Rīts bija iesācies ar gandrīz vienlaicīgiem modinātāja un brīdinājuma zvaniem par ļoti sliktiem laikapstākļiem. Nu, tad šajā vietā arī prasās maza atkāpīte, lai paskaidrotu, kā vispār mēs nokļuvām līdz Itālijai. Tā bija diena, kad solījās nolīt divu mēnešu norma. Lai labāk to izbaudītu, kopā ar Ditas draugiem devāmies laivot pa Aivieksti. Diena bija mierīga, koku galotnēs iepūta vējš, laikā, kad krāmējām laivas, uzlija lietus, bet kopumā viss notika ļoti ikdienišķi. Upē vējš bija no muguras, ne visiem tā veicas, zinu. Lietus jaka tā arī palika aizsprausta kajaka priekšgala kabatā. Upē līmenis vēl nebija cēlies, un laivas dibens šad tad nošļūca pa akmeņiem, jo posmā līdz Mūrnieku tiltam pāris krācītes viegli pašūpoja. Brauciens nebija garš, pārējie palika viesu namā Šubrakkrasti, daži, kas pārāk aizdiskutējās ar chatgpt, upē nemaz nebija iekāpuši, jo bija kļuvuši pārāk piesardzīgi, dažreiz man čats saka, kā pats labāk darītu un ko izvēlētos, bet es neticu, ka viņš kaut reizi ir laivojis pa kādu no Latvijas upēm. Domāju, ka ir vēl sliktāk, viņš nav ne pa īstam salijis, ne redzējis un sajutis krusu vai ieklausījies vēja izraisītā šņākoņā gar upi mītošo koku zaros.
Caur Ērgļiem
un līkumaino Kangaru ceļu atgriezos mājās, līdz lidmašīnai laiciņa bija gana. Paēdu,
pakrāmējos, atkal maliet ieēdu un iesnaudos. Zvanīja Andis un prasīja, vai ņemsim
taksi, protams, ka nē, atbildu. Viņš esot Pils bārā un ārā laiks tāds nemierīgs.
Cukuriņš... nodomāju. Drošības pēc vēl gribēju uzēst, ledusskapī nomirgo
gaisma, pataustu slēdzīti, darbojas, arī virtuvē un tad, liekas, arī istabā ir
tādi ļoti īsi pārrāvieni, bet nu ne gluži tādi kā šausmenēs, kur vairāk nedeg,
nekā deg. Noeju līdz mašīnai, slapjš un nepatīkams, pats kaut kāds cukuriņš...
vējš arī drusku, bet nu tā mierīgi viss, pie tās raustīšanās gan Rīgā nav
pierasts, iespējams katrs kliks ir kāds īssavienojums, koks uz vadiem. Aizeju
uz pieturu, Slokas iela patukša, no peļķēm ūdens tek pret kalnu, 22. autobuss
drusku kavējas, tas labi, Andis būs paspējis un tā arī ir, viņš jau iekšā, omulīgs
smaida, čalojam.
Apstājas
starppieturā, pēc tam kaut kādas mašīnas pa pretējo joslu, bet mēs tik braucam,
atkal apstājas, kaut kāda rosība, tad (vārdu neatcerēšos) redzēta meitene no
hidroekologiem aicina mūs palīgā, esot sakrituši koki, autobuss tālāk netiek. Tālāk
mēs ik pēc pārsimt metriem stājāmies un vilkām nost zarus, mazākiem braucām
pāri, bija arī viens vesels koks, tur nācās pacīnīties, šoferītis tik intensīvi
darbojās, ka pat apgāzās un mazliet apslapināja savu balto kreklu, pēc pāris
sekundēm dāmas gan viņu uzrāva augšā un cīņa turpinājās. Saliedētība augstāka
kā dziesmu svētku transportā un, kad lidostā bija jāšķiras no vadītāja, acīs
asaras, tuvāki kā skolas laika puikas.
Lidostā tie
stendi sarkani, protams, nekas prātīgs nelido, lidmašīnas kaut kur tiek novirzītas,
paskatos Flight Radar – mūsējā ceļā no Stokholmas riņķo virs Lapmežciema un tad
pēkšņi izlec no virpuļa un nāk lejā uz Rīgu, neticami, domājām, nogaidīs un
varbūt uz rīta pusi ļaus lidot, bet nekā, visi tiek virzīti uz ieeju un ar
pusstundas nokavēšanos esam galā, pilots pat īsti nepieminēja, ka kaut kas tur ārā
notiek. Drusku jau pakratīja, tā patika, sejā iezagās tāds stulbs smaids, pilnīgi
nekontrolējams, tā laime nāk no iekšas. Pāris kilometru augstumā jau prieki sāka
beigties un viss notikušais palika lejā, tumsā zem mākoņiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru