Virziens - okeāns

Ierodamies Tafrautā, ir dienas sākums un pēc pavadītas nakts izkaltušā upes gultnē ir patīkami sajust sauli pār pilsētu, tā it kā atmodinājusi ļaužu rosību, iejaucot tajā ceptu kastaņu smaržu, klabošu dīzeļdzinēju ritmu un divu mošeju konkurējošus dziedājumus. Hosteļa trešajā stāvā tiek uznestas pusdienas, mazā istabiņa ar krāsainām loga rūtīm vēl nav iesilusi un atliek tik piebilst, kā tā arī neiesila, terases plastmasas galdu nosedz papīrs, pāris maizes ripu un kupola formas kuskuss. Šaurās kāpnes ar apaļajiem kāpņu laukumiem mani izved uz ielas, kāds mazgā savu astoņdesmito gadu Peugeot ar trijām sēdvietu rindām, sedziņu pār paneli ar nokarenām bārkstīm un šķelmīgām lampām, kas skatās uz mani un es uz viņām, tāda kā simpātiju parāde skolas solā, nepacietībā gaidot starpbrīža zvanu. Es aizraujos un iemīlos tik viegli, man visas viņas patīk, kāds vīrs, pavēris motora pārsegu, ļauj ielūkoties, viņš smaida un mēs nesaprotam viens otru, pāris teikumu, nepabeigtu sajūtu un jādodas prom, pāri ielai balts Renault 4 ar noskrūvētu riteni, blakus velosipēdi un izjaukts mopēds, vīri strādā un viņiem mans apcerīgums vienaldzīgs, ar bērna lūdzošam acīm noskatos iedomātā veikala skatlogā, tiešām viņas visas gribu — rūpēšos, labošu..

Vakarā ielas vēl pilnākas, drīz cilvēki saspruks kafejnīcās, ļaudamies Āfrikas čempionātam futbolā, bet man tas ir tik vienaldzīgs, ka nespēju pat atrast salīdzinājumu. Apskatam kāpšanas gaidbookus, tie netiek pārdoti un nespējam noorientēties, līdz veikalnieks liek manīt, ka drīz sāksies spēle un viņa laiks ir beidzies, gribam pateikties ar dažiem dirhamiem, bet rodas sajūta, ka pārraide ir tik tuvu, ka labāk pazust bez liekām ceremonijām.

Nākamā diena mūs pārsteidz ar lieliem granīta bolderiem, jālīkumo tiem cauri pa piebārstīto ieleju, lai nonāktu pie sienas ar ieskrūvētiem āķiem. Sākam ar vieglāko, bet, izrādās, viss nemaz nav tik labi, iezis ir neticami drupans, paiet kādas pāris stundas, līdz pierodu, šaubīgās aizķeres nākas padauzīt ar karabīni, ja nav dunoņas, tik aprauta cieta skaņa, viss kārtībā, var iet tālāk. Dienas beigās kāpjam vieglu multipiču, kādi 80 m relatīvais augstums, maršruta pusē beidzās atsaites un nākas kāpt pārdesmit metrus atpakaļ, lai izkabinātu izlietotās un izmantotu atkārtoti.

Nākamajā dienā, ceļā uz lielā ūdens klajuma pusi, kāpjam klasisku maršrutu bez āķiem. Neesmu vēl ticis pāri pusei, pinos un staipos ar virvi, vienlaikus riktēju klints plaisā vienu no saviem diviem frendiem, kad mani apsteidz marokāņu puika čībās ar nošmulētām zeķēm un, protams, bez drošības virves.

Autora foto

Vakarā sasniedzam okeānu, pēc kalnu salšanas beidzot ir tāda patīkama dienvidu sajūta, dienas palikušas garākas, saule uzstājīgāka. Nākamajā dienā Dita ieplānojusi paveikt iekavētus datordarbus, bet es beidzot varēšu paraplānā lidināties gar smilšaino stāvkrastu. Ceļu ar ceļojošam smilšu pauguriem, nākas tos apbraukt un vietām izmantot paklāju no busa dzīvojamās daļas, lai radītu riteņiem stabilāku virsmu.

Vējš ir stiprs un spārnu no kāpas augšas pacelt neizdodas, nokāpju lejā liedagā, priekšā rūcoši viļņi un aiz muguras 30 m augsts stāvkrasts. Dienas pirmo daļu kārtīgi nosportojos, bet līdz īstai lidošanai netieku, vairāk tāda planēšana pāris metrus virs zemes, pietrūkst celtspējas, varbūt esmu par smagu, džemperis, ķivere, garās bikses, arī manis dizainētā iekare niķojas, pārāk ļodzīga. Pusdienas pauzē veicu dažus uzlabojumus, atbrīvojos no liekajām drēbēm un galvas sarga. Nu jau drusku labāk, vējš gan paliek stiprāks un nākas diezgan pacīnīties, lai savadītu lielo auduma gabalu. Jūtu, ka dažbrīd acīs iesitas smiltis, laikam vējš nepierims, pēc kāda vairāk vai mazāk veiksmīga starta jūtu, ka mani sāk raut uz augšu un vienlaikus arī atmuguriski, novelku bremzes, bet spārns tik turpina tuvoties stāvkrastam, uztinu striķus uz rokas un velku vēl bremzes uz leju, līdz mana mugura atsitas pret smilšakmens sienu un spārns turpina slīdēt uz augšu, tad kādā brīdi jūtu, ka bremžu virves iegriezušās rokās, tad sitiens pa galvu, laikam būs viss, iestāsies liels un melns klusums, bet nē, es joprojām tieku rauts uz augšu, manas rokas turpina slīdēt pa abrazīvo stāvkrastu, tad kāda štrope ieķeras, ātrums samazinās, man izdodas izkabināt vienu no karabīnēm un pēc brīža arī otru, ar labo roku, kas cietusi mazāk, ziņoju rācijā par savu stāvokli, bet vējš nu palicis tik stiprs, ka Dita dzird tikai sprakšķus, kājas man ir pilnīgi veselas, dodos uz mašīnu. Piere nedaudz asiņaina, bet pamatā smiltis un putekļi, rokas nobrāztas, tomēr kreisā rokas pirksti galīgi neizskatās labi, īsti pat nav skaidrs, vai visi vēl kustas, drusku tāda Indiana Jones sajūta, kā pēc pavārtīšanās zem braucošas smagās mašīnas vai lidmašīnas nosēdināšanas nepiemērotā vietā, apdauzīts, bet dzīvs. Ditas acīs redzu vieglu satraukumu, viņa uzvelk caurspīdīgus vienreizējos cimdus un uzsāk attīrīšanas darbus, rokas tiek sabindētas no elkoņiem līdz plaukstām, kreisajai rokai tikai īkšķis neskarts, otrajam no mazākajiem pirkstiem traumēts nervs, pirksts kustas, bet ir nejutīgs, mikroķirurģijā mums iestrāžu nav, šūšana te neko daudz nepalīdzētu, varbūt paātrinātu dzīšanu un samazinātu rētu, salīmēt īsti arī neizdodas, aukla izveidojusi pārāk plašu padziļinājumu. Jādodas prom, mašīnu sāk ieputināt un sāk satumst, atliek vēl tikai savākt spārnu, nezinu, vai tas vēl kādreiz celsies gaisā, bet es jau kādu laiku domāju, ka vajadzētu tikt pie jauna. Spārns plosās vējā, smiltis šaudās tik stipri, ka acis var pavērt tik brīžam, es neesmu nekāds palīgs un Ditai vienai nāk cīnīties ar sapiņķerēto pūķi, kas šaudās kā pirmsnāves agonijā.

Norijis tableti ibumetīna, ieriktējos gultā, sāp viss, bet ne pārāk stipri, jūtu, ka ir labi tā vienkārši gulēt un nedarīt neko, tik ļauties ieaijājošai sāpju balādei.

 

Autora foto