Peldošā lazarete

 Galvā jau vairākas nedēļas grozījās cerīgi plāni ar Marie nokļūt līdz Vislai Polijā un pret straumi tikt līdz Varšavai vai Bidgoščai, un vēl pa ceļam Puckas līcī no Gdaņskas uz ziemeļiem ir pamatīga metāllūžņu kaudze ar tādiem cienījamiem vrakiem kā Vicher un mazākiem kukainīšiem kā, piemēram, Bryza un tai līdzīga izmēra kuģiem. Tas viss pārdesmit metru dziļumā, gandrīz vai rokas stiepiena attālumā, pirms tam tikai trīs dienas pārbrauciena pa jūru gar šaubīgajiem Kaļiņingradas ūdeņiem, no kuriem jebkurā brīdi var izlīst zemūdene, visticamākais, viņa trāpīsies tieši zem kutera, pacels to gaisā un sāniski iemetīs ūdenī un uzņems mūs kā gūstekņus, pēc tam lepni publiskajā telpā paziņos, ka notvēruši spiegus, uz kuru laivas  atrasti neapgāžami pierādījumi - drons Mavriks, ehalote ar makgaivareni savīstītu baterijas paku un milzīga kaudze piecdesmit gadus vecu akvalangu - tieši piemēroti, lai atklātu ‘impērijas’ superieročus. Tiks veikta izmeklēšana, kuras rezultātā atklāsies, ka operācija notikusi amerikāņu paspārnē, kamēr mēs vairākas dienas dzersim melnu tēju un pļāpāsim ar iecirkņa apsargiem par laivām, makšķerēšanu, pirtīm un meitenēm, cerams, ka visā tajā procesā varētu uzlabot savas valodas zināšanas. Nebūs nekādas skaidrības, tiks izskatītas mūsu lietas, kas, rūpīgi ielocītas, glabāsies bēšās kartona mapēs, tajās būs pārkopētas lapas, varbūt pat kāda pārlikta no mapes mapē, ar rakstāmmašīnu rakstīta, un šad tad pie mums atbrauks kāds bobiks vai audi, no kura kāps formas tērpos noguruši cilvēki, cilās mūsu mantas un caurskatīs jau desmitiem reižu aptaustītos dokumentus, neko nepateikuši, aizbrauks, un apsargi svinīgām sejām salutēs, sasitot ādas zābakus, lai zoles saskaras un varbūt pat tā, lai potīte nedaudz iesmeldzas. Galva sekos militārajai autoritātei un apstāsies pie auto, kādu brīdi vēros, nē, apbrīnos, un tīksmi ieklausīsies, kā starteris nevainīgi iegriež trīslitrīgo dzinēju, šoferis to veiksmīgi izvadīs no teritorijas. Smuka apaļa audi aizmugure nozudīs dzīvē ar nu jau pavisam piekusušo autoritāti. Pēc tam mēs veselu pēcpusdienu runātu par mašīnām un, kad pēc vairākām dienām sargi sāktu atgriezties maiņās, izveidotos pieķeršanās, to ne gluži varēs saukt par Stokholmas sindromu, drīzāk tāda pieklājīga līdzjūtības pazīšanās. Kaut kad Marie komandu atbrīvotu un noplēstu sodu, kura summa būtu tieši tik liela, cik atrastos mūsu maciņos, un tad vēl, ceļa vēju novēlot, laipni noteiktu, ka mums nu gan ir paveicies, esam tikuši pa lēto. Draudīgi tumšs torpēdu kuģis, kustoties ar sestdaļu sava kruīza ātruma, mūs pavadītu līdz neitrālajiem ūdeņiem, un kapteinis gan jau iekārotu Marie, tikai viņam tā liktos nepiedienīgi lēna. Un gan jau atpakaļ ceļš mums būtu gar Bornholmu un Gotlandi, bet to mums neuzzināt, jo Polijā nedēļu pirms izbraukšanas pasliktinājās situācija ar Covid saslimušajiem un nācās visu pārplānot. Pienāca ceturtdiena, un, kā jau ierasts, steigā pa vidu citiem darbiem tika vestas mantas, baloni, hidras, reduktori un ēdienu kastes, it kā plāns būtu šķērsot Atlantijas okeānu.

Steigai pa vidu man ieplīsa kreisās kājas kauliņš kaut kur pie mazā pirkstiņa, staigāju klibodams, bet ģipsi izgatavot nebija laika, un nezinu, vai vispār man kaut kas sanāktu, diezin vai es varētu ievilkt pleznu un gan jau tāpat tas zem ūdens ātri izšķīstu, tā es paliku ar savām smeldzīgajām sāpēm. Bet izrādās, man bija izgājis labāk kā citiem, jo Gunta ir izbēgusi no ārsta rokām, kas grasījās viņu ievietot slimnīcā. Viņas niršanas karjera sākās ar vidusauss iekaisumu, kam seko nežēlīgas sāpes un iespējas tikt pie krampjiem, meningīta vai pat pārvērsties dārzenī. Svētdienas rītā, noķerot Dahaku Kolkā, izrādās, Armands ir iespiedis pirkstu enkura kustīgajā, arklam līdzīgajā kājā un tagad var darboties tikai ar vienu roku. Nu vismaz skaidrs, ka viņš nav robots, kas pārtiek no auzām un alus un dienām var aizmirst apģērbties laikā, kad bukšprits sācis izstumdīt aisbergus.

Anrī Dināns 1859. gadā sarakstīja grāmatu “Atmiņas par Solferīno”, kas pēc pieciem gadiem noveda pie pirmās Ženēvas konvencijas par ievainoto tiesībām, ja tā drīkst izteikties. Dahakam vantīs būtu jāiesien sarkans krusts, bet Covid laikā jokus var nesaprast. Tā nu mēs dalāmies ar stāstiem par ’ievainojumiem’ un ēdam Kolkas butes. Labvēlīgs ceļa vējš mūs nes uz Gotlandes ziemeļu pusi, kaut kad naktī parādīsies Sandstonas bāka, bet tagad jūra ir tukša, ne kuģu, ne bākas, blāvas zvaigznes stīvējas ar mākoņiem un mēness nav vispār. Armands ies gulēt, un stūre tiks nodota manās rokās, silts un mazliet omulīgāks, kā likās vēl pirms brīža, slēpjoties zem segas šaurajā kajītē ar neventilēto gaisu, pusnomodā gaidot kapteiņa balsi, kas norādīs, ka atpūtas laiks ir beidzies un jāpārņem stūres pinne. Varbūt kāda stunda pagājusi, Gunta parādās uz klāja un paziņo, ka vajadzēs šprici, sāpes paliekot stiprākas un tā pulsācija galvā, kas var novest līdz ārprātam… Ir tumšs, rokās satveru injicējamo, ar kāju pieturu stūri, duru, paliek tik sarkans punktiņš un adata tālāk neiet. Ar otro piegājienu tā ieiet dibenā līdz pusei, viļņiem šūpojot klāju, nesaprotu, cik ātri vai lēni saturs iegājis mīkstajos audos. No vēja neizkrītam, un burāšana turpinās. Bet nepilnu minūti vēlāk Guntai paliek slikti, viņa apguļas, uznāk karsonis un drebuļi vienlaicīgi. Paskatos telefonā, zonas nav, esam tieši Baltijas jūras vidū. Ir vēl vien opcija, rācija un 16. kanāls, ja kāds kuģis ir redzamības attālumā, pastāv iespēja, ka mūs kāds sadzirdēs. Galva kā pūcei pagriežas pa 360 grādiem, jūra tukša kā izlaizīta suņa bļoda. Kādu brīdi viņa pavārtās pa klāju, ārā neslēdzas, līdz atgūst spēju piecelties un, turoties pie korpusa, ļodzīga nozūd kajītē, laikam jau dzīvos. 

 

10 sekundes, G. Tomsones kadrējums

Ārējās šērās Zviedrijas ūdeņos piestājam pie kādas mazas salas ar vienu māju. Saule silda, un ūdens ir silts, redzamība vidēji laba, laiks pirmajam nirienam, redzu, kādām suņa acīm Gunta vēro dzeltenos balonus un spīdīgo neoprēna jaciņu, kas uzspīlēta uz brokastīs izstaipītā vēdera. Pēc Orlixon šprices ir labāk, pampums ir noņemts un tek kaut kāds limfveidīgs šķidrums, jāstaigā ar cepurīti, nedrīkst ne sasaldēt, ne pārkarsēt, un pilnīgi skaidrs, ka šī nebūs pēdējā vaidos pavadītā nakts. Armands savu pirkstu nelieto, nodod komandas, un viss tiek izdarīts. Es pagaidām cīnos ar pleznām, kreisā kāja, maza smeldzīte, plunkš! un tad jau viss aizmirstas, svina atsvars mani velk lejā, nedaudz piepalīdzu, izpūšot gaisu. Apmēram sešos metros sasniedzu grunti un sāku riņķot pa līci, līdz mani piesedz ēna, negulētā nakts mazliet pakutina nervus. Tāda kā granīta ala, nē, kaut kas nevietā, peldu apkārt, līdz safokusēju proporcijas, attālumus... Vraks, neticami, koka laiva, neatrodu nevienu metāla detaļu, purns slaidi izliekts uz priekšu. Satraukumā peldu, krastā atstāju balonus un klibā riksīti pa pamatklāja virsmu tipinu uz Dahaku paziņot atklājumu. Armands paņem SUP dēli un brauc mani atbalstīt. Ienirstu otrreiz, kādu brīdi šaudos kā haizivs, satraukta, nervoza, nevaru atrast, bet nekur jau tālu nevar būt, apakšā ūdens silts, un gaiss pirmajā balonā vēl ne pusē. Zem ūdens svarīgi saglabāt mieru, mazāk tērējās saspiestais gaiss, orientēties ir grūti, saules gaisma izkliedēta, reizēm pat sajūk apakša ar augšu, atrodu un vairākas reizes appeldu apkārt, laiva varētu būt ne mazāka par piecpadsmit metriem garumā. Paņemu nelielu koka gabalu, tas izrādās fragments no ribas vai varbūt brangas, būs paraugs vecuma noteikšanai. Pirmajā brīdī izskatās pēc vikingu laivas, bet efektu rada neesošie dēļi sānu bortā, tāpēc priekšgals, hmm, varbūt arī pakaļgals, puslokā uzliecies uz augšu. Padsmitmetrīgas koka laivas izmantoja gan zvejnieki, gan roņu mednieki vēl divdesmitā gadsimta pirmajā pusē, bet uz tām bija jau diezgan daudz metāla detaļu. Rakņājos sedimentos, līdz saduļķojas ūdens, izmetu vēl vienu apli, balonā palikušas pārdesmit atmosfēras, ieraugu baltu virvi, sekoju, gals atsējies no klampas, neizskatās, ka būtu nogriezts, pāri pa trīsdesmit metriem, smuka jauna virvīte un omulīgs enkurs tās galā. Gaisu jau jāvelk ar spēku, balonā palicis tik maz, ka reduktors nelaiž cauri, ceļos uz augšu, bet enkurs velk uz leju, tādos brīžos parasti arī brillēs pamanās ielīt ūdens, nav brīvu roku, nākas šņaukt iesāļo ūdeni cauri degunam un mazliet parīstīties. Armands, sekojis maniem burbuļiem, pasniedz pretī roku, fū, gribas iekampt kārīgu devu gaisa. Atdodu kravu un, uz muguras guļot, ar pleznām kulstu ūdeni, sen jau aizmirsis par savu sāpošo kāju.

Igaunijas kvarteta noslēdzošā daļa

Kartē velkot līniju no Helsinkiem tieši uz dienvidiem, tuvāk Igaunijas krastam var ieraudzīt salu. Tā ir tik maza, ka dažas no kartēm ir aizmirsušas par tās eksistenci, dažās mērogs neatļauj to iezīmēt proporcionālā izmērā, un ir arī tādas, kurās atzīmēti pat lielie akmeņi un saliktas dziļuma atzīmes. Keri sala uz saviem pleciem tur bāku, tieši uz turieni dodos, līdzi vedot lielu, neveiklu enkuru, kas kūļājas viļņos, klaudzinot pa finiera grīdu kā nenogurdināms dzenis.

Vējš no rietumiem, mēģinu piestāt aizvēja pusē, bet viļņi apliecas ap ragu un nedraudzīgi sašūpo ūdeni ap draudīgajiem akmeņiem, starp kuriem jau kādu stundu riņķoju un meklēju mieru. Pāris reizes metu enkuru, bet lielais metālā ķeburs netur. Līdz beidzot izdotas to iemānīt kādā manām acīm neredzamā plaisā, kādu laiku palieku un vēroju situācijas stabilitāti, salieku mantas ūdens izturīgajā somā, uzvelku dzeltenas pleznas un izpeldu krastā, uz vēdera lienot pāri aļģēm apaugušiem akmeņiem kā pirmatnējs radījums, kas sakārojis ieskatīties sauszemes dzīvē. Atskatos, ir tāda jokaina sajūta atstāt Marie, kā mātei, kas palaiž dēlu armijā un paliek ar savām gaidām, bažām, nemieru, un tas nemiers jau pilnībā neatstājas nekad, kaut kāda neiespējamības pieskaņa. Bet šeit no jebkuras vietas viņu redzu, skatos tik daudz, varbūt pat vairāk nekā pieklātos.

Vasaras laikā bāku pieskata divi brīvprātīgie, šoreiz te ir sieviete ap piecdesmit, bet droši vien vairāk, nemāku tik tā pieklājīgi to pateikt. Viņa nerunā lieku, stāja un sejas vaibsti saka priekšā, ka te ir pavadītas vientuļas ziemas naktis un dienas, vētras, kurās neviens, pat gribot nevarētu atbraukt pakaļ. Otra ir jaunāka, tāda labākajos gados, tieši tāpat kā es, gados, kuros vēl palicis nedaudz no tā skaistā, vienkāršā dzīves naivuma, kas ļauj izkāpt ārpus sevis. Gandrīz kā māsas, viņas tik līdzīgas stāv viesistabas priekšā, stāsta par notriekto lidmašīnu, nes albumus un bildes, pārfotografēju visu, ko piedāvā. Lidmašīna vēl joprojām nav atrasta, pagājuši gandrīz astoņdesmit gadi, izstāstu par savu aizraušanos ar eholoti un to, kā meklēju nogrimušus vrakus, priekšmetus un gribu stāstīt vēl un vēl, par savu dzīvi zem ūdens, kur paveras mana cita daba, kur jūtu lielu mieru, kur esmu ar sevi tādu, kā esmu pats sev vispieņemamākais. Tomēr nesaku to visu, no tā nekas neiederas, te ir akmeņi, jūra un tikai zīriņi atļaujas trokšņot. Nevienam te nevajag manus apcerīgās vārsmas. Viņas grib, lai dodos tagad un sāku meklēt, ka uztaisīšot tēju un vai negribu kaut ko ēdamu, bet Marie karājas puņķa enkurā un var norauties jebkurā mirklī. Viļņi pārāk lieli, lai strādātu pie zemūdens skenēšanas. Pa pusei skaļi, pa pusei pats pie sevis apņemos uz šejieni atbraukt vēlreiz. Vienojamies, ja nu man izdosies kaut ko uztaustīt, ziņošu bākas pārvaldniekam, viņš pavadījis vairākus gadus bezrezultāta meklējumos. Acu priekšā uzburu ainu ar lidmašīnu spārnu eholotes ekrānā, zosāda pārskrien pār saules saņurcīto ādu, atvados un, dzeltenās pleznas kustinot, pazūdu Marie virzienā. Enkurs ir ieķēries, nākas ienirt, lai atbrīvotu un tā vairākas reizes, forā esošās trepītes, viļņu kustinātas, ieduras mugurā un ar visu ķeburaino enkuru rokās atkal iegrūž mani atpakaļ dzelmē. Kā pakaļdzīšanās filmās, kurās gandrīz neizbēgami pienāk epizode ar slīcināšanu vannā vai podā un kur gan ir tādi pilni podi, varbūt tādi, kas aizdambējušies, bet te šī šķidrā viela ir visapkārt, rīstos un cīnos par savu kārtību. Enkurs ieķeras vairākas reizes, laiva pa to laiku jau pienesta tuvāk akmeņiem, būkš, būkš pārslīdu pāri, tad vēl viens būkš, ātri lienu uz klāja, bet vienlaikus jāuzvelk enkurs, tas paliek neciešami smags mirklī, kad vēl pat ne puse no tā nav parādījusies virs dzelmes.

Apskatu ostu Tallinā un tad nozūdu niedrēs aiz Olimpiskās piestātnes, kur Maskavas vasaras olimpiādes laikā notika burāšana. Caur moliem draiski iznāk vairāki mūsdienu stiklšķiedras drakoni, balti kā gulbji tie mazliet disonē uz ūdens fona. Man tāds reiz bija, sarkankoka, ar sapuvušu finiera klāju un aizlauztu mastu. Ir tās lietas, kas nāk un aiziet un šī ir viena no tādām, pienāk sajūta, pārliecība - pietiek, vairs nevajag un ir ļoti labi tieši tā, kā ir.

Vārdadienas rītā starp matraci un sāna bortu ievibrējas telefons, aizvelkot segu no galvas, gaisma caur kajītes logiem nesaudzīgi ložņā jau agri, padarot miegu trauslu un apzinātu. Atbraukusi Dita un grib tik uz laivas, jākuļas ārā no niedrēm, Marie bija ieriktējusi sev skaistu ligzdiņu, iepukšķas motors, vēl nelīst, ļaujamies dienas apspīdētam brokastu galdam, vīns rīta agrumā brokastīm nozog robežas. Sāk pilināt, aši ar skūteriem slīdam uz pilsētu, piestājot kādā galerijā, kurā neticami labi garšo tomāta zupa, piezvana draugi no Dahaka, viņi Somijā sēž lietus jakās, saņemu dāvanā jau iepriekš iesūktās zvaigznīšu bikses, mīkstas un siltas. Nonākuši ekspozīcijas augšstāvā, ieraugam, ka tas, ko tikko ēdām, tiek izaudzēts tepat dārzā. Diena pazūd jūras muzeja eksponātos, lienot un ložņājot un zemu klanoties zemūdenes iekšās. Mēģinu apjaust to nelielo, jauno puišu sajūtas starp apkārt sprakstošajām dziļumbumbām, kas loka korpusu un plēš caurules, no kurām izšļācas ūdens. Stāvi bez skaņas, stāvi tumsā, bezgaisā un lūdz, cik tev spēka. Nedrīkst ne kustēties, ne skaļi elpot, nedrīkst arī noslēgt pārplēstās caurules, drīkst tikai klusu ticēt un cerēt.

Viens alus noslēdzas ar dejām kādā no Telliskivi bāriem un sarunām par divmastu jahtām un garajiem okeāna viļņiem. Sajaucas stāsti un cilvēki, kāds pazūd, kāds aizmieg pie letes, līdz arī mēs skūterstreipuļojumā dodamies pie Marie.

Laicīgi uzņemam kursu uz Lohusalas ostu, kur pastaigājam lietus pielijušas pļavās, drīz sāks pūst, maza cerība naktī paspēt uz Haapsalu. Raustās vēji plosīti karodziņi, ostas māja ar plašiem augstiem stikliem ir pārkurināta, ļoti mājīga, samaksāju par degvielu un steidzos ceļā. Atkal esmu viens un, izejot aiz raga, Marie tiek pāris reizes uzmesta gaisā, caur jumta pārsegu sejā iesitas pirmās šļakatas. Kādu stundu eju pret vilni, ir relatīvi mierīgi, sāk satumst, reizēm pazūd kurss, pazūd atskaites punkti, tik ļoti šķobīga ir šī mazā, šaubīgā pasaule. Caur tumsu iznirst plīstoši viļņi, uz mirkli pazaudēta uzmanība mani pietuvinājusi krastam, vel drusku un viss te tiktu saārdīts, mantas un Marie atlūzas nākamajā rīta varētu uzlasīt, izmētātas starp pludmales akmeņiem.

No somu līča ārā netikšu, stiprais vējš un pretvilnis mani ir aizkavējis, tagad tik jāatrod, kur paslēpties. Eju iekšā līcī, varbūt izdosies atrast mierīgu aizvēja stūri, kartē dziļums tuvu krastam vēl pāris metri, izskatās cerīgi. Ieraugu automašīnas gaismas, viļņu piesegtā līcī varu ieskatīties kartē, izrādās, te jābūt mazai zvejnieku ostai. Eju uz tausti pēc kartes, ir pāri pusnaktij un mākoņi tik biezi, gandrīz nekas nav redzams, ar pārrāvumiem spēcīgas lietus šaltis aizsmērē logu. Eholote rāda divus metrus, daži akmeņi, kaut kur jābūt molam, atrodu satelītkartē, tagad orientējos gan pēc jūras kartes, gan satelītbildes. Mols no vienas puses, izmetu fenderus, salīstu minūtes laikā, pār pieri tek ūdens un pil planšetes ekrānā. Ir brīva vieta starp nelielu metāla zvejas laivu un piekrastes glābējiem. Droša vieta, kur noparkoties. Kā suns noskurinu ūdeni, pametu pielijušās drēbes stūres mājā uz grīdas, ieslēdzu kajītes apgaismojumu un pieleju glāzi ar vīnu, tad vēl vienu, līdz sajūtu, kā atlaiž nervi, un tad slapjiem matiem kā tāds zīdainis pēc vannas, pārvilcis segu pār galvu, izslēdzos dažās sekundēs.

Pāris dienas man te būs jādzīvo, tā sakas prognozes, bet šoreiz nav nekāda neprāta, skaidri zināms, ka jūra kādreiz atkal būs rāma un paklausīga, bet tagad tā neliekas, vējš no rietumiem un Rīgas līcī tas nozīmē no sāniem, ne es, ne Marie to negribam piedzīvot.

Reizi dienā dodos uz veikalu, pavadu laiku garās video sarunās ar draugiem, staigāju pa priežu mežu, piekārtoju laivu, līdz pienāk vakars un virves no krasta tiek atsietas, jūra tagad viļņojas, tagad tie ir gari, veci mierpilna viļņi, pagriežos uz dienvidiem un atstāju Somu līci, redzu vēl jahtas, kas, sagaidījušas mierīgo laiku, vakara saulē cēli dodas savās gaitās. Šī jau bija otrā reize, kad bija nācies atrasties jūrā laikā, kad izsludināts oranžais brīdinājums karogs, Marie cīnījās godam, jūtu, kā dienu no dienas nobriest mana mīlestība pret viņu. Kādu dienu Marie motors var pārstāt pukstēt, enkurs var norauties un tad viss izbeigsies, nevaru pret visu nodrošināties, ceļā varu paņemt līdzi tikai aklu ticību.

Haapsala pēc tik ilgām vientulībā pavadītām dienām liekās kā metropole. Te var notikt viss, ko vien prāts spēj iedomāties, zemeņu pārdevēja, aizmaldījušies klaidoņi, rinda pie kioska, alternatīvais teātris, garlaicīgas kafejnīcas, nesakarīga saruna pamestā dārzā, vakara pastaiga pa Vestfālena projektēto staciju starp sliedēm un lokomotīvēm. Palieku divas naktis, līdz pienāk laiks doties projām.

Diena saules pilna, mazliet pat laiska, spirgts vējš ved mani uz Virtsu. Negribu steigties, līdz vakaram laika gana, piestāju pie Kumari Laid salas, izbrienu krastā un caur taku pazūdu kadiķu mežā. Baisas skaņas, sen pamesta ugunskura vieta, dažas kokā izgrieztas skulptūras. Mani pārņem bērnišķīgas bailes no nezināmā. Varbūt te atstāti trakie, kas nav iederīgi sabiedrībā, varbūt man arī būs jāpaliek ar viņiem. Tā staigāju un baidos, līdz pretī nostājās un tieši acīs ieskatās divas aitas. Apmulstu, sāku iet sāņus, bet viņas ieinteresētas nāk man pakaļ. Viens pats uz neapdzīvotas salas, dīvains dvēseles stāvoklis. Pametu to, tikai saulei rietot. Un galvā man skan Lorensa Darela vārdi: „I have ecaped to this island with a few books.. I do not know why I use the word ’escape’. The villagers say jokingly that only a sick man would choose such a remote place to rebuild. Well then, I have come here to heal myself, if you can put it that way..”

Autora foto

  Virtsu ostas sargs man iedod savu velosipēdu, ripo tas tik viegli, plīvo mati, zaļajā kafejnīcā notiek dzīvās mūzikas koncerts, kā vēlāk izrādās, tas bijis tikai mēģinājums. Esmu vienīgais viesis, kopā esam kādi seši, sapazīstamies un tieku gandrīz integrēts saimnieka ģimenē. Rīt man ir agrs starts un smags pārbrauciens, tomēr nespēju šķirties no viesmīlības. Pamostos pēc divarpus stundu miega, arī iepriekšējā nakts bija kaut kur pazaudēta. Ar divām pusgulētām naktīm sāku ceļu uz Salacgrīvu gar Kihnu. Visu dienu neēdu, dzeru tikai kafiju, bet kādā brīdī tā vairs nestrādā, knaibu kājas, bet arī tas nelīdz. Ieraugu enkura stropi zemē, palaižu kādu gabaliņu no ruļļa. Tas darbojas, pāris sitieni pa muguru, un miegs ir prom. Aiz Kihnu viļņi paliek haotiskāki, miegs vairs nenāk, galva paliek neskaidra. Jau esmu pietuvojies krastam, te ir aizvējš un drusku mierīgāk, pazaudēju uzmanību un pirms pašas Salacgrīvas 5 metru dziļumā vairāki sitieni, motors noslāpst, un laiva apstājas ar spēcīgu rāvienu. Viss ir beidzies! Neprāta pārņemts lecu no kajītes un izlienu uz klāja, tīkli! Tie bijuši izlikti bez karogu bojām, tikai pludiņi, resna virve uztinusies uz dzenskrūves. Vienā no akvalangiem vēl ir gaiss. Ielienu vienreiz, otrreiz, cīnos, cik spēka, galva sitas pret korpusu, balons ir viegls un ceļ uz augšu, brilles pilnas ar ūdeni. Pēc četriem mēģinājumiem jūtu, ka spēki sāk zust, paņemu nazi, griežu un redzu, kā baltie, atbrīvotie pludiņi aizšaujas no mana redzesloka. Nazis pie reizes iegriež arī kājā un rokās, zem ūdens to nejūt. Mēģinu izkustināt dzenskrūvi, liekas, viss ir zudis un motors noklemmējies, bet tad tā iekustas. Spiežu starta pogu, jūtu asinis deniņos pulsējam. Neprāts atkal jau mani pārņēmis un līdz ar viņu, kā rokā ieķēries bērns, nogurums. Nākas pieturēt sevi, pasaule paliek ļodzīga un mīksta. Tālāk vairs nevaru, rīt ap septiņiem līcī būs lielais pūtiens. Gunta apņēmusies palīdzēt pārdzīt laivu. Guļu kajītē ostā, saņēmis pēdējos spēkus, lai pietauvotos. Nevaru aizmigt, galva pārvērtusies dzirkstelēs, paceļas spiediens un es krītu dziļā bālā vājumā. Paliek grūti elpot, iegremdējos ūdenī, guļu ar slapju dvieli uz galvas. Esmu vēl dzīvs, bet vai tas vispār vēl esmu es?

Skultē pilnīga tumsa, izmetam enkuru. Septiņos no rīta iepūš tā, ka ostā aiz diviem lokiem ienāk viļņi. Enkurs netur, Marie tiek izmesta krastā. Vējā un mālainā rīta ūdenī spēks sāk atriezties. Izdodas pakaļgalu dabūt tādā dziļumā, lai varētu pagriezt dzenskrūvi, tad tā pati ar ūdens vilkmi izrok bedri zem sevis. Izdodas ielīst Aģes padziļinātajā posmā un pietauvoties pie krasta.

Vējš trakoja tikai vienu dienu, un svētdien jau Marie smaidīga atkal slīd pāri līcim un uzsāka ceļojuma pēdējo posmu augšup pa Lielupi līdz Slokai un tad Jelgavai. Kāds vīrs, mazas piestātnes saimnieks atnāk sagaidīt, kad Marie samazinājusi gaitu, lai atrastu nakšņošanas vietu. Viņš ir pārsteigts, ka ar šādu laivu var šķērsot Baltijas jūru un doties mēnesi garā ceļā, dzīt atklātos ūdeņos, iebraucot septiņās no Baltijas jūras valstīm. Un tad viņš vēl jautā, kādu piekaramo motoru ņemu līdzi rezervei. Man nav nekāda piekaramā, nezinu, ko atbildēt, saruna drīz vien izbeidzas, liekas, viņš nodomā „kārtējais ķertais”... Tāds nu esmu, nekā cita jau man šajā dzīvē nav, tik vien manis paša trakums un ticība Marie.

Neprāts

­Nakts solās būt mierīga, palikšu uz enkura otrpus Lohusalas piestātnei, līcim aizvēja pusē. Drošības pēc ieslēdzu aplikāciju, tā brīdinās, ja enkurs neturēs un laiva sāks pārvietoties. Zobus tīrot, skatos binoklī krasta virzienā, pusnakts krēslā redzu tikai siluetus, staigā pārītis un kāda slaida suņa kontūra izvedusi pastaigā savu saimnieku. Dahaks ir kaut kur ziemeļaustrumos, ar vienu pontonu gandrīz jau ieslīdējis Pēterburgā. Rīt sola pretvēju, bet ne stipru, pamēģināšu satikt viņus, jo pie laba vēja Armands būs nemierīgs un šausies pāri Somu līcim, un tad jau man vairs viņus nenoķert.

Rīts saulains ar diktatora dzērienu, kā saka Māris, atsaucoties uz mani, kad reiz kādā braucienā uz Roņu salu visiem laivas biedriem liku pirms brokastīm dzert citronūdeni. Krūzes apakšā jau vairākas dienas izmērcētas bālas, mīkstas citrona ripiņas, mazliet ierūdzis, sajūtu to tik pēdējā malkā. Pēc tam seko espreso kanniņa ar četrām porcijām, tādu, pašķaidītu ar pienu, izdzeru vienu piegājienā.

Brokastis izlaižu, nepacietībā piespiežu vienu no retajām strādājošajām pogām, tā ir sarkana, un pēc pusotras sekundes divcilindru dīzelītis ierūcas, bez jautājumiem, aizspriedumiem, akli un pazemīgi tas kalpo savam saimniekam. No manas puses atliek tikai uzticēties, paļauties. Dzenskrūve kuļ jūras ūdeni, galvenais, akmeņos nenolauzt tai spārnus, tad mēs kopā kritīsim bezdibenī. Apbraucu kartē iezīmētos akmeņus, lienu garām ragam uz austrumiem, rīta brīze uzpūtusi jaunu vilni. Ar katru jūdzi esmu tālāk no mājām, esmu un būšu viens un vai pietiks spēka kādreiz atgriezties, nav ne mazākās jausmas.

Kad būšu pretī Tallinai un tad vēl kādi trīsdesmit km, ceļā paies visa diena, kopā kādi septiņdesmit kilometri līdz Pranglī salai, kur, cerams, mani gaidīs katamarāns. Purns cilājas augšā lejā, ja drusku palielina ātrumu, sākas tāda neveikla lēkšana, mantas lido no plauktiem, apgāžas viss, kam jāapgāžas, ieskaitot kafijas kannu, krūzes, baziliku, tas izslīd no sava podiņa un ripinās pa kājām kā mazs kaķēns, kas spēlējas ar dzijas pavedienu. Pāris vietās izlienu pa seklumiem, ietaupu dažus km, bet tā sajūta kutelīga, tāda pusjauda, eholote ieslēgta, acis meklē aizdomīgas viļņošanās vietas, ausis klausās – būs vai nebūs sitiens, galvenais, jātaupa dzenskrūve, ja atsitas pret korpusu, varu vēl paspēt izņemt no ātruma. Aegna salai gan nākas braukt apkārt pa ziemeļu pusi, Dahakam esot stūres vilkušās pa zemi, mierīgākā laikā riskētu.

Pranglī salas rietumos mēs satiekamies, jau pa gabalu redzu stalto mastu un spēcīgās formas, līcī akmeņi, tuvojos uzmanīgi, tas prasa vēl kādu bezgala garu stundu, līdz tikšanās brīdī varu iemetu enkuru, tas nogrimst, rokās paliek vaļīga virve ar šekeli galā, atskrūvējies. Rezerves enkurs tika ņemts un nepaņemts, redzu, kā tas stāv darbnīcā zem galda, tīrs, saliktā stāvoklī, pilnīgi viens un nevienam nevajadzīgs. Izmetu atsvaru ar pludiņu aptuvenā pazušanas vietā. Vējš paliek stiprāks, savienojos ar katamarānu un paliksim uz viena enkura. Meitenes grozās ap divriņķu plīti, Baiba un Gunta tandēmā griež, maisa pannu un pievieno garšvielas, izskatās labi sastrādājušās. Visi priecīgi, tāds mazliet mulsums un karstums virtuves pontonā, apetīte tik laba, šķūrējam iekšā un, kā parasti, Armands beigās notīra pāri palikušo. Tad pārejam uz Marie kopkajīti, tiek atvērts rums, skatāmies Mavrika sastrādātās bildītes, ar pirkstiem bakstāmies pa ekrānu, no katras salas ir kāds stāsts un atmiņas, rums uzsūcas ātri, tad uzrodas kandža, iespējams arī vīns, Armands aizmieg, tad mostas un iet pēc alus, iespējams ir sākusies nakts. Mēs draiskojam kā no kara pārnākušie, kā izdzīvojušie, kā dzīvotāji...

No rīta līst, vējš pieņēmies spēkā, cepu pankūkas un pasniedzu meitenēm gultā, Armands pa vidu, kā tāds runcis, notiesā visu, ko dod. Lietus nepārstāj, viļņi groza laivu, stūres māja ir mitra, pielijusi, piesūkusies nepamatotām skumjām. Brokastu otrajā kārtā ir siermaizes, siers stiepjas līdz pat pusdienām, tad uz kajītes jumta pierimst plīkstoņa, izmantojam izdevību un ar supdēli pretvējā ar lielu spēku airējamies uz krastu, mežā ir aizvējš, bet drīz jau atkal sāks līt. Apstaigājam Pranglī salu un aplasām visus slēpņus, vienu pat tādu, kura vairs nav un tomēr ir, kāds iemetis to tuvējā miskastē un arī tas tiek atrasts.

Vakarā Dahaks cels enkuru un dosies tālāk, bet es palikšu viens bez enkura, meklēju to, bet velti, ūdens bija necaurredzams, vējš tagad iegriežas no pretējās puses, nosalstu nejēgā, bet bez rezultātiem. Rīt mēģināšu atkārtot, sola, ka drusku pierims. Tad mēs šķiramies, aizbraucu pirmais un paslēpjos ostā, ir tumša nakts, ielienu kaut kur dziļumā aiz piestātnes laivām, piestātne pilna, atsienos pret koku un aizmiegu. Pa ostas vārtiem redzu, kā aizslīd Dahaka spēcīgās buras, ar acīm sekoju, līdz tas pazūd mola aizsegā.

Pamostos šķībā laivā, nesapratu, kas notiek, tikai kad pabāžu galvu caur zilo brezenta jumtiņu, saprotu, ka ūdens ir aizgājis. Izkāpu, pakustinu, gan jau ar visām mantām laivas masa ir ap divām tonnām. Kustinu, nekustas, nebūs. Virsū lien viegls neprāts, pārņem domas, urda vienatnē atstāto prātu. Cik soļi palikuši līdz trakumam, varbūt tas jau ir klāt. Tas varbūt sen jau mani pārņēmis un es to nemāku atpazīt, es pats esmu atdevis enkuru jūrai un pats esmu izmetis sevi krastā, uzsēdinājis uz sēkļa, lai tagad man nebūtu kur sprukt, lai ārprāts varētu mani te vienu apēst. Un gribas jau sevi mierināt, ūdens drīz atgriezīsies, enkurs atradīsies, prāts paliks skaidrs un mierīgs, taču nē, te viss ir kā dzīvē, īsta sūdu būšana, kārtīga iesprūšana mēslos. 

Autora pašportrets

Pavadu dienu, snorkelējot ap nogrimušo enkuru, laiks palicis mierīgāks, tomēr neizdodas un neizdodas, redzamība labāka, bet ne laba, un balva par neveiksmi ir neprātīga salšana. Apstaigāju dārzus, ložņāju ar acīm pāri zemajiem žogiem, cauri drāšu pinumiem, akmeņu krāvumiem. Varētu aizņemties, varbūt nopirkt vai iemainīt. Viens atrodas, aiz žoga un bez saimnieka, varbūt nozagt, jau tāpat esmu kritis tik zemu, ko man vēl kautrēties. Nespēdams izdarīt noziegumu, atgriežos tukšām rokām, nodedzinātām kalorijām. Vēroju ūdeni. Saspraužu puļķīšus ar iegrieztām atzīmēm, skatos, kā lēni jo lēni ūdens dodas prom, pamet mani šeit un jo ilgāk skatos, jo neprātīgāks kļūstu, nevaru vairs ne lasīt, ne rakstīt, trakumam izdevies iegūt pār mani kontroli. Pienāk brīdis, kad laivā vairs nav iespējams staigāt, jāguļ diagonāli, šķībums ir tik nekomfortabls, sēžu un ļaujos stuporam. Katra kustība rada cīņu, jāturas pie sienām un griestiem. Vakarā mērinstrumenti attopas sausumā, tie vairs nerāda neko, atzīmes vientuļas iestrēgušas bezūdens akmens tuksnesī, kā pamesti telefona stabi.

Nezinu, cik dienas tā paiet – viena, divas, trīs, līdz uzeju vecu, kokos ieaugušu enkuru, izzāģēju un atbrīvoju no sacietējuša mezgla, ar cirvi nodauzu rūsu un dodos atpakaļ pie Marie.

Igauņu aplikācija rāda prognozes par ūdens celšanos. Vairākas reizes naktī ceļos un cauri krēslai ar acīm urbjos koka puļķīšos. Brīžiem bezmiegā zvalstos un sapņos jūtu, ka laiva atkal peld, kad pamostos, tā arvien no jauna spītīgi kā rīta stienis ar labo bortu saslējusies debesīs.

Ūdens maksimums ir kaut kad no rīta ap deviņiem, gandrīz diennakti esmu pieskatījis modeli, lai saprastu, vai tas atbilst realitātei. Ap septiņiem rītā jaunā trakuma fāzē, pārdabiskā spēka pieplūdumā nospriegoju virvi pret akmeņiem nepilnu 100 m attālumā, savērpju un jūtu, kā tā nospriegojas, tad ar iepriekšējā vakarā īpaši izraudzītu un sagatavotu baļķi pārceļu priekšu, nākas vēl un vēl nolasīt akmeņus, ar pirkstiem rakt padziļinājumu, tupot uz ceļiem līdz krūtīm ūdenī, līdz izdodas pagriezt Marie purniņu virzienā pret jūru, un tad tikai soli pa solim vērpju virvi, ceļu ar baļķi aizmuguri un bīdu uz priekšu. Pēc pāris stundām esmu starp pārējām laivām, iepukšķas motors un mols sāk slīdēt gar kreiso sānu. Aiz laimes gribas kliegt un raudāt vienlaicīgi, Marie it kā aizmirsusi savu šķībo kailumu, savu pazemojuma devu, draiski lēkā mazajos viļņos, sala lēni izzūd no apvāršņa, mēs saplūstam ar horizontu un kļūstam par daļu no jūras.

Mainām kursu uz Freda baļļu

Dahaks, salasījis izbirušos kuģa komandas biedrus un uzrāvis mastā lielākos buru laukumus, mazā vējā lēni pazūd no salas, komanda vēl ilgi atskatās uz salu vistālāk Igaunijas Ziemeļaustrumos. Gaišais kaļķakmens Osmusāres krastos ļauj viegli iztēloties dienvidu okeānus, un tie aizejošie skatieni pār Dahaka bortu liek sajust, ka vienīgais un īstais Taiti ir šeit. 

Marie trijotne paliek, tepat netālu 7 m dziļumā ir vraks, Nora guļ kā noburta princese, Dita palīdz uzlikt balonus, apgriezt ūsas, gar kurām nekaunīgi brillēs spraucas ūdens. Jūra rāma, saule spīd stūres mājā, un eholotes ekrānu var saskatīt tikai ar grūtībām. Tomēr neticami viegli, ar otro reizi, enkurs uzķer kādu no kuģa atlūzām un spēcīgi sabremzē laivu. Šeit ūdens ir dzidrs, ielaižu kameru, filmēju, aizraujos, sāku to mest arvien tālāk, pagaidu, kamēr nogrimst un tad velku pie sevis, riņķoju apkārt laivai, kā mēģinādams pievilināt kādu zemūdens plēsoņu, viss beidzas ar ūdens ieplūšanu kamerā, un visrūpīgāk uzņemtais video paliek neizcelts virszemē. Laiks zaļganajā ūdens masā laisties lejā pašam, saules gaisma iemirgojas vienmērīgi izkaisītajā aļģu mākonī, ātri vien acīm pazūd fokuss, tāds sniegputenis vējstiklā, tu nezini –stāvi vai krīti, logu tīrītāju nav, noreibst galva un, lai pārstartētu radušos haosu, nākas aizvērt acis. Lejā daudz gaismas, dziļums mazs un no hidras nav izspiests viss gaiss, aizbāžu aiz jakas akmeni, tad vēl vienu, līdz nonāku līdzsvarā. Katrs elpas vilciens ļauj balansēt, izpūst visu vai ievilkt, cik spēka, neredzams spēks sāk celt mani uz augšu, pāris pleznas vēzieni un es jau slīdu pāri apkaltu dēļu kaudzei, te saķērušies tīkli, mētājas vinča, metāla masts, riņķoju kā haizivs ap savu upuri.

Modinām Noru ar pusdienām, pēc kurām dodamies uzlasīt pa visu salu izmētātās Aigara drēbes, nakts vēsuma neskartiem, mums tās liekas nepiedienīgi smagnējas, kā nevajadzīgā ziemas āda, nē, kā nomesta nasta, kas tagad teju vai simboliska stāv mūsu priekšā. Kaut ko uzvelk Nora, kaut ko es, kaut ko no tā visa Dita ieliek savā somā. Bāka un baznīca, stāvkrasts, krastā izskrējis kuģis, spēcīgu miesas būvi tas tomēr sarauts gabalos, atsedzot aprūsējušās ribas, izložņājuši dodamies mājup, bieži atskatos, kā tas ienirst saulrietā un cik tiešs un esams ir šis izzūdošais stāsts.

Māris un Gunta, pa ceļam neveiksmīgi meklēdami ģitāru, atbraukuši līdz Paldiskiem un uzņemti uz Dahaka klāja. Tuvākās dienas vēl solās būt neticami mierīgas, tā kā eholote un baloni ir uz Marie, būs jāveic manevrs ar cilvēka uzņemšanu. Manis izdomātais distances ieturēšanas attālums ir piecdesmit metru. Šo imagināro problēmu nomocīts, Armands jautā, vai tad, ja pārkāpsim drošības attālumu, no Marie aizsardzības sistēmas izšausies torpēdas, bet nekā tāda, mākoņi ir izklīduši, pār katamarāna pontonu tiek karināti piebriedušie melni fenderi, un mēs ar kreiso bortu ejam uz savienošanos.  

Māris ir pamanījies nodibināt sakarus ar Fredu, jau pēc mirkļa Marie maina kursu un dodas uz pirti, kas pārvēršas galda tenisā, baļļā, tekilā, saulrietā, vīnā, atkaļ baļļā, pirtī un basketbolā. Naktī kluso jūru izstumda airu pieskārieni, apkārt gozējas no ūdens izlīdušie akmeņi, tumsas šeit nav, un no mājas, kas savas saknes ielaidusi pussalā un no kuras jūra redzama uz visām pusēm, Marie komanda tiek atgriezta kuģim, nogurusi un laimīga. Un viņa mūs te tā uzticīgi gaida, kā manekens veikalā logā, nomainās sezonas tērpi, bet viņš paliek, padevīgi nolaistu roku, ieliektu galvu un tik perfektu formu. Rāmajā rītā krāsām pielietajā ūdenī nenogurstoši šiverē putni, čīkst duļļi, līdz laivu purni saskaras.

Brokastīs putra, kūst sviests un salda zapte, laiks joprojām labs, drīzāk, nav vispār nekādu laikapstākļu, viss apstājies, nav ne vēja, ne mākoņu, prognozes prognozē tukšumu, nebūs nekas, viss ir beidzies! Bezgalīga apstāšanas, plunkš, plunkš sakrītam ūdenī, jūtu, kā lēni sakarsušajā hidrā iesūcas vēsums, šo vraku mēs meklējam ilgi, eholote ņirgādamies rāda dibenus, labo un kreiso puslodi, metam cilpu pēc cilpas, un ekrānā viņš ir, bet apakšā enkurs slīd pa tīrām smiltīm. Lejā ir kapu zaļš, sūnaini zaļš, tumšs un nemājīgs, bail sastapties negaidīti, tik nobiedētam, izrautam no miera ar svecēm un grābeklīti un te pēkšņi mironis, gara barža kā zārks, viena trose, apkārt tīrs, nav dzenskrūves, nav ne priekšas, ne aizmugures, iekonservēta nāve, ievelku gaisu, atliecu sprandu un ar acīm skatos uz augšu, ārā pa vārtiņiem, ārā no šī sūnainā miera. Nav te nozīmes gadsimtiem, tāpat viss reiz sairs un pa reizei kāds atnāks, aizvāks vecos ziedus, sagrābs un neatskatoties pazudīs uz neatgriešanos. Aiz otra vraka, turpat netālu pie Paldiskiem, enkurs ieķeras, lienu lejā, cīnos starp divām plātnēm. Gaisa vairs nav daudz, brillēs ietecējis ūdens, spēcīgiem vēzieniem nāku augšā, tad atvērta mute, kas kampj gaisu, rauju nost brilles, dažas sekundes, līdz atgūstos. Apņem tropisks siltums, meitenes liek uz galda šķīvjus, esam pelnījuši vēsu alu. Sarunas, saule un ēdieni ātri atgriež spēkus, vēl trešo, vēl pēdējo šodien, līcī ūdens silts, daļa vraka ir virsūdens daļā, te labi snorkelēt, bet redzamība sliktāka, daudz asu priekšmetu, mazas zivis, aļģu mudžekļi.

Autora foto

Rīts aizvijas pastaigā pa Pakrī salu, ar kāpšanu torņos un pazaudēšanos pagrabos. Jūrā aptur krasta apsardze, jauka trijotne, aprunājamies par laivu un niršanu, mans izdzertais alus uzrāda 0.00 promiles. Vakarā pārdzenu Māra mašīnu no Paldiskiem uz Lohusalu un ar skūteri dodos atpakaļ. Un atkal jau pienācis laiks sarkanraibajam lakatam pārtapt par galdautu un sapulcēt ap sevi Marie komandu.

Naissārē grozāmies ap velosipēdiem, es, savas pašizdomātās nabadzības vadīts, palieku pie skutera, un tad mēs laižam apkārt pa šaursliežu un noliktavu piekrāmēto salu. Te bijusi jūras mīnu ražotne, diezgan nopietna, un vēl visādi bunkuri un atkal tie vēsie, piebirušie pagrabi, kas smaržo pēc mitruma. Diena paskrien kā lielā muzejā, ejot no vienas zāles otrā, paveras durvis, aiz tām jaunas un jaunas durvis.

Un tad mēs steidzāmies atpakaļ, pa smiltīm un oļiem, pēdējās vakariņas ar pieslāpētām sarunām, komanda dosies prom, atstājot mani ar Marie. Pēc dažu stundu brauciena būsim atpakaļ Lohusalā, un viss beigsies. Attopamies, ka palikšu viens un diez vai būs daudz vietu, kur varēšu piestāt un aiziet uz veikalu, tāpēc mums turp jāpaspēj, Marie paceļ savu purniņu un paātrinās par pāris kilometriem stundā. Piestājām pie ārējās mola daļas, Nora skrien, mēs ar Ditu pilnā jaudā laižam uz mašīnu ar skūteri, līdz pulksten desmitiem palikušas 15 minūtes, pretī nāk ostas muitnieki, viņu sejas sastingst, stāvi apstājas, karājas rācijas un vēl kaut kāda soma sānā, liekas, tā nav pistole – piestāj laiva, netiek piesieta un to tās neprātīgā tempā bēg komanda, Nora paspēj nobļaut „to the shop”, viņi sastingušajos ķermeņos nokustās tikai galvas, to skatieni aizdodas mums līdzi. Paspējam, bet runa ir par sekundēm, un mašīna pēc ūdens virsmas liekas kā formula. Aizmirstam pašu galveno – olas. Ostas muitnieki smaida, viņi redz, ka iecerēto esam paveikuši un, neko nenojauzdami par nenopirktajām olām, uzdod tikai dažus jautājumus par to, no kurienes mēs un uz kurieni.

Autora foto