Mākoņi savelkas

Armanda robustais supdēlis ar mega celtspēju izskatās kā miniatūrs kara kuģis, Aigara pavadībā tas aizceļojis uz krastu, virs tīkliem šiverē kaijas. Nora savā mazajā rūķu kajītē vēl saldi guļ, kamēr kambīzē, kas vienlaikus kalpo kā koptelpa un guļamistaba, šņāc kafijas kannas drošības ventilis. No klampām atsienam virves, fenderi atslābst un divcilindru dīzelis uzsāk savu dienas darbu. Pamostas Nora un uzlien uz savas kajītes jumta blakus niķelētajam ventilācijas kupolam, savā kladē pieraksta visu, kas būs un kur brauksim, nezinu, vai viņa arī izdzēš vai izsvītro to, kas bijis ieplānots, bet nav noticis. Viņa dzer melnu kafiju no mazās zaļās krūzītes, bet mēs ar Ditu baltu, es noteikti baltāku. Pēcpusdienā ieslīdam Pērnavā, Dahaks min uz papēžiem, un brīdī, kad ripojam pāri tiltam ar skūteriem un Nora uz dēlīša, iečerkstas kaklā iekārtā rācija. Viņi esot klāt, atraduši vietu, parkojas jūras krastā, atlaižu roku no pleca, dēlītis ar Noru aizripo mums pa priekšu, inerces stumts. Pēc jūras vēsā ūdens pilsētas ielas liekas piesilušas, smaržo asfalts un koki, garām slīd kafejnīcas, mums jāatrod mikroaugi kantainās kastēs, tie varētu iedzīvoties uz Marie klāja, un vēl mums nav Igaunijas karoga. Norai arī šis tas sakārojies no veikala, ir uztaisīts saraksts, un tā mēs ripināmies no viena pilsētas gala līdz otram. Vakarā būs arbūzs un ugunskurs, bet tagad satiekamies un taisām mazu ekskursiju, pukšķinām pa Sauga upi uz augšu, uz borta ir arī visa Dahaka komanda – Armands, Aigars un Baiba. Esmu sasolījis, ka galā būs ezers, kur varēs pacelt gaisā Mavriku un ļaut, lai trešā acs mūs vēro no debesīm. Nekāda ezera nav, drons tomēr uzšaujas gaisā brīdī, kad meitenes šiverē pa virtuvi un puiši, aplipuši ap planšetes ekrānu, priecājas kā bērni, jaucas cepti ķiploki ar tunci, starp bilžām ieķeras salātu lapas. Saule vēl kavējas pie horizonta, kā noenkurojies kravas kuģis gaida savu rindu ieiešanai ostā. Mavriks nolaižas tieši uz vakariņu laiku, tiek nolocīti propelleri, kā mājdzīvnieks tas tiek ielikts savā migā. Ja varētu aprakstīt to, kā Armands skrēja pie mums ar Mavrika tukšajām baterijām – viņiem uz laivas nav 220v – kā māte ar izbadējušos zīdaini uz rokām. Un tad ik pa brīdim jautā, kā ir, kā jūtas, vai lādējas.  

Autora foto

Izejam pastaigā starp vecām, jau vairākkārt pārkrāsotām, vienstāvu koka ēkām, te kādreiz dzīvojuši zvejnieki, tik dažas laivas vēl palikušas kā aizgājušo laiku liecība, pār bortiem pārkārušās zvāļojas tīklu bojas, degunā spēcīgi sitas pūstoša zivju smaka. Marie, mazliet neiederīga, paliek uz enkura ar purnu pret koka steķiem, balta kā citas sugas pārstāve pa vidu zvejnieku flotei. Sasniedzot ieapaļo dzelzs konstrukcijas tiltu pār Sauga upi, Armands pavisam negaidīti jautā, vai es zinu, kad plāno pievienoties Gunta, vaigos iesitas sārtums un siekalas kaklā salīp kā kaļķa apmetums, Dita acumirklī apstājas un paveras manī, debesis nobāl un vienlaikus savelkas tumši mākoņi. Draudzīgā pastaiga izšķīst garā rindā, kāds iet uz veikalu pēc alus, kāds paliek uz ielas stūra skaidroties, kāds staigā šurpu turpu un varbūt kāds tam visam iet arī nopakaļus.

Igauņi jau gaida jūras krastā, tur vēl uzradušies kastotāji no Latvijas, kopā esam tāds mazs festivāls, bet, kā jau ziemeļnieki, mazliet kautrīgi un tādās mazās kopienās sadalījušies čivinām vairāk starp savējiem. Nākamajā rīta Adrians trāpa ciemos tieši uz kafiju, Marie telpās ir parastā rosība, tikai rūķu māja vēl mierīga. Ielaižam Adriana ūdens moci, nopeldos un izbaudu saldūdens smaržu, pēc brīža ieplunkšķ arī Nora, un tad jau laiks doties. Huko ar Maritu ir uz Dahaka, Adrians brauks pats saviem spēkiem un, ja nu kas, mēs viņu pieskatīsim, bet ticamākais, ka viņš aizlidos visiem garām. Ar viņu un Huko vēl stingrajā kovid laikā sēdējām Vecrīgas viesnīcas restorānā, pilnīgi vieni, kad pilsētā bāri vēl bija slēgti, un tas notika pulksten desmitos, kaņepē no galda tika paziņots, ka pēdējais dzēriens, un pēc pusstundas jāatstāj vieta. Tajā naktī mūs bija pārņēmusi tāda divdesmitā gadsimta sākuma Amerikas sausā likuma sajūta, burvīgs viesnīcnieks mūs lutināja ar uzkodām un burbonu, izplūdām sarunās un plānos par vasaras ūdens ceļiem, kad un kur tiksimies, kā dosimies, un pēc tam vēl daudz reižu Huko man zvanīja, un mēs runājām un runājām, līdz beidzot satikāmies. 

Dahaks, aizskrējis pa priekšu, gaida mūs uz Kesses salas, mēs atvelkamies vēlu, ugunskurā kvēlo ogles, tiek pielikta malka un mēs pačilojam kādas pāris stundas, līdz aust gaisma. Nākamā diena stiepjas laiski, ar eholoti esmu uztaustījis kartē atzīmētu vraku, jūra ir pavisam rāma, tiek dalītas otrās rīta kafijas, bet mēs ar Adrianu stīvējam virsū hidras, ir laiks doties lejā, vēsajā un krēslainajā zemūdens pasaulē. Ar enkuru izdevies aizķert vraka malu, tas ir apkalts kocinieks, lielākā daļa no kuģa gājusi zudībā, tikai nepilnu metru virs zemes ir tāda kā aizmirsta kapu kopiņa. Vissatraucošākā ir tā pirmā sajūta, nezinu, vai to var tā salīdzināt, varbūt katrs vraks ir kā pirmoreiz novilktas biksītes. Rokas turas gar enkura virvi, sākumā ik pēc pāris metriem jāatgaiso ausis, jāapstājas un ar rokām jāaizspiež deguns, stipri jāpūš, lai tukšajos galvas dobumos palielinātu spiedienu, tāda maza švīkstoņa, un tad atkal pāris metrus var laisties dziļāk, līdz no jauna ausīs parādās asas sāpes, grūtākie ir pirmie seši, septiņi metri, parasti pie desmit jau notiek adaptēšanās un spiediens sāk noregulēties. Vienmēr ir auksts, salst un ir ļoti bail. Tā sajūta, ka drīz kaut kam jāparādās, bet sliktajā redzamībā uzmanība uzvilkta kā novilkta sīga. Un ja nu vraks ir pārāk baiss, pārāk liels, pārāk šaušalīgs, nobīšos.. tā, enkurs, zeme, kaut kādi koka gabali, metāla detaļas. Bet reizēm apkārt peld lieli metāla blāķi, pazūd orientācija, izmēra sajūtas, mērogi un reizēm pat augša un apakša. Ar laiku pierodu pie aukstuma, sāku elpot mierīgāk, un tad iestājas tā brīvā lidojuma fāze, kad vairs negribas augšā, negribas ne tās čalas, ne otrās kafijas, Marie ir kaut kur virs galvas, kā kontūra, aprise debesīs, kā nesasniedzams mēness, bet tagad tā jau ir cita pasaule, mana ir šeit, te viss ir jauns, katras pleznas vēziens ved nezināmajā. Pie akmeņainās grunts paslēpusies bute, viņa izliekas neredzama, pieskaros, izvalbītās acis vienā ķermeņa pusē nesimetriski mani vēro, nogaidījusi, kā grūta lēmuma priekšā, negribīgi pazūd kuģa atlūzās. Mirušu gliemeņu pavērtās čaulas sagriež ūdenī izmirkušos pirkstus, bet šeit to nejūt, te nav sāpju, pat asinis zaudējušas krāsu, tās kā pelēki dūmi aizplīvuro nebūtībā. Elpoju arvien lēnāk, it kā mēģinātu atradināties pavisam, vēl brīdi un varēšu nomest saspiestā gaisa balonus, aizlidot starp aļģu zaļajiem mežiem, dzirdu vēl burbuļus, tie šaujas uz augšu. Gribas novilkt arī hidru, lai miesa pieņem šo pasauli, ūdens apņem vēderu un vijas ap kaklu, varu neslēpties, neizlikties.. Augšā vairs neatgriezīšos, te neviens netiks sāpināts, te ir bezgalība un tā visa ir mana, mana patiesā pasaule, mana vienīgā un īstā brīvība.