Apklust artilērijas šāviņi

Dienas paiet laiski, vizinoties ar ūdens moci, mielojoties Haapsalu picērijā un plunkšķot no supdēļa svina pelēkajā ūdenī, kas, saules apmirdzēts, sastingst lielā, viendabīgā masā. Nedaudz līgojas, varbūt to kopā satur eļļaina plēve, saule spīd bezlidmašīnu un bezmākoņu atmosfērai cauri, tieši mums uz galvām. Apdeg pleci un deguni, un nekas neliecina par izmaiņām nākotnē. Aizspogulijas svina jūras dimensijā Dahaks satītām burām pietauvots Seasaar salas krastā. Marie vago seklos Igaunijas ūdeņus, aiz sevis atstādama šaurleņķu trīsstūra formas ņirboņu, tik smalka un pieklājīga, tā baidās sacelt mierīgajā ūdenī viļņus, baidās iejaukties un pārplēst šo viendabīgo jaunavības plēvi. Haapsalu ostā Nora aiztraucas ar safrakcionētiem miskastes maisiem, Dita viņai seko, tad viņas pazūd, laižu meklēt, un ko es redzu ­­– Nora līdz pusei pazudusi konteinerā, tur ir bundžas, desmit centi par katru, pazūdu arī es, it kā jau nolasām tikai pašu augšiņu, bet nu jau mums atkal ir pilnas somas. Pa taisno uz taras punktu, stumju Noru, cik motoram spēka, Dita ripinās te priekšā, te aizmugurē. Pie zemeņu pārdevējas noskaidrojam, kur paslēpts bundžu automāts. Sabarojam to un, tikuši pie 6,10 eur, priecīgi iztērējam veikalā kādus trīsdesmit eiro un tad vēl pāris kastītes ar zemenēm, kas pazūd vēderos, vārtoties zaļajā parka zālē pie pašiem cietokšņa mūriem. Pusēnā vijas vieglas vasaras sarunas, vēl pāris domas un teikumi un nāks apskaidrība, viss būs saprasts, migla tiks kliedēta. Un tā beidzas katras sarunas, un cauri miglai, kas mūsu galvās jau tūkstošiem gadu, dodamies atpakaļ uz ostu, gar klaudzošiem restorānu pusdienotājiem, uz Marie klāju. Tiekam atklātā ūdenī, pēkšņi Dita – čeks par tām mūsu bundžām ir kabatā! – tiek rauta stūre, lai Marie pilnā jaudā dzītu atpakaļ, izvēršas kauja, kurā nevienam nav skaidrs, kas būs uzvarētājs un par ko mēs karojam, līdz stūre saplīst, tiek izmests enkurs, un artilērijas šāviņi apklust frontēs. Esam kuģa ceļā, bezspēcīgi un smieklīgi, kā klauns, ar negaidītā mirklī nokritušu parūku. Pēc tāda muļķīga klusuma paceļas baltais karogs, sākas sarunas starp ienaidnieku ierakumiem, vilcinādamies, it kā laiks būtu manā pusē, paņemu instrumentu koferi un pazūdu kajītē. Frontes līnija tiek atvilkta, paliek tukši ierakumi un iepukšķas motors.

Tad pienāk Līgo nakts, Osmussaar salā vakars pēc karstās dienas liekas ziemeļnieciski dzestrs. Ilgi nekuras uguns, Huko šodien izskatās īpaši liels, man tik ļoti patīk viņa vārds, ka, viņa stāvam paceļoties pār Dahaka klāju, es nekavējoties skaļā balsī to saucu, liekot uzsvaru uz H un tad mirkli aizturot uz K, padarot šo vārdu garāku, un beigās vēl tas O ar mazu uzsvaru, kā viegli iekonturētu acu zīmuļa līniju, tembrāli tas mazliet noiet uz leju, varbūt par ceturtdaļtoni, bet dažreiz O apraujas īsi un asi. 

Marie un Dahaks Mavrika acīm

Čivinām un tukšojam mazās alus bundžas, izdzeram Baibas vīna paku, apēdam sieru un īpaši pasūtīto zefīra torti. Huko māk stāstīt par lietām, par nogrimušiem kuģiem, salu vēsturi un zefīru, rīt viņi dosies prom uz Paldiskiem, un turpmāk es varēšu pats pie sevis dziļi Marie vēderā skandināt „Huko, Huko, Huko...”, spēlējoties ar intonācijām, kā bērns, kas rokās nonākušu čupačupu pavēro pēc katras apsūkāšanas reizes.

Rīta saņurcītā laimē nonācis uz laipiņas, smaidot pretī saulei un, pamanījis Huko, nenoturos un atkal uzsaucu, un tad, it kā atvainodamies par viņa vārda nepamatotu valkāšanu, aiznesu aukstu alu, kas vēl pēdējais aizmirsts ledusskapja durvīs. Sākusies rosība. Pazuduši Aigars ar Noru, Mavriks traucas no vienas salas gala uz otra, lēkādams no piecsimt līdz pārdesmit metru augstumam, iztraucēdams tūristus teltīs un cīnīdamies ar zīriņiem. Mavrika spēki ir galā, pēc cīņas palikušas vien trīs tukšas baterijas, un tad viņi parādās kā no grūstošas mājas putekļu mākoņa, pazaudētām drēbēm, noguruši un laimīgi, un varbūt arī vēl drusku piedzērušies.