Par vienu stundu vairāk

Rīts sākās ar brokastīm, saklāts galds istabā ar sarkanām mēbelēm no nesenas pagātnes, un mazu rakija glāzīti, pēc brīža pie kafijas uzrodas vēl viena. Saimnieki tikai smaida, un mūsu saruna, nekur nevedot, tomēr nonāk līdz vārdnīcai.

Baltais stacijas namiņš varētu atrasties kaut kur Meksikas dienvidu pierobežā, saule cepina un no spiediena uz kakla, kurā uzkārts čehols ar sniegadēli un ziemas drēbēm, kreklā iemetušies sviedru plankumi. Cipreses šajā tuksnešainajā nomalē piedod mazu zaļumu, māju dārzos bezkoku lapās izšāvušies viegli rozīgi ziedi, ērkšķainā pļavā ganās pāris aitas, un suņu rejas haotiski izrobo klusumu. Vilciens ar aizgrafitijotiem logiem slēpj kalnu kores, dažas no tām pārsegtas ar sniega cepurītēm. Vilciens sāk bremzēt, koridorā parādījušies cilvēki uz manu jautājumu, vai šī ir centrālā Podgoricas stacija, atbild, ka protams. Aiz stacijas ar vienu peronu ir kafijas vietiņa un kiosks, kurā tieku pie sim kartes, bet pie interneta ne uzreiz. Pēc izpalīdzīgās pārdevējas zvaniem uz centrāli saņemu kaudzi ar instalāciju failiem, līdz kāds no tiem beidzot nostrādā brīdī, kad jau biju apņēmies ierasties ofisā un lietas kārtot klātienē. Izvēlos ceļu pa taisno caur privātmāju rajoniem, dārzos te apskatāmi visādi brīnumi, trabans kabriolets, piecdurvju ņiva, honda city un neskatoties, ka apkārt te vieni vienīgi kalni, pat dažas motorlaivas. Protams, ceļš pa taisno sanāca pāris reizes lēnāks, iestumjos hosteļa dārzā ar somu un dēli, te tāda oāze un miers. Kaut ko līdzīgu biju piedzīvojis Mauritānijas apokaliptiskajā smilšu bezcerībā, kur kāda franču dāma bija uztaisījusi paradīzi ar flīzētām tualetēm un īstu vannu, vietu, kur sarunas dārzā nekad neapstājās un no virtuves plūda pasaules ēdienu smaržas.

 

Sarunas mani te diezgan ierauj, attopos, kad ir jau tumšs, un baltkrievs, kas apņēmies neatgriezties savā valstī, jo viņam ir kauns, aizgājis tīmeklī spēlēt pokeru, tā esot viņa iztika. Par karu cenšamies nerunāt, bet nav jau tā, ka sanāktu, un šejieniešiem ir tāds vienkāršais vēstures skaidrojums situācijās, kad garā versija iesprūst. Ik pa trīsdesmit gadiem Melnkalni apciemo karš vai postoša zemestrīce, pārējais ir tikai detaļas. Paliek vēsāks, beidzot varu izmantot žaketi, kuru visu dienu esmu nostaipījis līdzi, gaidot tai pienācīgu brīdi. Saimniece Magdalēna ar savu draugu pret katru no hosteļa viesiem izturas ar tādu rūpību, it kā mēs būtu viņu bērni.

Mans telefons spītīgi nemaina laiku un man katru dienu pieder viena stunda vairāk nekā apkārtējiem. Šajā ekstra stundā aizdomājos par L.D. Aleksandrijas kvarteta pirmo daļu Justīne, kurā viņš, Dārlijs, lieto šo piederības salīdzinājumu, pilsētas bērni “I have had to come so far away from it in order to understand it all! Living on this bare promontory... far from the lime-laden dust of those summer afternoons, I see at last that none of us is properly to be judged for what happened in the past. It is the city which should be judged though we, its children, must pay the price”.

Šis darbs brīžiem nebūt nav tik viegli sagremojams kā Kipras rūgtie citroni vai Prospero celle un tomēr ir viens no jutekliskākajiem pieskārieniem pilsētai, tā laika Aleksandrijai, kuru pat ceļojot ar sagrozītu pulksteni neizdosies sasniegt.

Brokastis 8, un pēc pāris stundām pie vārtiem pieripo maziņš, balts vw, nolaižam krēslu un diagonāli ieslidinām snovbordu. Nekādas kredītkartes, uz oāzes galdiņa tiek nolikti papīra eiro un cenšoties apvaldīt satraukumu, izliekos, ka esmu nesteidzīgs un izklaidīgi vienaldzīgs, kaut gan manī dzīvnieciski trīc miesa, cik ļoti gribas mesties ceļā. Ļauju pāris sekundes dīzelītim patikšķēt un tad nozūdu ielās. Pēc dažām minūtēm jau mēs ar čabuli esam uzsākuši ceļu pa kanjonu tirkīza toņu upes pavadībā. Ceļš iekalts tuneļos, tumši, šauri, līki. Cauri kaļķakmeņiem sūcas ūdens un pil uz vējstikla, saules acis nesaprot tumsu, ložņāju kā kurmis un katrs gaismas stariņš mums ar balto čabuli kā glābiņš. Līdz Kolašinai pāris stundu brauciens, slēpošanas kūrorts saules pieliets, ceļmalā kafejnīcas darbinieki gozējas ārā pie galdiņa. Tieku pie zupas un kalniešu brokastīm, čabulīts gan vēl neko negrib, viņam mazs vēderiņš un maza ekonomiska sirsniņa. Liekas, divus gadus nebiju darbinājis splitbordu, ar rūpību pielīmēju ādas un sariktēju nūjas. Sāku šļūkt uz augšu, saule cepina, ēdu sniegu un jūtu kā mana plikā mugura cepas saulē. Kāds enerģijas pilns džentlmenis (sākumā gan padomāju, ka man seko lācis) pastāsta, ka esot plānojies kempot, bet izrādās te vēl daudz sniega un došoties atpakaļ. Pēc tām pārlaimīgs vāciešu pāris pieslēpo sasveicināties un saulē nodegušam sejām smaida baltiem zobiem. Nepilnās divās stundās tiku līdz virsotnei. Ieriktējos pie pacēlāja mājiņas, atpūta, ainava un tad jau jāliek kopā dēlis un nūjas. Stratēģiski apdomāju maršrutu tā, lai sanāk garākais ceļš, cerības, ka izspiedīšu 3 km.

Mazliet neveikls pirmajos pagriezienos, ieduros sniegā, dēļa virsma mazliet mazāka un nākas nopūlēties, lai nenoraktos “pavasara pūderī”. Atpakaļceļā nonāku lepnas viesnīcas pagraba spa, tādā, kurā turku pirtīs skan nomierinoša mūzika, kurai nav ne sākuma ne beigas. Amerikāņi džakūzī runā par safari un kāda meitene viena, lielajā baseinā mēģina šķērsot to bezgalīgas reizes.

Pirms un pēc

 

Janvāris ir tāds klaiņošanas mēnesis, kamēr studentiem jākārto sesija, man ir iespēja aizslīdēt. Pēc pagrozīšanās Sicīlijas karstajos avotos un aizsnigušajās slēpošanas trasēs ar neieslēgtiem pacēlājiem, bija pienācis laiks doties uz Portugāli. Plāns jau no sākta gala nevirzījās raiti, vairākas reizes tika atceltas un pārceltas lidmašīnas, izveidojās arī aizliegums iekļūt galamērķī Marokā. Līdz ar to Portugāle savā būtībā bija tikai tāds plāksteris visa jūklī. No pieredzējušajiem lidotājiem netika Ojārs, jo viņam bija lielāks vecums un vairāk saprāta, bet mēs pārējie – mūsu galvenais pieskatītājs Jānis un 3 dažādas pakāpes iesācēji – Armands, Gunta un es –, bijām gatavi avantūrai. Vīnē, mūsu pārsēšanās vietā, Jānis tika nedaudz aizkavēts, jo nebija ticis pie trešās potes, bet skautu drēbēs ietērptie kontrolieri beigu beigās viņu palaida, piespiežot parakstīties ar solījumu baigi neblandīties. Paēdām pusdienas mīlīgā grieķu virtuvē un tad, pa vienu eiro izīrējuši neticami lēnus un smagus pilsētas velosipēdus, ripinājāmies uz tehnikas muzeju. Trešajā stāvā, kad mani spēki bija teju vai izbeigušies, parādījās lidmašīnas, satelīti, mašīnas..

Airbnb dzīvoklis gandrīz nosmirdēja, jo lēnie velo mūs netuvināja mērķim, it kā mēs airētu okeāna pretstraumē, meiteni mēs apturējām gandrīz ar varu, brīdī, kad viņa jau mēģināja pamest izīrēto istabu un teica, ka viss ir atcelts un zudis.

Nākamajā rītā no perona tālākā gala apskatīju Donavu, pelēka, nevis zila. Pie iečekošanās uzzinām, ka mums nepieciešami covid testi. Ir svētdiena, viss izskatās kluss un mierīgs, līdz lidmašīnai vēl stunda. Bet izrādās, ka pāri ielai kādā vēsā klīnikā ir deguna bakstītājs, kas apņemas 20 min laikā nosūtīt rezultātu, tā nu mēs sēžam uz milzīgajām paraplāna somām un klusējot vērojam telefona ekrānus, gaidot atbildes. Nav paroļu, laiks iet, skrienu uz klīniku, tiekam pie dokumentiem, beigu beigās visi esam veseli, un ceļojums turpinās.

No Lisabonas apskatām pirmo potenciālo vietu, ir jau tumšs un lidot vairs nav iespējams. Pārāk daudz šķēršļu, dodamies atpakaļ uz pilsētu un vienīgo hosteli, kas tik vēlā stundā vēl gatavs mūs uzņemt. Vīns stāv neiztērēts, komanda ieurbusies piemērotu vietu meklējumus rītdienas vējam. Ir pludmale ar kāpu. Būs lidošana.

Tāds sērfotāju ciematiņš Peniše ar zivju cehu pa vidu. Smukas kāpas un stāvkrasts, gandrīz sapņu vieta. Vējš kādi pieci metri sekundē, labākus apstākļus nevar gribēt, pusdienlaikā vējš iegriežas tieši perpendikulāri kāpai. Piņķerējas štropes, Jānis aizlido un pārējie kaut kur šļūkā pa smiltīm un cilā spārnus. Mazliet atpūšos un Jānis pieceļ mani striķī, plānoju drusku pavizināties šurpu turpu un tad doties maršrutā uz stāvkrastu. Mēģinu aizkabināt kāju aiz akseleratora kāpšļa, pa to laiku esmu mazliet sašūpojies, atlaižu bremzes, lai samazinātu augstumu, bet tad pēkšņi esmu strauji iegriezies sānvējā virzienā pa labi, novelku kreiso bremzi līdz pusei, lai kursu izlabotu, bet spārns nemaz nemēģina griezties un ļaujas vējam, nes mani kāpās un strauji tuvojas zemei, līdz saprotu, ka es nevis lidoju, bet vienkārši krītu. Saskaroties ar zemi, izdzirdu pats savu sāpju kunkstienu, pāris metrus pašļūcu un apstājos. Esmu dzīvs, bet savāda sajūta labajā plecā, lauzts nav, tas ir kaut kas cits, kaut kas vēl nebijis manā traumu pieredzē. Cietis arī labais sāns un iekšas diezgan sakratījušas, bet tā gan jau bija gadījies. Kad atsedzam plecu, izrādās, ka roka atrodas kādus piecus cm zemāk par plecu, pleca kauls izslējies stāvus un nesaprot, kur palikusi roka. Zinu, ka drīz adrenalīna ietekme beigsies un būs sāpes. Skaidrs, ka paši neieliksim, jādodas uz slimnīcu. Uzņemšanā vairs nespēju ne parakstīt, ne saprātīgi parunāt, sāpes pārņem saprātu. Mani nosēdina koridorā, uztaisa rentgenu un vēnā iepilina pirmo pudelīti. Pēc brīža otro pudelīti, tad atnāk ārsts, tāds īsts, kā no kino, ar brillītēm, nosvērts, nedaudz laipns un lietišķs. Izstāsta, ka tad, ja mēs atrastos tuksnesī, viņi ar anesteziologu ņemtu un man to roku pa diviem ieliktu vietā, bet pārdesmit km attālumā esot cita slimnīca, kur ir speciālists un viņi ar mani tikšot gala, jāsagaida tikai kāda brīvā ātrā palīdzība. Pēc kādas pusstundas atnāk jauna meitene un apsargs, kuri mani iesēdina ātrajos, biju iztēlojies, ka gulēšu, man nekas nesāpēs un sirēnām maigi gaudojot, dosimies pa taisno uz operāciju galdu. Bet mani iesēdina krēslā, piesprādzē, sirēnas negaudo, skuķis dragā pa autobāņa trešo joslu un katrreiz, kad iebrauc kādā nelīdzenumā, pamāj man ar roku, sorry, paciet vecīt!

                                Rentgens, D - pirms un E- pēc

Operāciju galda vietā man ir uzgaidāmā telpā, esmu viegli samocīts un apdullis no zālēm, dzirdu savu vārdu skaļrunī, klīstu pa gaiteņiem, bet neko prātīgu neatradis, atgriežos sākumpunktā. Aizeju līdz reģistrācijai, bet arī tur skaidrības nav. Noķeru koridorā kādu māsiņu, viņa, redzot manu bēdīgo stāvokli, dodas kādu meklēt un tad pusceļā atceras, ka ir jau kaut ko dzirdējusi par mani un zina, kur mums jādodas. Ārsts tieši kā atsaiņojis vakariņu maizīti, tagad spiests to atkal locīt ciet, jūtos mazliet neērti, ielaužoties viņa maltītē. Māsiņa novēl mums veiksmi, viņa labi zina, kas mūs sagaida, bet es to tikai miglaini nojaušu. Manā vēnā tiek ielaistas vēl pāris pudelītes. Ārsts pa gaiteņiem salasa papildspēkus. Divas māsiņas velk roku ar palagu, ārsta palīgs, jauns un apņēmīgs, guļ man virsū un tur, kamēr no maltītes atrautais speciālists, dažādos veidos lokot un kustinot, mēģina ietrāpīt eņģēs. Kādu laiku tā mocījušies, viņi paziņo, ka ielaidīšot pāris šļirces, lai man atslābtu muskuļi. Pēc nezināma laika atmostos koridorā ar kaklā iekārtu roku un sāpēm vēdera lejas daļā. Aizklumburējis līdz tualetei, jūtu, ka esmu kaut cik spējīgs paklibot uz priekšu un varētu arī slīdēt projām no šīs ne pārāk viesmīlīgās ainas. Nav arī skaidrs vai neesmu parādā kaut ko vairāk par tiem 14 eiro, ko samaksāju reģistrācijā. Koridors ir pilns ar gultām un guļošiem pusdzīviem cilvēkiem, knapi vieta, kur izspraukties. Kāda māsiņa gaitenī mani novēro, cenšos izlikties, ka nekliboju, nezinu vai izdodas, viņa liek ieiet pie ārsta, maizīte joprojām nav apēsta. Viņš man iedod bukletu ar rokas nostiprinājuma attēliem, apvilkts viens man izvēlētais, ko viņš iesaka lietot, kad nonākšu mājās. Klanot galvu, izsaku vislielāko pateicību par viņa un visas komandas pūlēm. Nonācis atpakaļ koridorā, virzos uz izeju, aptaustu plecu, liekas, ka labā roka tomēr ir dažus centimetrus zemāk par otru, iespējams, brīdī, kad tiku izslēgts, vesels kurss ortopēdu nokārtoja eksāmenu izmežģīta pleca ielikšanā un varbūt pēdējais tomēr nenokārtoja! Pa ceļam izlūdzos pudelīti ūdens, apsarga skatiena pavadībā dodos uz stikla durvīm, ārā ir nakts, mani krata drebuļi un ļoti gribas vemt.

Habibi

 

Kaut arī mūsu jaunais aģents negribēja, lai mēs tik daudz skatāmies un zivīm un koraļļiem, tomēr no iespējas pavizināties ar zemūdeni atteikties nespēju. Kā ierasts, tiekam savākti no viesnīcas, pasakot paroli – istabiņas numuru, nokļūstam kādā no daudzajām pilsētas piestātnēm, kur mūs sagaida tādas pašas laivas, kā iepriekš. Baltas, diviem klājiem no koka un finiera, kopkajītē maza plastmasas eglīte ar spīguļiem un pavirši ietītām dāvanu kastēm zem tās. Tiekam nogādāti līdz platformai, pie kuras pietauvotas divas baltas slaidas zemūdenes. Kapteinis iepazīstina ar drošības noteikumiem, neizstāstot galveno – kā no šejienes izkļūt, ja nogrimstam un vai no skābekļa maskām būs kāda jēga, ja atradīsimies ūdenī. Mazliet šņāc un burbuļo, izlaižam gaisu, iemainot to pret smagāku vielu – ūdeni, un sākam ienirt. Aiz iluminatora sākumā ir tikai smiltis, pietuvojoties rifam, aina mainās, parādās zivis, sūkļi un koraļļi, šajās dienās jau izdevies nedaudz iepazīt vietējo faunu un floru, gribētos to redzēt naktī, kad nomainās uzvedība un uz skatuves uzkāpj citi dzīvās valsts iemītnieki. Brauciens ir bagātināts ar nirēju aiz borta, atrodamies apmēram 20 metru dziļumā, tas viņam netraucē rādīt trikus, viegli slīdot aiz iluminatoriem, meklējot uzmanību. Rifs ir bagātināts ar nogremdētu zvejas kuģīti, dažādiem krāmiem un zirgu bez pakaļkājām, domājams, tas te atceļojis no kāda panīkuša lunaparka.

Tā kā motorolleru te var izīrēt tikai vienu dienu pēc dienas, kas nekad nepienāk, jo starpā ir vēl viena diena, izvēlamies izbraucienu ar kvadracikliem. Tiekam pie absolūti bezjēdzīgas pieskatītājas, kas Ditu trīs dolāru vērtībā apgādā ar dzeltenām brillēm cīņai pret smiltīm un putekļiem un tālāk nenotiek nekas. Sēžām gandrīz stundu, līdz poļu meitenēm ir gana, un viņu uzbrukuma ēnā tiekam arī pie saviem braucamajiem. Tad seko puskontrolēta riņķošana, kas domāta kā apmācība, pārsēšanās un kvadru maiņa, tieku downgreidots uz mazāku un skaļāku braucamo, liekas, reduktors tūlīt uzsprāgs, no motora mazliet sūcas eļļa, tā mēs visi, kādi trīsdesmit gabali, tarkšķēdami un paši rīdami savus putekļus, dodamies tuksnesī, veidojot kolonnu kā uzvaras dienas parādē. Kādi padsmit kilometri vienā virzienā, nonākam galā uz saulrietu, pret vadītāja gribu ejam pastaigāt, lai arī viņš ļoti uzstājīgi grib mūs pārliecināt, ka mēs vēl nezinām to, cik ļoti mums patīk kamieļi. Pa to laiku citi arī paklīduši un ir īstais brīdis tipināt kalnu virzienā. Sahāra šinī galā veidota no sadēdējuša granīta ar laukšpatiem, kvarcu un vizlām, te nav smilšu kāpu, tikai akmens tuksnesis un putekļi. Granīta kalnu grēda, kas vietām sniedzas līdz divu kilometru augstumam, atdala tuksneša kāpas no Sarkanās jūras.

     Autora foto

Tālāk viss atkal notiek no laivas, tā jau ir nākamā diena un atkal ir pateikta parole, un atkal dodamies rifu meklējumos, pirms tam gan ir vēl viena svarīga lieta, mums ir jāatrod delfīni! Laiva samazina ātrumu, pāris līganas spuras ūdenī un atkal pleznas pār ahtera zemo klāju un saspringtas gaidas komandai Habibi, tā nu mūs te sauc. Pāris ūdens gidi peld pa priekšu un sauc „Come here Habibi...” Ģimene ar vienu mazu delfīnēnu, nepieliekot nekādu redzamu spēku, kustas ātrāk par mums, un ir diezgan jāiespringst, lai tiktu viņiem līdzi. Brīdī, kad viņi uzpeld ieelpot, mainās trajektorija, viņiem jānopeld garāks ceļš, un tad var tos piedzīt, gandrīz vai pieskarties, kā tādai dejotājai pie stieņa... tomēr man ir mazliet neērti. Ko gan viņi domā par šo papagaiļu baru, kas salidojuši no tālām zemēm, krāsainos šortiņos ar stikla acīm, piemontētām elpošanas caurulītēm, bļaustoties Habibi, Habibi... Ja viņi izdarītu vienu astes vēzienu, dažu sekunžu laikā papagaiļi paliktu ūdens virspusē vieni, tukši klaigājot. Varbūt viņi iepazīstina mazo, parādot, cik tā pasaule tur ārpusē ir jokaina.

Pareizticīgo Ziemassvētkiem par godu vakariņās atkal ir nevienmērīgs rosols un marinētas reņģes, telpa dekorēta puspiepūstiem baloniem un reti izbārstītiem spīguļiem, ierodas dārvišs un vēderdejotāja, kas pirms brīža vēl ieturējās pie kopgalda, laiks pazust un ērti iekārtoties vienā no trīs istabiņas gultām, lai vērotu Kusto komandas nofilmētās ūdens peles, papildinot tās ar no mājām ievestu vīnu.

Parole tā pati, šoreiz gan pēc mums ieradies sarkans vieglais auto, mazliet par glaunu, bet mēs taču brauksim uz smalku pludmali, kurā svaigi spiestas zemeņu sulas vietā pasniedz zapti ar ūdeni. Kurā pludmales pieskatītājs ar visām varītēm vēlas dotas mums līdzi snorkelēt, jo uzskata, ka mēs bez viņa uzraudzības varam iet bojā, mēģinu viņu nomierināt, sakot, ka esmu peldējis četros no pasaules okeāniem un Sarkanā jūra ir tik tāda garena sprauga, pat Strongbovs to mēdza pārpeldēt savos tuksneša klejojuma laikos. You can do what you want un viņš rāda uz bojām, par kurām tālāk peldēt bez viņa uzraudzības nedrīkstot. Nozūdam ap stūri pirmajā pusstundā. Nepamanot paiet piecas stundas, gandrīz nekad neuzrodoties viņa redzes laukā. Maza pauze pusdienām ar dubultporciju un atpakaļ ūdenī, svinu šeit izīrēt nevar un lai sāļajā ūdenī varētu ienirt, iemācos taisīt liftus – vietās, kur ir enkurošanās bojas, ar rokām velku sevi lejā, līdz beidzas gaiss un tad virpuļojot un vērojot rifus zem brunčiem ceļos augšup iekampt gaisu. Šoferis mūs visu dienu gaida tepat uz vietas, netiku redzējis viņu lasām, ko gan viņš dara ar pilnīgi brīvu dienu? Kad iznākam no ūdens, ir jau četri, izbraukšanas laiks, tā arī ne reizi neesmu izkāpis no hidras un apgūlies uz lielā ērtā paēnas zviļņa zem niedru jumtiņa.

Brīvā pēdējā diena atvēlēta informācijas ievākšanai par kutera iegādes iespējām Ēģiptē. Atrodu pusnogrimušu jahtu zvejnieku ostā, mēģinot saprast, vai kāds to pārdod, saņemu piedāvājumu, ka var mani nobildēt pa vienu dolāru, savukārt no laivu darbnīcas ar lielajiem baltajiem milžiem tieku izvadīts smagi bruņotas, smaidīgas policijas pavadībā, neuzzinājis itin neko. Niršanas veikalā var iegādāties kartes un uzlīmes, labākajā gadījumā pleznas un brilles, kad ierunājos par baloniem, tie visi esot paredzēti tūrēm. Vraks 25m dziļumā ir nirējiem instruktoriem, laivu motori tiek laboti, nevis pārdoti. Tomēr es nepadodos, mans jaunais draugs delfīnu fotogrāfs Ahmeds, kaut arī vēl nebija apstiprinājis draudzību feisbukā, apgalvoja, ka te varot dabūt visu, vajagot tikai laiku un naudu. Iespējams, man pietrūkst abu.

 

 

Oh god, so small

 

 

    Pie viesnīcas automātiskajām stikla durvīm, kas dažreiz jāatgrūž ar rokām, piestājis balts Toyota busiņš, no kura izbirst bariņš mazliet jau saulē apsvilušu poļu. Nepilnas pusstundas braucienā tiekam nogādāti pie tikpat balta divklāju kutera līdzās citām baltām laivām. Ceļā uz rifu noklausāmies ievadkursu niršanā no smaidīgiem un mazliet pagurušiem instruktoriem. Pārdesmit alumīnija baloni, vējā dancojošas hidras un atsvaru uzkalniņš rada tīkamu atmosfēru. Piesakāmies uz pirmo grupu, kas gatavi nirienam, Dita saka, ka esot drusku uztraukusies, bet vispār viņa izskatās ļoti mierīga. Savukārt es esmu mazliet nepacietīgs un gatavs pazust ūdenī bez nevajadzīgām instrukcijām. Ja nu vienīgi varētu parunāt par lietu un padalīties ar šī gada iespaidiem par niršanu zem ledus un Baltijas jūras vrakiem, bet liekas, te viņiem tas nav vajadzīgs, jo te viss esot different, you will see.

Tieku pie papildu svina un esmu gatavs pazust starp koraļļiem, rokās virpinu lukturi, ja nu radīsies iespēja iespraukties kādā murēnas apsargātā nišā. Brīdī, kad no vestes esmu izlaidis gaisu, kāds to nemanot atkal piepūš. Tā, kādu brīdi mīcoties, saprotu, ka instruktors peld pa vidu un viss notiks pēc viņa gribas. Beidzot laižamies lejā, kad esam nonākuši pie rifa, izelpoju, lai straujāk sasniegtu dibenu, bet kāds no mugurpuses to nekaunīgi kompensē, ielaižot gaisu atpakaļ vestē. Tad ieraugu alu un sāku tai tuvoties, bet sajūtu, ka arī mans kurss tiek mainīts, pa vidu parādās roka, kas norāda, kur tālāk būs jādodas un tikai tajā brīdī saprotu, ka jaukais, smaidīgais instruktors ir pazemojoši pieķēries mūsu vestēm, turot mūs kā palaidnīgus bērnus. No tā tomēr ir kāds labums, viņš pirmais pamana raju un aizved līdz murēnai, atļauj nedaudz apsēsties uz grunts divu metru attālumā un iespīdināt gaismu tās mazajās, tumšajās ačelēs. Pēc tam laiks snorkelēšanai, tā kā nekāds laiks netika norādīts, dodos apkārt visam rifa masīvam, tas, protams, izrādās lielāks, nekā man likās, pusi no ceļa nākas cīnīties ar pretstraumi un viļņiem. Sastapos ar nelielu pusmetrīgu barakudu baru, kurās es neradu nekādu interesi,  par ko, redzot viņas pavērtās zāģu zobu mutītes, esmu diezgan priecīgs.

Laiva jau bija nokabinājusies no enkura un devusies mani meklēt, svilpa un kūla ūdeni pa tukšo, rifam viņa tāpat pāri nevarēja tikt. Esot mani kādu pusstundu meklējuši un pa to laiku jau pamanījušies sabļaut uz Ditu, it kā sievietēm piemistu kāds ģeodēzisks instinkts sajust aizklīduša vīrieša koordinātas. Bet pret mani kaut kā izturējās diezgan neitrāli un pirms otrā niriena bijām jau atpakaļ ierindā, šūpinot pleznas ūdenī kutera pakaļgalā un gatavi pazust dzidrajā koraļļu pasaulē līdz ar komandu. Dziļuma ierobežojumu iemācījos apiet bez baloniem, piekabināju 8 kilogramus svina pret tūres organizatoru gribu, izmantoju novēršanās mirkli, kad izstīdzējušai meitene starp izdilušu, divreiz lielāka izmēra hidru, kurā droši vēl atrastos vieta trompetzivij, tika piemeklēta bērnu izmērs, pieslīdēju pie svina kastes un savācu vajadzīgo daudzumu, kas ļaus man ienirt dziļāk par nirējiem.

Kad tuvojos, dzinējs jau bija iedarbināts un kuteris driftēja stiprajā vējā, tika pamesta virve un šoreiz bez īpašiem aizrādījumiem mani uzvilka uz klāja, rosījāmies un skalojāmies, kādu brīdi no virtuves nāca ceptu sīpolu un gaļas smarža, laiks ierastām pusdienām, kuras parasti sastāda rīsi, vista, makaroni vai kartupeļi un bezgalīga improvizācija par salātiem, sākot no vienkāršām rupji sagrieztām lapām līdz ķeburainam rasolam vai bezšilķei kažokā, uz ko īpaši meistari ir mūsu viesnīcā. Šo manu lepnumu, gandrīz pilnīgi aizmirsto viesnīcu, redzot kāds šoferis iesaucās “Oh god, so small”. Vispār te ir pieci stāvi, vairāki baseini ar četrām slīdtrubām, kas ietverti trīs ēku korpusu paēnā.

Viesnīcas nosaukums mums ir uz rokas aprocē, bet spēks te slēpjas istabiņas numurā, lai tā būtu laiva vai busiņš, tas tiek pieprasīts vienmēr. Ar skūteri, kuru iekārojām jau pirmajā dienā, neiet viegli, katru reizi, kad mēģinu vienoties par laiku, iespēja to izīrēt ir tikai pēc dienas, kā no grieķu filozofiem par bultu vai bruņurupuci, kas nekad nesasniedz mērķi, jo vienmēr paliek vēl puse no ceļa un puse no pusceļa un vēl puse un puse...

Ar kaulēšanos te ir tā, ka ieejot baltā marmorgrīdas veikalā ar sarkanu gaismas izkārtni vodofon, paņemu numuriņu, bet vēl pirms pienākusi kārta uz tablo, darbinieks piedāvā 10GB par 20 dolāriem, eju prom un tad viņš lūdz nosaukt manu cenu, tie ir 10 dolāri un brīdī kad uz tablo parādās mana kārta, esmu jau dabūjis simkarti pa 12 dolāriem.

Mūsu gids, kuram iedevām mazo pirkstiņu, visu roku nemaz negrib, viņš saka, ja esam niruši, tad nevajag braukt snorkelēt, bet, ja esam arī snorkelējuši, nevajag ņemt zemūdeni un ja gribam uz akvāriju, tad nekādā gadījumā, jo esam jau redzējuši visu.

                                 Autora foto

Nakts vidū ieskanas modinātājs, recepcijā mūs gaida brokastu maisiņš, ap četriem rītā piestāj tukšs milzu autobuss un pēc istabiņas nr. atklāšanas tiekam tajā ielaisti.

Pamostos pusceļā, nopērkam Marka laukuma cenas cienīgu kafiju un turpinām ceļu cauri tuksnesīgam apvidum, kur ik pa laikam ir kāds militārs postenis ar vairogiem un iekārtiem automātiem jaunu zaldātiņu bruņu vestu miesās. Pietuvojoties Nīlai, parādās kanāli, arī tie tiek apsargāti, pa retam kāds ēzelis un nelieli apsaimniekoti zemes pleķīši, kā no vāka skolas mācību grāmatai par senvēsturi septītajai klasei.

Bonda The spy who love me ietekmēts, jau pārdesmit gadus gribu apskatīt tās resnās, cieši saliktās kolonnas, bet izvairījos uz šejieni braukt, jo mani mulsināja valsts, kurā nevar izīrēt mašīnu. Iespējams, mašīnu te tagad tiešām dabūt var, bet skūteri gan nē un tā nu es sēžu autobusā ar rumāņu gidu un par to visu domāju, veroties ārā pa logu. Nez kāpēc autobusā mazliet smird pēc kerosīna, piebraucot pie Nīlas krastiem, smarža sajaucas ar motorlaivu divtaktu dzinēju eļļu. Kondicionieris strādā gausi, bet te ir ziema un par cepšanos nevar sūdzēties. Takši te brauc ar gāzi, zemūdens prieku izklaides kuteri lēni slīd ar 250 zirgspēku seniliem dīzeļiem un neceļas uz glisi, jo degviela te vairs nav pa septiņiem centiem, kā tas bija vēl pagājušā gadsimta noslēgumā.

Tiekam arī pie angliski runājoša gida, mazliet līdzīgs Raimondam no Vanagkalna, daudz runā, mazliet iedomīgs un kopumā ļoti sakarīgs, uztur lauka ģeologa soļa tempu. Esmu patīkami pārsteigts, ieraugot Valdnieku ielejas kapenēs sienu zīmējumus un svētos grebumus. Ceļā, protams, neiztiekam bez pāris tūrisma stopiem ar akmeņkaļiem, kur pēc alabastra krūzītes iegādes mazliet smīnīgs večuks mūs vienkārši izstūma no veikala, neļaudams te klaiņot kā muzejā.

Nīla ar savām laivām un dinamisko kustību protams, bija lieliska, braucām šurpu turpu pusdienot un uz banānu salu, kas nebija sala, te apkārt mudžēja un sabļāvās laivinieki, tie meistarīgi vadīja garos peldlīdzekļus, viegli saskaroties un nekad nesatriecoties, shaked not stirred, kā noteica Gogoļa aģente, ar busiņu ietriecot neveiklo milzu zobiņu vienā no četrtūkstoš gadus vecajām kolonnām.

 

 

 

Nekontrolējama krusa

 

    Pirmā janvāra rītā pamostos ar nepamatotu apetīti, ir pieci no rīta, cepu olas ar ķirbju sēklām un iemaisu rukolā mikroaugus, tie gan ir diezgan makroskopiski, jo redzu tos bez Strongbova palielināmās lupas. Ierodas pirmais autobuss uz lidostu un aizved gandrīz līdz Hurgadas čarterreisa rindas pašam galam. Lidlaukā gaida balts bezuzrakstu A320 Airbus, vai tiešām viņš to apzinās un izjūt gaidas, vai vienkārši stāv, to mēs nezinām, nezinām arī to, vai lietuvieši, kas pamatā aizpilda uzgaidāmo telpu, apspriežas par lidmašīnas spēju gaidīt vai tikai stāvēt. Kapteinis kaut ko vienaldzīgi stāsta mikrofonā, it kā sarunātos ar savu kaķi, pārliecībā, ka tas tāpat neko nesaprot. Vairākas reizes tiekam apsveikti ar jaunā gada iestāšanos un ar to, ka Hurgadā ir 22 grādi virs nulles pēc celsija, brīdī, kad laižamies cauri bieziem mākoņu vāliem, neviens vēl nav pieminējis, ka paralēli tiem celsijiem būs nekontrolējama krusa mākoņu apakšpusē, kas izvērtīsies par pamanītu notikumu, daži pat apgalvos, ka tādu esot piedzīvojuši pirmoreiz.  Krusa izkusīs un paliks peļķes, kaut arī gada pirmajā stundā Aigars, atsaucoties uz klimata informāciju atlocītā 1987. gadā izdotā PSRS papīra kartē, droši apgalvoja, ka nokrišņi iespējami tikai Aleksandrijā.

                                    Foto Dita Ābola

Ceļā līdz manis izvēlētajai viesnīcai, kas ir viena no nepieprasītākajām pilsētā, varbūt pat valstī, tieši tā, kā biju vēlējies, gide autobusā runā skaļi entuziastiski un ik pēc teikuma pārjautā, vai tiešam mēs viņu dzirdam, pilotam te būtu ko pamācīties. Tikmēr kūstošā krusa sagrāvusi recepcijas rīģipša griestus un darbinieki, paralēli filmējot notikumus ārā, bezspēcīgi mēģina ar slotām aizstumt plūstošo ūdeni. Ar pārtraukumiem vai nu istabā, vai tualetē pazūd elektrība, vairāki vīri vēro nestrādājošo kopētāju, kamēr pagalmā notiek slidināšanās un notekūdeņu iestumšana nedzīvi zilajā baseina ūdenī.

Naktī atnāk ziņa no mūsu drauga Ahmeda, ka Luxoras brauciens atcelts, jo tūrisma ministrija grib mūs visus pasargāt no peļķēm, kas pārņēmušas reģionu. Modinātājs ierodas dažas minūtes pēc četriem rītā, viņš par ministra pavēli neko nenojauš, pamodinājis mūs, ir mazliet neapmierināts un, nesaņēmis dzeramnaudu, pazūd tukšajos viesnīcas gaiteņos.

Bet es palieku atmodināts un saprotu, ka līdz gaismas parādīšanās brīdim man ir jātiek ūdenī, ja nē, pārvērtīšos par dateli. Sarkanā jūra norobežota drošāk nekā Nato militārā aviācijas bāze pie Lielvārdes, eju vairākus kilometrus, līdz pamanu pie kādas viesnīcas iesnaudušos vīru sargpostenī, paslīdu garām un pludmales zvilnī iestūķējos hidrā, mazliet slepus, vēl neieslēdzis gaismu, pazūdu tumšajā ūdeni. Lukturis satraucoši šķeļ nakti kā Dārta Veidera gaismas zobens. Zem akmeņiem ložņā krabji, mazas zivtiņas tik blīvi peld vienā ritmā un aizņem vairāk vietas kā pats ūdens, bet iepeldēt tajās nevar, tās lokās kā cigāra dūmi un rokās nedodas. Gandrīz metru gara Fistularia commersonii kaut ko sargā un nemaz nemēģina mirkšķināt plakstiņu brīdī, kad iespīdinu acīs. Atgriežos pie zviļņa brīdī, kad aust gaisma un sargs postenī cēlies. Abi skaidrojamies, esam apmulsuši no situācijas, viņš nav nosargājis, bet es esmu pieķerts. Viss labāk viņam patīk mans teikums, ka es nu tagad iešu. Tā nu velku garās pleznas pa viesnīcas pludmales smiltīm, tās izbrīna arī suni, kas notikumam par godu izlien cauri neprātīgi mazam caurumam žogā un pavada mani pusceļu mājup.

Medūzas pieskāriens

 

Uģiem bija vārdadiena, un es pārnācu vēlu... pēc mirklīga miega vajadzēja būt taksim, bet tā nebija, nebija un viss. Šajā naksnīgajā stundā sabiedriskais vēl pampa savā parkā. Ditai nācās dzīt mazo, nevainīgo balto pežo pa nesamērīgi platajām asfalta joslām, bākas atslēga bija sabojājusies un degvielu rādīja zem nulles atzīmes, bet pārkingi pilni kā no lētas komēdijas, nācās pamest mašīnu ceļa malā, tumsā, nezinot, vai tad, kad atgriezīsimies, tas nebūs evakuēts, nesamērīgi maziņš uz lielās platformas aizvests un nolikts starp citiem bēdubrāļiem.

Lidosta Ļvovā klusa un mierīga, Ryanair lidmašīna kā spēļu modelītis viena grozās pa galdu ar saviem slaidajiem spārniem. Dzestrs neiesācies rīts, gājēju taciņas vietumis apraujas, kokos trekni āmuļi, lapas norautas. Ierastajā ēstuvē Garšīgās sezonas izveidots veikals - pārtikas, nopērc un gatavo pats, paldies! Netālā kafejnīca plašā pagrabā, kas mazliet atgādina futūristisko filmu Brazil, piedāvā remdenu ēdienu, kura mazās porcijas atdziest ātri. Tepat jau ir tirgus – rosīgs, haotisks un nemainīgs. Aiz tirgus pirts, tālāk stacija, vēl tālāk vecpilsēta. Pie pirts slotiņas neviens netirgo, nav arī mana masiera un vēl dažu no vecajiem komunistiem, kā mēs viņus bezpolitiski esam iesaukuši. Buldogs gan darba kārtībā, pagājušajā reizē man mugura bija zilos pleķos, maziņš un spēcīgs, izbijis sporta masieris, tagad strādā te. Kādreiz šo vietiņu apmeklēju vairākas reizes gadā, un tad jau baradoju atpazina, baltiešus viņi iegaumē, mēs viņiem tādi pa pusei savējie. Lapsiņa ar savu nemainīgo freš – burkāns ar apelsīnu, vai, ja nav atvests, kā šodien, burkāns ar ābolu, puslitrs tējas plastmasas glāzītē ar divām šķēlēm citrona un neizbēgami lielu cukura devu. Viņa drusku novecojusi, izteiksmīgās krunkas padara viņu vēl iekārojamāku, tumši iesarkani mati cirtojas uz pieres. Viņa pasmaida, man caur vēderu izskrien vieglas trīsas, tas smaids tāds mazliet šķelmīgs un slīps. Strādā šeit katru otro nedēļu un ja nav lapsiņas, tad tāda pusblonda puscaca, lakotiem nadziņiem, nekādas intereses, bet šoreiz man paveicās! Buldogs man iedod Kanādas kļavas slotiņu, iespējams, kāds no biedriem jau miris, un viņu vietā citi nenāk. Te ir arī daži jaunieši, kāds spēcīgs tetovēts pusmūžā, bet pārsvarā sačervelējušies veči ar saviem viedokļiem, untumiem un vecuma nastu, kas atbalstās spieķī. Sievietēm šodien pirts nestrādā, Dita uzzīmē shēmu, kā viņām tur izskatās, masieru tur nav un arī vietas mazāk. Tagad viņa sēž vēsā uzgaidāmajā telpā un gaida vienlīdzību, kamēr mani spaida un mīca, ikri tik sāpīgi, ka ar nagiem brīžam iecērtos zaļajā paklājiņā, kas šķir mani no vēsā, cietā betona galda.

Operā ir lockdowns un vakarā būs kafejnīca, gan jau armēņu rajonā. Tirgū tiekam pie riekstiem un rjaženkas vaļa tauku biezumā, nopērkam prāvu daudzumu superlīmes pudelīšu, te ir tādas, ko visticamāk paši pilda no 200l mucām un iepako, kā sanāk, bet salīmēt var pat kaita spārna caurulītes. Pievakarē no staigāšanas pleci jūt somas lences, ērti iekārtojamies foto muzejā, apskatām izstādi par amatieru kino vēsturi. Atsauc atmiņā režisora Manska filmu, kurā apkopots materiāls no cilvēku iesūtītiem pašu uzņemtu padomju laiku ceļojumu iemūžinājumiem.

Vakarā iekārtojamies kupejā nakts braucienam, te ir silts, logu atvērt nevar, bet vispār vilcieni tādi moderni palikuši. Un vēl kādas mazas izmaiņas, pazudušas stikla glāzes metāla ietvarā, tagad tās aizvieto papīra krūzītes, pārklātas ar plānu plastmasas kārtiņu, bet pavadones palikušas laipnas, droši vien priecīgas, ka nav jāmazgā tās stikla glāzes. Odesa no rīta sagaida ar trekniem platānu stumbriem. Pie operas ēkas, teju pie pašām Potjomkina kāpnēm, Arheoloģijas muzejs paziņo, ka ir karantīnā, bet trīs soļus tālāk ir rosīga kafejnīca, kuru acīmredzami infekcijas neskar, tur pagatavo gardus un, protams, ne pārāk lētus pildītus kruasānus.

 

                                                    Foto Dita Ābola

Dzīvoklis mums pie pašas jūras Arkādijas rajonā, lepna augsta stikla ēka, no visām pusēm apsargāta, apkārtne, krūmi un gara zāle to ieskauj kā džungļos nosēdušos kosmosa kuģi. Diena ir silta, nu ne ļoti, bet rīt sola vēju un lietu, velku hidru un taisāmies uz jūru. Caur zaļumiem, gar sausu baseinu un sarga posteni pa iestaigātu taku tiekam līdz jūrai, tur žogi, betona relikti un apdrupuši moli. Piekraste kā savdabīgs buferis starp jūru un moderno pasauli, asfaltēta promenāde kā pēdējā robeža, akcents, zemāk nekāpt, nesapratīsiet un jums to nemaz nevajag, ūdens bez medūzām un aļģēm ir pagalmā, bet te ir auksts un te ir arī mazas zivtiņas un medūzas. Tiek organizētas vides aizsardzības akcijas par daudzveidības saglabāšanu, bet tajā pašā laikā negribam, lai tās mums pieskaras. Makšķernieks mani vēro no mola, bet es esmu pārāk vienmuļš un viņš novēršas, dzirdu savu elpu gaisa caurulītē, rokas piespiežu pie vēdera, lai kaut nedaudz saglabātu siltumu dzidrajā ūdenī.

Zinātnes muzejā saliekam cilvēka orgānus, to ir maz un tie plastmasas orgāni tik vienkārši, ieliekas savā vietā kā tetrī, plaušas kā pēdējās jāiekarina mazos āķīšos, ja dzīvē tas viss nebūtu tik ķēpīgs un limfīgs, varētu pat veikt kādu operāciju. Food marketā kaut kas no Maskavas padomju GUM, kā bērnībā, tikai te viss tāds minimāls un mūsdienīgs. Mīdijas austeru mērcē un pa virsu dažas trešā izmēra San Michel austerītes un pāris IPAs. Vēl piektajā tramvajā sēžot, jau ceļā uz viesnīcu, jūtu to garšu dziļi pie mēles saknes un aukslējās, paliec vēl ar mani, nepazūdi. Garša izzūd lēni, viļņveidīgi, ar retiem uzplaiksnījumiem.

Museum of heroic defense, parks ar bruņumašīnām, amfībijām un 60 m garu zemūdeni, kā to visu te var atdabūt, tas ir kādus 5 km no jūras un 15 no ostas. Dienas vidū ekskursija pazemes smilšakmens alu sistēmā. Tās te zāģētas pārsimt gadus, tagad odesieši levitē virs pāris tūkstošu gara tukšuma tīkla. Tas ir visur un sniedzas aiz pilsētas robežām. 30m dziļumā, ar labu gidu un stāstiem, un pauzi, kurā ir prjaņiki un piparu uzlējums, galdi un sveces. Noziedzība, prostitūcija, naudas tīkotāji, avantūristi, strādnieki, partizāni, aukstais karš, te ir bijis viss tas pats, kas virs zemes.

Drēbes ir nostaigātas, humpalās mazliet uzpošamies un uz operu, arī šeit nav nekādu infekciju, pēdējais izdzīvos arheoloģijas muzejs. Čaikovska darbs Jolanta. Pirmā daļā miegaina, bet kad pieķeros 20 grivnu vērtajam binoklim, saprotu, ka viņi tur lejā uz skatuves ne tikai dzied, bet arī šķoba mīmiku, starpbrīdī, kamēr gaidām espreso, no galdiem pazudušas visas lašmaizītes. Karaļa meita atgūst redzi un laikam pat paliek kopā ar savu mīļoto, bet Čaikovskis gan pēc šīs operas mira, kādam bija jāziedojas.

Vilciens uz Kijevu, kupeja, kā parasti, pārkurināta, vēl viens jaunums, papīra krūzīte te ielikta metāla ietvariņā. Rīts sākas ar aviācijas muzeju. Viņiem te dzimis Sirkovskis un grozījies Antonovs, aviācijas citadele. Vējš, paslēpjamies pie simulatoriem un izlidojam ar četrvietīgu Yaku, esmu drusku pārbijies, instruktors vēro, ļoti negribas nomest to lidmašīnu zemē, liekas, viņš to uztvertu personīgi, aiz bailēm bijām cēlušies pārmērīgi uz augšu un nebijām pamanījuši, ka altometrs apgriezies trešo apli, pie nosēšanās domāju, ka tas nemaz nestrādā un mēģināju visu paveikt pēc sajūtas, nākas izmest cilpu un sēsties no otras puses, kamēr samazināju augstumu, Ditai stūrēšana padodas mazliet mierīgāk, bet pie pašām beigām instruktoram tāpat mazliet nācās piekoriģēt, liekas viņš tiešām nebija gatavs virtuālai avārijai.

Tad kaut kā devāmies uz ostu, bet nokļuvām uz salas, viens tilts bija nepabeigts, otrs dzelzceļa un viena kilometra vietā atkal sanāca desmit un atpakaļ jau iet negribas, tas rada tādu padošanās sajūtu, un tā mums sanāca katru dienu ne mazāk par 25km. Planetārijs tika sasniegts pēdējā brīdī, labs tas moments, kad iegulies krēslā un tur riņķo zvaigznes un kāds ukrainiski to visu komentē. Tad vēl pēdējie bāri un atpakaļ uz secret apartaments, kas ir mūsu bookinga vieta, ir jau arī gaumīgi un vecpilsētas sirdī starp zelta baznīcu kupoliem. No rīta aiz takša loga slīd piepilsētas milzu bloķenēs, nu, protams, nevar salīdzināt ar Guandžo, bet tāpat neomulīgi. Tad sākas meži, privātmāju rajoni tā arī neparādās, bet brauciena galā lidosta.

 

 

Operācija sūds jeb izrāde roņiem

 

Esmu apņēmies nerakstīt par zemūdens pasauli. Tāpēc izlaidīšu stāstus par Polijas burvīgajiem vrakiem, kas sagūluši apkārt Helas pussalai, kuros var ielīst un izlīst, kuros pašās tumšākajās kajītes izbeidzas luktura šaurais gaismas stars. Par busiņa labošanu un burāšanu, kuras laikā es pavadu daudzas stundas guļot, lai savāktu spēkus dzīvei, darbiem, darbiem, kuros neesmu un nirieniem, kuri neizdodas.

Bija plāns doties uz Sāmsalu ar Marie, bet stipri vēji jūrā un mans neaptverami sliktais menedžments noveda pie tā, ka jābrauc ar mašīnu. Jābrauc un jāapskata stāvkrasts, Kali meteorīta krāteris un pils, kuru reiz taranēja Dahaks ar nolauztu švertu, nu tā vismaz to aprakstīja igauņu Delfu žurnālists.

Ditas neticami jaukais, baltais pežo uzripo uz prāmja, iepriekšējās dienas Pērnavā piedzīvotais vējš izklīdis, palicis tikai kabatās un ausīs sadzītās smiltis. Pārtikas kastes palikušas mašīnas bagāžniekā, uzkāpuši ēdnīcā uz klāja, negausīgi metamies rindā ar paplāti, aiz viegli aizsvīdušā stikliņa kā covid bīstamie gozējas štovēti gaļas gabali, brūngani, gandrīz perfektas formas kartupelīši, kas atgādina meteorītus muzeja vitrīnā un bēšīgi kāposti. Brauciens ilgst 27 minūtes, un ēdiens noslīd strauji.

Gandrīz pie pašas salas gala dienvidrietumos ir atnākusi vakara krēsla, saimniece šiverē ar milzu lukturīti, kurā ieslēptas pārdesmit panīkušas gaismas diodes un ļoti laipni mēģina uzstāt uz ērtāku istabu, bet mēs paliekam pie koka namiņa meža malā. Kaut kur te ir arī jūra, bet priekšā ir meži, savvaļas govis, aitas, noteikti kāda odze un putnu ligzdas, tas viss savīts ziemeļnieciskos džungļos. Satumst. Aiz mākoņiem piebriedis mēness. Saruna notiek angļu, brīžiem krievu valodā, viņa runā daudz un brīdī, kad gandrīz esam tikuši brīvi, izrādās – malka! Mums Tā ir jāņem un jākurina, katram ir sava kasķor vieta, jā, jā, rīt, tad viņa rāda un gatava jau krāmēt ķerrā. 

No rīta saule ielaužas puspavērtajā logā, malka ir atceļojusi, bet mēs atkal kā tādi meksikāņi to visu pārbīdām manjana, manjana. Diena atnākusi un brokastis sakrīt ar pusdienas laiku. Esmu izvēlējies vraku, uz kuru varētu aizsupot, kādi pāris km no krasta, ar trešo piegājienu atrodam pareizo ceļu caur pamestu militāro bāzi un kadiķu pļavām. Krasts ar starta vietu spāniski gleznains, ar sagūlušām milzu govīm. Tālumā kāda ļoti skaļi mauj, Dita ir pārliecināta, ka govs dzemdē. Dažas ir tik lielas, ka vairs neceļas, tikai guļ un gremo, un gan jau arī atgremo. Supi piepumpējas un nostiepjas kā neslaukti tesmeņi. Ekipējumā ir maza, piepūšama ķīniešu laiva ar vienu iekšējo kameru, lai ietaupītu uz svaru, esmu to atvieglojis, nogriežot malu, tagad tā zaļā un bāla, baloniem piekrauta, izliekta ļurkājas lēzenajos viļņos. Pēc komunikācijas ar Navionika turētāju Māri Molu un bezgalīgiem skrīnšotiem nāku pie atskārsmes, ka te tomēr nekāda vraka nav, nekā te nav, ir tikai mans paganelisms, viņš vismaz kļūdās skaisti un tik jautri, ka jāsmejas pat nosvērtajam Maknapam, un kā var nesmieties, ja Dunkanu aizsūta uz Jaunzēlandi Austrālijas vietā. Piepūšamā laiva ar svilpienu izlaiž gaisu un kā nošautas zoss ļenganais kakls karājas pār manu roku. Tad vairākas stundas airējam, līdz nonākam salā, vietā, kur kaut kam būtu bijis jābūt, un tad dodamies atpakaļ no vietas, kurā nekā nav. Visa būšana ir tikai vrakos, bet esmu apņēmies par tiem vairs nerakstīt, bet ja viņu nav, tad varu rakstīt. Atgriežamies vēlu un liekas veiksmīgi esam izvairījušies no obligātās ugunskura kurināšanas. Mums ir pašiem savs elektriskais sildītājs un slapjas hidras, kas jāžāvē katru vakaru. Pamanījos divas reizes iekrist pēdējās piecās minūtēs, brīdī, kad beidzot saņēmos piecelties kājās.

Naktīs jāskatās filmas un jāgroza hidras uz eļļas radiatora, rīti ir vēli un lēni, viss iestiepjas pēcpusdienās. No Kuresāres pavējā airējam uz Ramasāres lidostu vienīgajā dienā, kad lidmašīna nelido, bet ir jau skaisti arī paskatīties uz nopļautu pļavu.

                       No Sääre Militaarmuuseum kolekcijas 

Pienākusi pēdējā diena, kurā jāpaspēj viss, kas vēl nav izdarīts, un izdarīts nav nekas. Neprātīga krāmēšanās, sagatavots zemūdens fleksis, operācijas laikā ir jāpārdala uz pusēm dažas no tvaikoņa caurulēm. Vējš ir stiprs un esmu diezgan nemierīgs jau no paša rīta. Ceļā uz Sirves pussalas bāku, ieraugam muzeju, nostrādājusi mana metode – pēc iespējas braukt pa dažādiem ceļiem, jo pastāv iespēja ieraudzīt kaut ko negaidītu, un te nu tas ir. Muzejs, kas aptver jūras dzīvi, sāmsaliešu pagātni, karus un atribūtus, dabas sekciju ar izbāzeņiem un lielu kaudzi putniem nocirstu kāju, izbāztiem vilkiem, tauriņiem, zem kuriem dažviet pierakstīts „eksotika”. Pie bākas nonākam, kad saule sāk tuvoties horizontam. Aiz sevis velku piekrauto ķīnieti, bet tam nav nekādas hidrodinamikas, uzvelku daļēji uz sava supdēļa un tad, iegrimis puspēdu zem ūdens, nekontrolēti vēja pūsts, levitēju dziļāk jūrā. Pēc divu stundu cīņas nonākam salā, kur kā uz izrādi sasēduši roņi. Telefona ekrāns neklausa slapjajiem pirkstiem, vraks nav atrodams, neprātīgi smagais balons mani spiež manu miesu, saule jau tik zemu, ka no virsas nekas nav redzams. Iebāžu galvu ūdenī, mēģinu ienirt, bet nespēju atlaisties no dēļa, dzeltens bojas striķītis ir aptinies ap kāju, ūdenī truli pulsē medūzas, un zaļganā hidrosfēra, kas vienmēr devusi man mieru un patvērumu, šoreiz liekas tik nedraudzīga. Laižu rokas vaļā, vraka nav un es strauji grimstu, bezspēcīgs, zaudēji sapratni cīnīties ar šo tik zaļo pasauli, gar brillēm lien ūdens, mēģinu sakārtot, dzeltenais striķis sažņaudz kāju, kūļājos augšup, aizelsies gurdzu un rīstos. Vraka nav, nav arī spēka tik atpakaļ uz dēļa.

Pēc tam mēs jau visu kavējam, roņi neatlaidīgi skatās uz visām pusēm, tāda izrāde te nav bijusi sen. Viens pat mazliet plāno uzlīst uz Ditas dēļa, no manas skaļās gārgšanas un rīstīšanās viņi gan drusku baidās.  Atdodu ķīnieti vilkt Ditai, un pats dodos uz krastu ar balonu mugurā. Pēdējie saules stari, viens no roņiem pavada mūs atpakaļ, līdz kājas pieskaras zemei, konvojē, lai nesadomājam vēl ko sastrādāt.

Tad ir lielā pakaļdzīšanās uz pēdējo prāmi, traucamies cauri salai garenvirzienā. Garām neapskatītajam Kali krāterim, pilij, stāvkrastam. Slapji, pārsaluši, izmocīti un morāli salauzti.

Dienu vēlāk krāmējot ārā inventāru, lai noskalotu saldūdenī un noliktu žāvēties, izceļu balonu no sistēmas, bet tā joprojām ir neiedomājami smaga, papildus svina  jostai ap vidukli, 4 kg svina bija aizmirsti balona iekarē, tas arī izskaidro manu jokaino sajūtu, kāpēc tik strauji un nekontrolēti grimu, roņi droši vien redzēja manu bezcerīgo situāciju un bija gatavi glābt.