trešdiena, 2018. gada 21. februāris

Uz salu ar pirmo laivu

  Springrolli un vārīta ola, lieliskas brokastis, kad esi pārnācis vēlu un mulstot grozies hosteļa vestibilā ar krūzē sabērtu šķīstošo kafiju un piena pulveri, ūdens bačokā noguldz pēdējais burbulis, tu skaties cauri otrādi apgrieztajam traukam, redzi gaisu un neko vairāk caur pudeles plastmasas sieniņām. Izejot pilsētā dienā, liekas, pazudis viss no nakts dzīves, pāri ielai vēl neatvēries masāžas salons, krēsli, kur vakar laiski zvilnēja dāmas, aiz stiklotajām durvīm saslieti gaida jaunu dienu. Cauri tirdziņiem un nevajadzīgu sīkumu aizkrautām ielām eju uz kanālu, kur veci, apdiluši pāļa gali rīvējas gar satiksmes laivām. Kanāls kā pārsteigta viesa ierašanās atsedz Bangkoku aiz ielu fasādēm, laivu izraisītie viļņi sakuļ zaļgano pilsētas ūdeni, tas nāk mums līdzi un sitas  gar krastiem, kuros izkārtas drēbes, spēlējas bērni, tiek novākti trauki un mazgātas bļodas, laiski staigājas kaķis, guļ parastais āzijas gaiši rudais suns un būros kladzina vistas. Klīstot pilsētas ielās un vagojot kanālu duļķainos ūdeņus, man atkal un atkal galvā skan Lorensa Darela Aleksandrijas kvarteta sākuma ainas, kurās lasītājs tiek iepazīstināts ar pilsētu, atļaušos citēt kādu rindkopu no Justīnes:
Piecas rases, piecas valodas, ducis ticību; piecas flotes šķeļ savus eļļainos atspulgus aiz ostas robežām. Tomēr ir vairāk kā nekā pieci dzimumi un tos laikam izšķir vienīgi grieķu tautas valoda. Pieejamā dzimumu daudzveidība pārsteidz ar dažādību un pārpilnību.. Austrumi nespēj rast prieku saldā miesas anarhijā, jo tie ir labāki par miesu. Atminos, ka Nesims reiz sacīja - es domāju, viņš citēja - , ka Aleksandrija ir liela mīlestības vīna spiede un no tās izkļuvušie ir slimi, vientuļnieki, pravieši; es gribētu teikt - visi, kuru dzimums ir ticis dziļi ievainots.
Ir atkal jauna diena, šī pilsēta mani nelaiž prom, sarunas, kurās neviens nav tik stiprs, lai tās apturētu, lai pieceltos un aizietu prom. Kāds kanādiešu rakstnieks, arheologs no Kalifornijas, indietis ar startup no Somijas un es tam visam pa vidu ar pavērtu muti, mēs dalāmies savdabīgās pieredzēs, katrs ar savas zemes zīmogu, kultūru specifiku, lai arī kā mēs to sauktu, un katrs ar savu iemeslu, kāpēc dodamies prom no mājām, lai atkal tajās atgrieztos un kaldinātu jaunus aizdošanās plānus.
Pēc brokastīm padusē iespiežu RL žurnālu un atkal dodos garām nūdeļu un krāmu vietām, esmu apņemies apmeklēt budistu templi, to te ir tik daudz, ka man pat nav jāizvēlas, apskatīšu to, kurš nāks pretim. Žurnāls nelasās jau kādu laiku, toties ļoti labi noder žestikulēšanai, varu jau attālus vicināt noraidoši, pateikties par viesmīlību vai aizgaiņāt kādu pārāk uzmācīgu tipiņu, jāpiebilst, ka tādi te ir retums. Pie upes pārkāpju no šaurās kanāla laivas uz prāvāku upes kuteri. Spēcīgs dīzeļdzinējs to dzen uz priekšu, krekšķ izplūdes caurulēs ūdens, jaukdamies melnos dūmos, pie piestātnēm tiek bremzēts ar atpakaļgaitu, kaut kur zem manis ir vibrējošs kardāns, kas griež dzenskrūvi un sakuļ Chao Phraya ūdeni. Uz mirkli liekas, ka laiks ir apstājies un šis brauciens varētu ilgt mūžīgi, bet tad mani izrauj no plūstošā upes sapņa, sākusies rosība, acīmredzot pienācis galapunkts. Bērni no piestātnes steķiem baro lielas samveidīgas zivis. Brauciens bija ildzis nepilnu stundu, izejot uz lielās ielas, pilsēta te vēl nav beigusies, nekas pat neliecina, ka tā varētu vispār kādreiz beigties. Nopērku kādu ļoti negaršīgu dzērienu, ja tik vienkārši to varētu raksturot un dodos apmeklēt ļoti kārtīgu un tīru budistu templi. Kāds mūks pagalmā slauka lapas, un turpat zem bēšīga pārsega (ne)slēpjas balts kadiljaks, varbūt ziedojums Budam?
                                                  Foto - autors
Pēc negulētas nakts cauri nebeidzamajai pilsētai dodos uz austrumu puses autoostu, lai nokļūtu trakā tūristu ellē Pattaya, bet tam ir kāds pamatojums, burvīgs hostelis ar labu cenu un lielisku saimnieci Annu, nu, piemēram, viņa man savas brokastis atdod vienkārši tāpat, no sirds, tādās cilvēcīgās mātes rūpēs un, kamēr košļāju viņas pusēsto maizi, Anna stāsta par to, kā tā gatavota - cepta olā ar kokosu eļļu un medu un vēl kaut ko.
Sēžot Koh Lan salas pludmalē un vērojot, kā no kuģīša ūdenī pavisam neveikli tiek iecelti tūristi, kas ar oranžu vestu un snurkeļu turbīnām mēģina kaut ko saskatīt zem ūdens. Man rokā jau cita mēneša žurnāls, esmu apstājies raksta pirmajā lapā un aizdomājies par to, kas gan varēja notikt ar iepriekšējo žurnālu, tas kādu laiku bija mani pavadījis pilsētas nakts dzīvē, sešos no rīta, kad atgriezos hosteli un kāri dzēru šķīstošo kafiju ar divām karotītēm saldā krējuma pulvera, tas vairs nebija ar mani. Iespējams, tas noklīda kādas sarunas laikā, pakrita zem krēsla vai varbūt atpūtas laikā kanāla malā, piecelšanās brīdī, ieslīdēja ūdenī.
Braucu atpakaļ no salas saules sakarsušu ādu, priekšā man sēž kāds pāris, te pārsvarā visi ir pāros, sieviete pēta A4 lapu ar izprintētiem piedāvājumiem, kaut kādas ailītes viņa jau ir apvilkusi, citas vēl apspriež ar vīrieti blakus. Zem krēsla ir bļoda ar iemērktiem traukiem, kāds to apgāž un ūdens ar ēdienu atliekām izlīst pār sarkanu dēļu klāju, vīrietis atskrūvē ūdens pudeli un lej to uz kājām. Atvēru arī savējo un padzeros, šodien ielēju ūdeni no krāna, nevar taču visu laiku dzert tikai šķīstošo kafiju vai lāgerīti. Kāda cita dāma uzvilkusi glābšanas vesti un fotografē jūru, kas saplūst miglainā apvārsnī, varbūt viņa nemāk peldēt, varbūt ir nedaudz vēsi pēc svelmainās dienas, blakus vecāks kungs ar vietējo, viņas visas ir jaunas, tievas un slikti runā angliski, nezinu, cik viņi par to maksā, bet ceru, ka meitenēm pietiek, lai dzīvotu, diez vai ceļošanai atliek.
Vakar, lai pie galda izvairītos no savas briesmīgas krievu valodas, novērsos no ģimenītes, kas citas valodas nerespektē, un uzsāku sarunu ar trīsdesmit gadus vecu, nē drīzāk jau jaunu ķīniešu meiteni, kura man pavēra citādu pasauli – runājām par ceļošanu un viņa teica, ka ceļo reti, daudz strādā un saņem vairāk nekā es universitātē, viņas vecākiem ir neliels šūšanas cehs un viņa palīdz ar drēbju dizainu, sarunas laikā viņai mugurā jaka ar uzrakstu kirilicā “maladžož”, no pašu uzņēmuma un, lai gan strādā sešas dienas nedēļā, uzraksta nozīme viņai nav zināma. Kad pieskaramies jautājumam par dzīves dzīvošanu, viņa paliek nedaudz skumīga, kā izrādās, viņai nav drauga un vispār ir vajadzīgs vīrs, ir spiediens arī no vecāku puses, uz  jautājumu, vai viņa ir iemīlējusies un vai viņai vismaz kāds ļoti patīk vai interesē, saņemu atbildi, ka ne pārāk. Jautāju par to, kā viņa pavada vakarus pēc darba, vai iet uz kino, teātri, operu, izstāžu atklāšanām, bāriem vai vienkārši dzer vīnu mājas ballītes, viņa atbild, ka nekas tāds jau nenotiek, iestājas pauze, es kādu brīdi nerunāju un mulsi noriju siekalas, lai iegūtu papildu laiku, tad vēlreiz uzdodu to pašu jautājumu, viņa vēlreiz atbild to pašu, trīsdesmit gadus jauna meitene, kurai gribas būt kopā ar kādu, izmanto savu dzīvi, radot ķēmīgus dizainus ar lupatām piebāztajai pasaulei. Un tad man radās ģeniāls plāns, iestājies universitāte un dzīve pati atnāks pie tevis, izrādās, ka koledžā atzīmes bijušas pārāk zemas un ar tām nepietika, lai iestātos universitātē, es nepadodos, iesaku atkārtoti iestāties koledžā un atzīmes uzlabot, bet pēc viņas sejas izteiksmes saprotu, ka kaut ko tādu viņa pat apsvērusi nebija. Jo ilgāk runājām, jo tālāk stiepās atšķirīgu pasauļu pavedieni.
Gribu paspēt uz salu ar pirmo laivu, pieceļos ap pulksten pieciem, tas ir laiks, kad debesis paliek jau nedaudz gaišākas un drīz pēc tam kaut kur starp balto māju sienām arī parādās sarkana ripiņa un met pirmās rīta ēnas caur palmas zariem. Virtuvē zem skapjiem sabērta prusaku inde, tie te ir lieli un skaisti, visi nomiruši un nezinu kāpēc apgāzušies uz muguras, ā viens vēl spirinās, it kā tam ietu uz beigām baterijas, oi nežēlīgi.
Pēcpusdienā atpakaļ uz Bangkoku dodos ar vilcienu, patīkami lēts, zils un ērts, tā tik ir sajūsma, man patīk viss, kas vilcienā un ārpus tā, aiz atvērtā loga slīd pasaule, neapturama, mainīga.
Kad lidostā caur skeneri slīd soma, saprotu, ka esmu par vienu lietu bagātāks un tiešām tikai vienu lietu esmu paņēmis līdzi uz mājām, bet tā nav somā, no kuras drīzāk esmu šo to izmetis, bet manā makā – papīra lapiņa, uz pusēm salocīta, un uz tās uzrakstīti trīs vārdi, savā ziņā atslēga, lai piekļūtu grāmatām, ko, iespējams, arī pašlaik raksta mans hosteļa biedrs savā otrā stāva istabiņā ar diviem dūcošiem ventilatoriem un šķīstošas kafijas krūzi uz galda.