Austroungārijas pēdās

Nelielā segā mājīgi ievīstītam bomzim divlitrīgs bamslis ar dzeltenu šķidrumu, uz mirkli sabremzēju skrejriteni, redzu, kā viņš, abām rokām turot plastmasas pudeli, nodod to savam kolēģim. Sekundes daļu galvā virpinu domu par šķidrumu, līdz ataust skaidrība, ka tas taču pussaldais muskata vīns, tokajietis točna nav. Ripinoties Donavas virzienā, pamanu mantu kaudzes, kas sāk aizsegt gājēju ietvi, te parādās dīvāni, klubkrēsli, papardes, plašu atskaņotājs, panna, katli, koka atlūzas, žirafe bez galvas, grāmatas nelasāmajā ungāru valodā, koka gabali, līka stāvlampa, kāds to visu papildina, kāds šķiro un nes prom, kaut kāda savdabīga simbioze. Dzīvokļa saimnieks no rīta teica, ka svarīga diena, šķita, ka laikam kārtos istabas un metīs ārā nevajadzīgo, bet, kā noskaidrojās pēcpusdienā, viņš pieder pie otrās kategorijas – vācējiem, divi lielie matrači, akadēmiskā smailīte, kas nolikta tieši priekšā mūsu istabas durvīm, pāris plauktiņi un kaste ar sīkumiem. Jāatzīst, ka es viņu saprotu, jo pats apskatīju iepriekš pieminēto plašu atskaņotāju un nepaņēmu tikai tāpēc, ka tam nebija galviņas, un arī uz stāvlampu noskatījos, sapratu, ka pasātā varētu pat iestūķēt, bet atpakaļceļā paredzēts piestāt Ikea un, ja nāks vietā kāda jauna manta, no lampas būtu žēl šķirties.

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Dita ieradusies Budapeštā uz mūzikas konferenci Bush, vakaros te notiek koncerti. Man savukārt plānā satikt vienu serbu, kas jau daudzus gadus dzīvo Budapeštā un strādā universitātē, pārējo laiku esmu paredzējis pavadīt muzejos un karstajos baseinos, bet tāpat vien, no pienākumiem brīva, līdzi brauc mana mamma, viņai par godu iegādāta jauna mašīna, taisnību sakot, diezgan paveca, bet uz priekšu kust labi. Tehnikas un transporta muzejs izrādās nojaukts, bet ar vēl labāku reitingu atrodu lauksaimniecības muzeju, pēc tam nokļūstu avioparkā pie lidostas, kur man sanāk laba ekskursija ar vienu no darbiniekiem, kādā no Il lidmašīnām notiek filmēšana un tajā nevar iekļūt, tāpēc viņš, redzot, ka es kaut ko drusku saprotu no tā visa un ka man tiešām interesē, slēdz vaļā visas lidmašīnas.

Pēc pirmās dienas, kad ar skrejriteni esmu noripinājies vismaz 30 km, kājas jau palikušas tādas jocīgas, un es dodos uz karstajiem baseiniem izsildīt no muskuļiem pienskābes.  Tā ir 16. gadsimta ēka ar apaļu kupolu virs centrālā baseina, caur kura mozaīkas stikliņiem ielaužas dienas gaisma. Vakarā festivāla ietvaros nonākam pasākumu epicentrā, vienvirzienu ielas piepildītas ar takšiem, cilvēki visās malās, koncerti uz vairākām skatuvēm, un tas viss ir tik dzīvs, pilns un īsts, šaurās ielas uz mirkli atgādina Pa asmeni skrejošo, tās izkārtnes, neons un cilvēki.

Sestdienā kopīgi apmeklējām mākslas muzeju un, kā jau tas parasti notiek, šie grandiozie, masīvajās celtnēs ievietotie muzeji kā vampīri uzsūc visu palikušo enerģiju.

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Svētdien no rīta uz Slovākiju, plānoju paspēt uzskriet Čopokā, bet laiku pa laikam man nūja visā garumā vai kāja pāri pa celim ieurbjas sniegā, izprovēju velšanās metodi, bet tā darbojās tikai virzienā uz leju, sāk satumst un tā, virsotni nesasniedzis, ripoju lejā. Otrajā dienā jau laicīgi sākam grozīties pa kalnu, naktī sasnidzis vēl, sniega pēdas palikušas arī uz mašīnas jumta, par ko policisti veikli iekasē 20 eiro, lai nākamreiz mēs labāk atcerētos paņemt līdzi slotiņu. Trīs stundās esam kārtīgi nomocījušies un nu esam gatavi doties mājup. Izbraucam vēl pirms tumsas, lai pāris stundas varētu baudīt skaistās, piesnigušas Tatru ainavas.

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Pasaulē vispieprasītākais tenors

Pēc turku pirts un mazas peldes dodamies uz operu, zeltainā lifta spoguļu atspīdumā pamanu, ka esam pārtapuši par zolīdu pāri, kas kļuvuši piederīgi šai augstceltnē ieslēptajai greznībai. Viegls satraukums par visu, kas sagaida, gan to, kāda būs irāņu arhitektes Zahas Hadidas projektētā ēka, ko redzēju jau attālus, gan publika, gan Berlīnes filharmoniķi un pianiste Yuja Wang. Pilsētā viss ir liels, ierastās proporcijas nojūk, lai šķērsotu sarežģītās, haotiskās ielas nepietiek ar Eiropas pārvietošanās intuīciju, bieži vien iedomātie ceļi ved strupceļos un izskatās, ka 600 metrus augstais Canton tornis ir tepat pie Operas, tepat cauri skvēram, bet tā mēs līdz viņam nekad nenonācām, jo tas tepat bija savi 5 km nevirzienā. Pirmajā dienā sapratām, ka pārvietošanās laiks jāreizina ar Ķīnas koeficientu, apmēram ar divi.

Opera ir pie pašas viesnīcas, nākas iziet cauri ķeburu krātuvei, kas ir iespaidīga modernisma ēka, iekšpuse veidota stiklā, bet fasāde no gaišiem akmens taisnstūriem, ārējās malas ir atstātas nelīdzenas, it kā celtne būtu klints relikts strauji augošajā pilsētā. Šajās dienas noris starptautiskais gaismas objektu pasākums, tāds kā Staro Guandžou, ko atbalsta lieli lāzeri, kas atmostas vakarā pilnajās stundās un ar militāru jaudu sāk šaudīties pār pilsētas debesskrāpju sienām, urbjoties mākoņos un rimstoties smogā. Ieeja operas namā ir no vairākiem līmeņiem, formas ir kā nākotnes kosmosa kuģim, bet vienlaikus nav pazaudētas dabas pasaulē sastopamās liektās līnijas, zāles sienas krāsotas brūngani zeltaina tonī, sienas ar Gaudi stila apaļumiem, nav neviena taisna vieta, varbūt skatuve, bet arī ne vienmēr. 

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Vietas A sektora pirmajā rinda mūs tikai nepilnus desmit soļus šķir no skatuves, jau pēc pirmajiem berlīniešu atskaņotajiem skaņdarbiem var sajust auditorijas sajūsmu, bet, kad uz skatuves uznāca pianiste, man kļūst bail, ka tik sajūsma, ar kādu cilvēki aplaudē, viņu nenogalina, viņa tiešām bija lieliska un berlīnieši tieši un precīzi, tur vienkārši nav ko piebilst.

Pār plecu pārslīd snaipera sarkanais lāzera stars, sirds saraujas, uz mirkli apstājas kā gatavodamās pēdējam dzīves sitienam, pārslīd un atpakaļ vairs nenāk, neviens nesaļimst, diriģenta sera Saimona Retla sirmie mati turpina svaidīties un visi vijoles lociņi turpina kustēties, sāku meklēt naidīgo ieroci, tā stars atradis kādu ar telefonu rokā un it kā neizlēmībā drebinās tumšajā žaketes atlokā, šaut vai nešaut, gaismas avots ir nevis kāds griestu lūkā nogūlies profesionālis ar smagu klusinātāju ieroča galā, bet gan darbinieks, kas ar lāzera staru mēģina ierobežot telefona lietotāju skaitu koncerta laikā.

Otrajā vakarā operas teātris mūs gaida ar, citēju kādas grāmatas nosaukumu, „pasaulē vispieprasītāko tenoru” Jonasu Kaufmanu un, kā viesnīcas liftā izsakās kāda kundze no Vācijas, ko biju ievērojis jau iepriekšējās dienas koncertā, lai dzirdētu pašmāju tenoru, viņai esot jābrauc uz Ķīnu, jo Vācijā uz viņa koncertiem biļetes vienkārši nevarot dabūt. Pirmajā daļā nācās disciplinēt emociju izrādošos klausītājus, lai apturētu to nekontrolējamo vēlmi aplaudēt pie pirmās iespējas, otrajā daļā bija sakrāts tik daudz enerģijas, ka Kaufmans nodziedāja papildu četrus gabalus un palika jau bail, ka neesam iekļuvuši kāda neuzvaramā cilpā.

                                         Foto - Sandijs Mešķis, Dita Ābola

Braucot metro, Dita nejauši ar lietussargu paceļ svārkus, bet neviens nepamana ne to, ne arī to, kā viņa izbijusies acīm pārslīd līdzbraucējiem, lai atrastu kādu, kas tam būtu pievērsis uzmanību, bet visi iegrimuši savos telefonos, daži izskatās tik laimīgi, smaida un sūta ķeburu virknes, saņemot pretī citus ķeburus, kāds lasa ķeburu grāmatu, kāds skatās filmu, redzu, kā meitene restorānā nepaceļ ekrāna izgaismotās acis, tajās griežas ķeburu dejas, viņi iekāpj mašīnā un no tumšā salona atspīd ekrāna gaisma.

Lai brokastīs saprastu, kad kā kas jāēd un no kā tas gatavots, vajadzētu pavāru ar tulku. Šoreiz laika nav daudz, un pieczvaigžņu viesnīcas virtuve sanāk tik tāds skrējiens pa galdu. Iepriekšējā dienā, kad staigājām pa vietējo ieliņām bijušajā konservu rūpnīcas rajonā, kam tagad dots nosaukums Redtory un kur tagad ierīkotas mākslinieku galerijas un nobaudījām uz gaisa balonu gāzes degļa cienīgas liesmas pagatavotas nūdeles un gaļu, kas patiesībā ir kaut kādas atsevišķas detaļas no dzīvniekiem, tikai grūti saprast no kādiem, varēja nedaudz ieskicēt ikdienišķo virtuvi.

                                         Foto - Dita Ābola

Neliela cīņa par iekļūšanu istabā, jo jau trešo reizi nestrādā piekļuves kartes, pēc tam neliela miss un mistera cīņa pie administratoriem, un tad jau atkal melnais mersedes mūs ripina atpakaļ uz lidostu, pa ceļam vietām sabūvētas masīvas celtnes kā melnie caurumi izliec ainavu ap sevi, vietām nabadzīgāki rajoni ar zaļumiem uz jumtiem, vietām ziedi, vietām dārznieki un nedaudz noguruši skatieni no gaišā ādas salona.

Vieta bez Googles

Pretī vēstniecībai uz Ganību dambja ieradušies kādi seši, septiņi piketētāji pret dzīvu cilvēku orgānu tirdzniecību Ķīnā, divās ekipāžas atbraukuši tikpat daudz policistu, kas neizkāpdami no mašīnas paliek sēžam vēsajā rītā, kamēr es stāvēju vienā velveta žaketē, jo kaut kā biju padomājis, ka birokrātiskie procesi tiks risināti tējas klātbūtnē, iekštelpās. Mazos solīšos tipinu šurpu turp gar mūra sienu un pie sevis domāju, vai nevajadzētu veikt sasildīšanās pietupienus, ievēroju, ka piketētāji, nu, trīs no tiem, kas netur plakātus, veic kaut ko līdzīgu garīgam rituālam vai rīta vingrošanai, saliekdami rokas kopā lūdzēja pozā un tad apļodami tās pāri galvai un tā arvien no jauna. Sapratu, ka mana iecere par pietupieniem vai kāda cita veida sildīšanas imitācijām varētu tikt uztverta kā zaimi, drīz manu staigāšanu pārtrauc atvērtie vārti, mūs ielaiž telpās ar stiklotiem logiem, aiz tiem aizslēptās vēstniecības darbinieces lietišķi un pašsaprotami uzklausa mūsu lietu. Ir palikusi viena diena līdz izbraukšanai uz Ķīnu, bet izrādās, ka iecerētais plāns par izslīdēšanu bez vīzas tranzīta režīmā nestrādās, tas derētu gadījumā, ja mēs dotos uz trešo valsti, nevis atpakaļ uz Latviju, bet biļetes jau sagādātas un jebkurš variants prasītu papildu ciešanas visām iesaistītajām pusēm. Pateicoties jaukai pārstāvei no aģentūras, kas organizē mūsu piedzīvojumu uz Guandžou operu, tas viss risinās kaut kā neticami viegli, vīza tiek apsolīta jau pēcpusdienā un, kaut arī vēstniecības durvis būs slēgtas, sargs ielaidīšot pēc mūs pasēm. Pēcpusdienā saņemu whatsapp ziņu ar bildi, kurā manas pases atvērums ar vīzu.

Maskavas lidosta nedaudz sastrēgusi, mēs virs tās riņķojam kādu pusstundu un tad vēl pusstundu braucam autobusā pa skrejceļu nomali, kas beidzas ar skriešanu cauri un garām trīsdesmit izejām un cīņā ar beigu līmeņa datorspēļu bosu nekaunīgi pievaram pēdējo no kontrolpunktiem. Pusceļā gandrīz tiekam ievilināti Bangkokas lidojumā, bet tad attopamies no kārdinājuma un turpinām sākotnējo virzienu. Kādas desmit izejas pirms mūsējās izdzirdam pēdējo aicinājumu uz Guandžou reisu un pēc īsa brīža arī paziņojumu, ka reiss ir slēgts, mēs nepadodamies un, kad nonākam galā, rinda, kas gaida otro autobusu uz lidmašīnu, veselīgi iesmej par mūsu iesārtajiem vaigiem.

Droši vien esmu nedaudz garāks par vidējo ķīnieti, un to es izjūtu Aeroflot kompānijas beņķu atstarpju politikā, iemigt nevaru, toties skatos filmu pēc filmas, apsveicami gan, ka tās ir šī gada un izvēle diezgan gaumīga, pēc krējuma nosmelšanas sāku skatītes klasiku, jo tomēr neesmu gatavs 2017. gada runājošajām šimpanzēm, viena no tām ar zilu vējjaku, pārējie spalvaini, bet viņa uznākšanu nesagaidu, kādā citā supervaroņu filmā varoņiem atbilstošos brīžos iedegās acis kā spoku istabas manekeniem, pēc Bonijas un Klaida visas filmas sajūk vienā putrā, un es atceros vienīgi to, ka lielākā daļa no varoņiem tiek nošauta un vairs pat nav īsti svarīgi kurā gadsimtā, kurā filmā vai valstī, miruši un lieta izbeigta.

Ar svaigajām vīzām viegli ieslīdam Ķīnas trešajā lielākajā pilsētā Guandžou, mūs sagaida viesnīcas Mercedes, pēc mazā mirkļa mitrajā un karstajā gaisa patīkami sajust kondicioniera atdzesētos ādas krēslus un pie lūpām pielikt ūdens pudelīti, kas iztukšojas pusotrā piegājienā. Kādu nepilnu stundu mainot joslas un ceļus, piebraucam pie viesnīcas, istaba plaša ar palīgtelpām, ja tā var izteikties, spīd saule, negribam kavēties, un pēc mazas peldes augstceltņu ieskautā baseinā izejam uz ielas. Esmu uzlicis vpn aplikāciju, kas piedāvā visus google piedāvātos labumus, bez šis aplikācijas jāaizmirst par playstore, feisīti, gmailu, googlemap un ja jūs gribat zināt kāda ir dzīve bez tā visa, varat pajautāt Ditai, es domāju, ka viņa neatstās savā pārlūkā pirmo lapu Yahoo un nepāries uz dita.abola@yahoo.com. 

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Pērļupe duļķaina un lēna sadala pilsētu divās daļās, te ir kanāli un pietekas, kas veido salas. Mums ieplānots apmeklēt modernās mākslas muzeju, ejam ar kājām, ir karsts, jūtams nogurums, apkārt parki ar svētdienas mieru un suņiem, klusi elektrovelosipēdi un ik pa laikam kāds zilā formā tērpts sargs, kioskā pabāžu galvu, lai nopirktu ūdeni, neviena nav, grasos jau iet prom, kad no grīdas pieceļas nedaudz samiegojusies meitene. Muzejs ir aizvērts, kaut gan mana google saka, ka atvērts un arī darbinieki saka, ka aizvērts, uz mirkli pārņem šaubas, ka šodien ir pirmdiena, varbūt viena diena pazudusi lidojumā,  kaut kā tā tikai pretēji kā notika ar varoņiem astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei. Pie trešās ieejas viņiem izdevās mūs pārliecināt, ka šodien ir svētdiena, ka muzejs tiešam ir ciet mums nesaprotamu iemeslu dēļ un ka viņiem pilnīgi vienalga, ko saka google.

                                          Foto - Dita Ābola

Aizkarpati

Ceļš uz Karpatiem pa jaunu asfaltu, atceros tos neprātīgos belzienus vēl pirms dažiem gadiem, kas varēja pārsteigt jebkurā brīdī, īpaši nepatīkama braukšana bija naktīs, ceļmalās šur tur pa kādam uz domkrata paceltam auto ar blakus noliktu rezerves riteni un vīriem, kas krāmējas gar skrūvēm. Nav nekāda noteikta galamērķa, bet gribas kalnus un upi un varbūt pat tikt līdz Rumānijai. Netālu no Užgorodas meklējam karstos baseinus, kaut ko arī atrodam. Vestibilā gan nedaudz jokaina aina, aiz loga pagalmā liels flīzēts baseins ar nedzīvi zilu, caurspīdīgu ūdeni un izskatās auksts, iekšā tikai viens cilvēks, bet pie kases kāds bariņš grozās, uzzinām, ka iekšējais baseins nestrādā, bet kur paliek tie cilvēki un ko viņi tur dara? Izrādās viss ir labāk nekā likās, divos no vestibila neredzamos baseinos ar temperatūru 38 un 39 grādi pēc Celsija var mērcēties zem nedaudz mākoņainām debesīm, savukārt superkarstajā džakuzi ar 41 grāda temperatūru drīkst uzturēties tikai dažas minūtes, kā norādīts plāksnītē, kas no mineralizētā ūdens nedaudz apsūbējusi. Nezinu, ko cilvēki dara un domā, atrodoties ar izbāztām galvām no burbuļojošā ūdens, es vēroju sejas un formas, un tik ungāriski liekas visi šie ļaudis. Āda vēl kādu brīdi saglabājas elastīgi mitra, un no iekšas nāk tāds neizsmeļams biotermāls karstums. Atceros Ļvovas pirti un uz mirkli liekas, ka esmu atmaskojis mini Trūmenšovu, kur vīrs, kas pazīst Juri no Jūrmalas un tirgo pirtsslotas, atnāk un apsēžas tieši pie durvīm tikai nepilnu pusminūti pirms manas ierašanās, un kasiere pēdējās sekundēs paspēj sakārtot parūku ar makšķerauklas ilgviļņiem, Lapsiņa smaida un nedaudz koķetē, spiežot burkānus lielajam freš, un masieris it kā spētu mani redzēt un atpazīt cauri tvaiku pārņemtajai zālei, pamāj man ar galvu tik aktīvi, it kā būtu to iemēģinājis mājās pie spoguļa. Un tur vēl ir tādi neitrālie, kas izliekas neko neredzam, bet es vairs neticu, tas viss ir tāds izdomājums, piemēram, jaukais Žeņa Jasiņas centrā, kas stāv pie mūsu viesnīcas un, pēkšņi smaidot baltajās ūsās, sveicina un spiež roku, labi, ka vismaz viņa sieva Andžela nav metusies visās šajās trūmeniskajās ākstībās. Viņš sagatavojis vairākus jociņus un, pēc maniem neveiklajiem skaidrojumiem un teju vai taisnošanās par savu atrašanos šeit, izšauj piemērotāko par rītdien gaidāmo sniegu un smejas, baltajām ūsām cilājoties, līdz uz mirkli noticu.
Pēc dienvidnieciskās Ungārijas un Rumānijas pierobežas, kur ceļmalas rotā salda vīna tirgotāji, Karpatos iezogas dūmaka, un apaļīgajās kalnu virsotnēs sabremzējas lietus mākoņi. Iebraucu bedrē un ģeneratorā pazūd spriegums, nezinu vai tam ir kāda saistība, varbūt tas tikai kārtējais trūmenjociņš. Nomainu oglītes, nomēru diodes, enkuru un ārējos tinumus, viss atbilst prasībām, bet ģenerators nestrādā, izjaucu, salieku kā padomju armijas zaldāts savu AK-47, iemācos to darīt arvien ātrāk, līdz padodos un izdomāju, kā apiet šo spītīgo krāmu. Pievienoju salona akumulatoru pie augstspiediena degvielas sūkņa un ielieku slēdzi, tagad varu braukt bez pagriezienu gaismām, pīpināmā, pat atslēga nav jāpagriež, tikai jātērē nieka pusotrs ampērs, lai turētu sūkni ieslēgtu, mašīna gan jāatstāj kalniņā, bet te tādu netrūkst. Sarunāju, ka vecāki sestdien dosies misijā uz Rīgas autoostu, lai nodotu Ļvovas šoferim rezerves ģeneratoru. Vietējā veikalā izdzeram kafiju, apēdam pāris banānus un dodamies pastaigā pa tuvējiem kalniem, virsotne izvēlēta tepat acu priekšā un izskatās, ka līdz tumsai paspēsim tikt atpakaļ. Visapkārt ir rudenīgas lapas, brāzmās tās tiek savērptas vērpetēs un izkaisītas ganību pļavās. Satiekam vīru, kas jau pārdzīvojis savus labākos gadus, ar cirvi un striķi viņš pa nogāzi māna lejā lielus baļķus, kāpj pakaļ jaunam kokam, it kā ietu pa līdzenu ceļu, bet mēs turpat blakus viņam salīkuši, stieptiem soļiem cīnāmies ar gravitāciju.
Vakarā ir nopelnīta kafejnīca, arī akumulators ir izsalcis, tas tiek ieriktēts zem galda, ēdam lēni un bagātīgi, lādējas arī dators un telefoni, tas viss prasa kādas pāris stundas, ārā līst un ir tāda laba nesteidzīga sajūta.

                                                   Foto - Sandijs Mešķis

Lietus nedaudz pacēlis līmeni, kādā mazā Baltās Tisas pietekā sagatavoju piepūšamo smaili, netālu ir skola, un mani apsēduši bērni, viņi tausta laivu, cilā un smejas, viņiem tas viss liekas tik komiski. Kad jau dodos lejā pa upi, redzu, ka cilvēki reizēm apstājas, lai vērotu, daži māj vai apstājas uz tilta, lai pavadītu ar skatienu, līdz pazudīšu aiz līkuma. Pavasarī kūstot sniegam, te varētu būt īsta ellīte, tagad tik tādas jaukas krācītes ar pāris kutelīgām vietām. Vairākas reizes piestāju, lai no laivas izlietu ūdeni, labi, ka neizvēlējos garāku posmu, esmu bez hidras un diezgan pamatīgi salst. Dita mani sagaida nedaudz pirms runātās vietas, labi, ka biju paspējis ieslēgt rāciju. Stiepjot pa nogāzi laivu, mūs jau atkal ir saoduši bērni, un tiek uzdoti jautājumi par to, kāpēc runājam tik jokainā valodā, vai pa nakti guļam busiņā, kā parasti, tiek spaidīta un cilāta laiva, pārvelku drēbes un dodamies prom no pārlieku lielās uzmanības.
Kalni paliek aiz muguras, dodamies atpakaļ uz Ļvovu cauri saules apspīdētai ainavai, pusceļā iedomājamies, ka jāpaspēj uz operu un mēs tiešām paspējām, bet biļetes jau izpirktas. Filharmonijas zālē izvēlamies laikmetīgās mūzikas festivālu Nič kontrastov, tas sākas deviņos vakarā un tam jābeidzas piecos no rīta, bet jau pirms pusnakts spēki ir galā, ejam uzkost un spirdzināties ar alu un kafijām, bet ilgāk pat vieniem tāpat neizturam. Viss ir tāds nedaudz neveikls un nav īsti skaidrs, vai viņiem kaut kas nesanāk vai mēs kaut ko nesaprotam. Nākamajā rīta ap sešiem jāatbrauc ģeneratoram, kaut kas tomēr nojūk ar laikiem, es guļu, Dita visu koordinē, beigu beigās sarunājam savākšanu vakarā, un tā iegūstam vēl vienu pilnu dienu pa pilsētu ar diviem muzejiem un pāris kafejnīcām.
Ģenerators strādā, pilsēta ieslīgst svētdienas izskaņā, pa bruģēto ielu garām paiet iereibis jauniešu bars, parkā tiek trinkšķināta ģitāra, spiedz čikitas, un ir laiks pazust. Dzeltenīgās laternas gaismas atspīd uz pielijušā bruģa.

Pilsēta Ļvova

Ļvova sagaida ar savām līkumainajām vienvirziena ielām, dažviet kā ar zīmuli pārvilktas līnijas bruģētos ceļus iezīmē tramvaja sliedes. Pilsētā iezadzies pirmais rudens vēstnesis, iekrāsojot parkos lapas, apsedzot ļaudīm plecus ar jakām un apavos noslēpjot vasaras saulē nozeltītās potītes. Atceros, kādā agrā pavasara dienā Aizkarpatos, laivojot pa Čeremošu, pēc slapja sniega un aukstumā izbalējušām acīm, uzlēca saule, un virs nabadzīga ciemata vienstāvu ēkām ar izšķobītiem žogu mietiem iemirdzējās baznīcu kupoli, bet turpat pie kājām lipa ikdienišķi dubļi. Dūcoši urāli rāpās kalnos pēc savas kārtējas koku devas ar vīriem kamuflāžās un cigarešu dūmos, kādā sētā ēdām vareņikus un jurists spēlēja vijoli, viņa māte lepni smaidīja, viņi cepa maizi, un politikā viņš neies, iespējams, ka vietā, kur zelta kupoli mērcas dubļos, nav viegli būt godīgam.

Tagad viss ir savādāk, tiek laboti ceļi un iekārtoti parki ar spēļu laukumiem, nesaprotamiem vingrošanas rīkiem un Eiropas fondu atbalstu plāksnītēm, bet tie, kuriem tagad naudas ir mazāk, vaino karu, šur tur izkārtnes ar Maidanā kritušajiem, šur tur karavīri vēl dzīvi, dodas uz mācībām vai fronti. Varbūt ANO pieskatīs separātistus, varbūt rietumi atsūtīs ieročus, varbūt viss kaut kā nokārtosies.

Kā jau ierasts, publiskajā pirtī laiks izkūst ātrāk par taukiem, neprātīgā skrējienā ielecam tramvajā, kas maksā atbilstoši savam pārvietošanās ātrumam un saprotam, ka skrienot varētu paspēt arī uz iepriekšējo.

                                                                 Foto - Dita Ābola

Operas nama baleta izrādē šovakar Dons Kihots, kurš nedejo un necīnās ar dzirnavām, viņam gana ar bruņinieku romānu lasīšanu un pārējo vērošanu no malas, viņa uzticamais Sančo Pansa ir omulīgs tusnītis, kas imitē dažas baletiskas kustības, un viņam tiešām nesanāk, tas piedod ticamības sajūtu. Otrais cēliens sākas ar tādu Spānijas lauku ciemu, ugunskuru un bagātām noskaņām, viss būtu labi, tikai starpbrīdī pietrūkst kaut kāds piena kokteilis vai maza kūciņa, ar Opernamu savienotā pagraba kafejnīcā pieejami tikai dzīvi vēži, un trešais cēliens varēja vispār nebūt, jo tajā nenotiek nekas, visi pa druskai izrādās un zāle aplaudē ik pēc divdesmit sekundēm.

Pēc vakardienas iziešanas ielās no rīta skrienam saulainajā pilsētā, vietas, ielas un pagalmi slīd gar acīm, caur parku līdz sliedēm, pa tepiķiem izliktu taku līdz stacijai, tad atkal atpakaļ uz parku un cauri vecpilsētai uz viesnīcu. Kaut kāda jauna pilsēta paveras manām acīm, cita Ļvova, gana daudz es te esmu maldījies, bet tik daudz vēl pārsteigumus šī vieta man spēj dot.