Izkusis sviestā

Diana ir tik liels kuģis, ka savu purnu sliec pāri slūžu malām, un no ūdens līnijas līdz sienai paliek tik vien kā vieta fenderiem. Viņas dēļ mūs nelaiž tālāk, pienākusi arī pievakare, un ļoti gribās pirti. Esam iesprostoti, tuvākā marina ir pilna, meitenēm tajās ļoti patīk, duša un tualete, dažreiz arī ieliek izmazgāt veļu vai pabāž traukus zem tekoša, silta ūdens. Nepilnu kilometru aiz slūžām tomēr ir pirts, to ieraugu, vizinoties ar Svena velosipēdu, tā ir viena no tām pilnajām marinām, pirts gan tukša, kartīte durvju atvēršanai strādā, jāizdomā tik, kur dabūt malku. Pie ieejas uzraksts, ka te kaut ko var dabūt par 200 kronām, tas ir, 20 eur, bet tuvumā vairs nav neviena, ar ko varētu norēķināties, savukārt mums uz Dahaka ir zāģis, parasts rokas fuksītis, neganti ass. Dodamies uz pirti ar somās sabāztiem koka sprunguļiem un līkiem, no vietējām grāvmalēm izlasītiem, zariem uz pleciem. Basām kājām, izspūruši, it kā ienākuši filmas kadrā, Dahaka delegācija dodas cauri ciemam un pār sētu žogiem, slīd vērīgi un mazliet izbrīnīti zviedru acu pāri. Kurinām ar pilnu jaudu, skurstenis pie krāsns paliek sarkans, ceļas temperatūra, Armands biedē ar granīta šrapneļiem un sola rentgenus. Turpat netālu pa slideniem akmeņiem var iekļūt kanālā un iegremdēties mīkstā, mazliet dūmakainā ūdenī, apgulties uz muguras un skatīties debesīs, kur grozās augošs mēness, un neviļus atcerēties Strongbovu, kurš pilnmēness naktīs laidās pa Tigras straumi līdz pašai Bagdādei un, pārpeldot Sarkano jūru, saaukstējas un gandrīz nobeidzās no furunkuļiem. Paliek vēss, pārpeldu pāri kanālam noplēšu vienu lapiņu no koka, kas, pārliecies pār kanāla malu, trauslā līdzsvarā rotaļājas virs ūdens virsmas, pāris reizes ievelku un izpūšu gaisu, nostiepjos taisns kā meldrs un izšauju roku virs galvas, salut, un laižos lejā, paliek vēsāks un tumšāks, izlaižu gaisu no plaušām un turpinu slīdēt, līdz kājas satausta mālainu gultni, mazs atspēriens, pāris rokas vēzieni un virs manis atkal parādās mēness, pievelku pilnas plaušas gaisa, tas sajaucies ar papeļu un bērza smaržu,  peldu, līdz rokas atduras pret tiem pašiem slidenajiem akmeņiem, mazliet negribīgi un stīvi kā pirmais četrkājis lienu ārā uz zemes, ierāpoju mauriņā, kur zāle pieskaras vēderam un ceļos uz divām, norvēģis sveču gaismā no sava kutera vēro šo kailo atdzimšanu un painteresējas, vai nav auksti, atskatos, viņš ir tālu debesīs, kaut kur līdzās mēnesim. Pirtošanās rit pilnā sparā, Viko sarūpējis bērzu slotu, Rišāra vadībā tika salasītas bundžas no konteinera un saliktas maisos nodošanai, vietējais gan nolūrēja un nesaprašanā aizdodas, galvu šūpodams. Šonakt balle nevienam nav padomā, visi saldi un tīri guļ, līdz iestājās Rišāra dzimšanas diena, ir jāceļas un jāēd putra, putra nemainās, tik zaptes tiek vilktas no bilžām, nopukšķ atvērtais vāciņš, man patīk skatīties, būt pirmajam, ir vai nav pelējums, zils vai zaļš un pūkains. Ejam staigāt pa Vēnerna ezera malas stāvajām klintīm, pirmo reizi līst, pārnākam pārguruši un visi astoņi ielienam virtuves pontonā, pavisam nejauši nolaužam krēslu, vienkārši esam pārāk smagi, laikam pielijuši. Rišārs sarūpējis kādas astoņas alus sešpakas,  spēlējam ilustrēto vēsturi, sāk mazināties lietus un vairoties izdzertās skārdenes, ar vietējās miskastes palīdzību iekurinām ugunskuru, mazliet dūmo un līņā, bet rīts mūs atkal pārsteidz ar sauli un dzeltenu ananasu. Katru dienu kāds aizbrauc vai atbrauc, un ir iemesls svinēt šo dzīvi, kur slūžas mūs ceļ uz augšu un laiž lejā, aiztek ūdens un paliek ēnaina, 7 m plata aļģēm apaugušām sienām, saduļķotu ūdeni, kā pamesta viduslaiku nemājīgā cietuma kamera. Ūdens šaujas pa pavērtām lūkām, veras čikstoši vārdi, katra reize kā piedzimšana un tad tik uz priekšu, vibrē motors, kratās un pašizmazgājas netīrie trauki, veras tilti un dzindzina aizvērtie šlagbaumi, uz priekšu un uz augšu un leju, kustība bezvējā.

Foto - Dita Ābola

Cauri Gēteburgai dodamies uz jūru, bet pa ceļam pilsētas piestātnē vējš atkal iepūš Svena velosipēdu dzelmē, es jau velku akvalangu, Armands mani aptur un iesaka enkuru, pieci vilcieni, un no 7 m dziļuma atkal uz klāja iznirst velo. Pēdējās slūžas aiz muguras, Viko un Rišārs rīt dodas mājās, atkal ugunskurs un sarunas, ap septiņiem no rīta rosība uz klāja, motors un pretstraume. R. Un V. nokavē pirmo vilcienu, pēc tam viņus izmet no otrā vilciena, ar trešo viņi tiek līdz prāmja piestātnei, no kuras kuģītis aizgājis pirms kādas nepilnas stundas, „čill, izbaudām”, tā savās īsziņās raksta R. un iebauda balzamu un ne par ko nebēdā, Viko, kā jau Viko, to nekomentē, bet diez vai ir tik pat lielā sajūsmā.

Ieslīdam Ziemeļjūrā, zivis joprojām neķeras, bet ir pirmās austeres, tad aizbrauc Kristaps bez Garmin pulksteņa, kas ziedots jūras dievam Poseidonam. Un atbrauc Toms, ciemakukulī atved vīnu, pie pusdienām tas tieši laikā, salasām mīdijas un dodamies ārā no šērām, lai ķertu krabjus kādā klusā saliņā, naktī pazaudēju murdiņu un nākas jaunu taisīt, meitenes uz ceļiem nometušās ķipina kopā tīklus.

Pusdienās mīdijas ar nūdelēm un baltvīnu, kas no Rīgas sataupīts tieši šim mirklim, un arī viena sviesta paciņa, austeres šoreiz tādās jokainas, varbūt pārāk silts ūdens, drošības pēc uzcepam kopā ar ķiplokiem. Pēdējais vakars Norvēģijas ūdeņos, skaisti bez gala, pie uzvārītā krabju katla sarunas nerosās, visi lauž un sūkā, un ir tik labi, ka negribas nemaz domāt, ka rīt jau jāsāk ceļš mājup. Klintis iekrāsojas sarkanas, otrpus līcītim guļ govis un laiski mūs vēro, lēnām satumst un pēdējais, ko vēl jūtu iemiegot, ir jodaini sāļā krabju garša.

Divas diennaktis līdz Kopenhāgenai ir tikai jūra, kurā mūs pavada delfīni, pretvējā smagnēji laužam vilni, korpusi lēkā un čīkst, Dita baidās, Arss, kā parasti, pilnīgi mierīgs, pār rūtiņu burtnīcām noliektu galvu, mācās japāņu valodu, Armands beidzot drusku atlaidies un Baiba saka, ka viss ir labi, kamēr viņa redz, ka mēs ar Armandu esam pilnīgi mierīgi. Uz rīta pusi visi guļ, vairākas reizes izbraucu no vēja, nākas slīdēt atpakaļgaitā, skraidīt pa klāju, kurss paliek vieglāks tikai nākamajā vakarā, mazliet brīvāks, bet pa dienu bezvējš un motors rīstās, sadzēries sāļo Ziemeļjūras ūdeni. Līdz Kopenhāgenai vēl gabaliņš, dabūjam drusku sāna vēju un pa pusi nakts nolidojam labus 100 km. Uz klāja paliek tik Armands un Toms, mēs visi pārējie laižam prom, mazliet žēl viņus tā atstāt, pēdējā naktī tik labi spīdēja mēness, gribējās kaut tikai tas būtu brauciena sākums, gandrīz četras nedēļas izkusušas kā sviests mīdijās.