Pussalas galā
griežas vēja ģenerators, kamēr piebriest auzu putra, galvas pār voltametru
pārliekuši, skatāmies displeja cipariņos lādēšanas spriegumu. Tā ir jaunā
mantiņa, kas pavadīs mūs visa ceļojuma garumā, apgādājot ar elektrību, paralēli
10 W saules panelim, kas īsi pirms izbraukšanas pierādīja sevi kā spējīgu
pielādēt telefonu un planšeti. Reiz, pirms dažiem gadiem, pārdzenot jahtu no
Anglijas uz Latviju, mūs ostā sagaidīja tik liela kaste, ka nespējām to ienest
kajītē. Atvēruši turpat uz piestātnes steķiem, salikām to kopā, bija bezvējš,
savādāk lāpstiņas būtu mūs turpat uz vietas sašķēlušas smalkās ripiņās. Kasti
nācās izmest, ģeneratoru izjaukt un pa detaļām paslēpt kajītē, lai tas mūs
vairs neapdraudētu. Jaunais modelis ir darināts no simtgadīgas kumodes un laivas
elektromotora, pretī vējam slejoties zvalstīgā vējdēļa mastā.
Kamēr joni skrien
4 V akumulatoros, paēdam brokastis un 3. jūnijā, pacēluši enkuru, kas
bijis aizbāzts aiz kāda no pludmales akmeņiem, uzņemam kursu uz ziemeļiem. Gar
kreiso bortu mums garām paslīd Sāmsala un Hīumā, bet gar labo bortu Vormsi, kur
pirms gada apmēram šajā pašā laikā divas dienas nogaidījām skarbos ziemeļvējus,
kas neļāva tikt uz priekšu. Salu aizsegā jūra ir mierīga un laivas gaita ātra. Šķērsojam
Somu līci un nākošās dienas rītā, izgrozījies no šaurās kajītes, šķērsoju
klāju, lai nonāktu virtuves pontonā un pagatavotu kafiju ar sakultu pienu. Jūrā
ir spirgti viļņi, vietām kāda balta galotne iejaucas nelīdzenajā mirdzuma
pasaulē, agri pārņemu stūri, tuvojamies šērām pie Somijas krastiem. Mirdzošā saule
virs aukstā ūdens atmodina baltas miglas kupenas, tās palēnam ieskauj arvien
ciešāk, līdz kādā brīdi par vienīgo orientieri miglas un šēru pasaulē kļūst
navigācijas ekrāns.
Autora foto
Tā mēs pāris
dienas slīdam, te miglā, te saules mirdzumā, Dita lasa man priekšā Kusto
grāmatu Haizivis, šad tad ieskatos ūdenī un, sasprindzinājis redzi, cenšos
ieraudzīt kādu no ūdens izlīdušu spuru, bet nav nekādu citu dzīvību kā vien kaijas
un zīriņi, un daži zirnekļi, kas kļuvuši par laivas viesiem. Apstājamies un
pastaigājam pa cietzemi un dodamies tālāk, ir tā savādi, ka tad, ka tu esi uz
katamarāna, liekas, ka nebūtu slikti pastaigāt pa zemi, bet pēc brīža uz zemes
jau gribas doties tālāk. Niklāvam pēc pāris dienām jāaizstāv bakalaura darbs,
savukārt Ditai jābūt Sopotā uz mūzikas konferencei, bet vieni ar Armandu mēs
nepaliksim, pievienosies Ilze, bet pašlaik vēl ir labvēlīgs ceļavējš un mēs
viegli slīdam arvien tālāk uz ziemeļiem un izbaudām garās dienas, un saules
panelis tieši tāpat. Kādu rītu, tas varētu būt 6. jūnijs, aizbrauc Niklāvs,
viņš neticamā ātrumā vēl paspēj tās pašas dienas vakarā uzkāpt uz prāmja
Helsinkos. Mēs veicām kārtīgu ekspedīciju pa Pori, izstaigājāmies pilnas dienas
garumā, pamanoties pat ieslīdēt lielveikalā, pieticīgi ieturēties un salādēt
datorus. Nākamajā dienā, saulei spīdot, viegli turam kursu uz Vāsu, ar domu
iesēdināt Ditu autobusā, lai viņa līdz nākamajam rītam nonāktu līdz lidostai
Turku, bet viss nav tik vienkārši, jo gandrīz mierīgā jūrā pārlūst šverta
skrūve. Cieši pie vēja netiekam, un izdomājam atkāpšanās plānu – brauksim
krastā un sameklēsim kādu mierīgu līci, lai veiktu nepieciešamos remontdarbus.
Kontinentā ir neticami silts – ja jūrā ūdens temperatūra ir ap +10 C un
tāda arī gaisa temperatūra, tad krastā bija virs divdesmit, pēkšņi jānovelk
divas bikses un trīs jakas, tiešām nepierasti.
Foto - Dita Ābola
Tuvojas vakars,
par to gan liecina tikai pulkstenis, kas rāda vienpadsmit, bet saule vēl
draiski gozējās virs priežu galotnēm. Sanāk kārtīgs pārgājiens, jo autobusa
pietura atrodas 14 km attālumā no mūsu pagaidostas, vienīgā mašīna uz ceļā
mūs paved nelielu gabalu un izrāda vietējo mazpilsētu Narpes. Kaut arī ir jau
krietni pāri pusnaktij, viss ir gaišs un tukšs kā tādā spoku pilsētā. Izrādās,
ka vietējie šeit runā zviedriski, un vecākā paaudze somu valodu nemaz nezina,
šinī rajonā ir daudz siltumnīcu, tik lielas, it kā tur mēģinātu izaudzēt
dateļpalmas. Nakts paliek vēsa un pusgarajos šortos sāk ložņāt vējš, atpakaļceļā
lēni lec saule un jūtama Latvijas smaržas no sila un laukiem, un tikai ik pa
retam var manīt kādu nelielu liecību par to, ka tepat slēpjas pamatklintājs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru