Neprāts

­Nakts solās būt mierīga, palikšu uz enkura otrpus Lohusalas piestātnei, līcim aizvēja pusē. Drošības pēc ieslēdzu aplikāciju, tā brīdinās, ja enkurs neturēs un laiva sāks pārvietoties. Zobus tīrot, skatos binoklī krasta virzienā, pusnakts krēslā redzu tikai siluetus, staigā pārītis un kāda slaida suņa kontūra izvedusi pastaigā savu saimnieku. Dahaks ir kaut kur ziemeļaustrumos, ar vienu pontonu gandrīz jau ieslīdējis Pēterburgā. Rīt sola pretvēju, bet ne stipru, pamēģināšu satikt viņus, jo pie laba vēja Armands būs nemierīgs un šausies pāri Somu līcim, un tad jau man vairs viņus nenoķert.

Rīts saulains ar diktatora dzērienu, kā saka Māris, atsaucoties uz mani, kad reiz kādā braucienā uz Roņu salu visiem laivas biedriem liku pirms brokastīm dzert citronūdeni. Krūzes apakšā jau vairākas dienas izmērcētas bālas, mīkstas citrona ripiņas, mazliet ierūdzis, sajūtu to tik pēdējā malkā. Pēc tam seko espreso kanniņa ar četrām porcijām, tādu, pašķaidītu ar pienu, izdzeru vienu piegājienā.

Brokastis izlaižu, nepacietībā piespiežu vienu no retajām strādājošajām pogām, tā ir sarkana, un pēc pusotras sekundes divcilindru dīzelītis ierūcas, bez jautājumiem, aizspriedumiem, akli un pazemīgi tas kalpo savam saimniekam. No manas puses atliek tikai uzticēties, paļauties. Dzenskrūve kuļ jūras ūdeni, galvenais, akmeņos nenolauzt tai spārnus, tad mēs kopā kritīsim bezdibenī. Apbraucu kartē iezīmētos akmeņus, lienu garām ragam uz austrumiem, rīta brīze uzpūtusi jaunu vilni. Ar katru jūdzi esmu tālāk no mājām, esmu un būšu viens un vai pietiks spēka kādreiz atgriezties, nav ne mazākās jausmas.

Kad būšu pretī Tallinai un tad vēl kādi trīsdesmit km, ceļā paies visa diena, kopā kādi septiņdesmit kilometri līdz Pranglī salai, kur, cerams, mani gaidīs katamarāns. Purns cilājas augšā lejā, ja drusku palielina ātrumu, sākas tāda neveikla lēkšana, mantas lido no plauktiem, apgāžas viss, kam jāapgāžas, ieskaitot kafijas kannu, krūzes, baziliku, tas izslīd no sava podiņa un ripinās pa kājām kā mazs kaķēns, kas spēlējas ar dzijas pavedienu. Pāris vietās izlienu pa seklumiem, ietaupu dažus km, bet tā sajūta kutelīga, tāda pusjauda, eholote ieslēgta, acis meklē aizdomīgas viļņošanās vietas, ausis klausās – būs vai nebūs sitiens, galvenais, jātaupa dzenskrūve, ja atsitas pret korpusu, varu vēl paspēt izņemt no ātruma. Aegna salai gan nākas braukt apkārt pa ziemeļu pusi, Dahakam esot stūres vilkušās pa zemi, mierīgākā laikā riskētu.

Pranglī salas rietumos mēs satiekamies, jau pa gabalu redzu stalto mastu un spēcīgās formas, līcī akmeņi, tuvojos uzmanīgi, tas prasa vēl kādu bezgala garu stundu, līdz tikšanās brīdī varu iemetu enkuru, tas nogrimst, rokās paliek vaļīga virve ar šekeli galā, atskrūvējies. Rezerves enkurs tika ņemts un nepaņemts, redzu, kā tas stāv darbnīcā zem galda, tīrs, saliktā stāvoklī, pilnīgi viens un nevienam nevajadzīgs. Izmetu atsvaru ar pludiņu aptuvenā pazušanas vietā. Vējš paliek stiprāks, savienojos ar katamarānu un paliksim uz viena enkura. Meitenes grozās ap divriņķu plīti, Baiba un Gunta tandēmā griež, maisa pannu un pievieno garšvielas, izskatās labi sastrādājušās. Visi priecīgi, tāds mazliet mulsums un karstums virtuves pontonā, apetīte tik laba, šķūrējam iekšā un, kā parasti, Armands beigās notīra pāri palikušo. Tad pārejam uz Marie kopkajīti, tiek atvērts rums, skatāmies Mavrika sastrādātās bildītes, ar pirkstiem bakstāmies pa ekrānu, no katras salas ir kāds stāsts un atmiņas, rums uzsūcas ātri, tad uzrodas kandža, iespējams arī vīns, Armands aizmieg, tad mostas un iet pēc alus, iespējams ir sākusies nakts. Mēs draiskojam kā no kara pārnākušie, kā izdzīvojušie, kā dzīvotāji...

No rīta līst, vējš pieņēmies spēkā, cepu pankūkas un pasniedzu meitenēm gultā, Armands pa vidu, kā tāds runcis, notiesā visu, ko dod. Lietus nepārstāj, viļņi groza laivu, stūres māja ir mitra, pielijusi, piesūkusies nepamatotām skumjām. Brokastu otrajā kārtā ir siermaizes, siers stiepjas līdz pat pusdienām, tad uz kajītes jumta pierimst plīkstoņa, izmantojam izdevību un ar supdēli pretvējā ar lielu spēku airējamies uz krastu, mežā ir aizvējš, bet drīz jau atkal sāks līt. Apstaigājam Pranglī salu un aplasām visus slēpņus, vienu pat tādu, kura vairs nav un tomēr ir, kāds iemetis to tuvējā miskastē un arī tas tiek atrasts.

Vakarā Dahaks cels enkuru un dosies tālāk, bet es palikšu viens bez enkura, meklēju to, bet velti, ūdens bija necaurredzams, vējš tagad iegriežas no pretējās puses, nosalstu nejēgā, bet bez rezultātiem. Rīt mēģināšu atkārtot, sola, ka drusku pierims. Tad mēs šķiramies, aizbraucu pirmais un paslēpjos ostā, ir tumša nakts, ielienu kaut kur dziļumā aiz piestātnes laivām, piestātne pilna, atsienos pret koku un aizmiegu. Pa ostas vārtiem redzu, kā aizslīd Dahaka spēcīgās buras, ar acīm sekoju, līdz tas pazūd mola aizsegā.

Pamostos šķībā laivā, nesapratu, kas notiek, tikai kad pabāžu galvu caur zilo brezenta jumtiņu, saprotu, ka ūdens ir aizgājis. Izkāpu, pakustinu, gan jau ar visām mantām laivas masa ir ap divām tonnām. Kustinu, nekustas, nebūs. Virsū lien viegls neprāts, pārņem domas, urda vienatnē atstāto prātu. Cik soļi palikuši līdz trakumam, varbūt tas jau ir klāt. Tas varbūt sen jau mani pārņēmis un es to nemāku atpazīt, es pats esmu atdevis enkuru jūrai un pats esmu izmetis sevi krastā, uzsēdinājis uz sēkļa, lai tagad man nebūtu kur sprukt, lai ārprāts varētu mani te vienu apēst. Un gribas jau sevi mierināt, ūdens drīz atgriezīsies, enkurs atradīsies, prāts paliks skaidrs un mierīgs, taču nē, te viss ir kā dzīvē, īsta sūdu būšana, kārtīga iesprūšana mēslos. 

Autora pašportrets

Pavadu dienu, snorkelējot ap nogrimušo enkuru, laiks palicis mierīgāks, tomēr neizdodas un neizdodas, redzamība labāka, bet ne laba, un balva par neveiksmi ir neprātīga salšana. Apstaigāju dārzus, ložņāju ar acīm pāri zemajiem žogiem, cauri drāšu pinumiem, akmeņu krāvumiem. Varētu aizņemties, varbūt nopirkt vai iemainīt. Viens atrodas, aiz žoga un bez saimnieka, varbūt nozagt, jau tāpat esmu kritis tik zemu, ko man vēl kautrēties. Nespēdams izdarīt noziegumu, atgriežos tukšām rokām, nodedzinātām kalorijām. Vēroju ūdeni. Saspraužu puļķīšus ar iegrieztām atzīmēm, skatos, kā lēni jo lēni ūdens dodas prom, pamet mani šeit un jo ilgāk skatos, jo neprātīgāks kļūstu, nevaru vairs ne lasīt, ne rakstīt, trakumam izdevies iegūt pār mani kontroli. Pienāk brīdis, kad laivā vairs nav iespējams staigāt, jāguļ diagonāli, šķībums ir tik nekomfortabls, sēžu un ļaujos stuporam. Katra kustība rada cīņu, jāturas pie sienām un griestiem. Vakarā mērinstrumenti attopas sausumā, tie vairs nerāda neko, atzīmes vientuļas iestrēgušas bezūdens akmens tuksnesī, kā pamesti telefona stabi.

Nezinu, cik dienas tā paiet – viena, divas, trīs, līdz uzeju vecu, kokos ieaugušu enkuru, izzāģēju un atbrīvoju no sacietējuša mezgla, ar cirvi nodauzu rūsu un dodos atpakaļ pie Marie.

Igauņu aplikācija rāda prognozes par ūdens celšanos. Vairākas reizes naktī ceļos un cauri krēslai ar acīm urbjos koka puļķīšos. Brīžiem bezmiegā zvalstos un sapņos jūtu, ka laiva atkal peld, kad pamostos, tā arvien no jauna spītīgi kā rīta stienis ar labo bortu saslējusies debesīs.

Ūdens maksimums ir kaut kad no rīta ap deviņiem, gandrīz diennakti esmu pieskatījis modeli, lai saprastu, vai tas atbilst realitātei. Ap septiņiem rītā jaunā trakuma fāzē, pārdabiskā spēka pieplūdumā nospriegoju virvi pret akmeņiem nepilnu 100 m attālumā, savērpju un jūtu, kā tā nospriegojas, tad ar iepriekšējā vakarā īpaši izraudzītu un sagatavotu baļķi pārceļu priekšu, nākas vēl un vēl nolasīt akmeņus, ar pirkstiem rakt padziļinājumu, tupot uz ceļiem līdz krūtīm ūdenī, līdz izdodas pagriezt Marie purniņu virzienā pret jūru, un tad tikai soli pa solim vērpju virvi, ceļu ar baļķi aizmuguri un bīdu uz priekšu. Pēc pāris stundām esmu starp pārējām laivām, iepukšķas motors un mols sāk slīdēt gar kreiso sānu. Aiz laimes gribas kliegt un raudāt vienlaicīgi, Marie it kā aizmirsusi savu šķībo kailumu, savu pazemojuma devu, draiski lēkā mazajos viļņos, sala lēni izzūd no apvāršņa, mēs saplūstam ar horizontu un kļūstam par daļu no jūras.