Baltijas jūras tālākais ziemeļu punkts

Ap sešiem no rīta 8. jūnijā atgriežos no autobusa pieturas, ūdens līmenis ir nokrities, un saviem spēkiem katamarānu iestumt nevaru, nākas modināt Armandu. Motoram viegli trīcot, slīdam ārā no līča 5 km garumā. Jūrā ir vēsa brīze, kas ar laiku aprimst, nākas buras gan celt augšā, gan laist lejā, līdz kaut kā aizslīdam līdz Vāsai. Bezvējā mūs gaidot, Ilze, būdama kaislīga klinšu kāpēja, pamanījusies apmeklēt vienīgo zāli, kas te iebūvēta ūdens tornī. Tās sienas augstums, precīzi vairs neatceros, bet ir pāri pa 30 m.

Tā kā katamarāns parasti tiek noparkots tādā vietā, lai netraucētu vietējiem, nebūtu pārāk labi redzams un neatrastos maksas ostā, līdz pilsētas centram nākas labi izkustēties. Šorīt atkal sanāk kādi 10 km vienā virzienā līdz centram, esmu noskatījis moto muzeju un diezgan nelokāmi uzstāju par pastaigu. Meklētais objekts atrodas netālu no dzelzceļa stacijas, tādā kā rūpnīcas vai noliktavu rajonā, sarkanā ķieģeļu ēkā. Biļešu kasē, ja tā to varētu nosaukt, dabūju pasniedzēja atlaidi, precīzāk sakot, darbinieks pilnīgi melnās drēbēs ar tetovējumu, pīrsingu un cigareti zobos saka, ka atlaides neesot, bet man personīgi viņš varot tādu piešķirt, un septiņu eur vietā saņemto piecīti iemet atvilktnē. Kā vēlāk pastāsta Ilze, kas muzeju neapmeklēja, bet čaloja ar jau minēto kasieri, viņam visa šī muzeja būšana garlaikojot un viņš apsverot iespēju uzsākt studijas. Viņš arī mudinājis Ilzi apmeklēt muzeju bez biļetes, bet viņa bija nelokāma un ar motoriem nekrāmējās. Divi vīri iestūmuši muzeja telpās mocīti un ar pāris instrumentu palīdzību mēģina to dabūt pie dzīvības, braucamrīks daļēji traucē apskatīt mazliet senākus spēkratus, bet meistari ir pārāk aizrāvušies, lai to pamanītu.

Pēc dienas pārbrauciena, kad vakara saule sāk jau atstaroties pelēkajos mākoņos, no apakšas pārkrāsodama tos sārtos toņos, Dahaks šņirkstēdams izslīd nelielā smilšu pludmalē, un mēs atkal nostājāmies uz zemes, ejam meklēt malku un priecājamies par skaisto ainavu sev apkārt. Tālumā mazliet skumji romantiski kliedza zosis, debesis pārvēršas ugunīgi sārtas, un mēs atveram malduguns alu, apiņu smarža apvij ainavu un degunā saskrien putas.

Ilze ar lielu prieku gatavo un mēs ar tādu pašu ēdam, bet ātri pienāk diena, kad arī viņai jādodas projām. Armands pie katamarāna stūres ir nenogurdināms — ja laiks ir vēss un mierīgs, varu nelīst ārā un stundām lasīt grāmatu, bet dažreiz manas acis kā magnēts pielīp pie kajītes ovālā loga, caur kuru var redzēt, kā pretējā korpusa purngals paceļas viļņos, kādu brīdi lido un iegāžas atpakaļ, šķeldams ūdeni, un rūkdams traucas uz priekšu. Dahaks pārslīdējis pāri līcim un tagad atrodas Zviedrijas pusē, ir jūnija vidus. 

                                                             Foto - Armands Bernaus 
Drīz vien lietus mākoņi pašķiras un, saules sasildīti, piestājam kādas neapdzīvotas saliņas aizvēja pusē. Esam palikuši divi ar Armandu, un līdz Baltijas jūras tālākajam ziemeļu punktam vairs atlikuši ne vairāk kā simts kilometru, tamdēļ nesteidzīgi izmantojam silto bezvēja dienu, nopeldoties +13 grādu ūdenī un izstaigājot salas pauguraino vidieni.

Nākamajā dienā, pēc kārtīgas kartogrāfiskā materiāla izpētes, vienojamies par punktu, kas, mūsuprāt, ir Botnijas līča ziemeļu tālākais gals. Vieglā sānvējā bukšprits pieskaras pāraugušiem zāles stiebriem Toreatven upes kreisajā krastā, Baltijas jūra ziemeļu virzienā ir beigusies.

Pamestas piestātnes nedaudz haotiskajā gaisotnē pārlaižam nakti, no rīta aizstaigājam līdz Tori un pēcpusdienā jau velkam buras, lai slīdētu uz Oulu, kur mums piebiedrosies Krišjānis.

Vēlu vakarā piestājam Maloren salā, apkārt redzams tikai bezgalīgs horizonts un negribīgi rietoša saule, bet uz salas daudz zvejnieku būdiņu, bāka un pat koka baznīca. Augstākajā vietā neliels vēja ģenerators, no šī punkta ir pārredzama visa sala, te nav neviena koka. Savāda dzīvošana.

No rīta turpinām ceļu un pirms pusdienas laika no Zviedrijas jau atkal iepeldam Somijas ūdeņos. Ir piektdienas vakars, iejaukti gaišās nakts, velobraucēju un trokšņainu bāru biezoknī, jūtamies ērmīgi, piesūkušies ugunskura dūmiem, iedami nedabiski smagiem zemes gravitācijas soļiem. Pie stacijas bēšīgās koka ēkas ir tikai viens cilvēks, Krišjānis, ir viens naktī, un līdz Dahakam mums pāris stundu pārgājiens. Piestātnes malā aiz laipiņām mūs uzticīgi gaida katamarāns, starp mākoņiem izlīdusi saule, rīt paredzēts sauszemes brauciens uz polāro loku, laiks iet nosnausties, te naktis jūk ar dienu.

                                                                   Autora foto

                                                     

Te miglā, te saules mirdzumā

Pussalas galā griežas vēja ģenerators, kamēr piebriest auzu putra, galvas pār voltametru pārliekuši, skatāmies displeja cipariņos lādēšanas spriegumu. Tā ir jaunā mantiņa, kas pavadīs mūs visa ceļojuma garumā, apgādājot ar elektrību, paralēli 10 W saules panelim, kas īsi pirms izbraukšanas pierādīja sevi kā spējīgu pielādēt telefonu un planšeti. Reiz, pirms dažiem gadiem, pārdzenot jahtu no Anglijas uz Latviju, mūs ostā sagaidīja tik liela kaste, ka nespējām to ienest kajītē. Atvēruši turpat uz piestātnes steķiem, salikām to kopā, bija bezvējš, savādāk lāpstiņas būtu mūs turpat uz vietas sašķēlušas smalkās ripiņās. Kasti nācās izmest, ģeneratoru izjaukt un pa detaļām paslēpt kajītē, lai tas mūs vairs neapdraudētu. Jaunais modelis ir darināts no simtgadīgas kumodes un laivas elektromotora, pretī vējam slejoties zvalstīgā vējdēļa mastā.

Kamēr joni skrien 4 V akumulatoros, paēdam brokastis un 3. jūnijā, pacēluši enkuru, kas bijis aizbāzts aiz kāda no pludmales akmeņiem, uzņemam kursu uz ziemeļiem. Gar kreiso bortu mums garām paslīd Sāmsala un Hīumā, bet gar labo bortu Vormsi, kur pirms gada apmēram šajā pašā laikā divas dienas nogaidījām skarbos ziemeļvējus, kas neļāva tikt uz priekšu. Salu aizsegā jūra ir mierīga un laivas gaita ātra. Šķērsojam Somu līci un nākošās dienas rītā, izgrozījies no šaurās kajītes, šķērsoju klāju, lai nonāktu virtuves pontonā un pagatavotu kafiju ar sakultu pienu. Jūrā ir spirgti viļņi, vietām kāda balta galotne iejaucas nelīdzenajā mirdzuma pasaulē, agri pārņemu stūri, tuvojamies šērām pie Somijas krastiem. Mirdzošā saule virs aukstā ūdens atmodina baltas miglas kupenas, tās palēnam ieskauj arvien ciešāk, līdz kādā brīdi par vienīgo orientieri miglas un šēru pasaulē kļūst navigācijas ekrāns.

                                                                        Autora foto

Tā mēs pāris dienas slīdam, te miglā, te saules mirdzumā, Dita lasa man priekšā Kusto grāmatu Haizivis, šad tad ieskatos ūdenī un, sasprindzinājis redzi, cenšos ieraudzīt kādu no ūdens izlīdušu spuru, bet nav nekādu citu dzīvību kā vien kaijas un zīriņi, un daži zirnekļi, kas kļuvuši par laivas viesiem. Apstājamies un pastaigājam pa cietzemi un dodamies tālāk, ir tā savādi, ka tad, ka tu esi uz katamarāna, liekas, ka nebūtu slikti pastaigāt pa zemi, bet pēc brīža uz zemes jau gribas doties tālāk. Niklāvam pēc pāris dienām jāaizstāv bakalaura darbs, savukārt Ditai jābūt Sopotā uz mūzikas konferencei, bet vieni ar Armandu mēs nepaliksim, pievienosies Ilze, bet pašlaik vēl ir labvēlīgs ceļavējš un mēs viegli slīdam arvien tālāk uz ziemeļiem un izbaudām garās dienas, un saules panelis tieši tāpat. Kādu rītu, tas varētu būt 6. jūnijs, aizbrauc Niklāvs, viņš neticamā ātrumā vēl paspēj tās pašas dienas vakarā uzkāpt uz prāmja Helsinkos. Mēs veicām kārtīgu ekspedīciju pa Pori, izstaigājāmies pilnas dienas garumā, pamanoties pat ieslīdēt lielveikalā, pieticīgi ieturēties un salādēt datorus. Nākamajā dienā, saulei spīdot, viegli turam kursu uz Vāsu, ar domu iesēdināt Ditu autobusā, lai viņa līdz nākamajam rītam nonāktu līdz lidostai Turku, bet viss nav tik vienkārši, jo gandrīz mierīgā jūrā pārlūst šverta skrūve. Cieši pie vēja netiekam, un izdomājam atkāpšanās plānu – brauksim krastā un sameklēsim kādu mierīgu līci, lai veiktu nepieciešamos remontdarbus. Kontinentā ir neticami silts – ja jūrā ūdens temperatūra ir ap +10 C un tāda arī gaisa temperatūra, tad krastā bija virs divdesmit, pēkšņi jānovelk divas bikses un trīs jakas, tiešām nepierasti.

                                                               Foto - Dita Ābola

Tuvojas vakars, par to gan liecina tikai pulkstenis, kas rāda vienpadsmit, bet saule vēl draiski gozējās virs priežu galotnēm. Sanāk kārtīgs pārgājiens, jo autobusa pietura atrodas 14 km attālumā no mūsu pagaidostas, vienīgā mašīna uz ceļā mūs paved nelielu gabalu un izrāda vietējo mazpilsētu Narpes. Kaut arī ir jau krietni pāri pusnaktij, viss ir gaišs un tukšs kā tādā spoku pilsētā. Izrādās, ka vietējie šeit runā zviedriski, un vecākā paaudze somu valodu nemaz nezina, šinī rajonā ir daudz siltumnīcu, tik lielas, it kā tur mēģinātu izaudzēt dateļpalmas. Nakts paliek vēsa un pusgarajos šortos sāk ložņāt vējš, atpakaļceļā lēni lec saule un jūtama Latvijas smaržas no sila un laukiem, un tikai ik pa retam var manīt kādu nelielu liecību par to, ka tepat slēpjas pamatklintājs.

Paceļam enkuru (1. jūnijā)

Izbraukšanas diena. Tā vienmēr pilna satrauktu sīkumu, skriešanas un vēl pēdējo lietu apdarīšanas, it kā būtu iespējams vienoties ar pienākumiem, lai tad, kad būšu jūrā, liek mani mierā un, pat ja zinām, ka tā jau nebūs un sveikā cauri netiksim, tomēr darām un cīnāmies ar kauju, kas teju vai līdzinās dona Kihota dzirnavām. Pāris dienas iepriekš aizvestas mantas, pārtikas kastes ar konservu bundžām, garšvielu kārbiņām, graudaugu maisiem, bet uz grīdas starp bilžām ieriktētas Malduguns pudeles, tuvu ziemeļu vēsajiem ūdeņiem.

Pūš ziemelis, no līča būs izkļūt grūti, jau sacēlušies viļņi un vējš paliek tikai stiprāks. Man ir katedras sēde, pievienošos pēc dienas, Dita brauks ar mani, mašīnu mums atstājis Māris, kurš jau kāpj uz Dahaka un rīt no Virtsu dosies atpakaļ uz Rīgu. Nākamajā dienā saņemu pirmo ziņu no Niklāva – paņem adatu un diegu –, man acu priekšā jaunais grots izšķīst vienās skrandās, es nespēju atbildēt, klusībā paņemu prasīto, Ditai neko nesaku, tas varētu visu pavērst vēl ļaunāk. Otrā ziņa ir no Armanda, vajagot peldriņķi, nakts tumsā tas esot norauts, redzu visu komandu aiz borta, nē, vienam būtu jābūt uz klāja, kāds taču pameta riņķi. Tas kaut kur steigšus jāatrod, pieslēdzas Dita un Andrītis, notiek pēkšņa tikšanas Juglas benzīntankā un viena problēma atrisināta. Dita neko nejautā, bet jūtu, ka arī viņa kaut ko iztēlojas un labāk nejautāt ko.

Trešā ziņa ir no Māra, viņš jau ir atpakaļ Baldonē. Vismaz dzīvs, bet, izrādās, viņam bijis tik slikti, ka pēc šīs vienas nakts piedzīvojuma atcēlis savu ieplānoto braucienu ar jahtu uz ASV, kurā bija ieguldījis tik daudz, pirmkārt jau saraudinājis visu ģimeni, un es savukārt biju pierunājis Armandu, ka mums nākamgad jābrauc viņu pavadīt līdz Kanāriju salām.

Vairāk ziņu nav, nevar pat saprast, tas ir labi vai nē, vēlu pēcpusdienā atnāk apstiprinājums, ka viņi veiksmīgi noenkurojušies uz dienvidiem no Virtsu, pusnaktī izbraucam. Netālu no ostas noguļam līdz rītam, pūš tā, ka bail zem vēja ģeneratoriem paiet, bet tie ir visapkārt, svilpj un virpuļo. Dahaks startēs rīt, šodien pārāk liela elle un turklāt vēl pretvējš, mums ir piepūšamā laiva, pa ūdeni brist negribas, steigas nav un izdomājam pārcelšanos atlikt uz vēlāku. Vienīgā kafejnīca bija, tas ir, nekur vispār nebija, bet benzīntankā atradās galdiņš ar diviem krēsliem, un tā mēs tur pusdienu nodzīvojām. Māris savu misiju izpildījis, atvedis mūs līdz laivai, domāju, ka atpakaļceļā viņu pavadīja gana daudz pārdomu un dārzā viņu gaida Amerikas jahta, un no tām pārdomām jau tik viegli vaļā netiks.

Bet mēs pa to laiku cenšamies uzvarēt vīrusu, kas iemitinājies datorā un katru reizi, kad tas gandrīz izdodas, vīruss mūs bija apmānījis, es jau sāku ticēt, ka mākslīgais intelekts pastāv.

                                                                    Foto - Dita Ābola

Uz saliņu pie Dahaka vienaira vadībā kuģojam kādu labu pusstundu, kas likās atbilstošāka stundai, laiva pie beigām jau diezgan zaudējusi gaisu un pārlocījusies uz pusēm. Sakuram ugunskuru un oļu sakrautā priekškāpā, starp kadiķu audzēm un liesmas sprakšķiem klausāmies jūrnieku stāstos.