Pārsātinājums

 

Pēc pāris dienu saldēto gurķu procedūras roka un plecs bija palikuši zilgani, bet varēju jau atkal ielīst hidrā un uzcelt mugurā mazos dzeltenos ukraiņu balonus. Lielā kanādiešu alumīnija cisterna bija kļuvusi vēl smagāka, liekas, tā pieņemas svarā ar katru gadu un katru traumu. Tā kā ūdens bija uzsilis, pietika ar plāno hidru un attiecīgi arī mazāku svina daudzumu. Vieglais komplekts jau bija maniem spēkiem paceļams. Tagad gan krēsla iestājas jau desmit metru dziļumā, aļģes turpināja ziedēt un ierobežot gaismas caurlaidību. Viens no pēdējiem vrakiem manā plānā bija 19. gadsimta beigu kuģis ar sāna piedziņas ratiem, tas atradās tumsā, bailīgi, protams, kā jau vienmēr. Kāpēc nevar pierast un vairs nebaidīties, tik daudz jābaidās un jācīnās ar sevi, ka dažreiz pat pietrūkst spēka veltīt uzmanību detaļām. Vraks bija tuvu krastam, varēju aizpeldināt arī zemūdens dronu, dažreiz gan bailīgi, kad tuvojas kāda laiva, kabelis ir peldošs, to diezgan viegli uztītu dzenskrūve, un drons dotos savās gaitās brīvs no vada un saistībām.

Windy aplikācija sola, ka pēc dažām dienām iegriezīsies ZA vējš, tāds mierīgs, tā varētu būt laba iespēja tikt atpakaļ uz Igauniju. Esmu kādus 50 km no Hanko uz austrumiem, jūra te mierīga un varu iztikt ar mazo enkuru, bail, ja ielaistu lielo, ar vienu roku nespētu izcelt. Rajonā zināmi pāris neskaidri punkti, dienu pavadu, tos pārmeklējot ar eholoti, pārsvarā tie tuvu pie mazām klinšu saliņām, kur slēpjas zemūdens akmeņi, tādās vietās noenkuroties ļoti grūti, labākajā gadījumā varētu riskēt ielaist dronu. Tā arī nekas nozīmīgs neatrodas, esmu prom jau vairāk nekā trīs nedēļas. Laika sajūta ir izmainījusies, pirmās dienas vienatnē likās īpašas un katra kaut kā emocionāli spilgta, tagad tās liekas tik ikdienišķi normālas, lietas ir ieņēmušas savas vietas, ikdienas rutīna diktē un disciplinē. Citrondzēriens, kafija, vēl viena kafija, laika ziņu pārbaude, vieglas brokastis, pārbrauciens, laivas pamatbateriju uzlāde, kas attiecīgi ļauj veikt lādēšanu telefoniem, planšetēm, droniem, fotokamerai, go-pro, lukturītim un tā tālāk. Kartes pārlūkošana, vietu izvēle, kārtošana, enkurošanās, krānu nogriešana un atgriešana, pusdienu gatavošana, izkāpšana uz zemes, visu uzlādēto lietu dzesēšana, ja sanāk būt tiešos saules staros, balonu pildīšana, trauku mazgāšana kompresora siltajā dzesēšanas ūdenī, dažādu modeļu laikapstākļu vērošana windy, kartes vērošana nakts vietai, vietas izvēle un īstenošana, pārparkošanās, vakara drona ielaišana, vakariņas, lasīšanas izlaišana, pirms miega domāšana, nedaudz grozīšanās un nedaudz cīņa ar odiem, iemigšana.

Pienāca pēdējā diena, mierīgu jūru jau solīja kādu nedēļu un visi modeļi, daži pat nelielu pavēju, to gribētos izmantot, kādu puslitriņu dīzeļa stundā varētu ietaupīt, bāka ir pilna, bet Igaunijas ziemeļos nebūs ne laika, ne spēka domāt pa degvielas rezervju papildināšanu, teorētiski pie labvēlīgiem apstākļiem jau varētu pietikt pat līdz Pērnavai. Vienlaikus žēl tik mierīgā laikā pamest Somiju, varētu vēl apskatīt tālāk jūrā esošās salas, kas nav man pa spēkam viļņos un vējā, bet vienlaikus arī riskēt ar tik labiem apstākļiem būtu pārāk vieglprātīgi pat priekš maniem standartiem. Pēdējā nakts tāda nemierīga, jāceļas ap četriem, naktis te joprojām diezgan gaišas un doties ceļā var jebkurā diennakts laikā, kuģu ceļus gan labāk šķērsot pie dienas gaismas, tad tomēr vieglāk saprast attālumus un virzienus. Gadās jau visādi, reiz man sekoja un pat apdzina augsta boja, izrādās tā bija jahta, kurai masta galā apaļa spoža lampa, ir bijis arī tā, ka sajaucu kuģa priekšu ar aizmuguri un tas, kam vajadzētu attālināties, pēkšņi ir ļoti tuvu. Objekti, kas uz ūdens ir tāli, var tādi palikt pat stundām, it kā tie stāvētu, kā tāds netīrums acu plēvē, bet, kad pietuvojas, dažu minūšu laikā izaug desmitkārtīgi un draud tevi pāršķelt uz pusēm, tad atkal pazūd un paliek kā neizdzēšami punkti uz papīra lapas.

Pēdējā nakts mierīga, vēl daudzas reizes ieskatos windy un saprotu, ka nekas tur nemainās, ka viņu bezmaksas versija modeli atjauno tikai ik pēc vairākām stundām, bet sirdsmieram gribas, lai viss droši. Brauciens pāri Somu līcim tiešām ir relatīvi viegls, desmit stundas vēlāk nobraucu gar Osmusāri, bet nepiestāju, citādāk rītdienai paliktu pārāk liels posms. Tieku garām Vormsi salai un piestāju pie Harilaidas pussalas, ir pat vēl spēks uzcelt dronu un papriecāties par ainavu no gaisa. Rīt atkal jāceļas ap četriem un jāspiežas līdz Pērnavai. Pāris reizes iekrītu mazā snaudā un reiz pat uzmetu cilpu, dažreiz pamostoties, mēģinu strauji saķert stūri, it kā atrastos mašīnā un censtos izvairīties no grāvja. Galā tieku jau tumsā, braucot pa upi uz augšu, tāda sajūta, ka esmu tropos – mitrs, silts gaiss un tik tumšs, kaut kādas gaismiņas saslēgtas zem tiltiem un visādi pilsētas trokšņi un dzīvība, neticami. Kas par smaržām, tāds pārsātinājums, otrajā dienā vairs tas nav tik izteikti, bet pirmais efekts ir neiedomājams.