Habibi

 

Kaut arī mūsu jaunais aģents negribēja, lai mēs tik daudz skatāmies un zivīm un koraļļiem, tomēr no iespējas pavizināties ar zemūdeni atteikties nespēju. Kā ierasts, tiekam savākti no viesnīcas, pasakot paroli – istabiņas numuru, nokļūstam kādā no daudzajām pilsētas piestātnēm, kur mūs sagaida tādas pašas laivas, kā iepriekš. Baltas, diviem klājiem no koka un finiera, kopkajītē maza plastmasas eglīte ar spīguļiem un pavirši ietītām dāvanu kastēm zem tās. Tiekam nogādāti līdz platformai, pie kuras pietauvotas divas baltas slaidas zemūdenes. Kapteinis iepazīstina ar drošības noteikumiem, neizstāstot galveno – kā no šejienes izkļūt, ja nogrimstam un vai no skābekļa maskām būs kāda jēga, ja atradīsimies ūdenī. Mazliet šņāc un burbuļo, izlaižam gaisu, iemainot to pret smagāku vielu – ūdeni, un sākam ienirt. Aiz iluminatora sākumā ir tikai smiltis, pietuvojoties rifam, aina mainās, parādās zivis, sūkļi un koraļļi, šajās dienās jau izdevies nedaudz iepazīt vietējo faunu un floru, gribētos to redzēt naktī, kad nomainās uzvedība un uz skatuves uzkāpj citi dzīvās valsts iemītnieki. Brauciens ir bagātināts ar nirēju aiz borta, atrodamies apmēram 20 metru dziļumā, tas viņam netraucē rādīt trikus, viegli slīdot aiz iluminatoriem, meklējot uzmanību. Rifs ir bagātināts ar nogremdētu zvejas kuģīti, dažādiem krāmiem un zirgu bez pakaļkājām, domājams, tas te atceļojis no kāda panīkuša lunaparka.

Tā kā motorolleru te var izīrēt tikai vienu dienu pēc dienas, kas nekad nepienāk, jo starpā ir vēl viena diena, izvēlamies izbraucienu ar kvadracikliem. Tiekam pie absolūti bezjēdzīgas pieskatītājas, kas Ditu trīs dolāru vērtībā apgādā ar dzeltenām brillēm cīņai pret smiltīm un putekļiem un tālāk nenotiek nekas. Sēžām gandrīz stundu, līdz poļu meitenēm ir gana, un viņu uzbrukuma ēnā tiekam arī pie saviem braucamajiem. Tad seko puskontrolēta riņķošana, kas domāta kā apmācība, pārsēšanās un kvadru maiņa, tieku downgreidots uz mazāku un skaļāku braucamo, liekas, reduktors tūlīt uzsprāgs, no motora mazliet sūcas eļļa, tā mēs visi, kādi trīsdesmit gabali, tarkšķēdami un paši rīdami savus putekļus, dodamies tuksnesī, veidojot kolonnu kā uzvaras dienas parādē. Kādi padsmit kilometri vienā virzienā, nonākam galā uz saulrietu, pret vadītāja gribu ejam pastaigāt, lai arī viņš ļoti uzstājīgi grib mūs pārliecināt, ka mēs vēl nezinām to, cik ļoti mums patīk kamieļi. Pa to laiku citi arī paklīduši un ir īstais brīdis tipināt kalnu virzienā. Sahāra šinī galā veidota no sadēdējuša granīta ar laukšpatiem, kvarcu un vizlām, te nav smilšu kāpu, tikai akmens tuksnesis un putekļi. Granīta kalnu grēda, kas vietām sniedzas līdz divu kilometru augstumam, atdala tuksneša kāpas no Sarkanās jūras.

     Autora foto

Tālāk viss atkal notiek no laivas, tā jau ir nākamā diena un atkal ir pateikta parole, un atkal dodamies rifu meklējumos, pirms tam gan ir vēl viena svarīga lieta, mums ir jāatrod delfīni! Laiva samazina ātrumu, pāris līganas spuras ūdenī un atkal pleznas pār ahtera zemo klāju un saspringtas gaidas komandai Habibi, tā nu mūs te sauc. Pāris ūdens gidi peld pa priekšu un sauc „Come here Habibi...” Ģimene ar vienu mazu delfīnēnu, nepieliekot nekādu redzamu spēku, kustas ātrāk par mums, un ir diezgan jāiespringst, lai tiktu viņiem līdzi. Brīdī, kad viņi uzpeld ieelpot, mainās trajektorija, viņiem jānopeld garāks ceļš, un tad var tos piedzīt, gandrīz vai pieskarties, kā tādai dejotājai pie stieņa... tomēr man ir mazliet neērti. Ko gan viņi domā par šo papagaiļu baru, kas salidojuši no tālām zemēm, krāsainos šortiņos ar stikla acīm, piemontētām elpošanas caurulītēm, bļaustoties Habibi, Habibi... Ja viņi izdarītu vienu astes vēzienu, dažu sekunžu laikā papagaiļi paliktu ūdens virspusē vieni, tukši klaigājot. Varbūt viņi iepazīstina mazo, parādot, cik tā pasaule tur ārpusē ir jokaina.

Pareizticīgo Ziemassvētkiem par godu vakariņās atkal ir nevienmērīgs rosols un marinētas reņģes, telpa dekorēta puspiepūstiem baloniem un reti izbārstītiem spīguļiem, ierodas dārvišs un vēderdejotāja, kas pirms brīža vēl ieturējās pie kopgalda, laiks pazust un ērti iekārtoties vienā no trīs istabiņas gultām, lai vērotu Kusto komandas nofilmētās ūdens peles, papildinot tās ar no mājām ievestu vīnu.

Parole tā pati, šoreiz gan pēc mums ieradies sarkans vieglais auto, mazliet par glaunu, bet mēs taču brauksim uz smalku pludmali, kurā svaigi spiestas zemeņu sulas vietā pasniedz zapti ar ūdeni. Kurā pludmales pieskatītājs ar visām varītēm vēlas dotas mums līdzi snorkelēt, jo uzskata, ka mēs bez viņa uzraudzības varam iet bojā, mēģinu viņu nomierināt, sakot, ka esmu peldējis četros no pasaules okeāniem un Sarkanā jūra ir tik tāda garena sprauga, pat Strongbovs to mēdza pārpeldēt savos tuksneša klejojuma laikos. You can do what you want un viņš rāda uz bojām, par kurām tālāk peldēt bez viņa uzraudzības nedrīkstot. Nozūdam ap stūri pirmajā pusstundā. Nepamanot paiet piecas stundas, gandrīz nekad neuzrodoties viņa redzes laukā. Maza pauze pusdienām ar dubultporciju un atpakaļ ūdenī, svinu šeit izīrēt nevar un lai sāļajā ūdenī varētu ienirt, iemācos taisīt liftus – vietās, kur ir enkurošanās bojas, ar rokām velku sevi lejā, līdz beidzas gaiss un tad virpuļojot un vērojot rifus zem brunčiem ceļos augšup iekampt gaisu. Šoferis mūs visu dienu gaida tepat uz vietas, netiku redzējis viņu lasām, ko gan viņš dara ar pilnīgi brīvu dienu? Kad iznākam no ūdens, ir jau četri, izbraukšanas laiks, tā arī ne reizi neesmu izkāpis no hidras un apgūlies uz lielā ērtā paēnas zviļņa zem niedru jumtiņa.

Brīvā pēdējā diena atvēlēta informācijas ievākšanai par kutera iegādes iespējām Ēģiptē. Atrodu pusnogrimušu jahtu zvejnieku ostā, mēģinot saprast, vai kāds to pārdod, saņemu piedāvājumu, ka var mani nobildēt pa vienu dolāru, savukārt no laivu darbnīcas ar lielajiem baltajiem milžiem tieku izvadīts smagi bruņotas, smaidīgas policijas pavadībā, neuzzinājis itin neko. Niršanas veikalā var iegādāties kartes un uzlīmes, labākajā gadījumā pleznas un brilles, kad ierunājos par baloniem, tie visi esot paredzēti tūrēm. Vraks 25m dziļumā ir nirējiem instruktoriem, laivu motori tiek laboti, nevis pārdoti. Tomēr es nepadodos, mans jaunais draugs delfīnu fotogrāfs Ahmeds, kaut arī vēl nebija apstiprinājis draudzību feisbukā, apgalvoja, ka te varot dabūt visu, vajagot tikai laiku un naudu. Iespējams, man pietrūkst abu.

 

 

Oh god, so small

 

 

    Pie viesnīcas automātiskajām stikla durvīm, kas dažreiz jāatgrūž ar rokām, piestājis balts Toyota busiņš, no kura izbirst bariņš mazliet jau saulē apsvilušu poļu. Nepilnas pusstundas braucienā tiekam nogādāti pie tikpat balta divklāju kutera līdzās citām baltām laivām. Ceļā uz rifu noklausāmies ievadkursu niršanā no smaidīgiem un mazliet pagurušiem instruktoriem. Pārdesmit alumīnija baloni, vējā dancojošas hidras un atsvaru uzkalniņš rada tīkamu atmosfēru. Piesakāmies uz pirmo grupu, kas gatavi nirienam, Dita saka, ka esot drusku uztraukusies, bet vispār viņa izskatās ļoti mierīga. Savukārt es esmu mazliet nepacietīgs un gatavs pazust ūdenī bez nevajadzīgām instrukcijām. Ja nu vienīgi varētu parunāt par lietu un padalīties ar šī gada iespaidiem par niršanu zem ledus un Baltijas jūras vrakiem, bet liekas, te viņiem tas nav vajadzīgs, jo te viss esot different, you will see.

Tieku pie papildu svina un esmu gatavs pazust starp koraļļiem, rokās virpinu lukturi, ja nu radīsies iespēja iespraukties kādā murēnas apsargātā nišā. Brīdī, kad no vestes esmu izlaidis gaisu, kāds to nemanot atkal piepūš. Tā, kādu brīdi mīcoties, saprotu, ka instruktors peld pa vidu un viss notiks pēc viņa gribas. Beidzot laižamies lejā, kad esam nonākuši pie rifa, izelpoju, lai straujāk sasniegtu dibenu, bet kāds no mugurpuses to nekaunīgi kompensē, ielaižot gaisu atpakaļ vestē. Tad ieraugu alu un sāku tai tuvoties, bet sajūtu, ka arī mans kurss tiek mainīts, pa vidu parādās roka, kas norāda, kur tālāk būs jādodas un tikai tajā brīdī saprotu, ka jaukais, smaidīgais instruktors ir pazemojoši pieķēries mūsu vestēm, turot mūs kā palaidnīgus bērnus. No tā tomēr ir kāds labums, viņš pirmais pamana raju un aizved līdz murēnai, atļauj nedaudz apsēsties uz grunts divu metru attālumā un iespīdināt gaismu tās mazajās, tumšajās ačelēs. Pēc tam laiks snorkelēšanai, tā kā nekāds laiks netika norādīts, dodos apkārt visam rifa masīvam, tas, protams, izrādās lielāks, nekā man likās, pusi no ceļa nākas cīnīties ar pretstraumi un viļņiem. Sastapos ar nelielu pusmetrīgu barakudu baru, kurās es neradu nekādu interesi,  par ko, redzot viņas pavērtās zāģu zobu mutītes, esmu diezgan priecīgs.

Laiva jau bija nokabinājusies no enkura un devusies mani meklēt, svilpa un kūla ūdeni pa tukšo, rifam viņa tāpat pāri nevarēja tikt. Esot mani kādu pusstundu meklējuši un pa to laiku jau pamanījušies sabļaut uz Ditu, it kā sievietēm piemistu kāds ģeodēzisks instinkts sajust aizklīduša vīrieša koordinātas. Bet pret mani kaut kā izturējās diezgan neitrāli un pirms otrā niriena bijām jau atpakaļ ierindā, šūpinot pleznas ūdenī kutera pakaļgalā un gatavi pazust dzidrajā koraļļu pasaulē līdz ar komandu. Dziļuma ierobežojumu iemācījos apiet bez baloniem, piekabināju 8 kilogramus svina pret tūres organizatoru gribu, izmantoju novēršanās mirkli, kad izstīdzējušai meitene starp izdilušu, divreiz lielāka izmēra hidru, kurā droši vēl atrastos vieta trompetzivij, tika piemeklēta bērnu izmērs, pieslīdēju pie svina kastes un savācu vajadzīgo daudzumu, kas ļaus man ienirt dziļāk par nirējiem.

Kad tuvojos, dzinējs jau bija iedarbināts un kuteris driftēja stiprajā vējā, tika pamesta virve un šoreiz bez īpašiem aizrādījumiem mani uzvilka uz klāja, rosījāmies un skalojāmies, kādu brīdi no virtuves nāca ceptu sīpolu un gaļas smarža, laiks ierastām pusdienām, kuras parasti sastāda rīsi, vista, makaroni vai kartupeļi un bezgalīga improvizācija par salātiem, sākot no vienkāršām rupji sagrieztām lapām līdz ķeburainam rasolam vai bezšilķei kažokā, uz ko īpaši meistari ir mūsu viesnīcā. Šo manu lepnumu, gandrīz pilnīgi aizmirsto viesnīcu, redzot kāds šoferis iesaucās “Oh god, so small”. Vispār te ir pieci stāvi, vairāki baseini ar četrām slīdtrubām, kas ietverti trīs ēku korpusu paēnā.

Viesnīcas nosaukums mums ir uz rokas aprocē, bet spēks te slēpjas istabiņas numurā, lai tā būtu laiva vai busiņš, tas tiek pieprasīts vienmēr. Ar skūteri, kuru iekārojām jau pirmajā dienā, neiet viegli, katru reizi, kad mēģinu vienoties par laiku, iespēja to izīrēt ir tikai pēc dienas, kā no grieķu filozofiem par bultu vai bruņurupuci, kas nekad nesasniedz mērķi, jo vienmēr paliek vēl puse no ceļa un puse no pusceļa un vēl puse un puse...

Ar kaulēšanos te ir tā, ka ieejot baltā marmorgrīdas veikalā ar sarkanu gaismas izkārtni vodofon, paņemu numuriņu, bet vēl pirms pienākusi kārta uz tablo, darbinieks piedāvā 10GB par 20 dolāriem, eju prom un tad viņš lūdz nosaukt manu cenu, tie ir 10 dolāri un brīdī kad uz tablo parādās mana kārta, esmu jau dabūjis simkarti pa 12 dolāriem.

Mūsu gids, kuram iedevām mazo pirkstiņu, visu roku nemaz negrib, viņš saka, ja esam niruši, tad nevajag braukt snorkelēt, bet, ja esam arī snorkelējuši, nevajag ņemt zemūdeni un ja gribam uz akvāriju, tad nekādā gadījumā, jo esam jau redzējuši visu.

                                 Autora foto

Nakts vidū ieskanas modinātājs, recepcijā mūs gaida brokastu maisiņš, ap četriem rītā piestāj tukšs milzu autobuss un pēc istabiņas nr. atklāšanas tiekam tajā ielaisti.

Pamostos pusceļā, nopērkam Marka laukuma cenas cienīgu kafiju un turpinām ceļu cauri tuksnesīgam apvidum, kur ik pa laikam ir kāds militārs postenis ar vairogiem un iekārtiem automātiem jaunu zaldātiņu bruņu vestu miesās. Pietuvojoties Nīlai, parādās kanāli, arī tie tiek apsargāti, pa retam kāds ēzelis un nelieli apsaimniekoti zemes pleķīši, kā no vāka skolas mācību grāmatai par senvēsturi septītajai klasei.

Bonda The spy who love me ietekmēts, jau pārdesmit gadus gribu apskatīt tās resnās, cieši saliktās kolonnas, bet izvairījos uz šejieni braukt, jo mani mulsināja valsts, kurā nevar izīrēt mašīnu. Iespējams, mašīnu te tagad tiešām dabūt var, bet skūteri gan nē un tā nu es sēžu autobusā ar rumāņu gidu un par to visu domāju, veroties ārā pa logu. Nez kāpēc autobusā mazliet smird pēc kerosīna, piebraucot pie Nīlas krastiem, smarža sajaucas ar motorlaivu divtaktu dzinēju eļļu. Kondicionieris strādā gausi, bet te ir ziema un par cepšanos nevar sūdzēties. Takši te brauc ar gāzi, zemūdens prieku izklaides kuteri lēni slīd ar 250 zirgspēku seniliem dīzeļiem un neceļas uz glisi, jo degviela te vairs nav pa septiņiem centiem, kā tas bija vēl pagājušā gadsimta noslēgumā.

Tiekam arī pie angliski runājoša gida, mazliet līdzīgs Raimondam no Vanagkalna, daudz runā, mazliet iedomīgs un kopumā ļoti sakarīgs, uztur lauka ģeologa soļa tempu. Esmu patīkami pārsteigts, ieraugot Valdnieku ielejas kapenēs sienu zīmējumus un svētos grebumus. Ceļā, protams, neiztiekam bez pāris tūrisma stopiem ar akmeņkaļiem, kur pēc alabastra krūzītes iegādes mazliet smīnīgs večuks mūs vienkārši izstūma no veikala, neļaudams te klaiņot kā muzejā.

Nīla ar savām laivām un dinamisko kustību protams, bija lieliska, braucām šurpu turpu pusdienot un uz banānu salu, kas nebija sala, te apkārt mudžēja un sabļāvās laivinieki, tie meistarīgi vadīja garos peldlīdzekļus, viegli saskaroties un nekad nesatriecoties, shaked not stirred, kā noteica Gogoļa aģente, ar busiņu ietriecot neveiklo milzu zobiņu vienā no četrtūkstoš gadus vecajām kolonnām.

 

 

 

Nekontrolējama krusa

 

    Pirmā janvāra rītā pamostos ar nepamatotu apetīti, ir pieci no rīta, cepu olas ar ķirbju sēklām un iemaisu rukolā mikroaugus, tie gan ir diezgan makroskopiski, jo redzu tos bez Strongbova palielināmās lupas. Ierodas pirmais autobuss uz lidostu un aizved gandrīz līdz Hurgadas čarterreisa rindas pašam galam. Lidlaukā gaida balts bezuzrakstu A320 Airbus, vai tiešām viņš to apzinās un izjūt gaidas, vai vienkārši stāv, to mēs nezinām, nezinām arī to, vai lietuvieši, kas pamatā aizpilda uzgaidāmo telpu, apspriežas par lidmašīnas spēju gaidīt vai tikai stāvēt. Kapteinis kaut ko vienaldzīgi stāsta mikrofonā, it kā sarunātos ar savu kaķi, pārliecībā, ka tas tāpat neko nesaprot. Vairākas reizes tiekam apsveikti ar jaunā gada iestāšanos un ar to, ka Hurgadā ir 22 grādi virs nulles pēc celsija, brīdī, kad laižamies cauri bieziem mākoņu vāliem, neviens vēl nav pieminējis, ka paralēli tiem celsijiem būs nekontrolējama krusa mākoņu apakšpusē, kas izvērtīsies par pamanītu notikumu, daži pat apgalvos, ka tādu esot piedzīvojuši pirmoreiz.  Krusa izkusīs un paliks peļķes, kaut arī gada pirmajā stundā Aigars, atsaucoties uz klimata informāciju atlocītā 1987. gadā izdotā PSRS papīra kartē, droši apgalvoja, ka nokrišņi iespējami tikai Aleksandrijā.

                                    Foto Dita Ābola

Ceļā līdz manis izvēlētajai viesnīcai, kas ir viena no nepieprasītākajām pilsētā, varbūt pat valstī, tieši tā, kā biju vēlējies, gide autobusā runā skaļi entuziastiski un ik pēc teikuma pārjautā, vai tiešam mēs viņu dzirdam, pilotam te būtu ko pamācīties. Tikmēr kūstošā krusa sagrāvusi recepcijas rīģipša griestus un darbinieki, paralēli filmējot notikumus ārā, bezspēcīgi mēģina ar slotām aizstumt plūstošo ūdeni. Ar pārtraukumiem vai nu istabā, vai tualetē pazūd elektrība, vairāki vīri vēro nestrādājošo kopētāju, kamēr pagalmā notiek slidināšanās un notekūdeņu iestumšana nedzīvi zilajā baseina ūdenī.

Naktī atnāk ziņa no mūsu drauga Ahmeda, ka Luxoras brauciens atcelts, jo tūrisma ministrija grib mūs visus pasargāt no peļķēm, kas pārņēmušas reģionu. Modinātājs ierodas dažas minūtes pēc četriem rītā, viņš par ministra pavēli neko nenojauš, pamodinājis mūs, ir mazliet neapmierināts un, nesaņēmis dzeramnaudu, pazūd tukšajos viesnīcas gaiteņos.

Bet es palieku atmodināts un saprotu, ka līdz gaismas parādīšanās brīdim man ir jātiek ūdenī, ja nē, pārvērtīšos par dateli. Sarkanā jūra norobežota drošāk nekā Nato militārā aviācijas bāze pie Lielvārdes, eju vairākus kilometrus, līdz pamanu pie kādas viesnīcas iesnaudušos vīru sargpostenī, paslīdu garām un pludmales zvilnī iestūķējos hidrā, mazliet slepus, vēl neieslēdzis gaismu, pazūdu tumšajā ūdeni. Lukturis satraucoši šķeļ nakti kā Dārta Veidera gaismas zobens. Zem akmeņiem ložņā krabji, mazas zivtiņas tik blīvi peld vienā ritmā un aizņem vairāk vietas kā pats ūdens, bet iepeldēt tajās nevar, tās lokās kā cigāra dūmi un rokās nedodas. Gandrīz metru gara Fistularia commersonii kaut ko sargā un nemaz nemēģina mirkšķināt plakstiņu brīdī, kad iespīdinu acīs. Atgriežos pie zviļņa brīdī, kad aust gaisma un sargs postenī cēlies. Abi skaidrojamies, esam apmulsuši no situācijas, viņš nav nosargājis, bet es esmu pieķerts. Viss labāk viņam patīk mans teikums, ka es nu tagad iešu. Tā nu velku garās pleznas pa viesnīcas pludmales smiltīm, tās izbrīna arī suni, kas notikumam par godu izlien cauri neprātīgi mazam caurumam žogā un pavada mani pusceļu mājup.

Medūzas pieskāriens

 

Uģiem bija vārdadiena, un es pārnācu vēlu... pēc mirklīga miega vajadzēja būt taksim, bet tā nebija, nebija un viss. Šajā naksnīgajā stundā sabiedriskais vēl pampa savā parkā. Ditai nācās dzīt mazo, nevainīgo balto pežo pa nesamērīgi platajām asfalta joslām, bākas atslēga bija sabojājusies un degvielu rādīja zem nulles atzīmes, bet pārkingi pilni kā no lētas komēdijas, nācās pamest mašīnu ceļa malā, tumsā, nezinot, vai tad, kad atgriezīsimies, tas nebūs evakuēts, nesamērīgi maziņš uz lielās platformas aizvests un nolikts starp citiem bēdubrāļiem.

Lidosta Ļvovā klusa un mierīga, Ryanair lidmašīna kā spēļu modelītis viena grozās pa galdu ar saviem slaidajiem spārniem. Dzestrs neiesācies rīts, gājēju taciņas vietumis apraujas, kokos trekni āmuļi, lapas norautas. Ierastajā ēstuvē Garšīgās sezonas izveidots veikals - pārtikas, nopērc un gatavo pats, paldies! Netālā kafejnīca plašā pagrabā, kas mazliet atgādina futūristisko filmu Brazil, piedāvā remdenu ēdienu, kura mazās porcijas atdziest ātri. Tepat jau ir tirgus – rosīgs, haotisks un nemainīgs. Aiz tirgus pirts, tālāk stacija, vēl tālāk vecpilsēta. Pie pirts slotiņas neviens netirgo, nav arī mana masiera un vēl dažu no vecajiem komunistiem, kā mēs viņus bezpolitiski esam iesaukuši. Buldogs gan darba kārtībā, pagājušajā reizē man mugura bija zilos pleķos, maziņš un spēcīgs, izbijis sporta masieris, tagad strādā te. Kādreiz šo vietiņu apmeklēju vairākas reizes gadā, un tad jau baradoju atpazina, baltiešus viņi iegaumē, mēs viņiem tādi pa pusei savējie. Lapsiņa ar savu nemainīgo freš – burkāns ar apelsīnu, vai, ja nav atvests, kā šodien, burkāns ar ābolu, puslitrs tējas plastmasas glāzītē ar divām šķēlēm citrona un neizbēgami lielu cukura devu. Viņa drusku novecojusi, izteiksmīgās krunkas padara viņu vēl iekārojamāku, tumši iesarkani mati cirtojas uz pieres. Viņa pasmaida, man caur vēderu izskrien vieglas trīsas, tas smaids tāds mazliet šķelmīgs un slīps. Strādā šeit katru otro nedēļu un ja nav lapsiņas, tad tāda pusblonda puscaca, lakotiem nadziņiem, nekādas intereses, bet šoreiz man paveicās! Buldogs man iedod Kanādas kļavas slotiņu, iespējams, kāds no biedriem jau miris, un viņu vietā citi nenāk. Te ir arī daži jaunieši, kāds spēcīgs tetovēts pusmūžā, bet pārsvarā sačervelējušies veči ar saviem viedokļiem, untumiem un vecuma nastu, kas atbalstās spieķī. Sievietēm šodien pirts nestrādā, Dita uzzīmē shēmu, kā viņām tur izskatās, masieru tur nav un arī vietas mazāk. Tagad viņa sēž vēsā uzgaidāmajā telpā un gaida vienlīdzību, kamēr mani spaida un mīca, ikri tik sāpīgi, ka ar nagiem brīžam iecērtos zaļajā paklājiņā, kas šķir mani no vēsā, cietā betona galda.

Operā ir lockdowns un vakarā būs kafejnīca, gan jau armēņu rajonā. Tirgū tiekam pie riekstiem un rjaženkas vaļa tauku biezumā, nopērkam prāvu daudzumu superlīmes pudelīšu, te ir tādas, ko visticamāk paši pilda no 200l mucām un iepako, kā sanāk, bet salīmēt var pat kaita spārna caurulītes. Pievakarē no staigāšanas pleci jūt somas lences, ērti iekārtojamies foto muzejā, apskatām izstādi par amatieru kino vēsturi. Atsauc atmiņā režisora Manska filmu, kurā apkopots materiāls no cilvēku iesūtītiem pašu uzņemtu padomju laiku ceļojumu iemūžinājumiem.

Vakarā iekārtojamies kupejā nakts braucienam, te ir silts, logu atvērt nevar, bet vispār vilcieni tādi moderni palikuši. Un vēl kādas mazas izmaiņas, pazudušas stikla glāzes metāla ietvarā, tagad tās aizvieto papīra krūzītes, pārklātas ar plānu plastmasas kārtiņu, bet pavadones palikušas laipnas, droši vien priecīgas, ka nav jāmazgā tās stikla glāzes. Odesa no rīta sagaida ar trekniem platānu stumbriem. Pie operas ēkas, teju pie pašām Potjomkina kāpnēm, Arheoloģijas muzejs paziņo, ka ir karantīnā, bet trīs soļus tālāk ir rosīga kafejnīca, kuru acīmredzami infekcijas neskar, tur pagatavo gardus un, protams, ne pārāk lētus pildītus kruasānus.

 

                                                    Foto Dita Ābola

Dzīvoklis mums pie pašas jūras Arkādijas rajonā, lepna augsta stikla ēka, no visām pusēm apsargāta, apkārtne, krūmi un gara zāle to ieskauj kā džungļos nosēdušos kosmosa kuģi. Diena ir silta, nu ne ļoti, bet rīt sola vēju un lietu, velku hidru un taisāmies uz jūru. Caur zaļumiem, gar sausu baseinu un sarga posteni pa iestaigātu taku tiekam līdz jūrai, tur žogi, betona relikti un apdrupuši moli. Piekraste kā savdabīgs buferis starp jūru un moderno pasauli, asfaltēta promenāde kā pēdējā robeža, akcents, zemāk nekāpt, nesapratīsiet un jums to nemaz nevajag, ūdens bez medūzām un aļģēm ir pagalmā, bet te ir auksts un te ir arī mazas zivtiņas un medūzas. Tiek organizētas vides aizsardzības akcijas par daudzveidības saglabāšanu, bet tajā pašā laikā negribam, lai tās mums pieskaras. Makšķernieks mani vēro no mola, bet es esmu pārāk vienmuļš un viņš novēršas, dzirdu savu elpu gaisa caurulītē, rokas piespiežu pie vēdera, lai kaut nedaudz saglabātu siltumu dzidrajā ūdenī.

Zinātnes muzejā saliekam cilvēka orgānus, to ir maz un tie plastmasas orgāni tik vienkārši, ieliekas savā vietā kā tetrī, plaušas kā pēdējās jāiekarina mazos āķīšos, ja dzīvē tas viss nebūtu tik ķēpīgs un limfīgs, varētu pat veikt kādu operāciju. Food marketā kaut kas no Maskavas padomju GUM, kā bērnībā, tikai te viss tāds minimāls un mūsdienīgs. Mīdijas austeru mērcē un pa virsu dažas trešā izmēra San Michel austerītes un pāris IPAs. Vēl piektajā tramvajā sēžot, jau ceļā uz viesnīcu, jūtu to garšu dziļi pie mēles saknes un aukslējās, paliec vēl ar mani, nepazūdi. Garša izzūd lēni, viļņveidīgi, ar retiem uzplaiksnījumiem.

Museum of heroic defense, parks ar bruņumašīnām, amfībijām un 60 m garu zemūdeni, kā to visu te var atdabūt, tas ir kādus 5 km no jūras un 15 no ostas. Dienas vidū ekskursija pazemes smilšakmens alu sistēmā. Tās te zāģētas pārsimt gadus, tagad odesieši levitē virs pāris tūkstošu gara tukšuma tīkla. Tas ir visur un sniedzas aiz pilsētas robežām. 30m dziļumā, ar labu gidu un stāstiem, un pauzi, kurā ir prjaņiki un piparu uzlējums, galdi un sveces. Noziedzība, prostitūcija, naudas tīkotāji, avantūristi, strādnieki, partizāni, aukstais karš, te ir bijis viss tas pats, kas virs zemes.

Drēbes ir nostaigātas, humpalās mazliet uzpošamies un uz operu, arī šeit nav nekādu infekciju, pēdējais izdzīvos arheoloģijas muzejs. Čaikovska darbs Jolanta. Pirmā daļā miegaina, bet kad pieķeros 20 grivnu vērtajam binoklim, saprotu, ka viņi tur lejā uz skatuves ne tikai dzied, bet arī šķoba mīmiku, starpbrīdī, kamēr gaidām espreso, no galdiem pazudušas visas lašmaizītes. Karaļa meita atgūst redzi un laikam pat paliek kopā ar savu mīļoto, bet Čaikovskis gan pēc šīs operas mira, kādam bija jāziedojas.

Vilciens uz Kijevu, kupeja, kā parasti, pārkurināta, vēl viens jaunums, papīra krūzīte te ielikta metāla ietvariņā. Rīts sākas ar aviācijas muzeju. Viņiem te dzimis Sirkovskis un grozījies Antonovs, aviācijas citadele. Vējš, paslēpjamies pie simulatoriem un izlidojam ar četrvietīgu Yaku, esmu drusku pārbijies, instruktors vēro, ļoti negribas nomest to lidmašīnu zemē, liekas, viņš to uztvertu personīgi, aiz bailēm bijām cēlušies pārmērīgi uz augšu un nebijām pamanījuši, ka altometrs apgriezies trešo apli, pie nosēšanās domāju, ka tas nemaz nestrādā un mēģināju visu paveikt pēc sajūtas, nākas izmest cilpu un sēsties no otras puses, kamēr samazināju augstumu, Ditai stūrēšana padodas mazliet mierīgāk, bet pie pašām beigām instruktoram tāpat mazliet nācās piekoriģēt, liekas viņš tiešām nebija gatavs virtuālai avārijai.

Tad kaut kā devāmies uz ostu, bet nokļuvām uz salas, viens tilts bija nepabeigts, otrs dzelzceļa un viena kilometra vietā atkal sanāca desmit un atpakaļ jau iet negribas, tas rada tādu padošanās sajūtu, un tā mums sanāca katru dienu ne mazāk par 25km. Planetārijs tika sasniegts pēdējā brīdī, labs tas moments, kad iegulies krēslā un tur riņķo zvaigznes un kāds ukrainiski to visu komentē. Tad vēl pēdējie bāri un atpakaļ uz secret apartaments, kas ir mūsu bookinga vieta, ir jau arī gaumīgi un vecpilsētas sirdī starp zelta baznīcu kupoliem. No rīta aiz takša loga slīd piepilsētas milzu bloķenēs, nu, protams, nevar salīdzināt ar Guandžo, bet tāpat neomulīgi. Tad sākas meži, privātmāju rajoni tā arī neparādās, bet brauciena galā lidosta.

 

 

Operācija sūds jeb izrāde roņiem

 

Esmu apņēmies nerakstīt par zemūdens pasauli. Tāpēc izlaidīšu stāstus par Polijas burvīgajiem vrakiem, kas sagūluši apkārt Helas pussalai, kuros var ielīst un izlīst, kuros pašās tumšākajās kajītes izbeidzas luktura šaurais gaismas stars. Par busiņa labošanu un burāšanu, kuras laikā es pavadu daudzas stundas guļot, lai savāktu spēkus dzīvei, darbiem, darbiem, kuros neesmu un nirieniem, kuri neizdodas.

Bija plāns doties uz Sāmsalu ar Marie, bet stipri vēji jūrā un mans neaptverami sliktais menedžments noveda pie tā, ka jābrauc ar mašīnu. Jābrauc un jāapskata stāvkrasts, Kali meteorīta krāteris un pils, kuru reiz taranēja Dahaks ar nolauztu švertu, nu tā vismaz to aprakstīja igauņu Delfu žurnālists.

Ditas neticami jaukais, baltais pežo uzripo uz prāmja, iepriekšējās dienas Pērnavā piedzīvotais vējš izklīdis, palicis tikai kabatās un ausīs sadzītās smiltis. Pārtikas kastes palikušas mašīnas bagāžniekā, uzkāpuši ēdnīcā uz klāja, negausīgi metamies rindā ar paplāti, aiz viegli aizsvīdušā stikliņa kā covid bīstamie gozējas štovēti gaļas gabali, brūngani, gandrīz perfektas formas kartupelīši, kas atgādina meteorītus muzeja vitrīnā un bēšīgi kāposti. Brauciens ilgst 27 minūtes, un ēdiens noslīd strauji.

Gandrīz pie pašas salas gala dienvidrietumos ir atnākusi vakara krēsla, saimniece šiverē ar milzu lukturīti, kurā ieslēptas pārdesmit panīkušas gaismas diodes un ļoti laipni mēģina uzstāt uz ērtāku istabu, bet mēs paliekam pie koka namiņa meža malā. Kaut kur te ir arī jūra, bet priekšā ir meži, savvaļas govis, aitas, noteikti kāda odze un putnu ligzdas, tas viss savīts ziemeļnieciskos džungļos. Satumst. Aiz mākoņiem piebriedis mēness. Saruna notiek angļu, brīžiem krievu valodā, viņa runā daudz un brīdī, kad gandrīz esam tikuši brīvi, izrādās – malka! Mums Tā ir jāņem un jākurina, katram ir sava kasķor vieta, jā, jā, rīt, tad viņa rāda un gatava jau krāmēt ķerrā. 

No rīta saule ielaužas puspavērtajā logā, malka ir atceļojusi, bet mēs atkal kā tādi meksikāņi to visu pārbīdām manjana, manjana. Diena atnākusi un brokastis sakrīt ar pusdienas laiku. Esmu izvēlējies vraku, uz kuru varētu aizsupot, kādi pāris km no krasta, ar trešo piegājienu atrodam pareizo ceļu caur pamestu militāro bāzi un kadiķu pļavām. Krasts ar starta vietu spāniski gleznains, ar sagūlušām milzu govīm. Tālumā kāda ļoti skaļi mauj, Dita ir pārliecināta, ka govs dzemdē. Dažas ir tik lielas, ka vairs neceļas, tikai guļ un gremo, un gan jau arī atgremo. Supi piepumpējas un nostiepjas kā neslaukti tesmeņi. Ekipējumā ir maza, piepūšama ķīniešu laiva ar vienu iekšējo kameru, lai ietaupītu uz svaru, esmu to atvieglojis, nogriežot malu, tagad tā zaļā un bāla, baloniem piekrauta, izliekta ļurkājas lēzenajos viļņos. Pēc komunikācijas ar Navionika turētāju Māri Molu un bezgalīgiem skrīnšotiem nāku pie atskārsmes, ka te tomēr nekāda vraka nav, nekā te nav, ir tikai mans paganelisms, viņš vismaz kļūdās skaisti un tik jautri, ka jāsmejas pat nosvērtajam Maknapam, un kā var nesmieties, ja Dunkanu aizsūta uz Jaunzēlandi Austrālijas vietā. Piepūšamā laiva ar svilpienu izlaiž gaisu un kā nošautas zoss ļenganais kakls karājas pār manu roku. Tad vairākas stundas airējam, līdz nonākam salā, vietā, kur kaut kam būtu bijis jābūt, un tad dodamies atpakaļ no vietas, kurā nekā nav. Visa būšana ir tikai vrakos, bet esmu apņēmies par tiem vairs nerakstīt, bet ja viņu nav, tad varu rakstīt. Atgriežamies vēlu un liekas veiksmīgi esam izvairījušies no obligātās ugunskura kurināšanas. Mums ir pašiem savs elektriskais sildītājs un slapjas hidras, kas jāžāvē katru vakaru. Pamanījos divas reizes iekrist pēdējās piecās minūtēs, brīdī, kad beidzot saņēmos piecelties kājās.

Naktīs jāskatās filmas un jāgroza hidras uz eļļas radiatora, rīti ir vēli un lēni, viss iestiepjas pēcpusdienās. No Kuresāres pavējā airējam uz Ramasāres lidostu vienīgajā dienā, kad lidmašīna nelido, bet ir jau skaisti arī paskatīties uz nopļautu pļavu.

                       No Sääre Militaarmuuseum kolekcijas 

Pienākusi pēdējā diena, kurā jāpaspēj viss, kas vēl nav izdarīts, un izdarīts nav nekas. Neprātīga krāmēšanās, sagatavots zemūdens fleksis, operācijas laikā ir jāpārdala uz pusēm dažas no tvaikoņa caurulēm. Vējš ir stiprs un esmu diezgan nemierīgs jau no paša rīta. Ceļā uz Sirves pussalas bāku, ieraugam muzeju, nostrādājusi mana metode – pēc iespējas braukt pa dažādiem ceļiem, jo pastāv iespēja ieraudzīt kaut ko negaidītu, un te nu tas ir. Muzejs, kas aptver jūras dzīvi, sāmsaliešu pagātni, karus un atribūtus, dabas sekciju ar izbāzeņiem un lielu kaudzi putniem nocirstu kāju, izbāztiem vilkiem, tauriņiem, zem kuriem dažviet pierakstīts „eksotika”. Pie bākas nonākam, kad saule sāk tuvoties horizontam. Aiz sevis velku piekrauto ķīnieti, bet tam nav nekādas hidrodinamikas, uzvelku daļēji uz sava supdēļa un tad, iegrimis puspēdu zem ūdens, nekontrolēti vēja pūsts, levitēju dziļāk jūrā. Pēc divu stundu cīņas nonākam salā, kur kā uz izrādi sasēduši roņi. Telefona ekrāns neklausa slapjajiem pirkstiem, vraks nav atrodams, neprātīgi smagais balons mani spiež manu miesu, saule jau tik zemu, ka no virsas nekas nav redzams. Iebāžu galvu ūdenī, mēģinu ienirt, bet nespēju atlaisties no dēļa, dzeltens bojas striķītis ir aptinies ap kāju, ūdenī truli pulsē medūzas, un zaļganā hidrosfēra, kas vienmēr devusi man mieru un patvērumu, šoreiz liekas tik nedraudzīga. Laižu rokas vaļā, vraka nav un es strauji grimstu, bezspēcīgs, zaudēji sapratni cīnīties ar šo tik zaļo pasauli, gar brillēm lien ūdens, mēģinu sakārtot, dzeltenais striķis sažņaudz kāju, kūļājos augšup, aizelsies gurdzu un rīstos. Vraka nav, nav arī spēka tik atpakaļ uz dēļa.

Pēc tam mēs jau visu kavējam, roņi neatlaidīgi skatās uz visām pusēm, tāda izrāde te nav bijusi sen. Viens pat mazliet plāno uzlīst uz Ditas dēļa, no manas skaļās gārgšanas un rīstīšanās viņi gan drusku baidās.  Atdodu ķīnieti vilkt Ditai, un pats dodos uz krastu ar balonu mugurā. Pēdējie saules stari, viens no roņiem pavada mūs atpakaļ, līdz kājas pieskaras zemei, konvojē, lai nesadomājam vēl ko sastrādāt.

Tad ir lielā pakaļdzīšanās uz pēdējo prāmi, traucamies cauri salai garenvirzienā. Garām neapskatītajam Kali krāterim, pilij, stāvkrastam. Slapji, pārsaluši, izmocīti un morāli salauzti.

Dienu vēlāk krāmējot ārā inventāru, lai noskalotu saldūdenī un noliktu žāvēties, izceļu balonu no sistēmas, bet tā joprojām ir neiedomājami smaga, papildus svina  jostai ap vidukli, 4 kg svina bija aizmirsti balona iekarē, tas arī izskaidro manu jokaino sajūtu, kāpēc tik strauji un nekontrolēti grimu, roņi droši vien redzēja manu bezcerīgo situāciju un bija gatavi glābt.

 

Trūmena šovs

 

    Vēroju savas plaukstas, tajās ir iemetušās slimības, neizskaidrojamas, kaut kādi ādas saaugumi. Droši vien nāves priekšvēstnesis. Dzeru rīta kafiju un, paceļot acis virs telefona ekrāna, kurā googlēju, cik ilgi dzīvo cilvēks ar sliktu roku ādu, ieraugu nelielu, eleganta kaluma metāla žogu, aiz tā rosās četri vīri, aktīvākais skūtu galvu, melnā kreklā, kā nāves līdzautors, šiverē ar lāpstu, kuras oranžais rokturis cilājas pāri pieminekļu plātnēm. Prātā nāk aina no 1973. gada Bonda Live and Let Die, kur Luiziānas štata Ņūorlenā kāds kungs jautā bēru procesijas dalībniekam „Whose funeral is it? – Yours”, skan atbilde, gandrīz vienlaikus iegrūžot dunci sānos. Ceru, ka tā bedre nav man un tur vispār viss tik pilns, negribētu tādā saspiestībā. Un ko viņi tur dara, gan jau, ka rok virsū, kur gan viņi liek tās vecās kapu plāksnes. Omulīgs apalītis elegantās štrumbantēs arī rok, bet ne visu laiku, brīžam kaut kur aizklīst. Jā skaidrs, meklē jaunu vietu, meklē kādu, kuru varētu pārrakt. Sen neviens nav bijis, nav apkopts, hop un nosmird, atbrauc pēc pieciem gadiem un vecmāmiņa gone, tagad tur mierīgi guļ Saša un pie sāna tam Ļuba, beidzot mierīgi kopā. Bērni gan jau arī tur. Šausmīgi, noskurinos, bet vai bērniem ir mazākas kapu plāksnes, vai viņi mazāk aizņem vietas un mazāk par to maksā? Vismaz zivij esmu redzējis pat pieminekli, skaidrs, tas viss nav proporcionāli. Diez vai Ramzesi un visādi valdniekdieviņi bija tik lieli. Bet kur gan palika vecās plāksnes? Iebruģētas ceļos, iebetonētas jūras molos, varētu salikt smuku taciņu dāčā no mājas līdz pirtij, liec kāju uz kara lidotājiem, būtu vismaz otrādi jāapgriež, lai nerēgojas tie skaitļi, tad vienmēr gribas rēķināt, cik ilgi dzīvojis, pinas tie cipari, tas ir pārāk kaitinoši un tad vēl jāsāk domāt par nāves iemesliem, tas viss ir pārāk nogurdinoši. Un, ja gadās krusts, aiz tā ķersies kājas, mans tēvs vienmēr aiz visa ķeras, krīt dāčas garāžā un ārā pa tualetes sienu uz līdzenas vietas, gan jau krustus var iemūrēt mājas stūru pamatos, sanāks vismaz sienas leņķos, tikai nevajag ņemt pareizticīgo.

Tēvs ņipri soļo kā Sniegbaltītes rūķis no raktuvēm, rokās nūjas cirtņa vietā, tuvojas zaļajam busiņam, negāžas, un mēs varam turpināt ceļu, Pāvilostā pārplīst ģeneratora siksna, līdz ar to nedzesējas motors un tālāk jādodas, inerces spēka vadītiem. Ieskrienos līdz septiņdesmit un tad ripojam, tad atkal un atkal, līdz nonākam Liepājas šrotā. Bija paredzēts apskatīt jūras atmīnētājus un iedzert kafiju kādā klusā piepilsētas ieliņā, bet ir plus trīsdesmit, no motora pil uzkarsusi eļļa, kas jaucas ar dīzeļa noplūdi un no zemes asi izdedži duras plecos un pielipina matus. Šrots ir pavisam izpalīdzīgs, rokamies pa ģeneratoru kapsētu, bet izskatās, ka manējais no pagājuša gadsimta vidus jau sen ir pārrakts. Kaut kas pavisam radniecisks atrodas pierūsējis pie kāda smiltīs iemesta audi motora. Tiek lietots kuvalds un metāla caurules, bet, kamēr neatnāk nosvērts vīrs ar šnācošu autogēna degli, darbi iesprūduši. Dita padod instrumentus, vecāki nervozē, un kapsētas saimnieks ik pa brīdim ierodas mūs apraudzīt kā savu pirmdzimto. Kādā brīdī uzpeld ceļotājs ar tīru atslēgu kasti un šausminošiem, svaigi no Spānijas atvestiem stāstiņiem. Vienas vienīgas duršanas un zagšanas. Vot tā, labāk neceļot. Samaksājam 15 eiro, nekādi neizdodas atstāt vairāk, precīzi 17.00 vārti aizveras līdz nākamās darbdienas rītam, un mēs ar divreiz jaudīgāku ģeneratoru un čīkstošu siksnu dodamies tālāk.

Bijušajā Latvijas ciemā Šventojā ir zīme - piestātne, izmetam līkumu, bet piestātne vēl top ar renderētām vizualizācijām par to, tā kā izskatīsies (un nekad jau neizskatās), bet pagaidām Marie te iekšā vēl netiek. Dodamies tālāk uz Ventaini, elegants nakts mierā ieslīdzis kempings mūs vairs negaida, tomēr vārti ir vaļā un mēs paliekam.

Vecāki paliek busiņā, mamma nav aizvērusi acis, bet tēvs klīdis pa kempingu, piečurādams teritoriju ietverošos krūmus, es pamostos īgns un diktatorisks, un diena var sākties ar skaļām strīdīgām brokastīm, starp kemperu atslābušajiem atpūtniekiem.V

Vecāki paziņo, ka bez mums nekur atpakaļ nedosies, palikšot gaidīt un dzīvošot pludmalē, kas ir tāds no gliemežvāku drupačām uzbērts pāris kvadrātmetru plašs liedags, sekla un silta lagūnas mala. Brokastis vēl nebija beigušas, kad mums ierādītais laukums izrādījās par mazu, galdiņš ar visiem saliekamajiem krēsliem lēni ieslīdēja blakus zonā, tam klāt slīdēja gandrīz piecmetrīgs kanoe, akvalanga baloni, urbis, koka gabali, elektromotors, vadi, akumulatori, saules panelis, lādētāji, skūteri, samudžinājies pagarinātājs, kurš divreiz apvītos kempinga teritorijai,  ja kāds to spētu atmudžināt, bet es to vairs nedarīšu, jo tam piemīt vēlme spēcīgi dzelt, pat brīžos, kad esmu pārliecināts, ka tam ir jābūt atvienotam no rozetes.

Ap pusdienas laiku bijām gatavi šķērsot 13 km plato lagūnu, lai nokļūtu Nidā, kas pēc garās gatavošanās bija kļuvusi par apsolīto zemi un ūdens šķirtne - par tuksnesi. Vējš lēni pieņēmās spēkā, bija jāpasteidzas. Turpceļā pūta pretī, motors dudināja un, spēcīgi airējot, trīsarpus stundās tikām pāri, liekas ka kilometri, vēja stiprumam pieaugot, mainīja savu garumu. Nidā pie grāmatu apmaiņas punkta kāds izstīdzējis vīrs ar velosipēdu, baltiem matiem, uzlocītās džinsās rokas pa skapīti dzirnavu atveidā, nogaidām un neejam klāt, vērojam viņu, pēc tam vērojam atlikušās grāmatas, nekā īpaša, tad dodamies pa saules pieliedētām atpūtnieku takām un zālājiem, kaut kur no pakalnes veras Tomasa Manna māja ar piebriedušiem ceriņu krūmiem, līdz nonākam ostā. Te, pirms četriem gadiem, skrienot rīta krosiņu, reiz ieraudzīju laivu, kura nebija no manas galvas izgājusi visu šo laiku. Nepilnus 13 metrus garš piecdesmito gadu krasta apsardzes pusglisējošs kuteris. Masti pašķīrās un caur tiem pavērās perfektā plūdlīnija, tā viņš te visus šo gadus mani bija gaidījis. Nevarēju valdīt par saviem soļiem, kājas mani nesa uz priekšu, skrēju kā Bredberija Pieneņu vīnā, bērnības vieglumā, jaunības neprātā. Pie mola atstutēts tas pats velosipēds un kuterī vīrs no grāmatu apmaiņas punkta. Kā paralizēts vēroju, pa to laiku situācijai ir pietuvojusies arī Dita,  jūtu ka visa dzīve ir viens liels Trūmenšovs. Notiek sarunas, telefonu apmaiņas, tas viss jau tādā vieglā nesaprašanā un nespēšanā atšķirt realitāti no sapņa. Atceros, ka kaut kādā brīdī tiek ēsta liela kūpināta zivs un tad ir pavējš pāri uz Ventaini. Vējš ir stiprs, viļņi palikuši lielāki, ja tie trāpa no sāna, kāds pat nedaudz iesmeļas, mēģinu nesatraukties un noklusēt un mierināt arī pats sevi, apgāzties nedrīkstam, rīt mums jābūt uz kutera, noslīkšana šādā situācijā ir nepieļaujama. Un garu diskusiju rezultātā izrādās, ka mēs nemaz nenoslīktu, ūdens ir silts, būtu daudzu stundu lēna pļunkāšanās uz krastu. Bet Hugo laiva, tas arī nebūtu patīkami, teikt ka nogrima un viss, viņš vairs nekad nedotu un nebūtu jau arī ko!

 

                                     Foto - Dita Ābola

Krastā tēvs sēž uz nogāzta koka un veras lagūnas plašumos, mamma, protams, pāris reizes zvanījusi, laikam drusku uztraucās. Ir vēls, vīns atkal jādzer tumsā, kad visi kempinga viesi jau apkārt guļ, jādiskutē pusbalsī, kas nevienam tā īsti nesanāk.

Ceļojums uz jūras muzeju, akvāriji, stores, roņi un iedresētas jūras lauvas un tam visam gar malu enkuri un laivas, kā dekorētā tortē. Pēc tam garš pārbrauciens divstāvīgā autobusā no Smiltaines uz Nidu pa bāra viducī ievilkto vienīgo ceļu, ko ieskauj priedes un smilšu kāpas. Izkāpis no autobusa, nespēju valdīt pār kājām un skrienu pie kutera, ložņāju gar pustanka (T-34) dīzeļdzinēju, cilāju bilžu vākus un izsekoju eļļas tvertņu caurulēm elektrības vadiem. Sešcilindru motoram pašam sava telpa kā aristokrātam. Teorijā, lai izceltu uz glisi 30 kilogramus, nepieciešams viens zirgspēks, ar kāju pieturot stūri, vīrs rāda uz savu plāno vēderu, sasmaidāmies. Mēs dodamies pretī kāpām, motors pietuvojas darba temperatūrai, piecdesmit grādiem, gāzes svira tiek aizbīdīta līdz galam, priekša nedaudz paceļas un, viļņus pārvēršot šļakatās, septiņas tonnas traucas Kaļiņingradas virzienā.