svētdiena, 2017. gada 25. jūnijs

Te miglā, te saules mirdzumā



Pussalas galā griežas vēja ģenerators, kamēr piebriest auzu putra, galvas pār voltametru pārliekuši, skatāmies displeja cipariņos lādēšanas spriegumu. Tā ir jaunā mantiņa, kas pavadīs mūs visa ceļojuma garumā, apgādājot ar elektrību, paralēli 10 W saules panelim, kas īsi pirms izbraukšanas pierādīja sevi kā spējīgu pielādēt telefonu un planšeti. Reiz, pirms dažiem gadiem, pārdzenot jahtu no Anglijas uz Latviju, mūs ostā sagaidīja tik liela kaste, ka nespējām to ienest kajītē. Atvēruši turpat uz piestātnes steķiem, salikām to kopā, bija bezvējš, savādāk lāpstiņas būtu mūs turpat uz vietas sašķēlušas smalkās ripiņās. Kasti nācās izmest, ģeneratoru izjaukt un pa detaļām paslēpt kajītē, lai tas mūs vairs neapdraudētu. Jaunais modelis ir darināts no simtgadīgas kumodes un laivas elektromotora, pretī vējam slejoties zvalstīgā vējdēļa mastā.
Kamēr joni skrien 4 V akumulatoros, paēdam brokastis un 3. jūnijā, pacēluši enkuru, kas bijis aizbāzts aiz kāda no pludmales akmeņiem, uzņemam kursu uz ziemeļiem. Gar kreiso bortu mums garām paslīd Sāmsala un Hīumā, bet gar labo bortu Vormsi, kur pirms gada apmēram šajā pašā laikā divas dienas nogaidījām skarbos ziemeļvējus, kas neļāva tikt uz priekšu. Salu aizsegā jūra ir mierīga un laivas gaita ātra. Šķērsojam Somu līci un nākošās dienas rītā, izgrozījies no šaurās kajītes, šķērsoju klāju, lai nonāktu virtuves pontonā un pagatavotu kafiju ar sakultu pienu. Jūrā ir spirgti viļņi, vietām kāda balta galotne iejaucas nelīdzenajā mirdzuma pasaulē, agri pārņemu stūri, tuvojamies šērām pie Somijas krastiem. Mirdzošā saule virs aukstā ūdens atmodina baltas miglas kupenas, tās palēnam ieskauj arvien ciešāk, līdz kādā brīdi par vienīgo orientieri miglas un šēru pasaulē kļūst navigācijas ekrāns.
                                                                        Autora foto
Tā mēs pāris dienas slīdam, te miglā, te saules mirdzumā, Dita lasa man priekšā Kusto grāmatu Haizivis, šad tad ieskatos ūdenī un, sasprindzinājis redzi, cenšos ieraudzīt kādu no ūdens izlīdušu spuru, bet nav nekādu citu dzīvību kā vien kaijas un zīriņi, un daži zirnekļi, kas kļuvuši par laivas viesiem. Apstājamies un pastaigājam pa cietzemi un dodamies tālāk, ir tā savādi, ka tad, ka tu esi uz katamarāna, liekas, ka nebūtu slikti pastaigāt pa zemi, bet pēc brīža uz zemes jau gribas doties tālāk. Niklāvam pēc pāris dienām jāaizstāv bakalaura darbs, savukārt Ditai jābūt Sopotā uz mūzikas konferencei, bet vieni ar Armandu mēs nepaliksim, pievienosies Ilze, bet pašlaik vēl ir labvēlīgs ceļavējš un mēs viegli slīdam arvien tālāk uz ziemeļiem un izbaudām garās dienas, un saules panelis tieši tāpat. Kādu rītu, tas varētu būt 6. jūnijs, aizbrauc Niklāvs, viņš neticamā ātrumā vēl paspēj tās pašas dienas vakarā uzkāpt uz prāmja Helsinkos. Mēs veicām kārtīgu ekspedīciju pa Pori, izstaigājāmies pilnas dienas garumā, pamanoties pat ieslīdēt lielveikalā, pieticīgi ieturēties un salādēt datorus. Nākamajā dienā, saulei spīdot, viegli turam kursu uz Vāsu, ar domu iesēdināt Ditu autobusā, lai viņa līdz nākamajam rītam nonāktu līdz lidostai Turku, bet viss nav tik vienkārši, jo gandrīz mierīgā jūrā pārlūst šverta skrūve. Cieši pie vēja netiekam, un izdomājam atkāpšanās plānu – brauksim krastā un sameklēsim kādu mierīgu līci, lai veiktu nepieciešamos remontdarbus. Kontinentā ir neticami silts – ja jūrā ūdens temperatūra ir ap +10 C un tāda arī gaisa temperatūra, tad krastā bija virs divdesmit, pēkšņi jānovelk divas bikses un trīs jakas, tiešām nepierasti.

                                                               Foto - Dita Ābola
Tuvojas vakars, par to gan liecina tikai pulkstenis, kas rāda vienpadsmit, bet saule vēl draiski gozējās virs priežu galotnēm. Sanāk kārtīgs pārgājiens, jo autobusa pietura atrodas 14 km attālumā no mūsu pagaidostas, vienīgā mašīna uz ceļā mūs paved nelielu gabalu un izrāda vietējo mazpilsētu Narpes. Kaut arī ir jau krietni pāri pusnaktij, viss ir gaišs un tukšs kā tādā spoku pilsētā. Izrādās, ka vietējie šeit runā zviedriski, un vecākā paaudze somu valodu nemaz nezina, šinī rajonā ir daudz siltumnīcu, tik lielas, it kā tur mēģinātu izaudzēt dateļpalmas. Nakts paliek vēsa un pusgarajos šortos sāk ložņāt vējš, atpakaļceļā lēni lec saule un jūtama Latvijas smaržas no sila un laukiem, un tikai ik pa retam var manīt kādu nelielu liecību par to, ka tepat slēpjas pamatklintājs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru