Atgadījums ar Svena sievas velosipēdu

Svens Svalbards bija pavisam parasts zviedrs, nu vismaz viņam tā likās, un tā jau arī bija, kaut gan viena maza īpatnība, krievu draugs, kas patiesībā bija baltkrievs, sen jau pārzviedrojies un tomēr vietējo nepieņemts, Svenam bija tuvāks par paša sievu. Kaut gan Timofejevs smējās, ka Svena ledusskapi uz pusēm pārdala siena — labā puse sievai, kreisā Svenam, patiesībā jau tā nemaz nebija, tā izveidojies tāpēc, ka Svens nelietoja laktozi, bet Marta — glutēnu. Marta gan labi atceras to reizi, kad slovāku kaimiņiene no Martas aizņēmās brokastu pārslas un miltus, jo ziņkārīgais korgijs bija iebāzis ķepu ventilatorā, viņas šoferes alga aizgājusi farmācijai, bet no drauga plaukta ledusskapī viņa neko neuzdrīkstējās ņemt, te tā nebija pieņemts. Timofejevs savukārt ledusskapja saldētavā glabāja šņabi, parasti tur to bija vairāki un no dažnedažādām vietām, tikai ne no Zviedrijas, iespējams, tie nāca no netālās ostas pilsētas Gēteborgas, kur tie atceļoja ar konteinera kuģiem un deva mazu iespēju piepelnīties jūrniekiem, Svens par to visu daudz neprātoja, iedzert viņam patika, neviens no abiem nebija dzērājs, tomēr sarunas labāk vedās pie atdzesētās dziras, Svens nesa siļķi, anšovus un citus zviedru labumus, Timofejevam tie sasodīti labi garšoja, un tā viņi pāris reizes nedēļā pasēdēja.

Marta jau pirms pāris gadiem bija nopirkusi sev jaunu velosipēdu, un Svens tagad lietoja viņas veco Crescent. Svens nebija pārāk tehnisks, riepas piepumpēt mācēja, bet mainīt ne, arī instrumentu viņam lāgā nebija, kaut gan Timofejeva mājās šis tas glabājās, Svens neuzdrīkstējās viņu tajā iepīt, bija gan tādas reizes, kad Timofejevs pamanīja atskrūvējušos groziņu un, neko nejautājis, to pievilka. Pēc kādas no pasēdēšanām, pārbraucis pāri Göta kanālam, jau pusceļā uz mājām, sāka vibrēt priekšējais ritenis, papildus kustīgajai stūrei, pie kuras Svens jau bija pieradis, bija atskrūvējies priekšējā riteņa uzgrieznis, tas kļuva bīstami. Uzlicis velo uz ķepiņas, Svens ērti atspiedās pret liepu un čurāja tā, ka sprakšķēja vien, vienlaikus apdomājās un nolēma, ka stums līdz mājām, ja nu vēl kritīs un apdauzīsies, kāds sajutīs vēsās dziras smaku, kas nu jau Svenu bija labi uzsildījusi, nebūs smuki, viņš  pat nezināja, vai apdrošināšana sedz nelaimes gadījumu dzērumā. Brīdī, kad viss bija labi nokratīts un ielikts vietā, Crescent ķepiņa iedūrās dziļāk zemē un velo neveikli ievēlās ūdenī, bija septembris un pavisam tumšs, ūdens, kaut gan vēl nebija auksts, izskatījās bezgala dziļš, un no parka laternām plūstoša gaisma nebija pietiekama. Svens kādu brīdi domīgi pastāvēja kanāla malā un tad devās mājās, no Martas viņš nebaidījās, viņa bija saprotoša un arī viņai bija savi grēciņi, šad un tad pavēlāk nākot mājās viņš pamanīja viņas abas, kvēlojošām slovāku cigaretēm naksnīgajā balkona mierā uz saliekamajiem auduma krēsliem, un viņam pat likās, ka kaimiņienēm tas piestāv, nē, ka tajā ir kaut kas intīms, tieši tā viņam likās, un, tuvojoties mājai, tik ļoti gribējās, lai arī šovakar viņas tur sēdētu un jau attāli varētu redzēt divas mazas uguntiņas, kas kā bākas te uzplaiksnī un atkal nodziest.

Linšēpingā Krūms ar Ievu dodas atpakaļ uz Latviju, bet vietā atbrauc Baiba un stundām ilgi gaida mūs uz klāja, kamēr mēs, zaudējuši laika sajūtu, skraidām pa Aviācijas muzeju. Ir vēls, kanāla slūžas jau aizvērtas, un starts pārlikts uz rītu. Kaut kad drīzumā pievienosies Viko, bet pirms tam mūs vēl gaida Motulas motormuzejs.

Spīd saule, viss norit diezgan laiski, mēs kāpjam pa slūžām augšup, kad pamanu, ka visa komanda kā viens, ir basām kājām un ar garām koka kārtīm stumdās starp slūžu sienām, nedaudz izspūruši, blakus saules panelim žāvējas iepelējusi Ķelmēnu maize, Rišāra šorti ir ar diagonālu plīsumu un nav skaidrs, kā tie turas kopā, manas bikses vēl turas, tās ir paredzētas restorāniem un operai, bet daži vīna pleķi atsakās tās pamest un parādās arī pirmie plīsumi. Motula mūs lutina, pārdesmit metrus pirms slūžām ūdenī pamanām velo — melns, smuks, metra dziļumā, rītdienas plāns ir gatavs, jaizķeksē. Nakts ir trokšņaina un Rišārs nemierīgs, nocieties pēc balles, mēs viņu ieraugām blakus ostiņai notiekoša koncerta nobeiguma gabalā pie pašas skatuves, kur gaisā lido konfeti papīrīši, ar pāris vietējām blondīnēm, viņš virpuļo riņķa dejā kā vilks ar aitiņām. Bijām izmeklējušies un beidzot atraduši, joprojām izspūrušu, basām kājām, saplēstiem šortiem un, cerams, laimīgu. Klīstam pa naksnīgo pilsētu, pāris bāri vēl vaļā, Rišārs jau noskatījis vietu, uz kuru dosies un no kuras viņu izmetīs, jo apavus viņš nav paņēmis līdzi un klubā bez tiem nelaiž, kāds draudziņš gan pat piedāvā savus un sakās pats iet iekšā ar zeķēm. Kamēr viņi tur stīvējas gar iekļūšanu, es kā sikspārnis attāli to visu vēroju, cīnoties ar žagām, uz galvas pret zemi atspiedies un kājas uzšāvis gandrīz līdz pašai liepas galotnei, kur pirms nepilna gada trekni pačurāja Svens.

Foto - Baiba Jēkabsone

Nākamā diena ir silta, pēc brokastu putras ar Rišāra pagājušās nakts stāstiem dodamies izvilkt Svena velosipēdu, piepumpēju riepas un atstāju, lai saulē apžūst zaļais aļģu krāsojums, pa to laiku izvelku akvalangu un gar piestātnes koka steķiem laižos vēsā ūdens paēnā. Vēži lēkā acu priekšā, vēlāk iemācām tiem ēst pelējušo Ķelmēnu maizi, šoreiz neķeram, vienkārši pieradinām. Izvelku divas mazas kafijas krūzītes un vienu dakšiņu, pietiks labumu šodienai, jādodas tālāk.

Ideja par Gota kanāla slūžu sistēmu izveidi radās Gustava I Vasa laikā, tas ir 16 gs. sākumā, lai zviedri iegūtu neatkarīgu ceļu no dāņiem, bet pats projekts sāka īstenoties vēl tikai pēc trim gadsimtiem. Čarlzs Darvins dodas ekspedīcijā ar Beagle, šūpodamies slīd pāri okeānam, kamēr 70 000 zviedru zaldātiņu cilā kirkas un ved pamatklintāja bluķus, rok un stiprina 20 gadus, un divus gadsimtus vēlāk mēs ar Dahaku esam pacēlušas gandrīz 90 m augstumā virs jūras līmeņa.

4. jūlijā man iestājas vārda diena, piestājam ezerā pie salas un cepam tik gardas lavaša picas, ka liekas, tās noteikti nebūtu sliktākās beigas — ēst tās, līdz nāve mūs paņemtu, gandrīz kā no lielās rīšanas. Pienāk rīts, un saule mūs apreibina vēl vairāk. Trako nakti apliecina jauniegūti zilumi, kas vēlāk parādās uz Baibas dažādās vietās, piemēram, arī zem acs, tāpat uz Dahaka runā, ka Rišāru savā liesmu varā gandrīz esot paņēmis ugunskurs. Savukārt Viko mierīgi bija makšķerējis un Armands izgulējies, lai nākamajā dienā varētu šķērsot lielāko Zviedrijas ezeru Vänern, kur mūs pārsteidz viļņi, kas nelīdzinās līdz šim jūrā piedzīvotajiem. Es gan no tā neko neredzu, man liekas, ka lielākā daļa komandas atrodas miera stāvoklī, mētājoties kajītes četrās apaļajās sienās.