Uģiem bija vārdadiena, un es pārnācu vēlu... pēc mirklīga miega vajadzēja būt taksim, bet tā nebija, nebija un viss. Šajā naksnīgajā stundā sabiedriskais vēl pampa savā parkā. Ditai nācās dzīt mazo, nevainīgo balto pežo pa nesamērīgi platajām asfalta joslām, bākas atslēga bija sabojājusies un degvielu rādīja zem nulles atzīmes, bet pārkingi pilni kā no lētas komēdijas, nācās pamest mašīnu ceļa malā, tumsā, nezinot, vai tad, kad atgriezīsimies, tas nebūs evakuēts, nesamērīgi maziņš uz lielās platformas aizvests un nolikts starp citiem bēdubrāļiem.
Lidosta Ļvovā klusa un mierīga, Ryanair lidmašīna kā spēļu modelītis viena grozās pa galdu ar saviem slaidajiem spārniem. Dzestrs neiesācies rīts, gājēju taciņas vietumis apraujas, kokos trekni āmuļi, lapas norautas. Ierastajā ēstuvē Garšīgās sezonas izveidots veikals - pārtikas, nopērc un gatavo pats, paldies! Netālā kafejnīca plašā pagrabā, kas mazliet atgādina futūristisko filmu Brazil, piedāvā remdenu ēdienu, kura mazās porcijas atdziest ātri. Tepat jau ir tirgus – rosīgs, haotisks un nemainīgs. Aiz tirgus pirts, tālāk stacija, vēl tālāk vecpilsēta. Pie pirts slotiņas neviens netirgo, nav arī mana masiera un vēl dažu no vecajiem komunistiem, kā mēs viņus bezpolitiski esam iesaukuši. Buldogs gan darba kārtībā, pagājušajā reizē man mugura bija zilos pleķos, maziņš un spēcīgs, izbijis sporta masieris, tagad strādā te. Kādreiz šo vietiņu apmeklēju vairākas reizes gadā, un tad jau baradoju atpazina, baltiešus viņi iegaumē, mēs viņiem tādi pa pusei savējie. Lapsiņa ar savu nemainīgo freš – burkāns ar apelsīnu, vai, ja nav atvests, kā šodien, burkāns ar ābolu, puslitrs tējas plastmasas glāzītē ar divām šķēlēm citrona un neizbēgami lielu cukura devu. Viņa drusku novecojusi, izteiksmīgās krunkas padara viņu vēl iekārojamāku, tumši iesarkani mati cirtojas uz pieres. Viņa pasmaida, man caur vēderu izskrien vieglas trīsas, tas smaids tāds mazliet šķelmīgs un slīps. Strādā šeit katru otro nedēļu un ja nav lapsiņas, tad tāda pusblonda puscaca, lakotiem nadziņiem, nekādas intereses, bet šoreiz man paveicās! Buldogs man iedod Kanādas kļavas slotiņu, iespējams, kāds no biedriem jau miris, un viņu vietā citi nenāk. Te ir arī daži jaunieši, kāds spēcīgs tetovēts pusmūžā, bet pārsvarā sačervelējušies veči ar saviem viedokļiem, untumiem un vecuma nastu, kas atbalstās spieķī. Sievietēm šodien pirts nestrādā, Dita uzzīmē shēmu, kā viņām tur izskatās, masieru tur nav un arī vietas mazāk. Tagad viņa sēž vēsā uzgaidāmajā telpā un gaida vienlīdzību, kamēr mani spaida un mīca, ikri tik sāpīgi, ka ar nagiem brīžam iecērtos zaļajā paklājiņā, kas šķir mani no vēsā, cietā betona galda.
Operā ir lockdowns un vakarā būs kafejnīca, gan jau armēņu rajonā. Tirgū tiekam pie riekstiem un rjaženkas vaļa tauku biezumā, nopērkam prāvu daudzumu superlīmes pudelīšu, te ir tādas, ko visticamāk paši pilda no 200l mucām un iepako, kā sanāk, bet salīmēt var pat kaita spārna caurulītes. Pievakarē no staigāšanas pleci jūt somas lences, ērti iekārtojamies foto muzejā, apskatām izstādi par amatieru kino vēsturi. Atsauc atmiņā režisora Manska filmu, kurā apkopots materiāls no cilvēku iesūtītiem pašu uzņemtu padomju laiku ceļojumu iemūžinājumiem.
Vakarā iekārtojamies kupejā nakts braucienam, te ir silts, logu atvērt nevar, bet vispār vilcieni tādi moderni palikuši. Un vēl kādas mazas izmaiņas, pazudušas stikla glāzes metāla ietvarā, tagad tās aizvieto papīra krūzītes, pārklātas ar plānu plastmasas kārtiņu, bet pavadones palikušas laipnas, droši vien priecīgas, ka nav jāmazgā tās stikla glāzes. Odesa no rīta sagaida ar trekniem platānu stumbriem. Pie operas ēkas, teju pie pašām Potjomkina kāpnēm, Arheoloģijas muzejs paziņo, ka ir karantīnā, bet trīs soļus tālāk ir rosīga kafejnīca, kuru acīmredzami infekcijas neskar, tur pagatavo gardus un, protams, ne pārāk lētus pildītus kruasānus.
Foto Dita Ābola
Dzīvoklis mums pie pašas jūras Arkādijas rajonā, lepna augsta stikla ēka, no visām pusēm apsargāta, apkārtne, krūmi un gara zāle to ieskauj kā džungļos nosēdušos kosmosa kuģi. Diena ir silta, nu ne ļoti, bet rīt sola vēju un lietu, velku hidru un taisāmies uz jūru. Caur zaļumiem, gar sausu baseinu un sarga posteni pa iestaigātu taku tiekam līdz jūrai, tur žogi, betona relikti un apdrupuši moli. Piekraste kā savdabīgs buferis starp jūru un moderno pasauli, asfaltēta promenāde kā pēdējā robeža, akcents, zemāk nekāpt, nesapratīsiet un jums to nemaz nevajag, ūdens bez medūzām un aļģēm ir pagalmā, bet te ir auksts un te ir arī mazas zivtiņas un medūzas. Tiek organizētas vides aizsardzības akcijas par daudzveidības saglabāšanu, bet tajā pašā laikā negribam, lai tās mums pieskaras. Makšķernieks mani vēro no mola, bet es esmu pārāk vienmuļš un viņš novēršas, dzirdu savu elpu gaisa caurulītē, rokas piespiežu pie vēdera, lai kaut nedaudz saglabātu siltumu dzidrajā ūdenī.
Zinātnes muzejā saliekam cilvēka orgānus, to ir maz un tie plastmasas orgāni tik vienkārši, ieliekas savā vietā kā tetrī, plaušas kā pēdējās jāiekarina mazos āķīšos, ja dzīvē tas viss nebūtu tik ķēpīgs un limfīgs, varētu pat veikt kādu operāciju. Food marketā kaut kas no Maskavas padomju GUM, kā bērnībā, tikai te viss tāds minimāls un mūsdienīgs. Mīdijas austeru mērcē un pa virsu dažas trešā izmēra San Michel austerītes un pāris IPAs. Vēl piektajā tramvajā sēžot, jau ceļā uz viesnīcu, jūtu to garšu dziļi pie mēles saknes un aukslējās, paliec vēl ar mani, nepazūdi. Garša izzūd lēni, viļņveidīgi, ar retiem uzplaiksnījumiem.
Museum of heroic defense, parks ar bruņumašīnām, amfībijām un 60 m garu zemūdeni, kā to visu te var atdabūt, tas ir kādus 5 km no jūras un 15 no ostas. Dienas vidū ekskursija pazemes smilšakmens alu sistēmā. Tās te zāģētas pārsimt gadus, tagad odesieši levitē virs pāris tūkstošu gara tukšuma tīkla. Tas ir visur un sniedzas aiz pilsētas robežām. 30m dziļumā, ar labu gidu un stāstiem, un pauzi, kurā ir prjaņiki un piparu uzlējums, galdi un sveces. Noziedzība, prostitūcija, naudas tīkotāji, avantūristi, strādnieki, partizāni, aukstais karš, te ir bijis viss tas pats, kas virs zemes.
Drēbes ir nostaigātas, humpalās mazliet uzpošamies un uz operu, arī šeit nav nekādu infekciju, pēdējais izdzīvos arheoloģijas muzejs. Čaikovska darbs Jolanta. Pirmā daļā miegaina, bet kad pieķeros 20 grivnu vērtajam binoklim, saprotu, ka viņi tur lejā uz skatuves ne tikai dzied, bet arī šķoba mīmiku, starpbrīdī, kamēr gaidām espreso, no galdiem pazudušas visas lašmaizītes. Karaļa meita atgūst redzi un laikam pat paliek kopā ar savu mīļoto, bet Čaikovskis gan pēc šīs operas mira, kādam bija jāziedojas.
Vilciens uz Kijevu, kupeja, kā parasti, pārkurināta, vēl viens jaunums, papīra krūzīte te ielikta metāla ietvariņā. Rīts sākas ar aviācijas muzeju. Viņiem te dzimis Sirkovskis un grozījies Antonovs, aviācijas citadele. Vējš, paslēpjamies pie simulatoriem un izlidojam ar četrvietīgu Yaku, esmu drusku pārbijies, instruktors vēro, ļoti negribas nomest to lidmašīnu zemē, liekas, viņš to uztvertu personīgi, aiz bailēm bijām cēlušies pārmērīgi uz augšu un nebijām pamanījuši, ka altometrs apgriezies trešo apli, pie nosēšanās domāju, ka tas nemaz nestrādā un mēģināju visu paveikt pēc sajūtas, nākas izmest cilpu un sēsties no otras puses, kamēr samazināju augstumu, Ditai stūrēšana padodas mazliet mierīgāk, bet pie pašām beigām instruktoram tāpat mazliet nācās piekoriģēt, liekas viņš tiešām nebija gatavs virtuālai avārijai.
Tad kaut kā devāmies uz ostu, bet nokļuvām uz salas, viens tilts bija nepabeigts, otrs dzelzceļa un viena kilometra vietā atkal sanāca desmit un atpakaļ jau iet negribas, tas rada tādu padošanās sajūtu, un tā mums sanāca katru dienu ne mazāk par 25km. Planetārijs tika sasniegts pēdējā brīdī, labs tas moments, kad iegulies krēslā un tur riņķo zvaigznes un kāds ukrainiski to visu komentē. Tad vēl pēdējie bāri un atpakaļ uz secret apartaments, kas ir mūsu bookinga vieta, ir jau arī gaumīgi un vecpilsētas sirdī starp zelta baznīcu kupoliem. No rīta aiz takša loga slīd piepilsētas milzu bloķenēs, nu, protams, nevar salīdzināt ar Guandžo, bet tāpat neomulīgi. Tad sākas meži, privātmāju rajoni tā arī neparādās, bet brauciena galā lidosta.
