Sazvērestība

 

Datora logi veras tik lēni, ka, vērojot sastingušo monitoru, aizmirstas viss, par ko esmu apņēmies rakstīt, liekas, lēnām izdziest spēja atcerēties, it kā galvā kaut kas būtu sabojājies, pirms minūtes izteikts vārds vairs neatrodas uz mēles gala, tas vienkārši ir pazudis, pagātne ir sajukusi, cilvēkiem mainās sejas, un notikumi pārvēršas līdz nepazīšanai. Sajūk salas, valstis un laiki. Reizēm atmiņā uzpeld atsevišķas epizodes, kurās eju pāri slideniem granīta bluķiem ceļā uz Dahaku pēc segas, slīdu un nokrītu, tad Toms nāk mani pavadīt un pieturēt un nokrīt ne mazāk sāpīgi, tālāk es rāpoju, naktī sāk līt, tā spēcīgi, gribas ievilkt gaisu, bet lietus lāses sitas stipri, liekas, pārņem telpu un neatstāj vietu skābeklim, hamokā ieklātā sega jau pārvērtusies betona vākā, nogaidu, tomēr lietus paliek tikai stiprāks, pielijusi arī Toma un Rūtas telts, skrienam uz Dahaku, es atkal krītu uz tiem pašiem granītiem, bet tagad jau pāri tiem tek miniatūras kalnu upes. Kad mostos, cik tālu vien sniedzas skatiens, ir izkārtas drēbes, uz grotbomja pland segas un guļammaisi, enkurs iekārts kokā, virvē šūpojas palagi, jakas un krekli. Viens sāns man ir zilgans, tomēr tas neattur uzšaut ar pleznu, ja dibens pacēlies pārāk augstu, kad mazgāju traukus vai ceļu ārā piekaramo motoru. Rūta ar Tomu pie tā vēl nav pieraduši, Toms gan mācas ātri, Armands savukārt pieņem gandrīz visu, izņemot halvu, riekstus un gurķus, un arī gurķus tikai tāpēc ne, ka tur nav kaloriju, kuru nekad nevar būt par daudz!

Tas aizsākās ceļojuma pirmajā naktī. Ne tikai mans saprāts sāka kļūt vājāks, bet, piemēram, pulkstenis no pārmērīgās šūpošanās vai piespiedu prombūtnes uzkarsa un nebija vairs uzlādējams, tā krāsainais ekrāns palika neveselīgi dzeltens, dažas dienas vēlāk ar pulti sadarboties atteicās Armanda dronam īpaši iegādātā planšete, tad, izpakojot mantas no draibega, atklājās, ka mana pēdējā klēpjdatora ekrāns pārvērties vitrāžā. Nu labi, nebūs vismaz tas blogs jāraksta. Tikmēr remontā atradās zaļais kemperbusiņš, kuram ceturtdienas vakarā, dažas dienas pēc atgriešanās no brauciena ar Dahaku, ceļā uz tehnisko apskati noslīdēja zobsiksna un sabeidza veselu čupu ar vārstiem, tieši nedēļu vēlāk vēlreiz ierados pēc busa, kam bija jāpabeidz sīkumi pēc galvas maiņas, motora, ne manas. Nakti pavadīju busā, kamēr Valles Jānis uz pacēlāja dzeltenajām ķepām cītīgi to cilāja te uz augšu, te atkal atpakaļ pie zemes, kompresors rūca, hidraulika šņāca, brīžiem kaut kas tika metināts busiņa grīdā, pavisam netālu no manas guļvietas. Agrā piektdienas rītā viss bija pabeigts, bet tad, jau pusceļā uz Siguldu, tas vienkārši uzsprāga tieši brīdī, kad bezcerīgi mēģināju atrast Bītlu disku, droši zinot, ka tā te nekad nav bijis. Tieši tajā mirklī virzuļi izdūrās cauri blokam, izšļācot bagātīgu devu svaigi mainītās eļļas. Divas dienas vēlāk, svētdienas rītā ap pulksten astoņiem, prātā sajuka pežo sūknis, sabojājot līdz tam vēl kaut cik mērenās attiecības ar vasarnīcas kaimiņiem. Bija palikusi tikai viena mašīna, fuckin last one, kas vēl ripoja – passāts, kurš kā nomaldījies vējš skraidīja pa lielceļiem. Dažas dienas pēc busa motora dubultnāves, ceļā uz pludmales ballīti, aprima arī šis vējš un vēl pēc dienas tas tika aizvilkts izkausēšanai, kā alvas kunkulītis, no kura, ticot vecgada nakts brīnumam, cer iegūt mazliet vairāk laimes. Nebija palicis gandrīz nekas no tā, kas varētu strādāt. Notikumiem attīstoties, pieauga apkārtējo informēšanas apjoms, un Blackview telefonam tas bija par daudz, ekrāns palika tumšs kā zeme, kas klājas pār kapu. Piezvanīt nevarēju, tāpēc nācās izmantot e-skūteri, pienest ziņas mutiski, līdz tam pazuda bremzes, pēc mirkļa atteicās arī motors. Tagad staigāju kājām un, ja kāds atnāks pie manis, uz tēju neceriet, jo nākamajā rītā pēc skūtera nāves, tuvojoties elektriskajai tējkannai, dzirdēju stingru balsi ­– nepieskaries... Nu jā, kurš tad gribētu palikt bez vārīta ūdens opcijas. Respektējot situācijas nopietnību, laikam labāk kādu brīdi būtu pabūt vienam.

 

Nu kak, nu hujova!

 

Laiks pieturas labs, Dahaku stumda viegli pavēji. Grozāmies Zviedrijas ārējās šērās, salas ir neapdzīvotas, kaut kur pa kādai mājai vai jahtiņai, cilvēki te ir retums, viens pliks sauļojās uz pamatklintāja un vēl kādi atpūtnieki uz jahtiņām ar vīna glāzēm. Piebraukušas pie salām, zviedru ģimenītes nekāpj nost, sēž, ēd, dzer, varbūt dara vēl ko, savukārt mēs skraidām apkārt, meklējam slēpņus, kāpjam kokos, stabos, lienam bākās, bojās, bedrēs. Un pēc pāris stundām nesamies tālāk uz nākamo vietu, bet viņi statiski sēž ar tām glāzēm, liekas, pat nav uzpildījuši, tikai ventilē. Kaut kāda paralēlā dimensija.

Dienas vidū, kad saule augstu, ielienu ūdenī, viss tukšs, nekādu artefaktu, aļģes un augi noklājuši grunti, šur tur pa kādam granīta blokam, mazi apauguši oļi, tuksnešaini smilšu klajumi, ripsnojums kā Sahāras kāpas caur lidmašīnas logu, laižos tām pāri, kustinot pleznas, pagriezienos paliecu rokas, spēlējos ar pirkstiem, tie klausa kā mazi eleroni – pa labi, uz augšu, atpakaļ lejā... Uz grunts, bāliem vēderiem, kā būdamas grūsnas,  ar nostieptu vēdera ādu, guļ mazas zivis, mirušas, un lielo nav vispār. Aizkapu pasaule, izdekorēta ar augiem, kas palikuši kā koki starp sabombardētu mūru drupām. Šajā pasaulē naktis ir garas, un dienas, ja tādas vispār ir, – krēslainas, saule te ielaužas caur velveta aizkariem, zirnekļu tīkliem, putekļu noklātām stikla rūtīm. Ēnas kā melni caurumi dzīvo zem klinšainajām, ar gliemenēm apaugušajām nogāzēm. Gliemenes ir dzīvas. Trīsdesmit gadus nepakustas, ja nu vienīgi tā vāciņu virināšana vaļā ciet, kā uz gultas paralizēta cilvēka binārā acs kustību valoda. Jo tumšāks un vēsāks, jo ilgāk dzīvosiet, varbūt visus simts, vaļā, ciet, vaļā, ciet...  Armands ar Guntu ložņā pa akmeņiem kā krabji un sūc malduguni. Viņi vienmēr jautā, nu, kā tur bija, un atbildei atceros kādu stāstu – puisis strīdas ar meiteni par Krimas aneksiju:

Puisis: „Krim naš!”

Meitene: „Nu počemu vam nada jevo?”

Puisis: „Nu kak, kruta, davno nado bilo eto zģelat”

Meitene: „Nu a kak tut?”

Puisis: „Nu kak, nu hujova!”

Pilnas saujas mellenēm, sausi čemuri zem kājām, atpakaļ uz līci, kas, saules apmirdzēts, aicina pazust sevī. Ūdens te sekls un zils, gribētos teikt, ka tirkīza krāsā, bet nu diezin vai...  peldu metru pa metram, meklēju virves galu, ko kāds pamanījis no klāja, tad pēkšņi gandrīz pie paša krasta ieķēries enkurs, jau otrais šajā braucienā. Vējš pieņemas spēkā, joprojām pavējš, slīdam iepretī Stokholmai un paliekam uz salas, kur ir tikai daži koki un bāka, kas darbojas automātiski, nav nekādas vajadzības pēc cilvēkiem, kas to pieskatītu. Biezas mūra sienas ar divmetrīgām mūra palodzēm, lieliska vieta gulēšanai ar lauku mājas sajūtu, mazliet baisa, gribas stāstīt spoku stāstus, miegs staigā apkārt un neņem, vējš atsitas reliņos, logu rāmjos, šņāc, šņāc un paliek tikai stiprāks. Lielajā tukšumā ieskanas telefona zvans, neprātīgi rezonējot un izdurot caurumu naksnīgajam mieram. Zvana Armands, Dahakam sācis slīdēt enkurs, evakuācija, nakts tumsā būs jāmeklē aizsegs salas otrā pusē, vējš sācis mainīt virzienu un palicis stiprāks. Slīdam aizsegā un gaidām būkšķi, motors nogriezts teju uz minimumu, kartē nav precīzas informācijas, bet viss labi, šoreiz izdodas enkuru iekabināt kaut kur starp akmeņiem. No jauna iekārtojam migas, guļu uz klāja biezajā kombinezonā, svaigs vējš ložņā starp segu un guļammaisu, starp mākoņiem un krūmu galotnēm mirgo bāka, nenojaucamā ritmā.

Paslīdam garām pēdējām Zviedrijas salām, jūras paliek vairāk. Pēc pāris dienām Ālandu salās, Mariehamnā jāsatiek Toms, students, kuru neviens cits no mums nepazīstot, esot satikts kaut kur Kolkā, tā saka Armands, bet nezinu, vai viņam var ticēt. Savā bagāžā solās atvest pāris šprices Guntai un Ķelmēnu maizi. Ar ausi viņai joprojām ir slikti, naktīs tā izraisa vaidus un grozīšanos, ja guļu gana tuvu, lai varētu to sadzirdēt, vaidu līdzi, varbūt nomodā mana līdzjūtība ir gandrīz mirusi, tomēr bezapziņas stāvoklī manī ir vēl kas cilvēcīgs.

Saulainā rīta Mariehamnas ostā sarunājam parkingu uz pāris stundām un dodamies uz pilsētu atbrīvoties no miskastes, lielās ir aizslēgtas, nākas izstaigāt parku un pa daļām piepildīt pilsētas tvertnes. Kaut kur netālu no prāmju piestātnes pa gabalu pamanu smaidīgu tēlu, tas ir Toms. Toms, kas tieši pirms gada piedalījās Dahaka pārdzīšanā no Norvēģijas, Toms, kurš ir noklausījies vienu lekciju paleontoloģijas kursā par pēdu fosilijām, Toms, kas ir ieradies ar draudzeni Rūtu, daudzām somām un kuram sen jau vairs nav divdesmit, kā apgalvoja Armands, bet Kolkā viņi toreiz atpakaļ ceļā gan piestāja, taisnība.

Tāda svētku sajūta, Gunta turpat piestātnē dabū dibenā šprici, šoreiz izdodas ar pirmo reizi ietriekt adatu miesā, tiek atvērts vīns un sagatavots cepetis, mēs ēdam katru dienu, katru dienu pa četrām līdz piecām ēdienreizēm, ir atvesti bagātīgi krājumi un izēšanās turpinās. Toms tiek pie mazumiņa svina, neizmantotā akvalanga un manas rezerves hidras (ko A reiz atveda no Latgales humpalām, vienu izmēru par lielu, bet solījās nobarot). Pazūdu meklējumos pirmais. Eholote uzrāda kārtīgu milzeni, kādi piecdesmit metri garumā. Pirmajā nirienā neuztaustu, redzamība vidēja, dziļums nedaudz virs desmit, gaisma pietiekama. Otrajā reizē uzeju pāris koka atlūzas, riņķoju ap tām, palielinot rādiusu, un tad tas parādās, kas par krāvumu, to gan nevar novērtēt uzreiz, redzamība varētu būt zem pieciem metriem, īsts koka monstrs, vidū akmeņu krāvums atsvaram, vairāki klāji, resni, kantaini masti, bet viss sagāzies kā pāraugusi beka. Pārlieku rezerves enkuru, aizāķējot pie viena no šķībajiem mastiem, un peldu pakaļ Tomam, viņš tiek līdz pusceļam, tad viena auss neatgaisojas – kreisā, balona īpašniecei ir beigta labā, varētu no viņiem salikt vienu veselu nirēju. Ar vairākiem piegājieniem izdodas viņu dabūt lejā, piesardzīgi tuvojas vrakam, redzu, kā enkura auklā sapinas kāja, satraucies piņķerējas, pietuvojas un apmet loku ap  šķībo mastu. Tad vēl viens loks, un viņš ceļas uz augšu. Pēc brīža sekoju, paņēmis līdzi ar gliemenēm apaugušu koka gabalu, kas iegriežas rokā, it kā to pienākums būtu sargāt jūras dibenu.  Apskatīsim un nolikšu vietā, pie reizes izāķēšu enkuru. Ūdens ir silts un negribas steigties augšā, ir vēl pāris pilni baloni un dažreiz jau drīkst dzīvot netaupīgi, mazliet traucē brillēs ienākušais ūdens un šad tad ievelkas degunā kā atgādinājums, nesadomājies, neesi jau nekāda ūdensvabole.

Kādu rītu nepieklājīgi agri piestājām pie Market salas (60 18,2’Z; 19 08,2’A), nav padzerta kafija, tādi mazliet kā zombiji ejam pāri ledāja nopulētam pamatklintāja laukam, tur tādi paši, arī samiegojušies, sagaida brīvprātīgie bākas uzturētāji un atjaunotāji. Jā brīvprātīgie, Somija šādām lietām nepiešķir finansējumu un pēc šitā es vairs nezinu, ko vispār vēl vērts cienīt uz šīs planētas, ja pat skandināviem žēl fakino naudiņu bākai vietā, kur cilvēki pirms simts gadiem ar laivām veda materiālus uz salu, kas glacioizostāzes rezultātā atradās vēl metru zemāk nekā pašlaik, bieži nācās vairākas dienas nogaidīt laivās, starp plīstošiem viļņiem noenkurotiem gaidot iespēju atsākt darbu.

Arī mūsdienās vētru laikā sala joprojām ir zem ūdens, paliek tikai ēkas, kas savienotas savā starpā ar bāku, otrā stāva tiltiņi uz pirti un dzīvojamo ēku. Netālu no salas ir pāris vraki, ar eholoti neatrodam, negribas braukt prom, un tā mēs viens pēc otra ejam, mazliet vēl aizķeramies un aprunājamies, kāds uzkāpj uz Dahaka, kāds atkal nokāpj.

Kādu, iespējams, pavisam citu dienu, Toms man ausī čukst, ka viņš grib bildināt Rūtu un ka man vajadzēs nofotografēt to momentu. Es, kas netic ne attiecībām, ne mīlestībai, nu vispār nekam tā īsti netic, jūtu, ka esmu satraucies, pat tā īsti nezinu, kad un kā tam jānotiek, tikai atceros, ka vienu draugu bildināja draudzene un viņš tajā pašā brīdī no viņas aizgāja. Iespējams, tā bildināšana ir kaut kas nopietns un tieši tāpēc jau arī tas satraukums. Bet Toms vēl nezin, kad tas būs, un tagad man jāstaigā apkārt ar kameru varbūt pat nedēļu. Par laimi tas viss ir ātri, jau nākamajā dienā viņš paskatās un tā viltīgi nosmaida, un es jau nojaušu, tagad, un tur ir tāds uz ceļa mešanās moments, viņš pat izstudējis, kurš ir pareizās kājas celis, gredzens, protams, neder, viņš bija mēģinājis tos pirkstus mērīt naktīs, un dienās meklējis citus gredzenus un pat gājis pie meitenes mātes, bet pirksta diametrs nav atklājies. Tajā brīdī, kad ieslēdzu fotoaparātu, uz ekrāna iemirgojas baterija ar tai diagonāli pārvilktu svītru.

Peldošā lazarete

 Galvā jau vairākas nedēļas grozījās cerīgi plāni ar Marie nokļūt līdz Vislai Polijā un pret straumi tikt līdz Varšavai vai Bidgoščai, un vēl pa ceļam Puckas līcī no Gdaņskas uz ziemeļiem ir pamatīga metāllūžņu kaudze ar tādiem cienījamiem vrakiem kā Vicher un mazākiem kukainīšiem kā, piemēram, Bryza un tai līdzīga izmēra kuģiem. Tas viss pārdesmit metru dziļumā, gandrīz vai rokas stiepiena attālumā, pirms tam tikai trīs dienas pārbrauciena pa jūru gar šaubīgajiem Kaļiņingradas ūdeņiem, no kuriem jebkurā brīdi var izlīst zemūdene, visticamākais, viņa trāpīsies tieši zem kutera, pacels to gaisā un sāniski iemetīs ūdenī un uzņems mūs kā gūstekņus, pēc tam lepni publiskajā telpā paziņos, ka notvēruši spiegus, uz kuru laivas  atrasti neapgāžami pierādījumi - drons Mavriks, ehalote ar makgaivareni savīstītu baterijas paku un milzīga kaudze piecdesmit gadus vecu akvalangu - tieši piemēroti, lai atklātu ‘impērijas’ superieročus. Tiks veikta izmeklēšana, kuras rezultātā atklāsies, ka operācija notikusi amerikāņu paspārnē, kamēr mēs vairākas dienas dzersim melnu tēju un pļāpāsim ar iecirkņa apsargiem par laivām, makšķerēšanu, pirtīm un meitenēm, cerams, ka visā tajā procesā varētu uzlabot savas valodas zināšanas. Nebūs nekādas skaidrības, tiks izskatītas mūsu lietas, kas, rūpīgi ielocītas, glabāsies bēšās kartona mapēs, tajās būs pārkopētas lapas, varbūt pat kāda pārlikta no mapes mapē, ar rakstāmmašīnu rakstīta, un šad tad pie mums atbrauks kāds bobiks vai audi, no kura kāps formas tērpos noguruši cilvēki, cilās mūsu mantas un caurskatīs jau desmitiem reižu aptaustītos dokumentus, neko nepateikuši, aizbrauks, un apsargi svinīgām sejām salutēs, sasitot ādas zābakus, lai zoles saskaras un varbūt pat tā, lai potīte nedaudz iesmeldzas. Galva sekos militārajai autoritātei un apstāsies pie auto, kādu brīdi vēros, nē, apbrīnos, un tīksmi ieklausīsies, kā starteris nevainīgi iegriež trīslitrīgo dzinēju, šoferis to veiksmīgi izvadīs no teritorijas. Smuka apaļa audi aizmugure nozudīs dzīvē ar nu jau pavisam piekusušo autoritāti. Pēc tam mēs veselu pēcpusdienu runātu par mašīnām un, kad pēc vairākām dienām sargi sāktu atgriezties maiņās, izveidotos pieķeršanās, to ne gluži varēs saukt par Stokholmas sindromu, drīzāk tāda pieklājīga līdzjūtības pazīšanās. Kaut kad Marie komandu atbrīvotu un noplēstu sodu, kura summa būtu tieši tik liela, cik atrastos mūsu maciņos, un tad vēl, ceļa vēju novēlot, laipni noteiktu, ka mums nu gan ir paveicies, esam tikuši pa lēto. Draudīgi tumšs torpēdu kuģis, kustoties ar sestdaļu sava kruīza ātruma, mūs pavadītu līdz neitrālajiem ūdeņiem, un kapteinis gan jau iekārotu Marie, tikai viņam tā liktos nepiedienīgi lēna. Un gan jau atpakaļ ceļš mums būtu gar Bornholmu un Gotlandi, bet to mums neuzzināt, jo Polijā nedēļu pirms izbraukšanas pasliktinājās situācija ar Covid saslimušajiem un nācās visu pārplānot. Pienāca ceturtdiena, un, kā jau ierasts, steigā pa vidu citiem darbiem tika vestas mantas, baloni, hidras, reduktori un ēdienu kastes, it kā plāns būtu šķērsot Atlantijas okeānu.

Steigai pa vidu man ieplīsa kreisās kājas kauliņš kaut kur pie mazā pirkstiņa, staigāju klibodams, bet ģipsi izgatavot nebija laika, un nezinu, vai vispār man kaut kas sanāktu, diezin vai es varētu ievilkt pleznu un gan jau tāpat tas zem ūdens ātri izšķīstu, tā es paliku ar savām smeldzīgajām sāpēm. Bet izrādās, man bija izgājis labāk kā citiem, jo Gunta ir izbēgusi no ārsta rokām, kas grasījās viņu ievietot slimnīcā. Viņas niršanas karjera sākās ar vidusauss iekaisumu, kam seko nežēlīgas sāpes un iespējas tikt pie krampjiem, meningīta vai pat pārvērsties dārzenī. Svētdienas rītā, noķerot Dahaku Kolkā, izrādās, Armands ir iespiedis pirkstu enkura kustīgajā, arklam līdzīgajā kājā un tagad var darboties tikai ar vienu roku. Nu vismaz skaidrs, ka viņš nav robots, kas pārtiek no auzām un alus un dienām var aizmirst apģērbties laikā, kad bukšprits sācis izstumdīt aisbergus.

Anrī Dināns 1859. gadā sarakstīja grāmatu “Atmiņas par Solferīno”, kas pēc pieciem gadiem noveda pie pirmās Ženēvas konvencijas par ievainoto tiesībām, ja tā drīkst izteikties. Dahakam vantīs būtu jāiesien sarkans krusts, bet Covid laikā jokus var nesaprast. Tā nu mēs dalāmies ar stāstiem par ’ievainojumiem’ un ēdam Kolkas butes. Labvēlīgs ceļa vējš mūs nes uz Gotlandes ziemeļu pusi, kaut kad naktī parādīsies Sandstonas bāka, bet tagad jūra ir tukša, ne kuģu, ne bākas, blāvas zvaigznes stīvējas ar mākoņiem un mēness nav vispār. Armands ies gulēt, un stūre tiks nodota manās rokās, silts un mazliet omulīgāks, kā likās vēl pirms brīža, slēpjoties zem segas šaurajā kajītē ar neventilēto gaisu, pusnomodā gaidot kapteiņa balsi, kas norādīs, ka atpūtas laiks ir beidzies un jāpārņem stūres pinne. Varbūt kāda stunda pagājusi, Gunta parādās uz klāja un paziņo, ka vajadzēs šprici, sāpes paliekot stiprākas un tā pulsācija galvā, kas var novest līdz ārprātam… Ir tumšs, rokās satveru injicējamo, ar kāju pieturu stūri, duru, paliek tik sarkans punktiņš un adata tālāk neiet. Ar otro piegājienu tā ieiet dibenā līdz pusei, viļņiem šūpojot klāju, nesaprotu, cik ātri vai lēni saturs iegājis mīkstajos audos. No vēja neizkrītam, un burāšana turpinās. Bet nepilnu minūti vēlāk Guntai paliek slikti, viņa apguļas, uznāk karsonis un drebuļi vienlaicīgi. Paskatos telefonā, zonas nav, esam tieši Baltijas jūras vidū. Ir vēl vien opcija, rācija un 16. kanāls, ja kāds kuģis ir redzamības attālumā, pastāv iespēja, ka mūs kāds sadzirdēs. Galva kā pūcei pagriežas pa 360 grādiem, jūra tukša kā izlaizīta suņa bļoda. Kādu brīdi viņa pavārtās pa klāju, ārā neslēdzas, līdz atgūst spēju piecelties un, turoties pie korpusa, ļodzīga nozūd kajītē, laikam jau dzīvos. 

 

10 sekundes, G. Tomsones kadrējums

Ārējās šērās Zviedrijas ūdeņos piestājam pie kādas mazas salas ar vienu māju. Saule silda, un ūdens ir silts, redzamība vidēji laba, laiks pirmajam nirienam, redzu, kādām suņa acīm Gunta vēro dzeltenos balonus un spīdīgo neoprēna jaciņu, kas uzspīlēta uz brokastīs izstaipītā vēdera. Pēc Orlixon šprices ir labāk, pampums ir noņemts un tek kaut kāds limfveidīgs šķidrums, jāstaigā ar cepurīti, nedrīkst ne sasaldēt, ne pārkarsēt, un pilnīgi skaidrs, ka šī nebūs pēdējā vaidos pavadītā nakts. Armands savu pirkstu nelieto, nodod komandas, un viss tiek izdarīts. Es pagaidām cīnos ar pleznām, kreisā kāja, maza smeldzīte, plunkš! un tad jau viss aizmirstas, svina atsvars mani velk lejā, nedaudz piepalīdzu, izpūšot gaisu. Apmēram sešos metros sasniedzu grunti un sāku riņķot pa līci, līdz mani piesedz ēna, negulētā nakts mazliet pakutina nervus. Tāda kā granīta ala, nē, kaut kas nevietā, peldu apkārt, līdz safokusēju proporcijas, attālumus... Vraks, neticami, koka laiva, neatrodu nevienu metāla detaļu, purns slaidi izliekts uz priekšu. Satraukumā peldu, krastā atstāju balonus un klibā riksīti pa pamatklāja virsmu tipinu uz Dahaku paziņot atklājumu. Armands paņem SUP dēli un brauc mani atbalstīt. Ienirstu otrreiz, kādu brīdi šaudos kā haizivs, satraukta, nervoza, nevaru atrast, bet nekur jau tālu nevar būt, apakšā ūdens silts, un gaiss pirmajā balonā vēl ne pusē. Zem ūdens svarīgi saglabāt mieru, mazāk tērējās saspiestais gaiss, orientēties ir grūti, saules gaisma izkliedēta, reizēm pat sajūk apakša ar augšu, atrodu un vairākas reizes appeldu apkārt, laiva varētu būt ne mazāka par piecpadsmit metriem garumā. Paņemu nelielu koka gabalu, tas izrādās fragments no ribas vai varbūt brangas, būs paraugs vecuma noteikšanai. Pirmajā brīdī izskatās pēc vikingu laivas, bet efektu rada neesošie dēļi sānu bortā, tāpēc priekšgals, hmm, varbūt arī pakaļgals, puslokā uzliecies uz augšu. Padsmitmetrīgas koka laivas izmantoja gan zvejnieki, gan roņu mednieki vēl divdesmitā gadsimta pirmajā pusē, bet uz tām bija jau diezgan daudz metāla detaļu. Rakņājos sedimentos, līdz saduļķojas ūdens, izmetu vēl vienu apli, balonā palikušas pārdesmit atmosfēras, ieraugu baltu virvi, sekoju, gals atsējies no klampas, neizskatās, ka būtu nogriezts, pāri pa trīsdesmit metriem, smuka jauna virvīte un omulīgs enkurs tās galā. Gaisu jau jāvelk ar spēku, balonā palicis tik maz, ka reduktors nelaiž cauri, ceļos uz augšu, bet enkurs velk uz leju, tādos brīžos parasti arī brillēs pamanās ielīt ūdens, nav brīvu roku, nākas šņaukt iesāļo ūdeni cauri degunam un mazliet parīstīties. Armands, sekojis maniem burbuļiem, pasniedz pretī roku, fū, gribas iekampt kārīgu devu gaisa. Atdodu kravu un, uz muguras guļot, ar pleznām kulstu ūdeni, sen jau aizmirsis par savu sāpošo kāju.

Igaunijas kvarteta noslēdzošā daļa

Kartē velkot līniju no Helsinkiem tieši uz dienvidiem, tuvāk Igaunijas krastam var ieraudzīt salu. Tā ir tik maza, ka dažas no kartēm ir aizmirsušas par tās eksistenci, dažās mērogs neatļauj to iezīmēt proporcionālā izmērā, un ir arī tādas, kurās atzīmēti pat lielie akmeņi un saliktas dziļuma atzīmes. Keri sala uz saviem pleciem tur bāku, tieši uz turieni dodos, līdzi vedot lielu, neveiklu enkuru, kas kūļājas viļņos, klaudzinot pa finiera grīdu kā nenogurdināms dzenis.

Vējš no rietumiem, mēģinu piestāt aizvēja pusē, bet viļņi apliecas ap ragu un nedraudzīgi sašūpo ūdeni ap draudīgajiem akmeņiem, starp kuriem jau kādu stundu riņķoju un meklēju mieru. Pāris reizes metu enkuru, bet lielais metālā ķeburs netur. Līdz beidzot izdotas to iemānīt kādā manām acīm neredzamā plaisā, kādu laiku palieku un vēroju situācijas stabilitāti, salieku mantas ūdens izturīgajā somā, uzvelku dzeltenas pleznas un izpeldu krastā, uz vēdera lienot pāri aļģēm apaugušiem akmeņiem kā pirmatnējs radījums, kas sakārojis ieskatīties sauszemes dzīvē. Atskatos, ir tāda jokaina sajūta atstāt Marie, kā mātei, kas palaiž dēlu armijā un paliek ar savām gaidām, bažām, nemieru, un tas nemiers jau pilnībā neatstājas nekad, kaut kāda neiespējamības pieskaņa. Bet šeit no jebkuras vietas viņu redzu, skatos tik daudz, varbūt pat vairāk nekā pieklātos.

Vasaras laikā bāku pieskata divi brīvprātīgie, šoreiz te ir sieviete ap piecdesmit, bet droši vien vairāk, nemāku tik tā pieklājīgi to pateikt. Viņa nerunā lieku, stāja un sejas vaibsti saka priekšā, ka te ir pavadītas vientuļas ziemas naktis un dienas, vētras, kurās neviens, pat gribot nevarētu atbraukt pakaļ. Otra ir jaunāka, tāda labākajos gados, tieši tāpat kā es, gados, kuros vēl palicis nedaudz no tā skaistā, vienkāršā dzīves naivuma, kas ļauj izkāpt ārpus sevis. Gandrīz kā māsas, viņas tik līdzīgas stāv viesistabas priekšā, stāsta par notriekto lidmašīnu, nes albumus un bildes, pārfotografēju visu, ko piedāvā. Lidmašīna vēl joprojām nav atrasta, pagājuši gandrīz astoņdesmit gadi, izstāstu par savu aizraušanos ar eholoti un to, kā meklēju nogrimušus vrakus, priekšmetus un gribu stāstīt vēl un vēl, par savu dzīvi zem ūdens, kur paveras mana cita daba, kur jūtu lielu mieru, kur esmu ar sevi tādu, kā esmu pats sev vispieņemamākais. Tomēr nesaku to visu, no tā nekas neiederas, te ir akmeņi, jūra un tikai zīriņi atļaujas trokšņot. Nevienam te nevajag manus apcerīgās vārsmas. Viņas grib, lai dodos tagad un sāku meklēt, ka uztaisīšot tēju un vai negribu kaut ko ēdamu, bet Marie karājas puņķa enkurā un var norauties jebkurā mirklī. Viļņi pārāk lieli, lai strādātu pie zemūdens skenēšanas. Pa pusei skaļi, pa pusei pats pie sevis apņemos uz šejieni atbraukt vēlreiz. Vienojamies, ja nu man izdosies kaut ko uztaustīt, ziņošu bākas pārvaldniekam, viņš pavadījis vairākus gadus bezrezultāta meklējumos. Acu priekšā uzburu ainu ar lidmašīnu spārnu eholotes ekrānā, zosāda pārskrien pār saules saņurcīto ādu, atvados un, dzeltenās pleznas kustinot, pazūdu Marie virzienā. Enkurs ir ieķēries, nākas ienirt, lai atbrīvotu un tā vairākas reizes, forā esošās trepītes, viļņu kustinātas, ieduras mugurā un ar visu ķeburaino enkuru rokās atkal iegrūž mani atpakaļ dzelmē. Kā pakaļdzīšanās filmās, kurās gandrīz neizbēgami pienāk epizode ar slīcināšanu vannā vai podā un kur gan ir tādi pilni podi, varbūt tādi, kas aizdambējušies, bet te šī šķidrā viela ir visapkārt, rīstos un cīnos par savu kārtību. Enkurs ieķeras vairākas reizes, laiva pa to laiku jau pienesta tuvāk akmeņiem, būkš, būkš pārslīdu pāri, tad vēl viens būkš, ātri lienu uz klāja, bet vienlaikus jāuzvelk enkurs, tas paliek neciešami smags mirklī, kad vēl pat ne puse no tā nav parādījusies virs dzelmes.

Apskatu ostu Tallinā un tad nozūdu niedrēs aiz Olimpiskās piestātnes, kur Maskavas vasaras olimpiādes laikā notika burāšana. Caur moliem draiski iznāk vairāki mūsdienu stiklšķiedras drakoni, balti kā gulbji tie mazliet disonē uz ūdens fona. Man tāds reiz bija, sarkankoka, ar sapuvušu finiera klāju un aizlauztu mastu. Ir tās lietas, kas nāk un aiziet un šī ir viena no tādām, pienāk sajūta, pārliecība - pietiek, vairs nevajag un ir ļoti labi tieši tā, kā ir.

Vārdadienas rītā starp matraci un sāna bortu ievibrējas telefons, aizvelkot segu no galvas, gaisma caur kajītes logiem nesaudzīgi ložņā jau agri, padarot miegu trauslu un apzinātu. Atbraukusi Dita un grib tik uz laivas, jākuļas ārā no niedrēm, Marie bija ieriktējusi sev skaistu ligzdiņu, iepukšķas motors, vēl nelīst, ļaujamies dienas apspīdētam brokastu galdam, vīns rīta agrumā brokastīm nozog robežas. Sāk pilināt, aši ar skūteriem slīdam uz pilsētu, piestājot kādā galerijā, kurā neticami labi garšo tomāta zupa, piezvana draugi no Dahaka, viņi Somijā sēž lietus jakās, saņemu dāvanā jau iepriekš iesūktās zvaigznīšu bikses, mīkstas un siltas. Nonākuši ekspozīcijas augšstāvā, ieraugam, ka tas, ko tikko ēdām, tiek izaudzēts tepat dārzā. Diena pazūd jūras muzeja eksponātos, lienot un ložņājot un zemu klanoties zemūdenes iekšās. Mēģinu apjaust to nelielo, jauno puišu sajūtas starp apkārt sprakstošajām dziļumbumbām, kas loka korpusu un plēš caurules, no kurām izšļācas ūdens. Stāvi bez skaņas, stāvi tumsā, bezgaisā un lūdz, cik tev spēka. Nedrīkst ne kustēties, ne skaļi elpot, nedrīkst arī noslēgt pārplēstās caurules, drīkst tikai klusu ticēt un cerēt.

Viens alus noslēdzas ar dejām kādā no Telliskivi bāriem un sarunām par divmastu jahtām un garajiem okeāna viļņiem. Sajaucas stāsti un cilvēki, kāds pazūd, kāds aizmieg pie letes, līdz arī mēs skūterstreipuļojumā dodamies pie Marie.

Laicīgi uzņemam kursu uz Lohusalas ostu, kur pastaigājam lietus pielijušas pļavās, drīz sāks pūst, maza cerība naktī paspēt uz Haapsalu. Raustās vēji plosīti karodziņi, ostas māja ar plašiem augstiem stikliem ir pārkurināta, ļoti mājīga, samaksāju par degvielu un steidzos ceļā. Atkal esmu viens un, izejot aiz raga, Marie tiek pāris reizes uzmesta gaisā, caur jumta pārsegu sejā iesitas pirmās šļakatas. Kādu stundu eju pret vilni, ir relatīvi mierīgi, sāk satumst, reizēm pazūd kurss, pazūd atskaites punkti, tik ļoti šķobīga ir šī mazā, šaubīgā pasaule. Caur tumsu iznirst plīstoši viļņi, uz mirkli pazaudēta uzmanība mani pietuvinājusi krastam, vel drusku un viss te tiktu saārdīts, mantas un Marie atlūzas nākamajā rīta varētu uzlasīt, izmētātas starp pludmales akmeņiem.

No somu līča ārā netikšu, stiprais vējš un pretvilnis mani ir aizkavējis, tagad tik jāatrod, kur paslēpties. Eju iekšā līcī, varbūt izdosies atrast mierīgu aizvēja stūri, kartē dziļums tuvu krastam vēl pāris metri, izskatās cerīgi. Ieraugu automašīnas gaismas, viļņu piesegtā līcī varu ieskatīties kartē, izrādās, te jābūt mazai zvejnieku ostai. Eju uz tausti pēc kartes, ir pāri pusnaktij un mākoņi tik biezi, gandrīz nekas nav redzams, ar pārrāvumiem spēcīgas lietus šaltis aizsmērē logu. Eholote rāda divus metrus, daži akmeņi, kaut kur jābūt molam, atrodu satelītkartē, tagad orientējos gan pēc jūras kartes, gan satelītbildes. Mols no vienas puses, izmetu fenderus, salīstu minūtes laikā, pār pieri tek ūdens un pil planšetes ekrānā. Ir brīva vieta starp nelielu metāla zvejas laivu un piekrastes glābējiem. Droša vieta, kur noparkoties. Kā suns noskurinu ūdeni, pametu pielijušās drēbes stūres mājā uz grīdas, ieslēdzu kajītes apgaismojumu un pieleju glāzi ar vīnu, tad vēl vienu, līdz sajūtu, kā atlaiž nervi, un tad slapjiem matiem kā tāds zīdainis pēc vannas, pārvilcis segu pār galvu, izslēdzos dažās sekundēs.

Pāris dienas man te būs jādzīvo, tā sakas prognozes, bet šoreiz nav nekāda neprāta, skaidri zināms, ka jūra kādreiz atkal būs rāma un paklausīga, bet tagad tā neliekas, vējš no rietumiem un Rīgas līcī tas nozīmē no sāniem, ne es, ne Marie to negribam piedzīvot.

Reizi dienā dodos uz veikalu, pavadu laiku garās video sarunās ar draugiem, staigāju pa priežu mežu, piekārtoju laivu, līdz pienāk vakars un virves no krasta tiek atsietas, jūra tagad viļņojas, tagad tie ir gari, veci mierpilna viļņi, pagriežos uz dienvidiem un atstāju Somu līci, redzu vēl jahtas, kas, sagaidījušas mierīgo laiku, vakara saulē cēli dodas savās gaitās. Šī jau bija otrā reize, kad bija nācies atrasties jūrā laikā, kad izsludināts oranžais brīdinājums karogs, Marie cīnījās godam, jūtu, kā dienu no dienas nobriest mana mīlestība pret viņu. Kādu dienu Marie motors var pārstāt pukstēt, enkurs var norauties un tad viss izbeigsies, nevaru pret visu nodrošināties, ceļā varu paņemt līdzi tikai aklu ticību.

Haapsala pēc tik ilgām vientulībā pavadītām dienām liekās kā metropole. Te var notikt viss, ko vien prāts spēj iedomāties, zemeņu pārdevēja, aizmaldījušies klaidoņi, rinda pie kioska, alternatīvais teātris, garlaicīgas kafejnīcas, nesakarīga saruna pamestā dārzā, vakara pastaiga pa Vestfālena projektēto staciju starp sliedēm un lokomotīvēm. Palieku divas naktis, līdz pienāk laiks doties projām.

Diena saules pilna, mazliet pat laiska, spirgts vējš ved mani uz Virtsu. Negribu steigties, līdz vakaram laika gana, piestāju pie Kumari Laid salas, izbrienu krastā un caur taku pazūdu kadiķu mežā. Baisas skaņas, sen pamesta ugunskura vieta, dažas kokā izgrieztas skulptūras. Mani pārņem bērnišķīgas bailes no nezināmā. Varbūt te atstāti trakie, kas nav iederīgi sabiedrībā, varbūt man arī būs jāpaliek ar viņiem. Tā staigāju un baidos, līdz pretī nostājās un tieši acīs ieskatās divas aitas. Apmulstu, sāku iet sāņus, bet viņas ieinteresētas nāk man pakaļ. Viens pats uz neapdzīvotas salas, dīvains dvēseles stāvoklis. Pametu to, tikai saulei rietot. Un galvā man skan Lorensa Darela vārdi: „I have ecaped to this island with a few books.. I do not know why I use the word ’escape’. The villagers say jokingly that only a sick man would choose such a remote place to rebuild. Well then, I have come here to heal myself, if you can put it that way..”

Autora foto

  Virtsu ostas sargs man iedod savu velosipēdu, ripo tas tik viegli, plīvo mati, zaļajā kafejnīcā notiek dzīvās mūzikas koncerts, kā vēlāk izrādās, tas bijis tikai mēģinājums. Esmu vienīgais viesis, kopā esam kādi seši, sapazīstamies un tieku gandrīz integrēts saimnieka ģimenē. Rīt man ir agrs starts un smags pārbrauciens, tomēr nespēju šķirties no viesmīlības. Pamostos pēc divarpus stundu miega, arī iepriekšējā nakts bija kaut kur pazaudēta. Ar divām pusgulētām naktīm sāku ceļu uz Salacgrīvu gar Kihnu. Visu dienu neēdu, dzeru tikai kafiju, bet kādā brīdī tā vairs nestrādā, knaibu kājas, bet arī tas nelīdz. Ieraugu enkura stropi zemē, palaižu kādu gabaliņu no ruļļa. Tas darbojas, pāris sitieni pa muguru, un miegs ir prom. Aiz Kihnu viļņi paliek haotiskāki, miegs vairs nenāk, galva paliek neskaidra. Jau esmu pietuvojies krastam, te ir aizvējš un drusku mierīgāk, pazaudēju uzmanību un pirms pašas Salacgrīvas 5 metru dziļumā vairāki sitieni, motors noslāpst, un laiva apstājas ar spēcīgu rāvienu. Viss ir beidzies! Neprāta pārņemts lecu no kajītes un izlienu uz klāja, tīkli! Tie bijuši izlikti bez karogu bojām, tikai pludiņi, resna virve uztinusies uz dzenskrūves. Vienā no akvalangiem vēl ir gaiss. Ielienu vienreiz, otrreiz, cīnos, cik spēka, galva sitas pret korpusu, balons ir viegls un ceļ uz augšu, brilles pilnas ar ūdeni. Pēc četriem mēģinājumiem jūtu, ka spēki sāk zust, paņemu nazi, griežu un redzu, kā baltie, atbrīvotie pludiņi aizšaujas no mana redzesloka. Nazis pie reizes iegriež arī kājā un rokās, zem ūdens to nejūt. Mēģinu izkustināt dzenskrūvi, liekas, viss ir zudis un motors noklemmējies, bet tad tā iekustas. Spiežu starta pogu, jūtu asinis deniņos pulsējam. Neprāts atkal jau mani pārņēmis un līdz ar viņu, kā rokā ieķēries bērns, nogurums. Nākas pieturēt sevi, pasaule paliek ļodzīga un mīksta. Tālāk vairs nevaru, rīt ap septiņiem līcī būs lielais pūtiens. Gunta apņēmusies palīdzēt pārdzīt laivu. Guļu kajītē ostā, saņēmis pēdējos spēkus, lai pietauvotos. Nevaru aizmigt, galva pārvērtusies dzirkstelēs, paceļas spiediens un es krītu dziļā bālā vājumā. Paliek grūti elpot, iegremdējos ūdenī, guļu ar slapju dvieli uz galvas. Esmu vēl dzīvs, bet vai tas vispār vēl esmu es?

Skultē pilnīga tumsa, izmetam enkuru. Septiņos no rīta iepūš tā, ka ostā aiz diviem lokiem ienāk viļņi. Enkurs netur, Marie tiek izmesta krastā. Vējā un mālainā rīta ūdenī spēks sāk atriezties. Izdodas pakaļgalu dabūt tādā dziļumā, lai varētu pagriezt dzenskrūvi, tad tā pati ar ūdens vilkmi izrok bedri zem sevis. Izdodas ielīst Aģes padziļinātajā posmā un pietauvoties pie krasta.

Vējš trakoja tikai vienu dienu, un svētdien jau Marie smaidīga atkal slīd pāri līcim un uzsāka ceļojuma pēdējo posmu augšup pa Lielupi līdz Slokai un tad Jelgavai. Kāds vīrs, mazas piestātnes saimnieks atnāk sagaidīt, kad Marie samazinājusi gaitu, lai atrastu nakšņošanas vietu. Viņš ir pārsteigts, ka ar šādu laivu var šķērsot Baltijas jūru un doties mēnesi garā ceļā, dzīt atklātos ūdeņos, iebraucot septiņās no Baltijas jūras valstīm. Un tad viņš vēl jautā, kādu piekaramo motoru ņemu līdzi rezervei. Man nav nekāda piekaramā, nezinu, ko atbildēt, saruna drīz vien izbeidzas, liekas, viņš nodomā „kārtējais ķertais”... Tāds nu esmu, nekā cita jau man šajā dzīvē nav, tik vien manis paša trakums un ticība Marie.

Neprāts

­Nakts solās būt mierīga, palikšu uz enkura otrpus Lohusalas piestātnei, līcim aizvēja pusē. Drošības pēc ieslēdzu aplikāciju, tā brīdinās, ja enkurs neturēs un laiva sāks pārvietoties. Zobus tīrot, skatos binoklī krasta virzienā, pusnakts krēslā redzu tikai siluetus, staigā pārītis un kāda slaida suņa kontūra izvedusi pastaigā savu saimnieku. Dahaks ir kaut kur ziemeļaustrumos, ar vienu pontonu gandrīz jau ieslīdējis Pēterburgā. Rīt sola pretvēju, bet ne stipru, pamēģināšu satikt viņus, jo pie laba vēja Armands būs nemierīgs un šausies pāri Somu līcim, un tad jau man vairs viņus nenoķert.

Rīts saulains ar diktatora dzērienu, kā saka Māris, atsaucoties uz mani, kad reiz kādā braucienā uz Roņu salu visiem laivas biedriem liku pirms brokastīm dzert citronūdeni. Krūzes apakšā jau vairākas dienas izmērcētas bālas, mīkstas citrona ripiņas, mazliet ierūdzis, sajūtu to tik pēdējā malkā. Pēc tam seko espreso kanniņa ar četrām porcijām, tādu, pašķaidītu ar pienu, izdzeru vienu piegājienā.

Brokastis izlaižu, nepacietībā piespiežu vienu no retajām strādājošajām pogām, tā ir sarkana, un pēc pusotras sekundes divcilindru dīzelītis ierūcas, bez jautājumiem, aizspriedumiem, akli un pazemīgi tas kalpo savam saimniekam. No manas puses atliek tikai uzticēties, paļauties. Dzenskrūve kuļ jūras ūdeni, galvenais, akmeņos nenolauzt tai spārnus, tad mēs kopā kritīsim bezdibenī. Apbraucu kartē iezīmētos akmeņus, lienu garām ragam uz austrumiem, rīta brīze uzpūtusi jaunu vilni. Ar katru jūdzi esmu tālāk no mājām, esmu un būšu viens un vai pietiks spēka kādreiz atgriezties, nav ne mazākās jausmas.

Kad būšu pretī Tallinai un tad vēl kādi trīsdesmit km, ceļā paies visa diena, kopā kādi septiņdesmit kilometri līdz Pranglī salai, kur, cerams, mani gaidīs katamarāns. Purns cilājas augšā lejā, ja drusku palielina ātrumu, sākas tāda neveikla lēkšana, mantas lido no plauktiem, apgāžas viss, kam jāapgāžas, ieskaitot kafijas kannu, krūzes, baziliku, tas izslīd no sava podiņa un ripinās pa kājām kā mazs kaķēns, kas spēlējas ar dzijas pavedienu. Pāris vietās izlienu pa seklumiem, ietaupu dažus km, bet tā sajūta kutelīga, tāda pusjauda, eholote ieslēgta, acis meklē aizdomīgas viļņošanās vietas, ausis klausās – būs vai nebūs sitiens, galvenais, jātaupa dzenskrūve, ja atsitas pret korpusu, varu vēl paspēt izņemt no ātruma. Aegna salai gan nākas braukt apkārt pa ziemeļu pusi, Dahakam esot stūres vilkušās pa zemi, mierīgākā laikā riskētu.

Pranglī salas rietumos mēs satiekamies, jau pa gabalu redzu stalto mastu un spēcīgās formas, līcī akmeņi, tuvojos uzmanīgi, tas prasa vēl kādu bezgala garu stundu, līdz tikšanās brīdī varu iemetu enkuru, tas nogrimst, rokās paliek vaļīga virve ar šekeli galā, atskrūvējies. Rezerves enkurs tika ņemts un nepaņemts, redzu, kā tas stāv darbnīcā zem galda, tīrs, saliktā stāvoklī, pilnīgi viens un nevienam nevajadzīgs. Izmetu atsvaru ar pludiņu aptuvenā pazušanas vietā. Vējš paliek stiprāks, savienojos ar katamarānu un paliksim uz viena enkura. Meitenes grozās ap divriņķu plīti, Baiba un Gunta tandēmā griež, maisa pannu un pievieno garšvielas, izskatās labi sastrādājušās. Visi priecīgi, tāds mazliet mulsums un karstums virtuves pontonā, apetīte tik laba, šķūrējam iekšā un, kā parasti, Armands beigās notīra pāri palikušo. Tad pārejam uz Marie kopkajīti, tiek atvērts rums, skatāmies Mavrika sastrādātās bildītes, ar pirkstiem bakstāmies pa ekrānu, no katras salas ir kāds stāsts un atmiņas, rums uzsūcas ātri, tad uzrodas kandža, iespējams arī vīns, Armands aizmieg, tad mostas un iet pēc alus, iespējams ir sākusies nakts. Mēs draiskojam kā no kara pārnākušie, kā izdzīvojušie, kā dzīvotāji...

No rīta līst, vējš pieņēmies spēkā, cepu pankūkas un pasniedzu meitenēm gultā, Armands pa vidu, kā tāds runcis, notiesā visu, ko dod. Lietus nepārstāj, viļņi groza laivu, stūres māja ir mitra, pielijusi, piesūkusies nepamatotām skumjām. Brokastu otrajā kārtā ir siermaizes, siers stiepjas līdz pat pusdienām, tad uz kajītes jumta pierimst plīkstoņa, izmantojam izdevību un ar supdēli pretvējā ar lielu spēku airējamies uz krastu, mežā ir aizvējš, bet drīz jau atkal sāks līt. Apstaigājam Pranglī salu un aplasām visus slēpņus, vienu pat tādu, kura vairs nav un tomēr ir, kāds iemetis to tuvējā miskastē un arī tas tiek atrasts.

Vakarā Dahaks cels enkuru un dosies tālāk, bet es palikšu viens bez enkura, meklēju to, bet velti, ūdens bija necaurredzams, vējš tagad iegriežas no pretējās puses, nosalstu nejēgā, bet bez rezultātiem. Rīt mēģināšu atkārtot, sola, ka drusku pierims. Tad mēs šķiramies, aizbraucu pirmais un paslēpjos ostā, ir tumša nakts, ielienu kaut kur dziļumā aiz piestātnes laivām, piestātne pilna, atsienos pret koku un aizmiegu. Pa ostas vārtiem redzu, kā aizslīd Dahaka spēcīgās buras, ar acīm sekoju, līdz tas pazūd mola aizsegā.

Pamostos šķībā laivā, nesapratu, kas notiek, tikai kad pabāžu galvu caur zilo brezenta jumtiņu, saprotu, ka ūdens ir aizgājis. Izkāpu, pakustinu, gan jau ar visām mantām laivas masa ir ap divām tonnām. Kustinu, nekustas, nebūs. Virsū lien viegls neprāts, pārņem domas, urda vienatnē atstāto prātu. Cik soļi palikuši līdz trakumam, varbūt tas jau ir klāt. Tas varbūt sen jau mani pārņēmis un es to nemāku atpazīt, es pats esmu atdevis enkuru jūrai un pats esmu izmetis sevi krastā, uzsēdinājis uz sēkļa, lai tagad man nebūtu kur sprukt, lai ārprāts varētu mani te vienu apēst. Un gribas jau sevi mierināt, ūdens drīz atgriezīsies, enkurs atradīsies, prāts paliks skaidrs un mierīgs, taču nē, te viss ir kā dzīvē, īsta sūdu būšana, kārtīga iesprūšana mēslos. 

Autora pašportrets

Pavadu dienu, snorkelējot ap nogrimušo enkuru, laiks palicis mierīgāks, tomēr neizdodas un neizdodas, redzamība labāka, bet ne laba, un balva par neveiksmi ir neprātīga salšana. Apstaigāju dārzus, ložņāju ar acīm pāri zemajiem žogiem, cauri drāšu pinumiem, akmeņu krāvumiem. Varētu aizņemties, varbūt nopirkt vai iemainīt. Viens atrodas, aiz žoga un bez saimnieka, varbūt nozagt, jau tāpat esmu kritis tik zemu, ko man vēl kautrēties. Nespēdams izdarīt noziegumu, atgriežos tukšām rokām, nodedzinātām kalorijām. Vēroju ūdeni. Saspraužu puļķīšus ar iegrieztām atzīmēm, skatos, kā lēni jo lēni ūdens dodas prom, pamet mani šeit un jo ilgāk skatos, jo neprātīgāks kļūstu, nevaru vairs ne lasīt, ne rakstīt, trakumam izdevies iegūt pār mani kontroli. Pienāk brīdis, kad laivā vairs nav iespējams staigāt, jāguļ diagonāli, šķībums ir tik nekomfortabls, sēžu un ļaujos stuporam. Katra kustība rada cīņu, jāturas pie sienām un griestiem. Vakarā mērinstrumenti attopas sausumā, tie vairs nerāda neko, atzīmes vientuļas iestrēgušas bezūdens akmens tuksnesī, kā pamesti telefona stabi.

Nezinu, cik dienas tā paiet – viena, divas, trīs, līdz uzeju vecu, kokos ieaugušu enkuru, izzāģēju un atbrīvoju no sacietējuša mezgla, ar cirvi nodauzu rūsu un dodos atpakaļ pie Marie.

Igauņu aplikācija rāda prognozes par ūdens celšanos. Vairākas reizes naktī ceļos un cauri krēslai ar acīm urbjos koka puļķīšos. Brīžiem bezmiegā zvalstos un sapņos jūtu, ka laiva atkal peld, kad pamostos, tā arvien no jauna spītīgi kā rīta stienis ar labo bortu saslējusies debesīs.

Ūdens maksimums ir kaut kad no rīta ap deviņiem, gandrīz diennakti esmu pieskatījis modeli, lai saprastu, vai tas atbilst realitātei. Ap septiņiem rītā jaunā trakuma fāzē, pārdabiskā spēka pieplūdumā nospriegoju virvi pret akmeņiem nepilnu 100 m attālumā, savērpju un jūtu, kā tā nospriegojas, tad ar iepriekšējā vakarā īpaši izraudzītu un sagatavotu baļķi pārceļu priekšu, nākas vēl un vēl nolasīt akmeņus, ar pirkstiem rakt padziļinājumu, tupot uz ceļiem līdz krūtīm ūdenī, līdz izdodas pagriezt Marie purniņu virzienā pret jūru, un tad tikai soli pa solim vērpju virvi, ceļu ar baļķi aizmuguri un bīdu uz priekšu. Pēc pāris stundām esmu starp pārējām laivām, iepukšķas motors un mols sāk slīdēt gar kreiso sānu. Aiz laimes gribas kliegt un raudāt vienlaicīgi, Marie it kā aizmirsusi savu šķībo kailumu, savu pazemojuma devu, draiski lēkā mazajos viļņos, sala lēni izzūd no apvāršņa, mēs saplūstam ar horizontu un kļūstam par daļu no jūras.