Datora logi veras tik lēni, ka, vērojot sastingušo monitoru, aizmirstas viss, par ko esmu apņēmies rakstīt, liekas, lēnām izdziest spēja atcerēties, it kā galvā kaut kas būtu sabojājies, pirms minūtes izteikts vārds vairs neatrodas uz mēles gala, tas vienkārši ir pazudis, pagātne ir sajukusi, cilvēkiem mainās sejas, un notikumi pārvēršas līdz nepazīšanai. Sajūk salas, valstis un laiki. Reizēm atmiņā uzpeld atsevišķas epizodes, kurās eju pāri slideniem granīta bluķiem ceļā uz Dahaku pēc segas, slīdu un nokrītu, tad Toms nāk mani pavadīt un pieturēt un nokrīt ne mazāk sāpīgi, tālāk es rāpoju, naktī sāk līt, tā spēcīgi, gribas ievilkt gaisu, bet lietus lāses sitas stipri, liekas, pārņem telpu un neatstāj vietu skābeklim, hamokā ieklātā sega jau pārvērtusies betona vākā, nogaidu, tomēr lietus paliek tikai stiprāks, pielijusi arī Toma un Rūtas telts, skrienam uz Dahaku, es atkal krītu uz tiem pašiem granītiem, bet tagad jau pāri tiem tek miniatūras kalnu upes. Kad mostos, cik tālu vien sniedzas skatiens, ir izkārtas drēbes, uz grotbomja pland segas un guļammaisi, enkurs iekārts kokā, virvē šūpojas palagi, jakas un krekli. Viens sāns man ir zilgans, tomēr tas neattur uzšaut ar pleznu, ja dibens pacēlies pārāk augstu, kad mazgāju traukus vai ceļu ārā piekaramo motoru. Rūta ar Tomu pie tā vēl nav pieraduši, Toms gan mācas ātri, Armands savukārt pieņem gandrīz visu, izņemot halvu, riekstus un gurķus, un arī gurķus tikai tāpēc ne, ka tur nav kaloriju, kuru nekad nevar būt par daudz!
Tas aizsākās ceļojuma pirmajā naktī. Ne tikai mans saprāts sāka kļūt vājāks, bet, piemēram, pulkstenis no pārmērīgās šūpošanās vai piespiedu prombūtnes uzkarsa un nebija vairs uzlādējams, tā krāsainais ekrāns palika neveselīgi dzeltens, dažas dienas vēlāk ar pulti sadarboties atteicās Armanda dronam īpaši iegādātā planšete, tad, izpakojot mantas no draibega, atklājās, ka mana pēdējā klēpjdatora ekrāns pārvērties vitrāžā. Nu labi, nebūs vismaz tas blogs jāraksta. Tikmēr remontā atradās zaļais kemperbusiņš, kuram ceturtdienas vakarā, dažas dienas pēc atgriešanās no brauciena ar Dahaku, ceļā uz tehnisko apskati noslīdēja zobsiksna un sabeidza veselu čupu ar vārstiem, tieši nedēļu vēlāk vēlreiz ierados pēc busa, kam bija jāpabeidz sīkumi pēc galvas maiņas, motora, ne manas. Nakti pavadīju busā, kamēr Valles Jānis uz pacēlāja dzeltenajām ķepām cītīgi to cilāja te uz augšu, te atkal atpakaļ pie zemes, kompresors rūca, hidraulika šņāca, brīžiem kaut kas tika metināts busiņa grīdā, pavisam netālu no manas guļvietas. Agrā piektdienas rītā viss bija pabeigts, bet tad, jau pusceļā uz Siguldu, tas vienkārši uzsprāga tieši brīdī, kad bezcerīgi mēģināju atrast Bītlu disku, droši zinot, ka tā te nekad nav bijis. Tieši tajā mirklī virzuļi izdūrās cauri blokam, izšļācot bagātīgu devu svaigi mainītās eļļas. Divas dienas vēlāk, svētdienas rītā ap pulksten astoņiem, prātā sajuka pežo sūknis, sabojājot līdz tam vēl kaut cik mērenās attiecības ar vasarnīcas kaimiņiem. Bija palikusi tikai viena mašīna, fuckin last one, kas vēl ripoja – passāts, kurš kā nomaldījies vējš skraidīja pa lielceļiem. Dažas dienas pēc busa motora dubultnāves, ceļā uz pludmales ballīti, aprima arī šis vējš un vēl pēc dienas tas tika aizvilkts izkausēšanai, kā alvas kunkulītis, no kura, ticot vecgada nakts brīnumam, cer iegūt mazliet vairāk laimes. Nebija palicis gandrīz nekas no tā, kas varētu strādāt. Notikumiem attīstoties, pieauga apkārtējo informēšanas apjoms, un Blackview telefonam tas bija par daudz, ekrāns palika tumšs kā zeme, kas klājas pār kapu. Piezvanīt nevarēju, tāpēc nācās izmantot e-skūteri, pienest ziņas mutiski, līdz tam pazuda bremzes, pēc mirkļa atteicās arī motors. Tagad staigāju kājām un, ja kāds atnāks pie manis, uz tēju neceriet, jo nākamajā rītā pēc skūtera nāves, tuvojoties elektriskajai tējkannai, dzirdēju stingru balsi – nepieskaries... Nu jā, kurš tad gribētu palikt bez vārīta ūdens opcijas. Respektējot situācijas nopietnību, laikam labāk kādu brīdi būtu pabūt vienam.
