Trauslā rutīna

 

Sasaluši marinēti gurķi mīkstajā iepakojumā ir labākais dzesētājs. Pirmkārt, ietilpst mazajā laivas saldētavā, otrkārt, tie spēj pielāgoties dažādām formām, piemēram, kompresora caurulēm, litija akumulatora pārkarsušajām skrūvēm, sastieptām un sadauzītām ķermeņa vietām, saulē pārkarsušas planšetes ekrānam, kompresora dzesēšanas šķidrumam, mazajai divprocentīgajai alus bundžiņai, kam jābūt vēsai un uzreiz pēc niriena. Zem ūdens elpojot saspiesto gaisu, no balona tiek zaudēts ķermenī esošais ūdens, jo balonos gaiss no tā tiek atdalīts, lai samazinātu iespēju veidoties kondensātam un sabojāt iekšējo virsmu. Visātrāk uzkarstu es, bet karst gandrīz visi gadžeti, izņemot zemūdens dronu. Somijā kopš manas ierašanās ūdens temperatūra cēlās par pus celsija grādu diennaktī, gaisa temperatūra vietām iekšzemē sasniedza plus 30, piekrastē 27. Uz laivas tas ir neizturami, mazs caurvējš tiek garantēts tikai tad, kad stāvu uz enkura un laivas purns pagriezts pret vēju, ja tāds ir un ieplūst caur priekšu. Turku pilsētā laiva stāv upes malā pilsētas centrā, vēja tur nav, arī manis ne. Staigājot pa muzeju, varēja kaut kā izdzīvot. Apēdu saldējumu, šodien esmu aizmirsis paēst, iespējams, karstuma dēļ. Neko daudz par saldējumiem gan nezinu, pārsvarā tie ir pārāk saldi, daži arī ar ne pārāk patīkamām garšām. Laima Kota savā notikumu virknē par sadzīvi Turcijā piemin saldējumu no aitas piena, varbūt pat kazas, tik precīzi neatceros, bet šo saldējumu neesmu tur nekad atradis, tāpat kā pašdarinātu rumu Centrālamerikā. Droši vien tam visam ir vajadzīgs laiks, tāds laiks, kas palīdz nokļūt tur, kur rodas lietas, kas nav domātas visu acīm. Šeit esot jau gandrīz mēnesi, neesmu pat ne par kripatiņu tuvāk skaidrībai par to, kas ir viņi, somi, un kas esmu es, kas mūs šķir un kas vieno. Lēnām labklājības plīvurs ietin vietējos, bet varbūt tie nemaz nav vietējie, bet iefiltrējušies zviedri, paretam kāda apskrandusi sociālā māja, bet biežāk gan tās ir košas un kārtīgi krāsotas, mazlietiņ nost no centra, vietās, kur slejas priedes un neraksturīgi resni bērzi. Šajā visā nosacītajā kārtībā ir iepeldējusi Marie, apkrauta ar sarūsējušu ķēdi enkurkastē, virves galiem dažādās krāsās, velosipēdu ar noskrūvētu pedāli, pusnolaistu piepūšamo laivu, salocītu supu un ar dažāda stila lentām nolīmētu zilu jumtiņu. Uz baltajām virsmām notecējusi lineļļa, kas pievilkusies ar tumšiem netīrumiem, klāja stūros mētājas atmirušas sūnas un laivas ūdenslīniju pavada zaļi melni aļģu kušķi. Pēc Turku vēl pāris dienas dodos uz Rietumiem, tuvāk Ālandu salām, kur kaut kur grozījās Dahaks, tomēr nevienu satikt negribas, te ir tik maz vietas un daudz pienākumu, liekas, ka tas sajauktu tik ilgi un rūpīgi veidoto trauslo rutīnu. Saule, panelis, lādēšana, pilnas baterijas, akvalangu pildīšana, pārkaršana, dzesēšana, saldūdens pieejamība – inventāra mazgāšana, veikals – pārtikas inventarizācija, degviela – stundu summēšana un degvielas patēriņu aprēķini, brīvs laiks – motora apkope, joprojām brīvs laiks – datu ielāde, sakārtošana pa folderiem, vēl joprojām brīvs laiks – mikroskopa uzstādīšana un aļģu apaugumu vērošana. Nav spēka – Windy aplikācijas vēju kartes vērošana un tālākā maršruta plānošana, kafijas vārīšana, veļas iemērkšana, grāmatas atvēršana un nelasīšana, žūstošo hidru apgriešana, mazā enkura izmešana, aizmigšana.

                                  Pašportrets

Laiks pieturas karsts, mākoņi redzami tikai virs kontinenta, negaisa iespējamība ir augsta, bet tā arī nepiepildās. Pēc kādas nedēļas solās mierīgs vējš no ziemeļaustrumiem, ar to varētu tikt līdz Igaunijai. Prognozes vēl daudzas reizes mainīsies, bet tendence sāk nostabilizēties. Palēnām sāku doties uz austrumiem, atkal piestāju Hanko, tur jau izpētītas enkura vietas, viss ir vieglāk un raitāk nekā pirmajā reizē. Par pilsētām un parkošanās vietām – ar to es nodarbojos zemes dzīvē, ceļojot apkārt, staigāju gar kanāliem, piestātnēm un meklēju, vai ir kāds stūrītis vai zona, kur var nepamanīts palikt kādu nakti. Ja tādas vietas ir, pats sev nosūtu lokāciju ar mazu aprakstu. Arī šajā braucienā izmantoju divas no šādām iepriekš atrastām vietas. Bet viena bija jauna, pie Pojo, pārdesmit kilometrus aiz Ekenas. Parkošanās ar purnu pret krastu un aizmugure pret pāli. Mēģinu noparkoties, iepinos ūdensrozēs, tad metu mazo enkuru, pievelku laivu, enkurs aizķeras aiz kaut kā ļoti stacionāra, bet tomēr virvi ap stabu aplieku, tad līdzīgas darbības veicu ar priekšu, līdz izdodas laivu iestiept virvēs. Veikals ir patālu, diena ir karsta, nelielas cerības noķert lietus mākoni, saldūdens vējš no gaisa izklausās labi. Ar velo tieku pēc piena un dīzeļa, karsti, ienirstu pēc enkura, atbrīvojos. Jāuzliek atpakaļ uz klāja velosipēds. Pirms tam vēl izstaigājos un cenšos papildināt dzeramā ūdens krājumus, tomēr neizdodas. Kāpjot no foras uz krastu, viena kāja jāliek uz virves, kura palikusi vaļīgāka un sāk šūpoties, krītu starp laivu un steķiem, bet pēdējā brīdi apžēlojoties par savu titāna gūžu, ar kreiso roku pieķeros pie žodziņa, roka izgriežas un ar skaļu žļurk skaņu plecā iepludina manī sāpes, adrenalīnu un bailes. Roka vairs nav lietojama, labi, ka nav jāceļ enkurs, ar vienu roku uzmānu velo uz klāja, nepiesiets tas paliek ieķēries reliņos, pastūrēt varu, ātrumkloķa te nav, stūri var pieturēt arī ar celi. Bet ko darīt ar enkuru, kur es varēšu palikt pa nakti, kā vispār tikšu uz priekšu, vai naktī varēšu gulēt? Pielieku gurķus un paliek mierīgāk.