Vējš un lietus neizbēgams

–

From https://www.thepunctuationguide.com/en-dash.html
© 2019 thepunctuationguide.com

Pie nosēšanās goroda geroi Moskve, kā paziņoja pilots, ar Ģirtu dodamies tālākās gaitās pa plašo Šeremetjevas lidostu meklēt sektoru B, bultas norāda dažādos virzienos, reizumis ejam pa apli, kāpjam augšā un lejā, un tad atkal lejā - braucam ar pazemes vilcienu, stāvam rindās pie liftiem, slīdam uz priekšu un atpakaļ, līdz pulkstenis paziņo, ka esmu sasniedzis dienas soļu limitu, kad nonācām sektorā, no kurā tālāk bija lidmašīna uz Arhangeļsku, puse no četrām brīvajām stundām bija jau notērētas. Sarkanos kostīmos tērptas Aeroflot meitenes stāsta visu par drošību un pasniedza maizīti, brīdī, kad drusku iesnaužos un pilots mūs atkal sveica ar gorod pobiģiteļei Arhaneļsk, aiz iluminatora slīd bezgalīgi purvi, meandrē Dvina, spārni virs bērzu galotnēm, atsitas riteņi un ripo dunēdami pa skrejceļu, kas no betona plāksnēm, lidosta maza ka starppilsētu autoosta, apkārt brīvi palaistas nezāles un zemē iebakstīts putnu biedēklis. Saule starp retiem mākoņiem sveic uzvarētājus, kāds piedāvā taksi, izvēlamies autobusu, kas izmaksā tikai 30 centus, motora pārsegs pavērts, lai labāk dzesējās, smaržo pēc gāzes un uz priekšu kustas dinamiski. Uzmetam mugurās 20 kilogramus smagās somas un gandrīz kā jaunībā, optimistiskā solī strauji tuvojamies viesnīcai, soļodami pa koka trotuāriem, starp deviņstāvu blokmājām, tuvāk ceļmalām koka relikti, divstāvu mājas ieaugušas suņuburkšķos un vīgriezēs, pārklātas papeļu pūkām. Šur tur pa kādai nātrei, daudzveidībai. Cilvēki te ļoti gaiši, nav nekādi ņenci un nav arī ziemeļbriežu, izrādās, ap devītā gadsimta visu te grozījušies vikingi un vēlāk arī poļi, gan jau kaut kas palicis mantojumā.

Autora foto

Sagaida Pāvils ar studenti, viņi no Siktivkavas kaut kā atkūlušies ar piedzīvojumiem un daudz mantām, ir dabūti papīri, vajadzīgās atļaujas, lai varētu doties tālāk uz Volungu caur Ņižņiju Pešu. Kaut kur aiz polārā loka, Barenca jūrā. Diena gandrīz aiz muguras, nopelnītas vakariņas un alus, galvenais jau, ka papīri kabatā. Naktis te gaišas un alus vidējs, blāvās debesīs uzlec mēness, grozās ziemeļu stāsti ar vēju, kas sasniedz 30 m/s, cilvēkiem, kas bēgumā ielipuši dubļos un noslīkuši paisumā, līgojās vējā kā tādi zivjubiedēkļi. Diena reiz beidzas un sākas jauna, tumšāks te nepaliek, tikai gaišāks.

Jauna diena, atkal saulaina un silta, sākas ar iepirkšanos ­ – garie zābaki, milimetra papīrs, vizuļi un siltās zeķes. Brīvdabas muzejs un bezgalīgas pastaigas, laiska vasaras dzīve, nesaprašanās bankā, banknotes, līdz uzlec mēness. Kolēģi saēdas pretšūpošanās zāles, rīt jālido uz Pešu ar Antonova konstruētu lidmašīnu, tautā sauktu par kukuruzņiku, vemšana neizbēgama, viņi tādi miegaini, sausām mutēm, neriskēju tās tabletes rīt, labāk vemju, ja lemts vemt, varbūt rīt domāšu savādāk. No Pešas tālāk ar motorlaivu uz Volungu, tad nometnes iekārtošana un pāris nedēļas darbs pie atsegumiem, bez sakariem, tālu no civilizācijas, varbūt ņenci atceļos pie mums, varbūt kāds lācis atnāks vai ziemeļbrieži iemaldīsies. Viss ir iespējams, vējš un lietus neizbēgams, izbaudām vēl pēdējo silto dienu civilizācijas skavās.

Izkusis sviestā

Diana ir tik liels kuģis, ka savu purnu sliec pāri slūžu malām, un no ūdens līnijas līdz sienai paliek tik vien kā vieta fenderiem. Viņas dēļ mūs nelaiž tālāk, pienākusi arī pievakare, un ļoti gribās pirti. Esam iesprostoti, tuvākā marina ir pilna, meitenēm tajās ļoti patīk, duša un tualete, dažreiz arī ieliek izmazgāt veļu vai pabāž traukus zem tekoša, silta ūdens. Nepilnu kilometru aiz slūžām tomēr ir pirts, to ieraugu, vizinoties ar Svena velosipēdu, tā ir viena no tām pilnajām marinām, pirts gan tukša, kartīte durvju atvēršanai strādā, jāizdomā tik, kur dabūt malku. Pie ieejas uzraksts, ka te kaut ko var dabūt par 200 kronām, tas ir, 20 eur, bet tuvumā vairs nav neviena, ar ko varētu norēķināties, savukārt mums uz Dahaka ir zāģis, parasts rokas fuksītis, neganti ass. Dodamies uz pirti ar somās sabāztiem koka sprunguļiem un līkiem, no vietējām grāvmalēm izlasītiem, zariem uz pleciem. Basām kājām, izspūruši, it kā ienākuši filmas kadrā, Dahaka delegācija dodas cauri ciemam un pār sētu žogiem, slīd vērīgi un mazliet izbrīnīti zviedru acu pāri. Kurinām ar pilnu jaudu, skurstenis pie krāsns paliek sarkans, ceļas temperatūra, Armands biedē ar granīta šrapneļiem un sola rentgenus. Turpat netālu pa slideniem akmeņiem var iekļūt kanālā un iegremdēties mīkstā, mazliet dūmakainā ūdenī, apgulties uz muguras un skatīties debesīs, kur grozās augošs mēness, un neviļus atcerēties Strongbovu, kurš pilnmēness naktīs laidās pa Tigras straumi līdz pašai Bagdādei un, pārpeldot Sarkano jūru, saaukstējas un gandrīz nobeidzās no furunkuļiem. Paliek vēss, pārpeldu pāri kanālam noplēšu vienu lapiņu no koka, kas, pārliecies pār kanāla malu, trauslā līdzsvarā rotaļājas virs ūdens virsmas, pāris reizes ievelku un izpūšu gaisu, nostiepjos taisns kā meldrs un izšauju roku virs galvas, salut, un laižos lejā, paliek vēsāks un tumšāks, izlaižu gaisu no plaušām un turpinu slīdēt, līdz kājas satausta mālainu gultni, mazs atspēriens, pāris rokas vēzieni un virs manis atkal parādās mēness, pievelku pilnas plaušas gaisa, tas sajaucies ar papeļu un bērza smaržu,  peldu, līdz rokas atduras pret tiem pašiem slidenajiem akmeņiem, mazliet negribīgi un stīvi kā pirmais četrkājis lienu ārā uz zemes, ierāpoju mauriņā, kur zāle pieskaras vēderam un ceļos uz divām, norvēģis sveču gaismā no sava kutera vēro šo kailo atdzimšanu un painteresējas, vai nav auksti, atskatos, viņš ir tālu debesīs, kaut kur līdzās mēnesim. Pirtošanās rit pilnā sparā, Viko sarūpējis bērzu slotu, Rišāra vadībā tika salasītas bundžas no konteinera un saliktas maisos nodošanai, vietējais gan nolūrēja un nesaprašanā aizdodas, galvu šūpodams. Šonakt balle nevienam nav padomā, visi saldi un tīri guļ, līdz iestājās Rišāra dzimšanas diena, ir jāceļas un jāēd putra, putra nemainās, tik zaptes tiek vilktas no bilžām, nopukšķ atvērtais vāciņš, man patīk skatīties, būt pirmajam, ir vai nav pelējums, zils vai zaļš un pūkains. Ejam staigāt pa Vēnerna ezera malas stāvajām klintīm, pirmo reizi līst, pārnākam pārguruši un visi astoņi ielienam virtuves pontonā, pavisam nejauši nolaužam krēslu, vienkārši esam pārāk smagi, laikam pielijuši. Rišārs sarūpējis kādas astoņas alus sešpakas,  spēlējam ilustrēto vēsturi, sāk mazināties lietus un vairoties izdzertās skārdenes, ar vietējās miskastes palīdzību iekurinām ugunskuru, mazliet dūmo un līņā, bet rīts mūs atkal pārsteidz ar sauli un dzeltenu ananasu. Katru dienu kāds aizbrauc vai atbrauc, un ir iemesls svinēt šo dzīvi, kur slūžas mūs ceļ uz augšu un laiž lejā, aiztek ūdens un paliek ēnaina, 7 m plata aļģēm apaugušām sienām, saduļķotu ūdeni, kā pamesta viduslaiku nemājīgā cietuma kamera. Ūdens šaujas pa pavērtām lūkām, veras čikstoši vārdi, katra reize kā piedzimšana un tad tik uz priekšu, vibrē motors, kratās un pašizmazgājas netīrie trauki, veras tilti un dzindzina aizvērtie šlagbaumi, uz priekšu un uz augšu un leju, kustība bezvējā.

Foto - Dita Ābola

Cauri Gēteburgai dodamies uz jūru, bet pa ceļam pilsētas piestātnē vējš atkal iepūš Svena velosipēdu dzelmē, es jau velku akvalangu, Armands mani aptur un iesaka enkuru, pieci vilcieni, un no 7 m dziļuma atkal uz klāja iznirst velo. Pēdējās slūžas aiz muguras, Viko un Rišārs rīt dodas mājās, atkal ugunskurs un sarunas, ap septiņiem no rīta rosība uz klāja, motors un pretstraume. R. Un V. nokavē pirmo vilcienu, pēc tam viņus izmet no otrā vilciena, ar trešo viņi tiek līdz prāmja piestātnei, no kuras kuģītis aizgājis pirms kādas nepilnas stundas, „čill, izbaudām”, tā savās īsziņās raksta R. un iebauda balzamu un ne par ko nebēdā, Viko, kā jau Viko, to nekomentē, bet diez vai ir tik pat lielā sajūsmā.

Ieslīdam Ziemeļjūrā, zivis joprojām neķeras, bet ir pirmās austeres, tad aizbrauc Kristaps bez Garmin pulksteņa, kas ziedots jūras dievam Poseidonam. Un atbrauc Toms, ciemakukulī atved vīnu, pie pusdienām tas tieši laikā, salasām mīdijas un dodamies ārā no šērām, lai ķertu krabjus kādā klusā saliņā, naktī pazaudēju murdiņu un nākas jaunu taisīt, meitenes uz ceļiem nometušās ķipina kopā tīklus.

Pusdienās mīdijas ar nūdelēm un baltvīnu, kas no Rīgas sataupīts tieši šim mirklim, un arī viena sviesta paciņa, austeres šoreiz tādās jokainas, varbūt pārāk silts ūdens, drošības pēc uzcepam kopā ar ķiplokiem. Pēdējais vakars Norvēģijas ūdeņos, skaisti bez gala, pie uzvārītā krabju katla sarunas nerosās, visi lauž un sūkā, un ir tik labi, ka negribas nemaz domāt, ka rīt jau jāsāk ceļš mājup. Klintis iekrāsojas sarkanas, otrpus līcītim guļ govis un laiski mūs vēro, lēnām satumst un pēdējais, ko vēl jūtu iemiegot, ir jodaini sāļā krabju garša.

Divas diennaktis līdz Kopenhāgenai ir tikai jūra, kurā mūs pavada delfīni, pretvējā smagnēji laužam vilni, korpusi lēkā un čīkst, Dita baidās, Arss, kā parasti, pilnīgi mierīgs, pār rūtiņu burtnīcām noliektu galvu, mācās japāņu valodu, Armands beidzot drusku atlaidies un Baiba saka, ka viss ir labi, kamēr viņa redz, ka mēs ar Armandu esam pilnīgi mierīgi. Uz rīta pusi visi guļ, vairākas reizes izbraucu no vēja, nākas slīdēt atpakaļgaitā, skraidīt pa klāju, kurss paliek vieglāks tikai nākamajā vakarā, mazliet brīvāks, bet pa dienu bezvējš un motors rīstās, sadzēries sāļo Ziemeļjūras ūdeni. Līdz Kopenhāgenai vēl gabaliņš, dabūjam drusku sāna vēju un pa pusi nakts nolidojam labus 100 km. Uz klāja paliek tik Armands un Toms, mēs visi pārējie laižam prom, mazliet žēl viņus tā atstāt, pēdējā naktī tik labi spīdēja mēness, gribējās kaut tikai tas būtu brauciena sākums, gandrīz četras nedēļas izkusušas kā sviests mīdijās.

Atgadījums ar Svena sievas velosipēdu

Svens Svalbards bija pavisam parasts zviedrs, nu vismaz viņam tā likās, un tā jau arī bija, kaut gan viena maza īpatnība, krievu draugs, kas patiesībā bija baltkrievs, sen jau pārzviedrojies un tomēr vietējo nepieņemts, Svenam bija tuvāks par paša sievu. Kaut gan Timofejevs smējās, ka Svena ledusskapi uz pusēm pārdala siena — labā puse sievai, kreisā Svenam, patiesībā jau tā nemaz nebija, tā izveidojies tāpēc, ka Svens nelietoja laktozi, bet Marta — glutēnu. Marta gan labi atceras to reizi, kad slovāku kaimiņiene no Martas aizņēmās brokastu pārslas un miltus, jo ziņkārīgais korgijs bija iebāzis ķepu ventilatorā, viņas šoferes alga aizgājusi farmācijai, bet no drauga plaukta ledusskapī viņa neko neuzdrīkstējās ņemt, te tā nebija pieņemts. Timofejevs savukārt ledusskapja saldētavā glabāja šņabi, parasti tur to bija vairāki un no dažnedažādām vietām, tikai ne no Zviedrijas, iespējams, tie nāca no netālās ostas pilsētas Gēteborgas, kur tie atceļoja ar konteinera kuģiem un deva mazu iespēju piepelnīties jūrniekiem, Svens par to visu daudz neprātoja, iedzert viņam patika, neviens no abiem nebija dzērājs, tomēr sarunas labāk vedās pie atdzesētās dziras, Svens nesa siļķi, anšovus un citus zviedru labumus, Timofejevam tie sasodīti labi garšoja, un tā viņi pāris reizes nedēļā pasēdēja.

Marta jau pirms pāris gadiem bija nopirkusi sev jaunu velosipēdu, un Svens tagad lietoja viņas veco Crescent. Svens nebija pārāk tehnisks, riepas piepumpēt mācēja, bet mainīt ne, arī instrumentu viņam lāgā nebija, kaut gan Timofejeva mājās šis tas glabājās, Svens neuzdrīkstējās viņu tajā iepīt, bija gan tādas reizes, kad Timofejevs pamanīja atskrūvējušos groziņu un, neko nejautājis, to pievilka. Pēc kādas no pasēdēšanām, pārbraucis pāri Göta kanālam, jau pusceļā uz mājām, sāka vibrēt priekšējais ritenis, papildus kustīgajai stūrei, pie kuras Svens jau bija pieradis, bija atskrūvējies priekšējā riteņa uzgrieznis, tas kļuva bīstami. Uzlicis velo uz ķepiņas, Svens ērti atspiedās pret liepu un čurāja tā, ka sprakšķēja vien, vienlaikus apdomājās un nolēma, ka stums līdz mājām, ja nu vēl kritīs un apdauzīsies, kāds sajutīs vēsās dziras smaku, kas nu jau Svenu bija labi uzsildījusi, nebūs smuki, viņš  pat nezināja, vai apdrošināšana sedz nelaimes gadījumu dzērumā. Brīdī, kad viss bija labi nokratīts un ielikts vietā, Crescent ķepiņa iedūrās dziļāk zemē un velo neveikli ievēlās ūdenī, bija septembris un pavisam tumšs, ūdens, kaut gan vēl nebija auksts, izskatījās bezgala dziļš, un no parka laternām plūstoša gaisma nebija pietiekama. Svens kādu brīdi domīgi pastāvēja kanāla malā un tad devās mājās, no Martas viņš nebaidījās, viņa bija saprotoša un arī viņai bija savi grēciņi, šad un tad pavēlāk nākot mājās viņš pamanīja viņas abas, kvēlojošām slovāku cigaretēm naksnīgajā balkona mierā uz saliekamajiem auduma krēsliem, un viņam pat likās, ka kaimiņienēm tas piestāv, nē, ka tajā ir kaut kas intīms, tieši tā viņam likās, un, tuvojoties mājai, tik ļoti gribējās, lai arī šovakar viņas tur sēdētu un jau attāli varētu redzēt divas mazas uguntiņas, kas kā bākas te uzplaiksnī un atkal nodziest.

Linšēpingā Krūms ar Ievu dodas atpakaļ uz Latviju, bet vietā atbrauc Baiba un stundām ilgi gaida mūs uz klāja, kamēr mēs, zaudējuši laika sajūtu, skraidām pa Aviācijas muzeju. Ir vēls, kanāla slūžas jau aizvērtas, un starts pārlikts uz rītu. Kaut kad drīzumā pievienosies Viko, bet pirms tam mūs vēl gaida Motulas motormuzejs.

Spīd saule, viss norit diezgan laiski, mēs kāpjam pa slūžām augšup, kad pamanu, ka visa komanda kā viens, ir basām kājām un ar garām koka kārtīm stumdās starp slūžu sienām, nedaudz izspūruši, blakus saules panelim žāvējas iepelējusi Ķelmēnu maize, Rišāra šorti ir ar diagonālu plīsumu un nav skaidrs, kā tie turas kopā, manas bikses vēl turas, tās ir paredzētas restorāniem un operai, bet daži vīna pleķi atsakās tās pamest un parādās arī pirmie plīsumi. Motula mūs lutina, pārdesmit metrus pirms slūžām ūdenī pamanām velo — melns, smuks, metra dziļumā, rītdienas plāns ir gatavs, jaizķeksē. Nakts ir trokšņaina un Rišārs nemierīgs, nocieties pēc balles, mēs viņu ieraugām blakus ostiņai notiekoša koncerta nobeiguma gabalā pie pašas skatuves, kur gaisā lido konfeti papīrīši, ar pāris vietējām blondīnēm, viņš virpuļo riņķa dejā kā vilks ar aitiņām. Bijām izmeklējušies un beidzot atraduši, joprojām izspūrušu, basām kājām, saplēstiem šortiem un, cerams, laimīgu. Klīstam pa naksnīgo pilsētu, pāris bāri vēl vaļā, Rišārs jau noskatījis vietu, uz kuru dosies un no kuras viņu izmetīs, jo apavus viņš nav paņēmis līdzi un klubā bez tiem nelaiž, kāds draudziņš gan pat piedāvā savus un sakās pats iet iekšā ar zeķēm. Kamēr viņi tur stīvējas gar iekļūšanu, es kā sikspārnis attāli to visu vēroju, cīnoties ar žagām, uz galvas pret zemi atspiedies un kājas uzšāvis gandrīz līdz pašai liepas galotnei, kur pirms nepilna gada trekni pačurāja Svens.

Foto - Baiba Jēkabsone

Nākamā diena ir silta, pēc brokastu putras ar Rišāra pagājušās nakts stāstiem dodamies izvilkt Svena velosipēdu, piepumpēju riepas un atstāju, lai saulē apžūst zaļais aļģu krāsojums, pa to laiku izvelku akvalangu un gar piestātnes koka steķiem laižos vēsā ūdens paēnā. Vēži lēkā acu priekšā, vēlāk iemācām tiem ēst pelējušo Ķelmēnu maizi, šoreiz neķeram, vienkārši pieradinām. Izvelku divas mazas kafijas krūzītes un vienu dakšiņu, pietiks labumu šodienai, jādodas tālāk.

Ideja par Gota kanāla slūžu sistēmu izveidi radās Gustava I Vasa laikā, tas ir 16 gs. sākumā, lai zviedri iegūtu neatkarīgu ceļu no dāņiem, bet pats projekts sāka īstenoties vēl tikai pēc trim gadsimtiem. Čarlzs Darvins dodas ekspedīcijā ar Beagle, šūpodamies slīd pāri okeānam, kamēr 70 000 zviedru zaldātiņu cilā kirkas un ved pamatklintāja bluķus, rok un stiprina 20 gadus, un divus gadsimtus vēlāk mēs ar Dahaku esam pacēlušas gandrīz 90 m augstumā virs jūras līmeņa.

4. jūlijā man iestājas vārda diena, piestājam ezerā pie salas un cepam tik gardas lavaša picas, ka liekas, tās noteikti nebūtu sliktākās beigas — ēst tās, līdz nāve mūs paņemtu, gandrīz kā no lielās rīšanas. Pienāk rīts, un saule mūs apreibina vēl vairāk. Trako nakti apliecina jauniegūti zilumi, kas vēlāk parādās uz Baibas dažādās vietās, piemēram, arī zem acs, tāpat uz Dahaka runā, ka Rišāru savā liesmu varā gandrīz esot paņēmis ugunskurs. Savukārt Viko mierīgi bija makšķerējis un Armands izgulējies, lai nākamajā dienā varētu šķērsot lielāko Zviedrijas ezeru Vänern, kur mūs pārsteidz viļņi, kas nelīdzinās līdz šim jūrā piedzīvotajiem. Es gan no tā neko neredzu, man liekas, ka lielākā daļa komandas atrodas miera stāvoklī, mētājoties kajītes četrās apaļajās sienās.

Pēdējā govs

No Igaunijas atbraucu pārkarsētā autobusā. Izvilku ērces, saķemmēju saulē sakaltētos matus un devos uz Cepienu, lai turpinātu gaidīt jau gadu tvarstītās mīdijas ķiploka-laima mērcē, iepriekš viņiem vienmēr bijušas kaut kādas atrunas - nav elektrība, esot jau apēstas vai vēl kas, bet, kad slīdu iestādei garām pa Meža ielu, saimnieks katru reiz tik laipni sveicina, it kā mēs būtu seni draugi, un kājas arvien no jauna ved uz šo mazo, kafejnīcām piebārstīto ieliņu. Tikmēr Dahaka pirmā komanda sildījās biologu bāzes pirtī Kolkā vai lakstojās ap sarkanvīna kartona pakām, no kurām kārīgi izbāzti krāni remdina ceļotāju slāpes. No Sirves pussalas redzami Kurzemes krasti, un Kolka nav tālu, līcī iepūtis ziemelis, sarunājām, ka Dahaks pie raga mūs sagaidīs un man uz vienu nakti tiek dāvāta aizķeršanās vasaras pilsētā, kurā sāk smaržot liepas.

                                         Autora foto

Nakts tumšākā stunda strauji rūk, Ieva velk Krūmu teltī, un pasēdēšanai pienāk gals, arī odi ir aprimuši vai varbūt mēs tos vairs nejūtam. Paēduši vakariņas, pamanāmies izspēlēt Ilustrētās zinātnes sešu jautājumu viktorīnu un pilnībā izgāzties sadaļā zooloģija (kas tas par dzīvnieku?) – pie pēdējā palīgpunkta, kurā atbilde parasti tiek teju uzpilināta uz mēles, ir rakstīts – ķepainītis mazgātājs, mēs viņu pārdēvējam par ķepainīti laizītāju, jo to, ka tā tiek dēvēts jenots, taču nevar ņemt nopietni. Jautājumos par vēsturi Krūms ir gandrīz neaizvietojams, viņš viegli pinās ap Plīniju un pērās ar Pitagoru, vēl tur visi tie Amerikas prezidenti un gadi, un reizēm mums visiem sajūk viss, bet sadaļā Astronomija galvas pagriežas pret Armandu vēl pirms jautājuma nolasīšanas. Risinām arī fundamentālās eksistences jautājumus, noskaidrojam šo to par gorillas un šimpanžu uzvedību, tomēr galvenais panākums diskusijām – tiek pielikts punkts esības nepārdzimšanai.

Tehniskā pontona ahterī guļ Rišārs, bet forā iespiesti mitināmies mēs ar Ditu, šauri, bet toties katram savs iluminators. Atbīdu iekšā kāpjamo lūku, un ar muguru pret mani, aizdomīgi spilgtā telefona gaismā, notupies kajītes biedrs. Nodomāju, ka čato ar savām draudzenītēm, palūdzu, vai varu tikt garām, bet atbildes nav, gaisma nāk nevis no telefona ekrāna, bet no ieslēgtā lukturīša, Rišāra dzirdes maņa uz brīdi ir izslēgta, viņš atvēris savu atpakaļceļa stopējamo maisiņu, izvilcis no iepakojuma desu un kož kumosu pēc kumosa, pēc tam nedabīgā diodes gaismā, kurā iekrāsojas balti zobi un tumši  vaigi, pusrūķa cepure, viņš joprojām neko neteikdams, tāpat, pustupus sēdēdams, pagriežas, no iepakojuma izvelk atlikušo desas gabalu, no kura izspiedies neliels tauku kamoliņš, kas acīmredzot zem zobu spiediena nav izturējis slodzi, un sniedz to man, tikai pēc kādas vēl nenosakāma ilguma pauzes pavisam skaidri un pašsaprotami paziņo „Man ļoti sagribējās ēst.”Kopš vakariņām ar pāris konserviem, apceptu kabaci, griķiem, pāris pudelēm Primitivo un kādu Malduguns alus pudeli, vēl nav pagājušas vēl pat ne pāris stundas, bet tas nekas.

Baltijas jūra šķērsota jau pirms pāris dienām, vējš pūta tieši pretī un mums gāja lēni, kādas 35 stundas no Kolkas, bet tagad Göta kanāla dzīve rit mierīgi. Kādā citā naktī, kad sāk līt un nākas pamest ugunskuru, lai paslēptos zem vecas, līkas priedes, kuras skujas bija tik biezas, ka ne pile nenokļūst līdz mūsu galvām, tumsas aizsegā parādās govs, viena un balta, tik neticama, ka neviens tai īsti nepievērš uzmanību, līdz brīdim, kad no krūmiem klusi iznirst vesels bars, Rišārs tām skrien pretī, govis bēg un nāk atpakaļ, bet tumsas filtrs to padara tālu un neiespējamu. Pēdējā palikusī ir pavisam baisa, brūna, nē, melna kā ogle, bet uz sejas tai uzlikta balta maska kā Bāskervilas fosfors, tā stāv un skatās, it kā saprastu kaut ko vairāk nekā mēs.