Post Scriptum

 

Rīts bija iesācies ar gandrīz vienlaicīgiem modinātāja un brīdinājuma zvaniem par ļoti sliktiem laikapstākļiem. Nu, tad šajā vietā arī prasās maza atkāpīte, lai paskaidrotu, kā vispār mēs nokļuvām līdz Itālijai. Tā bija diena, kad solījās nolīt divu mēnešu norma. Lai labāk to izbaudītu, kopā ar Ditas draugiem devāmies laivot pa Aivieksti. Diena bija mierīga, koku galotnēs iepūta vējš, laikā, kad krāmējām laivas, uzlija lietus, bet kopumā viss notika ļoti ikdienišķi. Upē vējš bija no muguras, ne visiem tā veicas, zinu. Lietus jaka tā arī palika aizsprausta kajaka priekšgala kabatā. Upē līmenis vēl nebija cēlies, un laivas dibens šad tad nošļūca pa akmeņiem, jo posmā līdz Mūrnieku tiltam pāris krācītes viegli pašūpoja. Brauciens nebija garš, pārējie palika viesu namā Šubrakkrasti, daži, kas pārāk aizdiskutējās ar chatgpt, upē nemaz nebija iekāpuši, jo bija kļuvuši pārāk piesardzīgi, dažreiz man čats saka, kā pats labāk darītu un ko izvēlētos, bet es neticu, ka viņš kaut reizi ir laivojis pa kādu no Latvijas upēm. Domāju, ka ir vēl sliktāk, viņš nav ne pa īstam salijis, ne redzējis un sajutis krusu vai ieklausījies vēja izraisītā šņākoņā gar upi mītošo koku zaros.

                                  Foto Andis Roze

Caur Ērgļiem un līkumaino Kangaru ceļu atgriezos mājās, līdz lidmašīnai laiciņa bija gana. Paēdu, pakrāmējos, atkal maliet ieēdu un iesnaudos. Zvanīja Andis un prasīja, vai ņemsim taksi, protams, ka nē, atbildu. Viņš esot Pils bārā un ārā laiks tāds nemierīgs. Cukuriņš... nodomāju. Drošības pēc vēl gribēju uzēst, ledusskapī nomirgo gaisma, pataustu slēdzīti, darbojas, arī virtuvē un tad, liekas, arī istabā ir tādi ļoti īsi pārrāvieni, bet nu ne gluži tādi kā šausmenēs, kur vairāk nedeg, nekā deg. Noeju līdz mašīnai, slapjš un nepatīkams, pats kaut kāds cukuriņš... vējš arī drusku, bet nu tā mierīgi viss, pie tās raustīšanās gan Rīgā nav pierasts, iespējams katrs kliks ir kāds īssavienojums, koks uz vadiem. Aizeju uz pieturu, Slokas iela patukša, no peļķēm ūdens tek pret kalnu, 22. autobuss drusku kavējas, tas labi, Andis būs paspējis un tā arī ir, viņš jau iekšā, omulīgs smaida, čalojam.

Apstājas starppieturā, pēc tam kaut kādas mašīnas pa pretējo joslu, bet mēs tik braucam, atkal apstājas, kaut kāda rosība, tad (vārdu neatcerēšos) redzēta meitene no hidroekologiem aicina mūs palīgā, esot sakrituši koki, autobuss tālāk netiek. Tālāk mēs ik pēc pārsimt metriem stājāmies un vilkām nost zarus, mazākiem braucām pāri, bija arī viens vesels koks, tur nācās pacīnīties, šoferītis tik intensīvi darbojās, ka pat apgāzās un mazliet apslapināja savu balto kreklu, pēc pāris sekundēm dāmas gan viņu uzrāva augšā un cīņa turpinājās. Saliedētība augstāka kā dziesmu svētku transportā un, kad lidostā bija jāšķiras no vadītāja, acīs asaras, tuvāki kā skolas laika puikas.

Lidostā tie stendi sarkani, protams, nekas prātīgs nelido, lidmašīnas kaut kur tiek novirzītas, paskatos Flight Radar – mūsējā ceļā no Stokholmas riņķo virs Lapmežciema un tad pēkšņi izlec no virpuļa un nāk lejā uz Rīgu, neticami, domājām, nogaidīs un varbūt uz rīta pusi ļaus lidot, bet nekā, visi tiek virzīti uz ieeju un ar pusstundas nokavēšanos esam galā, pilots pat īsti nepieminēja, ka kaut kas tur ārā notiek. Drusku jau pakratīja, tā patika, sejā iezagās tāds stulbs smaids, pilnīgi nekontrolējams, tā laime nāk no iekšas. Pāris kilometru augstumā jau prieki sāka beigties un viss notikušais palika lejā, tumsā zem mākoņiem. 

Īsts itāļu Fiats

 

Ģimenes ceļojumā ar vecākiem pa Latgali garajos, taisnajos posmos (bija arī līki un grantēti), pie stūres sēžot, sanāca padomāt, un tā nu aizfantazējos līdz Turīnai, nekad tur neesmu bijis, varbūt kādu reizi cauri braucis. Sazinājos ar Andi un, izrādās, viņš tur netālu noskatījis mašīnu, nebija jau tā, ka arī es nebūtu par kādu mazu itālīti sadomājies. Man vispār pirmā mašīna bija itāļu. Vecmāmiņa, mēs viņu saucām par kamammu, man bakalauru beidzot, uzdāvināja 126 Fiatu, īstu un nevis poļu, kuram neveras aizmugurējais vēdlodziņš. Vēl pirms izbraukšanas sarunājām, ka jānoskatās sešdesmito beigās uzņemtā “Italian Job”, oriģinālā versija, sakurināju pirti, uzaicināju draugus, Andis atbrauca ar projektoru, filmas mums nebija, atradām spāņu tulkojumā un diezgan ilgi meklējām, pie sākuma titriem Andis iemiga un tā līdz filmas beigām šņākuļoja, es vienkārši iemigu, Andrītis laikam aiz pieklājības noskatījās un Agnija redzēja kaut ko daļēji, bet tas, kas tur bija jāredz, ir uz Fiat rūpnīcas jumta izveidota auto testa trase, filmā ir epizode, kad ar nolaupītu zeltu trijās Mini mašīnās viņi, protams, bēg un kādā brīdī ir nokļuvuši pilsētas vecajā centrā un ložņā caur kolonnām, tirgus āra kafejnīcu galdiņiem un nonāk arī līdz jumta terasei, ja tā to drīkst saukt.

Maršruts bija saplānots, svētdienā ejam uz Fiat muzeju, pirmdienā pērkam mašīnu un tālāk, kā sanāks. Sanāca tā, ka svētdienas rītā saule un karsts, ceļā uz muzeju izdzērām pāris kapučīno, piekodām mīkstu kruasānu, īstu ēšanu izlaidām, no dzelzceļa stacijas gājām ar kājām un pa ceļam bija tik daudz Fiat Pandas, liekas mēs barojamies ar acīm kā augi no gaismas. Pāris stundās pieveicām piecus kilometrus, katra ieliņa kā muzeja stends – Lančijas, Multiplas, jaunās GrandPandas, Alfas...

Pēc garās muzeja dienas vilciens mūs izveda no pilsētas, darījumu vieta atradās nepilnas stundas braucienā no Turīnas, vajadzēja atrast vietiņu, kur iesiet hamokus un doties pie miera. Tas prasīja vēl pāris stundu un daudz spēka, iemaldījāmies pat kivi laukos, bet tie kociņi pārāk trausli, viņi guļamtīklu nenoturētu. Meklējām un atradām, pie mazas upītes ar bišu stropiem, izpakojām hamokus, izrādījās, ka manējam nav līdzi striķi, nācās to izklāt uz zemes un likties pie miera, nogurums bija tik liels, ka tam vairs nebija nozīmes, karāties vai gulēt uz sakaltušiem māla pikučiem. Nākamajā dienā viss turpinājās pēc plāna, devāmies tālāk līdz sludinājumā norādītajai adresei, tur atradām sarkanu daudzdzīvokļu māju, kaut kas te nebija riktīgi, mūsu “aizmugure” Rikardo jau bija brīdinājis, ka varētu būt nepareizi norādīta adrese. Telefona numurs arī nedaudz šaubīgs, caur to tālāk tika iedots dēla numurs un pēc kāda brīža vēl uzradās brālis un, kā jau tas iederas, iekļuvām ģimenes darījumā. No ciema laukuma mūs savāca melns busiņš, īsts auto tirgotājs, tad nokļuvām līdz mašīnai, ah, kas par krāsu, kas par toņiem, salons... trīs sēdvietas pirmajā rindā, izbraucām līkumu, sakrāmējām mantas mašīnā, lai dotos uz mājām, atlika vēl tikai sakārtot papīrus un tepat ciemā piepildīt bāku. Visi spēki bija mūsu pusē, tepat varēja arī nokārto tehnisko apskati, jo Itālijā tas esot vieglāk kā Latvijā. Akumulators nedaudz padzīvojis, iztēlojāmies, kā šad tad nāksies auto iestumt, bet mums jau ir pieredze, pat uz Serbijas robežas izdevās uzstumt astoņmetrīgo kemperi.

Papīru lietas risinājās lēni, brālis ar mazu deguntiņu, labsirdīgām acīm, mazlietiņ naiviem žestiem visu laiku uzturēja cerīgu gaisotni, savukārt galvenais izskatījās diezgan noraizējies un pārsvarā uz jautājumiem atbildēja noliedzoši. “Aizmugure” Rikardo caur telefonu runāja un skaidroja, liekas, ka viņš tajā pirmdienā neko citu vairs nepaspēja izdarīt, jo jārunā te ir daudz, ļoti daudz. Varētu pat mēģina mērīt, kur runā vairāk, franču filmās vai Itālijā, kārtojot papīrus.  Cīnoties ar birokrātiju un neuzvaramajām Ferragosto brīvdienām, telefoni bija uzkarsuši visiem. Lai arī Andis mazlietiņ saprot, bet ar runāšanu nav pārliecinošs, itāļiem tāpat iet ar angļu valodu, līdz ar to nācās daudz paļauties uz viedierīcēm.

Tā nu mēs ar starpniecības palīdzību sapratām, ka tranzīta numuru nebūs, varbūt kaut kad septembrī, tieši tādas pašas atbildes ieguvām arī no citām organizācijām, kurās bija lielas kopējamās mašīnas un dāmas aiz maziem lodziņiem, bet nebija skaidrs, ko viņas tur dara un kāpēc tādas firmas pastāv, bet nevar iedot numurus, bet varbūt varēs kaut kad vēlāk, kaut gan brīvdienas ir beigušas. Kad atradu mašīnu sev, tur viss gāja ļoti līdzīgi, auto dīlera galvenais papīra kārtotājs bija pie jūras un neviens nezināja, kad atgriezīsies. Vēlāk tomēr uzzināju, ka pēc kādas nedēļas, bet arī viņa varā neesot iegūt īstas tranzīta numurzīmes. Pienāca pusdienas laiks un mūs aizveda līdz vilcienam, atgriezāmies Turīnā, apmeklējam tās jau pieminētās bezjēdzīgās institūcijas un sajutāmies, kā pēc ļoti pilnas un smagas darbdienas, kurā joprojām no divām iecerētajām mašīnām līdz galam nebija nopirkta neviena.

 

Garšas no sapņa

 

Pamodos no sapņa, varbūt arī no vainas apziņas, ka neesmu līdz galam par uzrakstījis pēdējiem ceļojumiem. Par Somijas distanču slēpošanu nerakstīšu, to pasaku uzreiz. Tur aiz polārā loka vēl joprojām ir daudz sniega un slēpes slīd labi, namiņos desas cepas vienmērīgi, malkas nekad nepietrūkst un ziemeļblāzmas netraucē gulēt, bet alus ir viegls un dārgs un pirtī ātri izsvīst.

Bet tagad par nopietnākām lietām un, pirmkārt, pabeigšu par sapni. Ar nelielu kuteri ceļojām pa Vidusjūras Turcijas daļu, droni mūs netraucēja, jūra bija mierīga, lielākā daļa cilvēku bija sveši, daļa no komandas nirēji, līdz ar to ik pa laikam ielīdām ūdenī, zivis lielas, bet redzamība slikta, iespējams, tuvojās vējš un, kā jau uz jūras pieņemts, tiek respektēts kapteinis. Sanāca garāks pārbrauciens, lai izvairītos no nepiemērota vēja un mēs nokļuvām pilsētā, kuru visu dēvēja par Agadīru, tas bija ļoti mulsinoši, jo mēs nebijām tikuši līdz Marokas Atlantijas krastiem un pilsēta tiešām joprojām izskatījās pēc Turcijas. Man bija līdzi velosipēds, paķeru un braucu pasūtīt tēju, no tiem mazajiem trauciņiem, mazlietiņ saldu un ļoti aromātisku. Ceļā tiešām neredzēju, kā sauc pilsētu, bet tējas labā garša un aromāts mani pamodināja. Ja es nebūtu ceļojis un desmitiem stundu savas dzīves pavadījis kopā ar tēju austrumos, grozījies gar Turcijas piekrasti un kāpelējis pa kalniem, viesojoties pie kurdu ģimenēm, vai apskrāpēts Agadiras aptiekā gaidījis palīdzību ar pārsējiem un pretiekaisuma šķidrumiem, ko tad es redzētu savos sapņos, kā garšotu mana tēja? Ja sajustu Meksikas garšu sapnī, tas būtu laims, to pasniedz klāt pie ēdiena, lai kas tas būtu un ja tas ir kaut kas iepakots, tad tur jau viss ir apkaisīts un izmērcēts laimā.

Virzījāmies tālāk uz dienvidiem, mašīnu atdevām nomā, kuras darbinieks mūs par takša cenu aizveda uz autobusu. Vakarā jau ar prāmi tikām uz Kosumelas salu. Bija vējains, kāds bērns vēma, jau ejot starp krēslu rindām, pirms kuģis bija izbraucis no ostas, Dita bija apēdusi ingvera tableti un izskatījās mazlietiņ jokaini, stjuarts izdalīja maisiņus, izskatās, ka viņi nav burājuši ne Ziemeļu, ne Baltijas jūrās, ūdens pavisam mierīgs, kuģis tikai dažas reizes pazvalstījās sāniski, bet nekāda cilāšanās nenotika.

                         Parabuteo unicinctus pusdieno, skats caur Suzuki Jimny vējstiklu

Nonākuši uz salas, nākamajā rītā atradām vietu, kur var tik pie veselām vistām, kad tāda ēstuve rokā, par izsalkumu vairs nav jāsatraucas, vienai personai ar pusi vistas pietiek pusei dienas. Gājām snorkelēt aizvēja pusē, ūdens 27 grādi, šoreiz hidru līdzi nav. Ar niršanu ir švakāk, dēļ vēja, kas gan ir tikai 8 m/s, no ostas nelaiž ārā nirēju laivas, laiks noskaidrosies tikai pēc dažām dienām, bet mums plāns tālāk caur Belizu tikt uz Gvatemalu. Izīrēsim mašīnu, dosimies apkārt salai un meklēsim paši vēl citas vietas snorkelēšanai. Ar mašīnu negāja tik viegli, kā iepriekš, par pirmo atrasto variantu uz diennakti gribēja gandrīz tūkstoš eiro lielu drošības naudu un tādas summas manā kontā jau vairs nebija, bet jau kādu brīdi biju sācis mest acis uz Džimniju, tāds mazs jauks džipiņš. Bija jau pievakare, un kantori sāka slēgties ciet, nācās pielikt soli. Mašīna bija lieliska, pirmajā pusstundā es jau biju atradis dubļu ceļu un pilnīgi laimīgs dzinos tam cauri. Galā mūs sagaidīja Kosumelas jenots, tādi esot tikai te. Vakarā pie īres dzīvokļa durvīm rūpīgi berzu mašīnu, dubļu bija daudz, sapratu, ka labi strādā virtuves švammīte. Nākamajā dienā virpuļojām, satikāmies vēlreiz ar policistiem, šie bija draudzīgie, angļu valodā nolasīja mazu lekciju, izrādās, bijām uzbraukuši uz vecā ceļa, kas tagad paredzēts velosipēdistiem un kur varot sabraukt apdraudētās iguānas. Snorkelēšanas vieta bija mazliet viļņaina, bet zivis te ir ļoti draudzīgas, tās nedrīkst ne zvejot, ne makšķerēt, jo apkārt salai ir liegums, līdz ar to viņas nebaidās no cilvēkiem, peld pavisam klāt, dažas pat iesitās maskas stiklā, it kā gribētu ieskatīties dziļi acīs. Viss reiz beidzas, un arī šī sala ir jāpamet. Naktī dodamies uz Meksikas Belizas pierobežu.

Laiki, Kad Tie Mainās

 

Dienu pirms izbraukšanas esmu laicīgi palīdis zem segas, no guļamistabas dzirdu, kā tiek vāktas zāles, čaukst kartona kastītes un folija paciņas, klikšķ zāļu kastītes vāki. Aizmiegu, bet no rīta tā pati skaņa mani pamodina. Viesistabā ir parādījušās trīs somas, taksis solās aizvest līdz lidostai, jo ārā ir vēss un drēbes ir plānas, domāju, viņš nenojauš, ka viena soma ir pilna ar tabletītēm, cukura mērītājiem, plāksteriem, vitamīniem un dažām nopietnām ripiņām, kas droši vien tiek izsniegtas tikai ārsta uzraudzībā ar īpašām rekomendācijām. Būtu vietā, ja takša spožais un klusais radio atskaņotu Boba Dilana dziesmu, ‘Laiki, Kad Tie Mainās’.

Rīgas lidosta, kā vienmēr mierīga un pat nedaudz mājīga, Turki ierodas laicīgi, ceļā uz Stambulu iedod pāris mazas pusglāzītes ar Merlot un maizīti, siltais ēdiens pēc tam, nu labi, piedosim to viņiem, galvenais, ka man vācas punkti, Miles&Smiles – jāsēž x stundas, drusku kaut kas jāuzēd, jāskatās filmās un, kad esi galā, tev par to pienākas kaut kāds mistiski liels punktu apjoms, par ko neko daudz nevar dabūt. Vai kādam uz pasaules ir viens Miles&Smiles, kā var dabūt vienu punktu? Tas mazliet atgādina to, kā darbvietās visi ir supermenedžeri, vadošie pētnieki un vecākie eksperti, kurš un par ko uz šis planētas varētu būt eksperts, ja nu vienīgais par ‘miglu bērniņ..’ (izrāvums no I. Gailes dzejoļa).

Meksikā ir silts, bet ne karsts, nosēdējušies staigājam ar lielu prieku, viesnīca 22 miljonu pilsētā izskatās pašā centrā, bet tas nozīmē kāda pusotra stunda ar kājām, kartē lielas izmaiņas no iešanas nerodas, dažreiz kvartāliem ir apakškvartāli, kad pievelkam karti tuvāk un tad tik atliek iet un iet. Ielas taisnas, centrālajā Mehiko laukumā kartona kaktusu izstāde un daudz cilvēku. Parki tīri un pa malām var dabūt mango un tādās ripiņas - kukurūzas takos ar dažāda veida gaļu, Dita jau no smaržas vien nav sajūsmā, bet es ēdu, kaut gan mierīgi arī varētu dzīvot uz planētas, kurā kukurūza neaug. Bērnībā gan patika, pie vecmāmiņas mājas, kas bija baznīca, kuru viņa pieskatīja, vienu gadu izauga kukurūza, liels lauks, nu vismaz toreiz likās ka liels, tas bija pāri galvai un tajā varēja maldīties un atrasties arvien no jauna.

Ripiņas parasti tiek pasniegtas pa trijām, laikam ietekmējušies no indiāņu skaitīšanas sistēmas, maijiem bija skaitļi 3, 5, 7, 9... tālāk es nezinu. Aizdevāmies uz vēstures muzeju, katrai indiāņu kultūrai ir viena milzīga ēkas daļa, te viss ir liels, ne tikai kvartāli, bet arī muzeji. Arī daudzi muzeja apmeklētāji šķiet indiāņi, liekas, viņi sāk meklēt saknes, saprast, kas te īsti noticis un kam viņi ir piederīgi, tāds atmodas laiks, laikam jau arī dzīves līmes audzis, pagājuši divdesmit gadi, kopš iepriekšējās reizes Meksikā un toreiz mēs tikai izbraucām no galvaspilsētas uz Gvatemalu. Pirmajā brīdī diezgan grūti atšķirt spāņus no indiāņiem, daudzi jau arī sajaukušies. Bet nākamajā dienā, aizlidojot uz Kankunu, kur daudz piramīdu un cenotes (kritenes), sāku lēnām pamanīt atšķirības, indiāņu jaunieši izskatās ļoti līdzīgi – kad viņi pieaug, izteikti pazūd kakli, it kā galvas būtu ieliktas tieši starp pleciem. Un, ja paskatās uz sienu skulptūrām piramīdās, arī viņi paši sevi attēlojuši bez kakliem, pleci un galva, tas arī viss. Arī miesas būve tāda mazlietiņ drukna un spēcīga, dažreiz pat kantaina, tādi kā tēlnieka nepabeigtie grebumi, nenoapaļoti.

Kankunā biju izvēlējies viesnīcu mazliet nepareizā vietā, bet sanāca ļoti labs darījums, tikām uz 4 dienām pie mašīnas par neticami labu cenu, ar visu apdrošināšanu par 21 Eur dienā, pirms tam lasīju un gatavojos, ka zem 50 nekā nebūs. Noma arī iedeva lielāku un ar automātu, kas skaitījās dārgāka, nezinu, kas viņiem par labvēlību, varbūt tūristu iztrūkums, kaut gan Kankunas lidosta likās diezgan rosīga.

Ar piramīdām ir tā, ka viņas visas tiešām ir diezgan foršas, bet cenu atšķirības ļoti lielas, dārgākajās ieeja var būt arī 40 Eur no cilvēka, bet lētās var būt arī 7 Eur. Arī ar cenotēm tā bija – lētākā bija 1 Eur, bet dārgākā kādi 16 Eur.

No Meksikas vidus pacēluma, kas bija virs 2 km, tagad esam jūras līmenī, līdz ar to te ir nedaudz siltāks, bet, ja neatrodas tiešā saules viesmīlībā, varētu teikt, ka klimats ziemā te ir kā siltā Latvijas vasarā. Daudzos objektos ieteikts ierasties agri no rīta, lai mazāk tūristu, bet mums kaut kā negadījās nevienā no dienas periodiem redzēt tūristu pūļus, pārsvarā likās, ka apmeklētāji ir vietējie un ļoti limitētā apjomā.

Pēc četru dienu virpuļošanas bija ieplānots doties uz Kosumelas salu. Pirms mašīnas atdošanas nācās samaksāt vienu kukuli. Bija zīmes 60 km/h un 80km/h, tās visu laiku mainījās, izvēlējos vidējo ātrumu 70, policijai tas nepatika, piebrauca ar lielu tumšu pikapu tuvu aizmugurē, un neļāva vairs braukt lēnāk, lai būtu skaidrs, ka pārkāpums ir bijis un nekādas atrunas nebūs. Viss jau būtu bijis labi, bet Dita satraucās, un tā vietā, lai klusiņām izvilktu dažas mazas naudaszīmes, izbēra klēpī 100 dolāru papīrīšus. Policists bija mazlietiņ kā no filmām – liels, baku rētām, ūsām, uz robežas ar svīšanu, esmu jau nokaulējis līdz 10 Eur, kad viņš ierauga naudas čupu un ar pirkstu rāda, lai dod vēl, nu kaut kā ar 15 Eur ielikšanu sodu grāmatiņā viss beidzās labi, pēc tam dabūju pirkt dārgo itāļu saldējumu no privātajiem līdzekļiem, lai izlīdzinātu kopbudžeta situāciju.

Ceļi te labi, šad un tad kāds guļošais, vai kāda bedrīte, radaru nav un policija reti, braukt te diezgan viegli, neviens virsū nelien. Mazliet problēma pilsētās, kur nav luksoforu, ne vienmēr skaidrs, kura ir galvenā iela un vai ir kāda nozīme labajai rokai, bet, ja arī izdari kādu muļķību, neviens virsū nebrauc un nepīpina.

 

Darbi, kā parasti, bija saplānoti optimistiski

 

Darbi, kā parasti, bija saplānoti optimistiski un, kaut arī daļu no tiem varēja novienkāršot vai vienkārši atcelt, laiks tāpat kusa strauji. Bija palikušas pāris dienas līdz prāmim uz Travemundi, galvenās lietas – pikapa pilnpiedziņas pārslēgšana manuāli un virtuves izvelkamā atvilktne – strādāja. Tomēr vēl bija jāpieliek slēdzenes velo nodalījumam un kravas kastei, gatavojoties šauro un netīro ielu noziedzīgajiem neapoliešiem, kā arī hermētiski jānoslēdz kravaskastes vāks pret berberu putekļiem tuksnešu zemēs. Viss gāja gandrīz pārāk labi, līdz pāris stundas pirms izbraukšanas remonta stāvoklī esošajā dzīvoklī izjaucu poda ūdens kasti, jaunais pirkums izrādījās vēl šaubīgāks par saplīsušo esošo, tam nepiemita masa, kas spētu reaģēt uz zemes gravitāciju, kā rezultātā kaste karājās gaisā uz stīvās noteces caurules, kura tecēja, neskatoties uz rūpīgi ievietoto puscaurspīdīgo silikona blīvi, ūdens draudīgi tiecās appludināt apakšstāva kaimiņu un tam bija ne tikai masa, bet arī mērķtiecība. No vecās un jaunās ūdens tvertnes man sanāca viens, joprojām nestrādājošs projekts, bet ar savilcēju paceltais pludiņš uz kādu laiku ūdens plūsmu vismaz bija apturējis. Bet laiks attiecībā pret ūdenī stāvošo prāmi un viņa iziešanas laiku turpināja ritēt, paķēru dažus šortus un krekliņus, pārējās lietas, kā, piemēram, niršanas somas, par laimi bija saliktas jau laicīgi. Pirms Liepājas sāka atkārtoti un uzbāzīgi uzmākties kvēpu filtra indikatora lampiņa, tā negribīgi dzēsās, jo pārsvarā attīrīšanas process neizdevās, tomēr Liepājā ieradāmies laicīgi, nepaguvām tik uz veikalu, bet prāmis vēl bija uz vietas un reģistrācija atvērta. Liekas, ka kuģis tāds pustukšs, kajītes mums nebija un mani tas nesatrauca, Ditas viedoklis gan šajā jautājumā nedaudz atšķīrās no manējā. Atritināju paklājiņu starp krēslu rindām, iekārtoju kvadrātiņu vācējtelefonu pie loga un, uzlicis galvu uz spilvena nelielā drudzī, pārguris un ar sāpošu kaklu aizmigu, lai tā pa īstam vairs neceltos un neēstu turpmāko diennakti. Nobraucot no prāmja, biju izveseļojies, bet vēl savārdzis, cauri Vācijai niķojās kvēpu filtrs, ieelpojot vecās Eiropas gaisu, situācija uzlabojās, rekords bija kādi simts kilometri bez lampiņas iedegšanās. Vācijas bāņi bija pilni ar mašīnām, vietām arī sastrēgumi, kurus mēģinājām apbraukt pa mazākiem ceļiem, ja bija tāda iespējas un atvēlēto laiku pastaigai Austrijas kalnos tā arī iztērējām ceļā. Itālija bija ātra un dārga, bet līdz vakaram tikām jau aiz Romas. Kapu stāvlaukumā, plakano galotņu priežu ieskauti, kur jau svētdienas rīta ap sešiem sāksies rosība, atlocījām telti un laidāmies pie miera, jo arī nākamā diena nesolījās viegla.

Neapole saules gaismā un karstumā neizskatījās tik draudīga kā no kino un literatūras, šaurie nazīši bija paslēpti, un cilvēki tiecās pēc pludmales viegluma, sarunām un kafijas, bet līdz tam ir vēl jānoparko mašīna un, kaut arī mums bija pusstundas rezerve, tas nevedās viegli, sanāca maza saķeršanas un nekaunība, bet nu pieņemsim, ka tāda ir dzīve. Niršanas centrs bija labi runājošs angliski, mazliet vēss un vienkāršs, stiprs espreso no tabletes. Paredzēti divi nirieni, maziņš stāsts pirms tam, ko redzēsim, mūsu gids liekas mazlietiņ piekusis, bet jauks, viņš grib mieru, nesteidzina, un viss rit diezgan harmoniski. Baija atrodas Neapoles līča malā, raga ieskauta, auto aizpildītās ielās to sapludina ar pilsētu, nedaudz augstāk kalnos ir Pompejas un Herkulāns, bet lejā pie jūras, vulkāns. Kad tas bija izšāvis putekļu mākoni un iztecinājis nekontrolējamus lavas apjomus caur Vezuva plašo daiku, magmas daudzums zem Villa dei Pisoni un daudzām citām līdzīgām villām bija samazinājies un zeme sāka sēsties, līdz virtuvēs ieplūda pirmajās rudens vētrās atnestie jūras ūdeņi, vēl silti un vasaras saules atmiņu pilni. Bet ziemās tie kļuva kaitinoši nesaslaukāmi, dažviet saimnieki lika pārbūvēt grīdas augstāk un augstāk, līdz tomēr zemes regresija tos uzvarēja, tagad tas viss slējās vidēji piecu metru dziļumā, un process, kaut arī lēni, tomēr joprojām turpinās. Īss pārbrauciens ar laivu, iekāpšana ar kritienu uz aizmuguri, pieturot brilles un regulatoru, ūdenī bija divdesmit septiņi grādi, pārāk auksts, uzvilku papildhidru un otrajā nirienā jutos ļoti omulīgi, mūsu biedri izstīdzējuši holandieši no Dienvidāfrikas ļoti omulīgi jutās jau pirmajās īsajās hidrās un par aukstumu vispār nesatraucās. Pārsteidzoši, ka pa vecajām villas grīdām un sienu paliekām šiverēja tik daudz zivis, it kā tās būtu ziņkārīgas un gribētu saprast, kas te ir noticis, kur palikuši saimnieki, kur kādas garšīgas uzkodas, kāpēc un par ko mozaīkā attēlotie cilvēki cīnās, cīnās līdz asinīm, vai tās ir garšīgas. Dažas piepeld pavisam tuvu un ieskatās acīs caur briļļu stiklu ar konkrētu mājienu, ko tu te meklē, tāds samocīts un mazlietiņ aizsvīdis, kaut ko ēst atnesi? Varbūt viņām interesē mūsu acis, kāpēc tās kustas kopā ar baltajiem acu āboliem. Ratiņos atstumjam atpakaļ tukšos balonus un svinus, niršanas kantora meitene, kurai bijuši šodien trīs nirieni, izskatās pavisam izsmelta, jā, nav nekāds vieglais darbiņš auklēties ar tiem tūristiem. Kamēr pačkājamies ar mantām, ieveļas kaut kāds itālis un grib zināt kur palicis bumbelīne, tā arī nemēģināju noskaidrot, ko tas vārds varētu nozīmēt, viņš skan tik labi, un ja man kaut ko vajag un tas ir nedaudz apaļš, pirmais, kas ienāk galvā, ir bumbelīne.

Uz nākamā kuģa tikt nebija viegli, neticami nekustīga rinda un laukums bez tualetes, negaršīgu kafejnīcu, bet, kad reiz mēs tur nokļuvām un atvērām kajītes durvis, laiks izkusa labklājības zudībā. Kajītē bija arī savs logs, pie kura atradās kvadrātiņu telefons, spīdēja vienmērīgā jūras gaisma, vēl tur bija duša ar ļoti labu spiedienu un sīkām kņudinošam strūkliņām. Ar katru reizi, kad izgājām uz klāja, varēja izteiktāk sajust Āfrikas mazliet spiedīgā karstuma tuvošanos. Pēc diennakti pavadītā laiku ceļā no prāmja, līdzīgi kā uzbraukt, arī nobraukt nebija viegli. Bet par to tad varbūt kādu citu reizi.

 

           

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pārsātinājums

 

Pēc pāris dienu saldēto gurķu procedūras roka un plecs bija palikuši zilgani, bet varēju jau atkal ielīst hidrā un uzcelt mugurā mazos dzeltenos ukraiņu balonus. Lielā kanādiešu alumīnija cisterna bija kļuvusi vēl smagāka, liekas, tā pieņemas svarā ar katru gadu un katru traumu. Tā kā ūdens bija uzsilis, pietika ar plāno hidru un attiecīgi arī mazāku svina daudzumu. Vieglais komplekts jau bija maniem spēkiem paceļams. Tagad gan krēsla iestājas jau desmit metru dziļumā, aļģes turpināja ziedēt un ierobežot gaismas caurlaidību. Viens no pēdējiem vrakiem manā plānā bija 19. gadsimta beigu kuģis ar sāna piedziņas ratiem, tas atradās tumsā, bailīgi, protams, kā jau vienmēr. Kāpēc nevar pierast un vairs nebaidīties, tik daudz jābaidās un jācīnās ar sevi, ka dažreiz pat pietrūkst spēka veltīt uzmanību detaļām. Vraks bija tuvu krastam, varēju aizpeldināt arī zemūdens dronu, dažreiz gan bailīgi, kad tuvojas kāda laiva, kabelis ir peldošs, to diezgan viegli uztītu dzenskrūve, un drons dotos savās gaitās brīvs no vada un saistībām.

Windy aplikācija sola, ka pēc dažām dienām iegriezīsies ZA vējš, tāds mierīgs, tā varētu būt laba iespēja tikt atpakaļ uz Igauniju. Esmu kādus 50 km no Hanko uz austrumiem, jūra te mierīga un varu iztikt ar mazo enkuru, bail, ja ielaistu lielo, ar vienu roku nespētu izcelt. Rajonā zināmi pāris neskaidri punkti, dienu pavadu, tos pārmeklējot ar eholoti, pārsvarā tie tuvu pie mazām klinšu saliņām, kur slēpjas zemūdens akmeņi, tādās vietās noenkuroties ļoti grūti, labākajā gadījumā varētu riskēt ielaist dronu. Tā arī nekas nozīmīgs neatrodas, esmu prom jau vairāk nekā trīs nedēļas. Laika sajūta ir izmainījusies, pirmās dienas vienatnē likās īpašas un katra kaut kā emocionāli spilgta, tagad tās liekas tik ikdienišķi normālas, lietas ir ieņēmušas savas vietas, ikdienas rutīna diktē un disciplinē. Citrondzēriens, kafija, vēl viena kafija, laika ziņu pārbaude, vieglas brokastis, pārbrauciens, laivas pamatbateriju uzlāde, kas attiecīgi ļauj veikt lādēšanu telefoniem, planšetēm, droniem, fotokamerai, go-pro, lukturītim un tā tālāk. Kartes pārlūkošana, vietu izvēle, kārtošana, enkurošanās, krānu nogriešana un atgriešana, pusdienu gatavošana, izkāpšana uz zemes, visu uzlādēto lietu dzesēšana, ja sanāk būt tiešos saules staros, balonu pildīšana, trauku mazgāšana kompresora siltajā dzesēšanas ūdenī, dažādu modeļu laikapstākļu vērošana windy, kartes vērošana nakts vietai, vietas izvēle un īstenošana, pārparkošanās, vakara drona ielaišana, vakariņas, lasīšanas izlaišana, pirms miega domāšana, nedaudz grozīšanās un nedaudz cīņa ar odiem, iemigšana.

Pienāca pēdējā diena, mierīgu jūru jau solīja kādu nedēļu un visi modeļi, daži pat nelielu pavēju, to gribētos izmantot, kādu puslitriņu dīzeļa stundā varētu ietaupīt, bāka ir pilna, bet Igaunijas ziemeļos nebūs ne laika, ne spēka domāt pa degvielas rezervju papildināšanu, teorētiski pie labvēlīgiem apstākļiem jau varētu pietikt pat līdz Pērnavai. Vienlaikus žēl tik mierīgā laikā pamest Somiju, varētu vēl apskatīt tālāk jūrā esošās salas, kas nav man pa spēkam viļņos un vējā, bet vienlaikus arī riskēt ar tik labiem apstākļiem būtu pārāk vieglprātīgi pat priekš maniem standartiem. Pēdējā nakts tāda nemierīga, jāceļas ap četriem, naktis te joprojām diezgan gaišas un doties ceļā var jebkurā diennakts laikā, kuģu ceļus gan labāk šķērsot pie dienas gaismas, tad tomēr vieglāk saprast attālumus un virzienus. Gadās jau visādi, reiz man sekoja un pat apdzina augsta boja, izrādās tā bija jahta, kurai masta galā apaļa spoža lampa, ir bijis arī tā, ka sajaucu kuģa priekšu ar aizmuguri un tas, kam vajadzētu attālināties, pēkšņi ir ļoti tuvu. Objekti, kas uz ūdens ir tāli, var tādi palikt pat stundām, it kā tie stāvētu, kā tāds netīrums acu plēvē, bet, kad pietuvojas, dažu minūšu laikā izaug desmitkārtīgi un draud tevi pāršķelt uz pusēm, tad atkal pazūd un paliek kā neizdzēšami punkti uz papīra lapas.

Pēdējā nakts mierīga, vēl daudzas reizes ieskatos windy un saprotu, ka nekas tur nemainās, ka viņu bezmaksas versija modeli atjauno tikai ik pēc vairākām stundām, bet sirdsmieram gribas, lai viss droši. Brauciens pāri Somu līcim tiešām ir relatīvi viegls, desmit stundas vēlāk nobraucu gar Osmusāri, bet nepiestāju, citādāk rītdienai paliktu pārāk liels posms. Tieku garām Vormsi salai un piestāju pie Harilaidas pussalas, ir pat vēl spēks uzcelt dronu un papriecāties par ainavu no gaisa. Rīt atkal jāceļas ap četriem un jāspiežas līdz Pērnavai. Pāris reizes iekrītu mazā snaudā un reiz pat uzmetu cilpu, dažreiz pamostoties, mēģinu strauji saķert stūri, it kā atrastos mašīnā un censtos izvairīties no grāvja. Galā tieku jau tumsā, braucot pa upi uz augšu, tāda sajūta, ka esmu tropos – mitrs, silts gaiss un tik tumšs, kaut kādas gaismiņas saslēgtas zem tiltiem un visādi pilsētas trokšņi un dzīvība, neticami. Kas par smaržām, tāds pārsātinājums, otrajā dienā vairs tas nav tik izteikti, bet pirmais efekts ir neiedomājams.

Trauslā rutīna

 

Sasaluši marinēti gurķi mīkstajā iepakojumā ir labākais dzesētājs. Pirmkārt, ietilpst mazajā laivas saldētavā, otrkārt, tie spēj pielāgoties dažādām formām, piemēram, kompresora caurulēm, litija akumulatora pārkarsušajām skrūvēm, sastieptām un sadauzītām ķermeņa vietām, saulē pārkarsušas planšetes ekrānam, kompresora dzesēšanas šķidrumam, mazajai divprocentīgajai alus bundžiņai, kam jābūt vēsai un uzreiz pēc niriena. Zem ūdens elpojot saspiesto gaisu, no balona tiek zaudēts ķermenī esošais ūdens, jo balonos gaiss no tā tiek atdalīts, lai samazinātu iespēju veidoties kondensātam un sabojāt iekšējo virsmu. Visātrāk uzkarstu es, bet karst gandrīz visi gadžeti, izņemot zemūdens dronu. Somijā kopš manas ierašanās ūdens temperatūra cēlās par pus celsija grādu diennaktī, gaisa temperatūra vietām iekšzemē sasniedza plus 30, piekrastē 27. Uz laivas tas ir neizturami, mazs caurvējš tiek garantēts tikai tad, kad stāvu uz enkura un laivas purns pagriezts pret vēju, ja tāds ir un ieplūst caur priekšu. Turku pilsētā laiva stāv upes malā pilsētas centrā, vēja tur nav, arī manis ne. Staigājot pa muzeju, varēja kaut kā izdzīvot. Apēdu saldējumu, šodien esmu aizmirsis paēst, iespējams, karstuma dēļ. Neko daudz par saldējumiem gan nezinu, pārsvarā tie ir pārāk saldi, daži arī ar ne pārāk patīkamām garšām. Laima Kota savā notikumu virknē par sadzīvi Turcijā piemin saldējumu no aitas piena, varbūt pat kazas, tik precīzi neatceros, bet šo saldējumu neesmu tur nekad atradis, tāpat kā pašdarinātu rumu Centrālamerikā. Droši vien tam visam ir vajadzīgs laiks, tāds laiks, kas palīdz nokļūt tur, kur rodas lietas, kas nav domātas visu acīm. Šeit esot jau gandrīz mēnesi, neesmu pat ne par kripatiņu tuvāk skaidrībai par to, kas ir viņi, somi, un kas esmu es, kas mūs šķir un kas vieno. Lēnām labklājības plīvurs ietin vietējos, bet varbūt tie nemaz nav vietējie, bet iefiltrējušies zviedri, paretam kāda apskrandusi sociālā māja, bet biežāk gan tās ir košas un kārtīgi krāsotas, mazlietiņ nost no centra, vietās, kur slejas priedes un neraksturīgi resni bērzi. Šajā visā nosacītajā kārtībā ir iepeldējusi Marie, apkrauta ar sarūsējušu ķēdi enkurkastē, virves galiem dažādās krāsās, velosipēdu ar noskrūvētu pedāli, pusnolaistu piepūšamo laivu, salocītu supu un ar dažāda stila lentām nolīmētu zilu jumtiņu. Uz baltajām virsmām notecējusi lineļļa, kas pievilkusies ar tumšiem netīrumiem, klāja stūros mētājas atmirušas sūnas un laivas ūdenslīniju pavada zaļi melni aļģu kušķi. Pēc Turku vēl pāris dienas dodos uz Rietumiem, tuvāk Ālandu salām, kur kaut kur grozījās Dahaks, tomēr nevienu satikt negribas, te ir tik maz vietas un daudz pienākumu, liekas, ka tas sajauktu tik ilgi un rūpīgi veidoto trauslo rutīnu. Saule, panelis, lādēšana, pilnas baterijas, akvalangu pildīšana, pārkaršana, dzesēšana, saldūdens pieejamība – inventāra mazgāšana, veikals – pārtikas inventarizācija, degviela – stundu summēšana un degvielas patēriņu aprēķini, brīvs laiks – motora apkope, joprojām brīvs laiks – datu ielāde, sakārtošana pa folderiem, vēl joprojām brīvs laiks – mikroskopa uzstādīšana un aļģu apaugumu vērošana. Nav spēka – Windy aplikācijas vēju kartes vērošana un tālākā maršruta plānošana, kafijas vārīšana, veļas iemērkšana, grāmatas atvēršana un nelasīšana, žūstošo hidru apgriešana, mazā enkura izmešana, aizmigšana.

                                  Pašportrets

Laiks pieturas karsts, mākoņi redzami tikai virs kontinenta, negaisa iespējamība ir augsta, bet tā arī nepiepildās. Pēc kādas nedēļas solās mierīgs vējš no ziemeļaustrumiem, ar to varētu tikt līdz Igaunijai. Prognozes vēl daudzas reizes mainīsies, bet tendence sāk nostabilizēties. Palēnām sāku doties uz austrumiem, atkal piestāju Hanko, tur jau izpētītas enkura vietas, viss ir vieglāk un raitāk nekā pirmajā reizē. Par pilsētām un parkošanās vietām – ar to es nodarbojos zemes dzīvē, ceļojot apkārt, staigāju gar kanāliem, piestātnēm un meklēju, vai ir kāds stūrītis vai zona, kur var nepamanīts palikt kādu nakti. Ja tādas vietas ir, pats sev nosūtu lokāciju ar mazu aprakstu. Arī šajā braucienā izmantoju divas no šādām iepriekš atrastām vietas. Bet viena bija jauna, pie Pojo, pārdesmit kilometrus aiz Ekenas. Parkošanās ar purnu pret krastu un aizmugure pret pāli. Mēģinu noparkoties, iepinos ūdensrozēs, tad metu mazo enkuru, pievelku laivu, enkurs aizķeras aiz kaut kā ļoti stacionāra, bet tomēr virvi ap stabu aplieku, tad līdzīgas darbības veicu ar priekšu, līdz izdodas laivu iestiept virvēs. Veikals ir patālu, diena ir karsta, nelielas cerības noķert lietus mākoni, saldūdens vējš no gaisa izklausās labi. Ar velo tieku pēc piena un dīzeļa, karsti, ienirstu pēc enkura, atbrīvojos. Jāuzliek atpakaļ uz klāja velosipēds. Pirms tam vēl izstaigājos un cenšos papildināt dzeramā ūdens krājumus, tomēr neizdodas. Kāpjot no foras uz krastu, viena kāja jāliek uz virves, kura palikusi vaļīgāka un sāk šūpoties, krītu starp laivu un steķiem, bet pēdējā brīdi apžēlojoties par savu titāna gūžu, ar kreiso roku pieķeros pie žodziņa, roka izgriežas un ar skaļu žļurk skaņu plecā iepludina manī sāpes, adrenalīnu un bailes. Roka vairs nav lietojama, labi, ka nav jāceļ enkurs, ar vienu roku uzmānu velo uz klāja, nepiesiets tas paliek ieķēries reliņos, pastūrēt varu, ātrumkloķa te nav, stūri var pieturēt arī ar celi. Bet ko darīt ar enkuru, kur es varēšu palikt pa nakti, kā vispār tikšu uz priekšu, vai naktī varēšu gulēt? Pielieku gurķus un paliek mierīgāk.