāks apskaidrība, viss būs saprasts, migla tiks kliedēta. Un tā beidzas katras sarunas, un cauri miglai, kas mūsu galvās jau tūkstošiem gadu, dodamies atpakaļ uz ostu, gar klaudzošiem restorānu pusdienotājiem, uz Marie klāju. Tiekam atklātā ūdenī, pēkšņi Dita – čeks par tām mūsu bundžām ir kabatā! – tiek rauta stūre, lai Marie pilnā jaudā dzītu atpakaļ, izvēršas kauja, kurā nevienam nav skaidrs, kas būs uzvarētājs un par ko mēs karojam, līdz stūre saplīst, tiek izmests enkurs, un artilērijas šāviņi apklust frontēs. Esam kuģa ceļā, bezspēcīgi un smieklīgi, kā klauns, ar negaidītā mirklī nokritušu parūku. Pēc tāda muļķīga klusuma paceļas baltais karogs, sākas sarunas starp ienaidnieku ierakumiem, vilcinādamies, it kā laiks būtu manā pusē, paņemu instrumentu koferi un pazūdu kajītē. Frontes līnija tiek atvilkta, paliek tukši ierakumi un iepukšķas motors.

Tad pienāk Līgo nakts, Osmussaar salā vakars pēc karstās dienas liekas ziemeļnieciski dzestrs. Ilgi nekuras uguns, Huko šodien izskatās īpaši liels, man tik ļoti patīk viņa vārds, ka, viņa stāvam paceļoties pār Dahaka klāju, es nekavējoties skaļā balsī to saucu, liekot uzsvaru uz H un tad mirkli aizturot uz K, padarot šo vārdu garāku, un beigās vēl tas O ar mazu uzsvaru, kā viegli iekonturētu acu zīmuļa līniju, tembrāli tas mazliet noiet uz leju, varbūt par ceturtdaļtoni, bet dažreiz O apraujas īsi un asi. 

Marie un Dahaks Mavrika acīm

Čivinām un tukšojam mazās alus bundžas, izdzeram Baibas vīna paku, apēdam sieru un īpaši pasūtīto zefīra torti. Huko māk stāstīt par lietām, par nogrimušiem kuģiem, salu vēsturi un zefīru, rīt viņi dosies prom uz Paldiskiem, un turpmāk es varēšu pats pie sevis dziļi Marie vēderā skandināt „Huko, Huko, Huko...”, spēlējoties ar intonācijām, kā bērns, kas rokās nonākušu čupačupu pavēro pēc katras apsūkāšanas reizes.

Rīta saņurcītā laimē nonācis uz laipiņas, smaidot pretī saulei un, pamanījis Huko, nenoturos un atkal uzsaucu, un tad, it kā atvainodamies par viņa vārda nepamatotu valkāšanu, aiznesu aukstu alu, kas vēl pēdējais aizmirsts ledusskapja durvīs. Sākusies rosība. Pazuduši Aigars ar Noru, Mavriks traucas no vienas salas gala uz otra, lēkādams no piecsimt līdz pārdesmit metru augstumam, iztraucēdams tūristus teltīs un cīnīdamies ar zīriņiem. Mavrika spēki ir galā, pēc cīņas palikušas vien trīs tukšas baterijas, un tad viņi parādās kā no grūstošas mājas putekļu mākoņa, pazaudētām drēbēm, noguruši un laimīgi, un varbūt arī vēl drusku piedzērušies.

Mākoņi savelkas

Armanda robustais supdēlis ar mega celtspēju izskatās kā miniatūrs kara kuģis, Aigara pavadībā tas aizceļojis uz krastu, virs tīkliem šiverē kaijas. Nora savā mazajā rūķu kajītē vēl saldi guļ, kamēr kambīzē, kas vienlaikus kalpo kā koptelpa un guļamistaba, šņāc kafijas kannas drošības ventilis. No klampām atsienam virves, fenderi atslābst un divcilindru dīzelis uzsāk savu dienas darbu. Pamostas Nora un uzlien uz savas kajītes jumta blakus niķelētajam ventilācijas kupolam, savā kladē pieraksta visu, kas būs un kur brauksim, nezinu, vai viņa arī izdzēš vai izsvītro to, kas bijis ieplānots, bet nav noticis. Viņa dzer melnu kafiju no mazās zaļās krūzītes, bet mēs ar Ditu baltu, es noteikti baltāku. Pēcpusdienā ieslīdam Pērnavā, Dahaks min uz papēžiem, un brīdī, kad ripojam pāri tiltam ar skūteriem un Nora uz dēlīša, iečerkstas kaklā iekārtā rācija. Viņi esot klāt, atraduši vietu, parkojas jūras krastā, atlaižu roku no pleca, dēlītis ar Noru aizripo mums pa priekšu, inerces stumts. Pēc jūras vēsā ūdens pilsētas ielas liekas piesilušas, smaržo asfalts un koki, garām slīd kafejnīcas, mums jāatrod mikroaugi kantainās kastēs, tie varētu iedzīvoties uz Marie klāja, un vēl mums nav Igaunijas karoga. Norai arī šis tas sakārojies no veikala, ir uztaisīts saraksts, un tā mēs ripināmies no viena pilsētas gala līdz otram. Vakarā būs arbūzs un ugunskurs, bet tagad satiekamies un taisām mazu ekskursiju, pukšķinām pa Sauga upi uz augšu, uz borta ir arī visa Dahaka komanda – Armands, Aigars un Baiba. Esmu sasolījis, ka galā būs ezers, kur varēs pacelt gaisā Mavriku un ļaut, lai trešā acs mūs vēro no debesīm. Nekāda ezera nav, drons tomēr uzšaujas gaisā brīdī, kad meitenes šiverē pa virtuvi un puiši, aplipuši ap planšetes ekrānu, priecājas kā bērni, jaucas cepti ķiploki ar tunci, starp bilžām ieķeras salātu lapas. Saule vēl kavējas pie horizonta, kā noenkurojies kravas kuģis gaida savu rindu ieiešanai ostā. Mavriks nolaižas tieši uz vakariņu laiku, tiek nolocīti propelleri, kā mājdzīvnieks tas tiek ielikts savā migā. Ja varētu aprakstīt to, kā Armands skrēja pie mums ar Mavrika tukšajām baterijām – viņiem uz laivas nav 220v – kā māte ar izbadējušos zīdaini uz rokām. Un tad ik pa brīdim jautā, kā ir, kā jūtas, vai lādējas.  

Autora foto

Izejam pastaigā starp vecām, jau vairākkārt pārkrāsotām, vienstāvu koka ēkām, te kādreiz dzīvojuši zvejnieki, tik dažas laivas vēl palikušas kā aizgājušo laiku liecība, pār bortiem pārkārušās zvāļojas tīklu bojas, degunā spēcīgi sitas pūstoša zivju smaka. Marie, mazliet neiederīga, paliek uz enkura ar purnu pret koka steķiem, balta kā citas sugas pārstāve pa vidu zvejnieku flotei. Sasniedzot ieapaļo dzelzs konstrukcijas tiltu pār Sauga upi, Armands pavisam negaidīti jautā, vai es zinu, kad plāno pievienoties Gunta, vaigos iesitas sārtums un siekalas kaklā salīp kā kaļķa apmetums, Dita acumirklī apstājas un paveras manī, debesis nobāl un vienlaikus savelkas tumši mākoņi. Draudzīgā pastaiga izšķīst garā rindā, kāds iet uz veikalu pēc alus, kāds paliek uz ielas stūra skaidroties, kāds staigā šurpu turpu un varbūt kāds tam visam iet arī nopakaļus.

Igauņi jau gaida jūras krastā, tur vēl uzradušies kastotāji no Latvijas, kopā esam tāds mazs festivāls, bet, kā jau ziemeļnieki, mazliet kautrīgi un tādās mazās kopienās sadalījušies čivinām vairāk starp savējiem. Nākamajā rīta Adrians trāpa ciemos tieši uz kafiju, Marie telpās ir parastā rosība, tikai rūķu māja vēl mierīga. Ielaižam Adriana ūdens moci, nopeldos un izbaudu saldūdens smaržu, pēc brīža ieplunkšķ arī Nora, un tad jau laiks doties. Huko ar Maritu ir uz Dahaka, Adrians brauks pats saviem spēkiem un, ja nu kas, mēs viņu pieskatīsim, bet ticamākais, ka viņš aizlidos visiem garām. Ar viņu un Huko vēl stingrajā kovid laikā sēdējām Vecrīgas viesnīcas restorānā, pilnīgi vieni, kad pilsētā bāri vēl bija slēgti, un tas notika pulksten desmitos, kaņepē no galda tika paziņots, ka pēdējais dzēriens, un pēc pusstundas jāatstāj vieta. Tajā naktī mūs bija pārņēmusi tāda divdesmitā gadsimta sākuma Amerikas sausā likuma sajūta, burvīgs viesnīcnieks mūs lutināja ar uzkodām un burbonu, izplūdām sarunās un plānos par vasaras ūdens ceļiem, kad un kur tiksimies, kā dosimies, un pēc tam vēl daudz reižu Huko man zvanīja, un mēs runājām un runājām, līdz beidzot satikāmies. 

Dahaks, aizskrējis pa priekšu, gaida mūs uz Kesses salas, mēs atvelkamies vēlu, ugunskurā kvēlo ogles, tiek pielikta malka un mēs pačilojam kādas pāris stundas, līdz aust gaisma. Nākamā diena stiepjas laiski, ar eholoti esmu uztaustījis kartē atzīmētu vraku, jūra ir pavisam rāma, tiek dalītas otrās rīta kafijas, bet mēs ar Adrianu stīvējam virsū hidras, ir laiks doties lejā, vēsajā un krēslainajā zemūdens pasaulē. Ar enkuru izdevies aizķert vraka malu, tas ir apkalts kocinieks, lielākā daļa no kuģa gājusi zudībā, tikai nepilnu metru virs zemes ir tāda kā aizmirsta kapu kopiņa. Vissatraucošākā ir tā pirmā sajūta, nezinu, vai to var tā salīdzināt, varbūt katrs vraks ir kā pirmoreiz novilktas biksītes. Rokas turas gar enkura virvi, sākumā ik pēc pāris metriem jāatgaiso ausis, jāapstājas un ar rokām jāaizspiež deguns, stipri jāpūš, lai tukšajos galvas dobumos palielinātu spiedienu, tāda maza švīkstoņa, un tad atkal pāris metrus var laisties dziļāk, līdz no jauna ausīs parādās asas sāpes, grūtākie ir pirmie seši, septiņi metri, parasti pie desmit jau notiek adaptēšanās un spiediens sāk noregulēties. Vienmēr ir auksts, salst un ir ļoti bail. Tā sajūta, ka drīz kaut kam jāparādās, bet sliktajā redzamībā uzmanība uzvilkta kā novilkta sīga. Un ja nu vraks ir pārāk baiss, pārāk liels, pārāk šaušalīgs, nobīšos.. tā, enkurs, zeme, kaut kādi koka gabali, metāla detaļas. Bet reizēm apkārt peld lieli metāla blāķi, pazūd orientācija, izmēra sajūtas, mērogi un reizēm pat augša un apakša. Ar laiku pierodu pie aukstuma, sāku elpot mierīgāk, un tad iestājas tā brīvā lidojuma fāze, kad vairs negribas augšā, negribas ne tās čalas, ne otrās kafijas, Marie ir kaut kur virs galvas, kā kontūra, aprise debesīs, kā nesasniedzams mēness, bet tagad tā jau ir cita pasaule, mana ir šeit, te viss ir jauns, katras pleznas vēziens ved nezināmajā. Pie akmeņainās grunts paslēpusies bute, viņa izliekas neredzama, pieskaros, izvalbītās acis vienā ķermeņa pusē nesimetriski mani vēro, nogaidījusi, kā grūta lēmuma priekšā, negribīgi pazūd kuģa atlūzās. Mirušu gliemeņu pavērtās čaulas sagriež ūdenī izmirkušos pirkstus, bet šeit to nejūt, te nav sāpju, pat asinis zaudējušas krāsu, tās kā pelēki dūmi aizplīvuro nebūtībā. Elpoju arvien lēnāk, it kā mēģinātu atradināties pavisam, vēl brīdi un varēšu nomest saspiestā gaisa balonus, aizlidot starp aļģu zaļajiem mežiem, dzirdu vēl burbuļus, tie šaujas uz augšu. Gribas novilkt arī hidru, lai miesa pieņem šo pasauli, ūdens apņem vēderu un vijas ap kaklu, varu neslēpties, neizlikties.. Augšā vairs neatgriezīšos, te neviens netiks sāpināts, te ir bezgalība un tā visa ir mana, mana patiesā pasaule, mana vienīgā un īstā brīvība.