Post Scriptum

 

Rīts bija iesācies ar gandrīz vienlaicīgiem modinātāja un brīdinājuma zvaniem par ļoti sliktiem laikapstākļiem. Nu, tad šajā vietā arī prasās maza atkāpīte, lai paskaidrotu, kā vispār mēs nokļuvām līdz Itālijai. Tā bija diena, kad solījās nolīt divu mēnešu norma. Lai labāk to izbaudītu, kopā ar Ditas draugiem devāmies laivot pa Aivieksti. Diena bija mierīga, koku galotnēs iepūta vējš, laikā, kad krāmējām laivas, uzlija lietus, bet kopumā viss notika ļoti ikdienišķi. Upē vējš bija no muguras, ne visiem tā veicas, zinu. Lietus jaka tā arī palika aizsprausta kajaka priekšgala kabatā. Upē līmenis vēl nebija cēlies, un laivas dibens šad tad nošļūca pa akmeņiem, jo posmā līdz Mūrnieku tiltam pāris krācītes viegli pašūpoja. Brauciens nebija garš, pārējie palika viesu namā Šubrakkrasti, daži, kas pārāk aizdiskutējās ar chatgpt, upē nemaz nebija iekāpuši, jo bija kļuvuši pārāk piesardzīgi, dažreiz man čats saka, kā pats labāk darītu un ko izvēlētos, bet es neticu, ka viņš kaut reizi ir laivojis pa kādu no Latvijas upēm. Domāju, ka ir vēl sliktāk, viņš nav ne pa īstam salijis, ne redzējis un sajutis krusu vai ieklausījies vēja izraisītā šņākoņā gar upi mītošo koku zaros.

                                  Foto Andis Roze

Caur Ērgļiem un līkumaino Kangaru ceļu atgriezos mājās, līdz lidmašīnai laiciņa bija gana. Paēdu, pakrāmējos, atkal maliet ieēdu un iesnaudos. Zvanīja Andis un prasīja, vai ņemsim taksi, protams, ka nē, atbildu. Viņš esot Pils bārā un ārā laiks tāds nemierīgs. Cukuriņš... nodomāju. Drošības pēc vēl gribēju uzēst, ledusskapī nomirgo gaisma, pataustu slēdzīti, darbojas, arī virtuvē un tad, liekas, arī istabā ir tādi ļoti īsi pārrāvieni, bet nu ne gluži tādi kā šausmenēs, kur vairāk nedeg, nekā deg. Noeju līdz mašīnai, slapjš un nepatīkams, pats kaut kāds cukuriņš... vējš arī drusku, bet nu tā mierīgi viss, pie tās raustīšanās gan Rīgā nav pierasts, iespējams katrs kliks ir kāds īssavienojums, koks uz vadiem. Aizeju uz pieturu, Slokas iela patukša, no peļķēm ūdens tek pret kalnu, 22. autobuss drusku kavējas, tas labi, Andis būs paspējis un tā arī ir, viņš jau iekšā, omulīgs smaida, čalojam.

Apstājas starppieturā, pēc tam kaut kādas mašīnas pa pretējo joslu, bet mēs tik braucam, atkal apstājas, kaut kāda rosība, tad (vārdu neatcerēšos) redzēta meitene no hidroekologiem aicina mūs palīgā, esot sakrituši koki, autobuss tālāk netiek. Tālāk mēs ik pēc pārsimt metriem stājāmies un vilkām nost zarus, mazākiem braucām pāri, bija arī viens vesels koks, tur nācās pacīnīties, šoferītis tik intensīvi darbojās, ka pat apgāzās un mazliet apslapināja savu balto kreklu, pēc pāris sekundēm dāmas gan viņu uzrāva augšā un cīņa turpinājās. Saliedētība augstāka kā dziesmu svētku transportā un, kad lidostā bija jāšķiras no vadītāja, acīs asaras, tuvāki kā skolas laika puikas.

Lidostā tie stendi sarkani, protams, nekas prātīgs nelido, lidmašīnas kaut kur tiek novirzītas, paskatos Flight Radar – mūsējā ceļā no Stokholmas riņķo virs Lapmežciema un tad pēkšņi izlec no virpuļa un nāk lejā uz Rīgu, neticami, domājām, nogaidīs un varbūt uz rīta pusi ļaus lidot, bet nekā, visi tiek virzīti uz ieeju un ar pusstundas nokavēšanos esam galā, pilots pat īsti nepieminēja, ka kaut kas tur ārā notiek. Drusku jau pakratīja, tā patika, sejā iezagās tāds stulbs smaids, pilnīgi nekontrolējams, tā laime nāk no iekšas. Pāris kilometru augstumā jau prieki sāka beigties un viss notikušais palika lejā, tumsā zem mākoņiem. 

Īsts itāļu Fiats

 

Ģimenes ceļojumā ar vecākiem pa Latgali garajos, taisnajos posmos (bija arī līki un grantēti), pie stūres sēžot, sanāca padomāt, un tā nu aizfantazējos līdz Turīnai, nekad tur neesmu bijis, varbūt kādu reizi cauri braucis. Sazinājos ar Andi un, izrādās, viņš tur netālu noskatījis mašīnu, nebija jau tā, ka arī es nebūtu par kādu mazu itālīti sadomājies. Man vispār pirmā mašīna bija itāļu. Vecmāmiņa, mēs viņu saucām par kamammu, man bakalauru beidzot, uzdāvināja 126 Fiatu, īstu un nevis poļu, kuram neveras aizmugurējais vēdlodziņš. Vēl pirms izbraukšanas sarunājām, ka jānoskatās sešdesmito beigās uzņemtā “Italian Job”, oriģinālā versija, sakurināju pirti, uzaicināju draugus, Andis atbrauca ar projektoru, filmas mums nebija, atradām spāņu tulkojumā un diezgan ilgi meklējām, pie sākuma titriem Andis iemiga un tā līdz filmas beigām šņākuļoja, es vienkārši iemigu, Andrītis laikam aiz pieklājības noskatījās un Agnija redzēja kaut ko daļēji, bet tas, kas tur bija jāredz, ir uz Fiat rūpnīcas jumta izveidota auto testa trase, filmā ir epizode, kad ar nolaupītu zeltu trijās Mini mašīnās viņi, protams, bēg un kādā brīdī ir nokļuvuši pilsētas vecajā centrā un ložņā caur kolonnām, tirgus āra kafejnīcu galdiņiem un nonāk arī līdz jumta terasei, ja tā to drīkst saukt.

Maršruts bija saplānots, svētdienā ejam uz Fiat muzeju, pirmdienā pērkam mašīnu un tālāk, kā sanāks. Sanāca tā, ka svētdienas rītā saule un karsts, ceļā uz muzeju izdzērām pāris kapučīno, piekodām mīkstu kruasānu, īstu ēšanu izlaidām, no dzelzceļa stacijas gājām ar kājām un pa ceļam bija tik daudz Fiat Pandas, liekas mēs barojamies ar acīm kā augi no gaismas. Pāris stundās pieveicām piecus kilometrus, katra ieliņa kā muzeja stends – Lančijas, Multiplas, jaunās GrandPandas, Alfas...

Pēc garās muzeja dienas vilciens mūs izveda no pilsētas, darījumu vieta atradās nepilnas stundas braucienā no Turīnas, vajadzēja atrast vietiņu, kur iesiet hamokus un doties pie miera. Tas prasīja vēl pāris stundu un daudz spēka, iemaldījāmies pat kivi laukos, bet tie kociņi pārāk trausli, viņi guļamtīklu nenoturētu. Meklējām un atradām, pie mazas upītes ar bišu stropiem, izpakojām hamokus, izrādījās, ka manējam nav līdzi striķi, nācās to izklāt uz zemes un likties pie miera, nogurums bija tik liels, ka tam vairs nebija nozīmes, karāties vai gulēt uz sakaltušiem māla pikučiem. Nākamajā dienā viss turpinājās pēc plāna, devāmies tālāk līdz sludinājumā norādītajai adresei, tur atradām sarkanu daudzdzīvokļu māju, kaut kas te nebija riktīgi, mūsu “aizmugure” Rikardo jau bija brīdinājis, ka varētu būt nepareizi norādīta adrese. Telefona numurs arī nedaudz šaubīgs, caur to tālāk tika iedots dēla numurs un pēc kāda brīža vēl uzradās brālis un, kā jau tas iederas, iekļuvām ģimenes darījumā. No ciema laukuma mūs savāca melns busiņš, īsts auto tirgotājs, tad nokļuvām līdz mašīnai, ah, kas par krāsu, kas par toņiem, salons... trīs sēdvietas pirmajā rindā, izbraucām līkumu, sakrāmējām mantas mašīnā, lai dotos uz mājām, atlika vēl tikai sakārtot papīrus un tepat ciemā piepildīt bāku. Visi spēki bija mūsu pusē, tepat varēja arī nokārto tehnisko apskati, jo Itālijā tas esot vieglāk kā Latvijā. Akumulators nedaudz padzīvojis, iztēlojāmies, kā šad tad nāksies auto iestumt, bet mums jau ir pieredze, pat uz Serbijas robežas izdevās uzstumt astoņmetrīgo kemperi.

Papīru lietas risinājās lēni, brālis ar mazu deguntiņu, labsirdīgām acīm, mazlietiņ naiviem žestiem visu laiku uzturēja cerīgu gaisotni, savukārt galvenais izskatījās diezgan noraizējies un pārsvarā uz jautājumiem atbildēja noliedzoši. “Aizmugure” Rikardo caur telefonu runāja un skaidroja, liekas, ka viņš tajā pirmdienā neko citu vairs nepaspēja izdarīt, jo jārunā te ir daudz, ļoti daudz. Varētu pat mēģina mērīt, kur runā vairāk, franču filmās vai Itālijā, kārtojot papīrus.  Cīnoties ar birokrātiju un neuzvaramajām Ferragosto brīvdienām, telefoni bija uzkarsuši visiem. Lai arī Andis mazlietiņ saprot, bet ar runāšanu nav pārliecinošs, itāļiem tāpat iet ar angļu valodu, līdz ar to nācās daudz paļauties uz viedierīcēm.

Tā nu mēs ar starpniecības palīdzību sapratām, ka tranzīta numuru nebūs, varbūt kaut kad septembrī, tieši tādas pašas atbildes ieguvām arī no citām organizācijām, kurās bija lielas kopējamās mašīnas un dāmas aiz maziem lodziņiem, bet nebija skaidrs, ko viņas tur dara un kāpēc tādas firmas pastāv, bet nevar iedot numurus, bet varbūt varēs kaut kad vēlāk, kaut gan brīvdienas ir beigušas. Kad atradu mašīnu sev, tur viss gāja ļoti līdzīgi, auto dīlera galvenais papīra kārtotājs bija pie jūras un neviens nezināja, kad atgriezīsies. Vēlāk tomēr uzzināju, ka pēc kādas nedēļas, bet arī viņa varā neesot iegūt īstas tranzīta numurzīmes. Pienāca pusdienas laiks un mūs aizveda līdz vilcienam, atgriezāmies Turīnā, apmeklējam tās jau pieminētās bezjēdzīgās institūcijas un sajutāmies, kā pēc ļoti pilnas un smagas darbdienas, kurā joprojām no divām iecerētajām mašīnām līdz galam nebija nopirkta neviena.

 

Garšas no sapņa

 

Pamodos no sapņa, varbūt arī no vainas apziņas, ka neesmu līdz galam par uzrakstījis pēdējiem ceļojumiem. Par Somijas distanču slēpošanu nerakstīšu, to pasaku uzreiz. Tur aiz polārā loka vēl joprojām ir daudz sniega un slēpes slīd labi, namiņos desas cepas vienmērīgi, malkas nekad nepietrūkst un ziemeļblāzmas netraucē gulēt, bet alus ir viegls un dārgs un pirtī ātri izsvīst.

Bet tagad par nopietnākām lietām un, pirmkārt, pabeigšu par sapni. Ar nelielu kuteri ceļojām pa Vidusjūras Turcijas daļu, droni mūs netraucēja, jūra bija mierīga, lielākā daļa cilvēku bija sveši, daļa no komandas nirēji, līdz ar to ik pa laikam ielīdām ūdenī, zivis lielas, bet redzamība slikta, iespējams, tuvojās vējš un, kā jau uz jūras pieņemts, tiek respektēts kapteinis. Sanāca garāks pārbrauciens, lai izvairītos no nepiemērota vēja un mēs nokļuvām pilsētā, kuru visu dēvēja par Agadīru, tas bija ļoti mulsinoši, jo mēs nebijām tikuši līdz Marokas Atlantijas krastiem un pilsēta tiešām joprojām izskatījās pēc Turcijas. Man bija līdzi velosipēds, paķeru un braucu pasūtīt tēju, no tiem mazajiem trauciņiem, mazlietiņ saldu un ļoti aromātisku. Ceļā tiešām neredzēju, kā sauc pilsētu, bet tējas labā garša un aromāts mani pamodināja. Ja es nebūtu ceļojis un desmitiem stundu savas dzīves pavadījis kopā ar tēju austrumos, grozījies gar Turcijas piekrasti un kāpelējis pa kalniem, viesojoties pie kurdu ģimenēm, vai apskrāpēts Agadiras aptiekā gaidījis palīdzību ar pārsējiem un pretiekaisuma šķidrumiem, ko tad es redzētu savos sapņos, kā garšotu mana tēja? Ja sajustu Meksikas garšu sapnī, tas būtu laims, to pasniedz klāt pie ēdiena, lai kas tas būtu un ja tas ir kaut kas iepakots, tad tur jau viss ir apkaisīts un izmērcēts laimā.

Virzījāmies tālāk uz dienvidiem, mašīnu atdevām nomā, kuras darbinieks mūs par takša cenu aizveda uz autobusu. Vakarā jau ar prāmi tikām uz Kosumelas salu. Bija vējains, kāds bērns vēma, jau ejot starp krēslu rindām, pirms kuģis bija izbraucis no ostas, Dita bija apēdusi ingvera tableti un izskatījās mazlietiņ jokaini, stjuarts izdalīja maisiņus, izskatās, ka viņi nav burājuši ne Ziemeļu, ne Baltijas jūrās, ūdens pavisam mierīgs, kuģis tikai dažas reizes pazvalstījās sāniski, bet nekāda cilāšanās nenotika.

                         Parabuteo unicinctus pusdieno, skats caur Suzuki Jimny vējstiklu

Nonākuši uz salas, nākamajā rītā atradām vietu, kur var tik pie veselām vistām, kad tāda ēstuve rokā, par izsalkumu vairs nav jāsatraucas, vienai personai ar pusi vistas pietiek pusei dienas. Gājām snorkelēt aizvēja pusē, ūdens 27 grādi, šoreiz hidru līdzi nav. Ar niršanu ir švakāk, dēļ vēja, kas gan ir tikai 8 m/s, no ostas nelaiž ārā nirēju laivas, laiks noskaidrosies tikai pēc dažām dienām, bet mums plāns tālāk caur Belizu tikt uz Gvatemalu. Izīrēsim mašīnu, dosimies apkārt salai un meklēsim paši vēl citas vietas snorkelēšanai. Ar mašīnu negāja tik viegli, kā iepriekš, par pirmo atrasto variantu uz diennakti gribēja gandrīz tūkstoš eiro lielu drošības naudu un tādas summas manā kontā jau vairs nebija, bet jau kādu brīdi biju sācis mest acis uz Džimniju, tāds mazs jauks džipiņš. Bija jau pievakare, un kantori sāka slēgties ciet, nācās pielikt soli. Mašīna bija lieliska, pirmajā pusstundā es jau biju atradis dubļu ceļu un pilnīgi laimīgs dzinos tam cauri. Galā mūs sagaidīja Kosumelas jenots, tādi esot tikai te. Vakarā pie īres dzīvokļa durvīm rūpīgi berzu mašīnu, dubļu bija daudz, sapratu, ka labi strādā virtuves švammīte. Nākamajā dienā virpuļojām, satikāmies vēlreiz ar policistiem, šie bija draudzīgie, angļu valodā nolasīja mazu lekciju, izrādās, bijām uzbraukuši uz vecā ceļa, kas tagad paredzēts velosipēdistiem un kur varot sabraukt apdraudētās iguānas. Snorkelēšanas vieta bija mazliet viļņaina, bet zivis te ir ļoti draudzīgas, tās nedrīkst ne zvejot, ne makšķerēt, jo apkārt salai ir liegums, līdz ar to viņas nebaidās no cilvēkiem, peld pavisam klāt, dažas pat iesitās maskas stiklā, it kā gribētu ieskatīties dziļi acīs. Viss reiz beidzas, un arī šī sala ir jāpamet. Naktī dodamies uz Meksikas Belizas pierobežu.

Laiki, Kad Tie Mainās

 

Dienu pirms izbraukšanas esmu laicīgi palīdis zem segas, no guļamistabas dzirdu, kā tiek vāktas zāles, čaukst kartona kastītes un folija paciņas, klikšķ zāļu kastītes vāki. Aizmiegu, bet no rīta tā pati skaņa mani pamodina. Viesistabā ir parādījušās trīs somas, taksis solās aizvest līdz lidostai, jo ārā ir vēss un drēbes ir plānas, domāju, viņš nenojauš, ka viena soma ir pilna ar tabletītēm, cukura mērītājiem, plāksteriem, vitamīniem un dažām nopietnām ripiņām, kas droši vien tiek izsniegtas tikai ārsta uzraudzībā ar īpašām rekomendācijām. Būtu vietā, ja takša spožais un klusais radio atskaņotu Boba Dilana dziesmu, ‘Laiki, Kad Tie Mainās’.

Rīgas lidosta, kā vienmēr mierīga un pat nedaudz mājīga, Turki ierodas laicīgi, ceļā uz Stambulu iedod pāris mazas pusglāzītes ar Merlot un maizīti, siltais ēdiens pēc tam, nu labi, piedosim to viņiem, galvenais, ka man vācas punkti, Miles&Smiles – jāsēž x stundas, drusku kaut kas jāuzēd, jāskatās filmās un, kad esi galā, tev par to pienākas kaut kāds mistiski liels punktu apjoms, par ko neko daudz nevar dabūt. Vai kādam uz pasaules ir viens Miles&Smiles, kā var dabūt vienu punktu? Tas mazliet atgādina to, kā darbvietās visi ir supermenedžeri, vadošie pētnieki un vecākie eksperti, kurš un par ko uz šis planētas varētu būt eksperts, ja nu vienīgais par ‘miglu bērniņ..’ (izrāvums no I. Gailes dzejoļa).

Meksikā ir silts, bet ne karsts, nosēdējušies staigājam ar lielu prieku, viesnīca 22 miljonu pilsētā izskatās pašā centrā, bet tas nozīmē kāda pusotra stunda ar kājām, kartē lielas izmaiņas no iešanas nerodas, dažreiz kvartāliem ir apakškvartāli, kad pievelkam karti tuvāk un tad tik atliek iet un iet. Ielas taisnas, centrālajā Mehiko laukumā kartona kaktusu izstāde un daudz cilvēku. Parki tīri un pa malām var dabūt mango un tādās ripiņas - kukurūzas takos ar dažāda veida gaļu, Dita jau no smaržas vien nav sajūsmā, bet es ēdu, kaut gan mierīgi arī varētu dzīvot uz planētas, kurā kukurūza neaug. Bērnībā gan patika, pie vecmāmiņas mājas, kas bija baznīca, kuru viņa pieskatīja, vienu gadu izauga kukurūza, liels lauks, nu vismaz toreiz likās ka liels, tas bija pāri galvai un tajā varēja maldīties un atrasties arvien no jauna.

Ripiņas parasti tiek pasniegtas pa trijām, laikam ietekmējušies no indiāņu skaitīšanas sistēmas, maijiem bija skaitļi 3, 5, 7, 9... tālāk es nezinu. Aizdevāmies uz vēstures muzeju, katrai indiāņu kultūrai ir viena milzīga ēkas daļa, te viss ir liels, ne tikai kvartāli, bet arī muzeji. Arī daudzi muzeja apmeklētāji šķiet indiāņi, liekas, viņi sāk meklēt saknes, saprast, kas te īsti noticis un kam viņi ir piederīgi, tāds atmodas laiks, laikam jau arī dzīves līmes audzis, pagājuši divdesmit gadi, kopš iepriekšējās reizes Meksikā un toreiz mēs tikai izbraucām no galvaspilsētas uz Gvatemalu. Pirmajā brīdī diezgan grūti atšķirt spāņus no indiāņiem, daudzi jau arī sajaukušies. Bet nākamajā dienā, aizlidojot uz Kankunu, kur daudz piramīdu un cenotes (kritenes), sāku lēnām pamanīt atšķirības, indiāņu jaunieši izskatās ļoti līdzīgi – kad viņi pieaug, izteikti pazūd kakli, it kā galvas būtu ieliktas tieši starp pleciem. Un, ja paskatās uz sienu skulptūrām piramīdās, arī viņi paši sevi attēlojuši bez kakliem, pleci un galva, tas arī viss. Arī miesas būve tāda mazlietiņ drukna un spēcīga, dažreiz pat kantaina, tādi kā tēlnieka nepabeigtie grebumi, nenoapaļoti.

Kankunā biju izvēlējies viesnīcu mazliet nepareizā vietā, bet sanāca ļoti labs darījums, tikām uz 4 dienām pie mašīnas par neticami labu cenu, ar visu apdrošināšanu par 21 Eur dienā, pirms tam lasīju un gatavojos, ka zem 50 nekā nebūs. Noma arī iedeva lielāku un ar automātu, kas skaitījās dārgāka, nezinu, kas viņiem par labvēlību, varbūt tūristu iztrūkums, kaut gan Kankunas lidosta likās diezgan rosīga.

Ar piramīdām ir tā, ka viņas visas tiešām ir diezgan foršas, bet cenu atšķirības ļoti lielas, dārgākajās ieeja var būt arī 40 Eur no cilvēka, bet lētās var būt arī 7 Eur. Arī ar cenotēm tā bija – lētākā bija 1 Eur, bet dārgākā kādi 16 Eur.

No Meksikas vidus pacēluma, kas bija virs 2 km, tagad esam jūras līmenī, līdz ar to te ir nedaudz siltāks, bet, ja neatrodas tiešā saules viesmīlībā, varētu teikt, ka klimats ziemā te ir kā siltā Latvijas vasarā. Daudzos objektos ieteikts ierasties agri no rīta, lai mazāk tūristu, bet mums kaut kā negadījās nevienā no dienas periodiem redzēt tūristu pūļus, pārsvarā likās, ka apmeklētāji ir vietējie un ļoti limitētā apjomā.

Pēc četru dienu virpuļošanas bija ieplānots doties uz Kosumelas salu. Pirms mašīnas atdošanas nācās samaksāt vienu kukuli. Bija zīmes 60 km/h un 80km/h, tās visu laiku mainījās, izvēlējos vidējo ātrumu 70, policijai tas nepatika, piebrauca ar lielu tumšu pikapu tuvu aizmugurē, un neļāva vairs braukt lēnāk, lai būtu skaidrs, ka pārkāpums ir bijis un nekādas atrunas nebūs. Viss jau būtu bijis labi, bet Dita satraucās, un tā vietā, lai klusiņām izvilktu dažas mazas naudaszīmes, izbēra klēpī 100 dolāru papīrīšus. Policists bija mazlietiņ kā no filmām – liels, baku rētām, ūsām, uz robežas ar svīšanu, esmu jau nokaulējis līdz 10 Eur, kad viņš ierauga naudas čupu un ar pirkstu rāda, lai dod vēl, nu kaut kā ar 15 Eur ielikšanu sodu grāmatiņā viss beidzās labi, pēc tam dabūju pirkt dārgo itāļu saldējumu no privātajiem līdzekļiem, lai izlīdzinātu kopbudžeta situāciju.

Ceļi te labi, šad un tad kāds guļošais, vai kāda bedrīte, radaru nav un policija reti, braukt te diezgan viegli, neviens virsū nelien. Mazliet problēma pilsētās, kur nav luksoforu, ne vienmēr skaidrs, kura ir galvenā iela un vai ir kāda nozīme labajai rokai, bet, ja arī izdari kādu muļķību, neviens virsū nebrauc un nepīpina.