Garšas no sapņa

 

Pamodos no sapņa, varbūt arī no vainas apziņas, ka neesmu līdz galam par uzrakstījis pēdējiem ceļojumiem. Par Somijas distanču slēpošanu nerakstīšu, to pasaku uzreiz. Tur aiz polārā loka vēl joprojām ir daudz sniega un slēpes slīd labi, namiņos desas cepas vienmērīgi, malkas nekad nepietrūkst un ziemeļblāzmas netraucē gulēt, bet alus ir viegls un dārgs un pirtī ātri izsvīst.

Bet tagad par nopietnākām lietām un, pirmkārt, pabeigšu par sapni. Ar nelielu kuteri ceļojām pa Vidusjūras Turcijas daļu, droni mūs netraucēja, jūra bija mierīga, lielākā daļa cilvēku bija sveši, daļa no komandas nirēji, līdz ar to ik pa laikam ielīdām ūdenī, zivis lielas, bet redzamība slikta, iespējams, tuvojās vējš un, kā jau uz jūras pieņemts, tiek respektēts kapteinis. Sanāca garāks pārbrauciens, lai izvairītos no nepiemērota vēja un mēs nokļuvām pilsētā, kuru visu dēvēja par Agadīru, tas bija ļoti mulsinoši, jo mēs nebijām tikuši līdz Marokas Atlantijas krastiem un pilsēta tiešām joprojām izskatījās pēc Turcijas. Man bija līdzi velosipēds, paķeru un braucu pasūtīt tēju, no tiem mazajiem trauciņiem, mazlietiņ saldu un ļoti aromātisku. Ceļā tiešām neredzēju, kā sauc pilsētu, bet tējas labā garša un aromāts mani pamodināja. Ja es nebūtu ceļojis un desmitiem stundu savas dzīves pavadījis kopā ar tēju austrumos, grozījies gar Turcijas piekrasti un kāpelējis pa kalniem, viesojoties pie kurdu ģimenēm, vai apskrāpēts Agadiras aptiekā gaidījis palīdzību ar pārsējiem un pretiekaisuma šķidrumiem, ko tad es redzētu savos sapņos, kā garšotu mana tēja? Ja sajustu Meksikas garšu sapnī, tas būtu laims, to pasniedz klāt pie ēdiena, lai kas tas būtu un ja tas ir kaut kas iepakots, tad tur jau viss ir apkaisīts un izmērcēts laimā.

Virzījāmies tālāk uz dienvidiem, mašīnu atdevām nomā, kuras darbinieks mūs par takša cenu aizveda uz autobusu. Vakarā jau ar prāmi tikām uz Kosumelas salu. Bija vējains, kāds bērns vēma, jau ejot starp krēslu rindām, pirms kuģis bija izbraucis no ostas, Dita bija apēdusi ingvera tableti un izskatījās mazlietiņ jokaini, stjuarts izdalīja maisiņus, izskatās, ka viņi nav burājuši ne Ziemeļu, ne Baltijas jūrās, ūdens pavisam mierīgs, kuģis tikai dažas reizes pazvalstījās sāniski, bet nekāda cilāšanās nenotika.

                         Parabuteo unicinctus pusdieno, skats caur Suzuki Jimny vējstiklu

Nonākuši uz salas, nākamajā rītā atradām vietu, kur var tik pie veselām vistām, kad tāda ēstuve rokā, par izsalkumu vairs nav jāsatraucas, vienai personai ar pusi vistas pietiek pusei dienas. Gājām snorkelēt aizvēja pusē, ūdens 27 grādi, šoreiz hidru līdzi nav. Ar niršanu ir švakāk, dēļ vēja, kas gan ir tikai 8 m/s, no ostas nelaiž ārā nirēju laivas, laiks noskaidrosies tikai pēc dažām dienām, bet mums plāns tālāk caur Belizu tikt uz Gvatemalu. Izīrēsim mašīnu, dosimies apkārt salai un meklēsim paši vēl citas vietas snorkelēšanai. Ar mašīnu negāja tik viegli, kā iepriekš, par pirmo atrasto variantu uz diennakti gribēja gandrīz tūkstoš eiro lielu drošības naudu un tādas summas manā kontā jau vairs nebija, bet jau kādu brīdi biju sācis mest acis uz Džimniju, tāds mazs jauks džipiņš. Bija jau pievakare, un kantori sāka slēgties ciet, nācās pielikt soli. Mašīna bija lieliska, pirmajā pusstundā es jau biju atradis dubļu ceļu un pilnīgi laimīgs dzinos tam cauri. Galā mūs sagaidīja Kosumelas jenots, tādi esot tikai te. Vakarā pie īres dzīvokļa durvīm rūpīgi berzu mašīnu, dubļu bija daudz, sapratu, ka labi strādā virtuves švammīte. Nākamajā dienā virpuļojām, satikāmies vēlreiz ar policistiem, šie bija draudzīgie, angļu valodā nolasīja mazu lekciju, izrādās, bijām uzbraukuši uz vecā ceļa, kas tagad paredzēts velosipēdistiem un kur varot sabraukt apdraudētās iguānas. Snorkelēšanas vieta bija mazliet viļņaina, bet zivis te ir ļoti draudzīgas, tās nedrīkst ne zvejot, ne makšķerēt, jo apkārt salai ir liegums, līdz ar to viņas nebaidās no cilvēkiem, peld pavisam klāt, dažas pat iesitās maskas stiklā, it kā gribētu ieskatīties dziļi acīs. Viss reiz beidzas, un arī šī sala ir jāpamet. Naktī dodamies uz Meksikas Belizas pierobežu.