Īsts itāļu Fiats

 

Ģimenes ceļojumā ar vecākiem pa Latgali garajos, taisnajos posmos (bija arī līki un grantēti), pie stūres sēžot, sanāca padomāt, un tā nu aizfantazējos līdz Turīnai, nekad tur neesmu bijis, varbūt kādu reizi cauri braucis. Sazinājos ar Andi un, izrādās, viņš tur netālu noskatījis mašīnu, nebija jau tā, ka arī es nebūtu par kādu mazu itālīti sadomājies. Man vispār pirmā mašīna bija itāļu. Vecmāmiņa, mēs viņu saucām par kamammu, man bakalauru beidzot, uzdāvināja 126 Fiatu, īstu un nevis poļu, kuram neveras aizmugurējais vēdlodziņš. Vēl pirms izbraukšanas sarunājām, ka jānoskatās sešdesmito beigās uzņemtā “Italian Job”, oriģinālā versija, sakurināju pirti, uzaicināju draugus, Andis atbrauca ar projektoru, filmas mums nebija, atradām spāņu tulkojumā un diezgan ilgi meklējām, pie sākuma titriem Andis iemiga un tā līdz filmas beigām šņākuļoja, es vienkārši iemigu, Andrītis laikam aiz pieklājības noskatījās un Agnija redzēja kaut ko daļēji, bet tas, kas tur bija jāredz, ir uz Fiat rūpnīcas jumta izveidota auto testa trase, filmā ir epizode, kad ar nolaupītu zeltu trijās Mini mašīnās viņi, protams, bēg un kādā brīdī ir nokļuvuši pilsētas vecajā centrā un ložņā caur kolonnām, tirgus āra kafejnīcu galdiņiem un nonāk arī līdz jumta terasei, ja tā to drīkst saukt.

Maršruts bija saplānots, svētdienā ejam uz Fiat muzeju, pirmdienā pērkam mašīnu un tālāk, kā sanāks. Sanāca tā, ka svētdienas rītā saule un karsts, ceļā uz muzeju izdzērām pāris kapučīno, piekodām mīkstu kruasānu, īstu ēšanu izlaidām, no dzelzceļa stacijas gājām ar kājām un pa ceļam bija tik daudz Fiat Pandas, liekas mēs barojamies ar acīm kā augi no gaismas. Pāris stundās pieveicām piecus kilometrus, katra ieliņa kā muzeja stends – Lančijas, Multiplas, jaunās GrandPandas, Alfas...

Pēc garās muzeja dienas vilciens mūs izveda no pilsētas, darījumu vieta atradās nepilnas stundas braucienā no Turīnas, vajadzēja atrast vietiņu, kur iesiet hamokus un doties pie miera. Tas prasīja vēl pāris stundu un daudz spēka, iemaldījāmies pat kivi laukos, bet tie kociņi pārāk trausli, viņi guļamtīklu nenoturētu. Meklējām un atradām, pie mazas upītes ar bišu stropiem, izpakojām hamokus, izrādījās, ka manējam nav līdzi striķi, nācās to izklāt uz zemes un likties pie miera, nogurums bija tik liels, ka tam vairs nebija nozīmes, karāties vai gulēt uz sakaltušiem māla pikučiem. Nākamajā dienā viss turpinājās pēc plāna, devāmies tālāk līdz sludinājumā norādītajai adresei, tur atradām sarkanu daudzdzīvokļu māju, kaut kas te nebija riktīgi, mūsu “aizmugure” Rikardo jau bija brīdinājis, ka varētu būt nepareizi norādīta adrese. Telefona numurs arī nedaudz šaubīgs, caur to tālāk tika iedots dēla numurs un pēc kāda brīža vēl uzradās brālis un, kā jau tas iederas, iekļuvām ģimenes darījumā. No ciema laukuma mūs savāca melns busiņš, īsts auto tirgotājs, tad nokļuvām līdz mašīnai, ah, kas par krāsu, kas par toņiem, salons... trīs sēdvietas pirmajā rindā, izbraucām līkumu, sakrāmējām mantas mašīnā, lai dotos uz mājām, atlika vēl tikai sakārtot papīrus un tepat ciemā piepildīt bāku. Visi spēki bija mūsu pusē, tepat varēja arī nokārto tehnisko apskati, jo Itālijā tas esot vieglāk kā Latvijā. Akumulators nedaudz padzīvojis, iztēlojāmies, kā šad tad nāksies auto iestumt, bet mums jau ir pieredze, pat uz Serbijas robežas izdevās uzstumt astoņmetrīgo kemperi.

Papīru lietas risinājās lēni, brālis ar mazu deguntiņu, labsirdīgām acīm, mazlietiņ naiviem žestiem visu laiku uzturēja cerīgu gaisotni, savukārt galvenais izskatījās diezgan noraizējies un pārsvarā uz jautājumiem atbildēja noliedzoši. “Aizmugure” Rikardo caur telefonu runāja un skaidroja, liekas, ka viņš tajā pirmdienā neko citu vairs nepaspēja izdarīt, jo jārunā te ir daudz, ļoti daudz. Varētu pat mēģina mērīt, kur runā vairāk, franču filmās vai Itālijā, kārtojot papīrus.  Cīnoties ar birokrātiju un neuzvaramajām Ferragosto brīvdienām, telefoni bija uzkarsuši visiem. Lai arī Andis mazlietiņ saprot, bet ar runāšanu nav pārliecinošs, itāļiem tāpat iet ar angļu valodu, līdz ar to nācās daudz paļauties uz viedierīcēm.

Tā nu mēs ar starpniecības palīdzību sapratām, ka tranzīta numuru nebūs, varbūt kaut kad septembrī, tieši tādas pašas atbildes ieguvām arī no citām organizācijām, kurās bija lielas kopējamās mašīnas un dāmas aiz maziem lodziņiem, bet nebija skaidrs, ko viņas tur dara un kāpēc tādas firmas pastāv, bet nevar iedot numurus, bet varbūt varēs kaut kad vēlāk, kaut gan brīvdienas ir beigušas. Kad atradu mašīnu sev, tur viss gāja ļoti līdzīgi, auto dīlera galvenais papīra kārtotājs bija pie jūras un neviens nezināja, kad atgriezīsies. Vēlāk tomēr uzzināju, ka pēc kādas nedēļas, bet arī viņa varā neesot iegūt īstas tranzīta numurzīmes. Pienāca pusdienas laiks un mūs aizveda līdz vilcienam, atgriezāmies Turīnā, apmeklējam tās jau pieminētās bezjēdzīgās institūcijas un sajutāmies, kā pēc ļoti pilnas un smagas darbdienas, kurā joprojām no divām iecerētajām mašīnām līdz galam nebija nopirkta neviena.