Nedaudz pēc Gogoļa

Jelgavu pārņēma rudens, lapas klājās uz trotuāra un mirkli, pirms tās asfaltu nosedza pilnībā, pāri pārgāja dzeltena mašīna ar spēļu mantiņai līdzīgu kabīni un rotējošām birstēm, atstājot vien ieapaļus zīmējumus no asajiem sariem. Lietus aizskaloja arī tos. Pirms pāris nedēļām pārvestā Marie stāvēja un brīnījās, viena pati ar purnu pret krastu kā tāds telēns, kas pazaudējis mammu, nav vairs ne laipu, ne citu laivu. Kādu rītu Lielupi pārklāja ledus, pavisam plāns un kraukšķīgs, tajā rītā Jelgava izskatījās kā Pēterburga, vējš bija pierimis, un pēcpusdienā saņēmās un sāka sildīt saule, Marie lauza ledu. Bet tad viens vakars un tad vēl viens, un beigās pavisam daudzi pagāja, metinot treileri, ledus varēja uzsalt biezāks, viņai bija laiks kāpt krastā. Darbi vedās lēni, piekabe palika arvien smagāka, mazliet plankumaina un pumpaina, beigās nokrāsoju, pavisam negaidīti, iepriekš nesaskaņoti Jānis, ko reiz kādā rītā bija saticis Čē, atveda salātus un krāsu, tā nu es ēdu un krāsoju, pēc tam sēdējām kajītē, un mūsu sarunas apspīdēja siltās gaismiņas, telpu strauji piesildīja šņācošā tējkanna. Pienāca diena, kad vilkām Marie ārā, viņa spītējās, nolauza piekabei priekšējo riteni, gāzelējās, šūpojās un pat iemācījās ierosināties, to varēja noslāpēt, pametot zem priekšējās caurules 30 l kannu, kas ieķīlējās un, skaļi šļūkdama pa bedraino asfaltu līdz Jelgavas pilij, izdvesa sēcošas skaņas. Garāmgājēji vēroja savdabīgo karnevālu. Rokās turēju trīsmetrīgu cauruli, kurai bija jābūt gatavībā, ja procesijas galva sāktu šķiebties.

Paskrēja ziema, paskrēja arī slīpēšana, atvērtās krāsas bundžas, un savā vietā atgriezās arī mirdzošā bronzas dzenskrūve. Brāzmains pavējš apslāpēja trokšņainu murdoņu, Marie pukšķināja pa neesošo straumi uz leju un pēc trim ceļā pavadītām dienām lepni piestāja pretim AB dambja pussalai. Pirmo reizi pār viņas galvu bija pārslīdējis Vanšu tilts un tūlīt arī piesteidzās ūdens policija.

- Labdien, lūdzu dokumentus.

- Un man tie bija, īsti un pavisam svaigi. 

Autora foto

Vēl tikai pirms dažām dienām ar salīdzinātāju no Csdd ložņājām un skatījāmies uz šiltītēm un zaļo, smagnējo motorā iekalto numuru tādā biezā, veclaicīgā fontā. Viņš visu bildēja ar tik mazu kameru, it kā būtu spiegs, es viņam rādīju katalogu un atgādināju, ka modelis ir Albine 25 delux, liekot uzsvaru uz pēdējo vārdu. Nekādu īstu papīru jau man nebija, tik vien nepieklājīgi agrā un satraucošā rītā rakstīts pirkšanas-pārdošanas līgums. Viņš bija atnācis kājām un kaut kā šķita, ka ar to visu ir saistīts Gogolis un viņa Mirušās dvēseles, bet par to mēs nerunājām. Viņam bija jādodas tālāk – vēl viena laiva, tā viņš man teica, un tad vēl, iedrošinoši, ka viss esot labi, sūtīšot uz Rīgu un tad jau Viņi izlems un zvanīs, un atkal tas Gogolis un kaut kādas papīru būšanas. Kamēr zirgi joņo uz pilsētu, mēs varētu pilī apēst stori. Bet viņš iet tālāk, pazūd aiz vārtiņiem, izeju līdzi, pēc dažiem metriem apstājos, nav skaidrs, cik tālu pavadīt būtu pieklājīgi.

Iemiegu kajītē, tikmēr zīriņveidīgi putni notraipa laivas zilo pārvalku, trokšņo un jaucas manos sapņos. Zvana jau pēc pāris stundām, jā, Rīga esot apstiprinājusi, rīt varu pieteikties, ir divi laiki, šodien viss aizņemts. Nākamajā dienā, ar pārvalku pār muti, sēžu vilcienā. Jelgava skrien zem mazajiem skutera riteņiem, Csdd gandrīz otrā pilsētas galā. Nomācas. Man mazliet bailīgi, tā pavisam nedaudz, bet tomēr ir.

Viss rit pēc laika, sirds satraukta skrien līdzi notikumu gaitai. Man trāpās nosvērts darbinieks. Nosvērts, jā, bet vispār gribētos teikt, ka ar betona seju. Un galvenais – bez pamata, es vēl pat neesmu apsēdies, jau redzu, ka betona, pat mazliet ar armatūru. Labrīt, dokumentus. Labrīt, ē, man, nu, es no Zviedrijas, nu, vajadzētu sistēmā būt tai salīdzināšanai, nu man te tas pirkuma līgums, mm, un nesaku, ka nekā vairs nav, bet rokos pa tiem katalogiem, it kā tie būtu vainīgi, ka Marie ir nokļuvusi ierēdņu ķetnās.

Viņam blakus sēdošais, dzirdot manu stomīšanos, o, Sandij, tu vēl ar mērniecību darbojies? Betona seja joprojām tāda neelastīga, neko man īsti nesaka, kaut ko liek parakstīt un pārrakstīt, tad kaut kur aizklīst un meklē, un man jau liekas, ka nekas nesanāks, līdz pēkšņi pavisam tieši un skaidri jautā – maksāšu ar karti vai... salecos aiz pārsteiguma, tātad būs, tas nozīmē tikai vienu, ka jāskrien jau šodien pēc Latvijas karoga, tad viņš atkal aiziet un atnāk, un ir jāraksta vēl un vēl, arī jāparaksta, it kā pārbaudītu, vai trešajā reizē nenoliegšu Marie esamību. Kolēģis blakus smaidīgs un viegls, izstāstu viņam, kā laivu pārdzinu un ka plānoju dzīvot zem ūdens un šīs tik vēl tādas pēdējās virszemes saistības.

Pagāja vēl kāda nedēļa, dzīvoju uz laivas, varbūt pat divas, aizbraucu līdz Doles sala, Gaujai, atpakaļ uz Falkor kāpšanas zāli pa Ķīsīti, tad atkal uz Gauju un Skulti, līdz sākās lielā kravāšanās. Pasāts bija aizpildīts līdz augšai, tam pa vidu iespiesta Nora un Armands, bet Edmunds ar aliņu ērti iekārtojās man blakus pirmajā rindā. Skultes ostā vārti aizslēgti, pār sētu cēlām akvalangus, skuterus, pārtikas kastes un maisus ar drēbēm, kas tā brīža karstumā likās kā paredzētas ceļojumam uz citu planētu. Tika paņemts viss, izņemot rezerves enkuru, mazliet cerēju, ka uz Dahaka jābūt diviem, es reiz ar akvalangu vienu izvilku Zviedrijas ūdeņos, man bija mazais litrīgais balons un tikai pāris minūtes laika, ieniru un uzreiz priekšā gulēja, paņēmu trofejai.

Diena bija karsta, saule mūs mazliet apdullinājusi un padarījusi slābanus, tikai Edmunds kaut ko rosījās ar stāstiem un teorijām. Dahaks kādu gabaliņu aiz mums, rācijā nedzirdams. Satikāmies Salacgrīvā ar Ditu, piebrauca arī Zuze, vizinājām mazo Veltu, bija jau pāri pusnaktij, un saule paslēpās aiz horizonta. Uz laivas palikām trijatā ar Noru un Ditu, drīz vien savienojāmies ar Dahaku un palikām uz viena enkura, nakts bija mierīga.